Samarkandas amulets

Netenjels 18

ākamās divas dienas pēc Vārda došanas Netenjelam bija smagas. Fiziski viņš bija uz spēku izsīkuma robežas: Bartimaja izsaukšana un viņu maģiskie dueļi bija prasījuši daudz enerģi­jas. Kad zēns atgriezās mājās no Temzas, viņš jau šņaukājās; kad pienāca nakts, viņš jau kāsēja, bet no rīta jutās galīgi saauk­stējies. Kad Netenjels nākamajā rītā krīta bāls ieradās virtuvē, Martas kundze uzmeta viņam vienu skatienu un sūtīja zēnu atpakaļ gultā. Viņa pati drīz pēc tam ieradās jumtistabiņā, nes­dama pudeli ar karstu ūdeni, maizītes ar šokolādes sviestu un tējas krūzi ar medu un citronu. No segu dziļumiem Netenjels noklepoja vārgu paldies.

- Ne vārda vairāk, Džon, viņa sacīja. Šorīt no tevis vairs negribu dzirdēt ne pīkstiena. Mums jādabū tevi uz kājām, lai tu tiktu uz pasākumu, vai ne? Marta pārlaida skatienu istabai un sarauca pieri. Šeit smaržo pēc svecēm, viņa teica. Un pēc vīraka. Tu taču neesi šeit vingrinājies dēmonu izsauk­šanā?

- Nē, Martas kundze. Netenjels iekšēji lādējās par savu neuzmanību. Viņš taču bija gribējis atvērt logu un izvēdināt telpu, bet iepriekšējā vakarā bija juties tik vārgs, ka tas pavi­sam bija izkritis no prāta. Tā dažkārt notiek. Smaržas paceļas augšup no Krūmložņas kunga darbistabas.

- Dīvaini. Nekad agrāk nebiju to novērojusi.

Viņa atkal paostīja gaisu. Netenjels nespēja novērst acis no paklāja stūra, no kura nodevīgi rēgojās ārā pentakla stūris. Ar neiedomājamu piepūli viņš atrāva skatienu no grīdas un sāka skaļi klepot. Tas novērsa Martas kundzes uzmanību. Viņa pa­sniedza zēnam tēju ar medu un citronu.

Izdzer šo, mīļais. Un tad mēģini pagulēt, Krūmložņas sieva sacīja. Es pusdienlaikā uzkāpšu tevi apraudzīt.

Pirms viņa pusdienlaikā uznāca augšā, istaba jau bija izvēdi­nāta un grīdas dēļi zem paklāja noskrāpēti tīri.

Netenjels gulēja gultā. Jaunais vārds, pie kura Martas kun­dze gribēja zēnu pieradināt, viņa ausīm skanēja svešādi. Tas likās neīsts, pat mazliet smieklīgs. Džons Mandrāks. Iespējams, tas piestāvēja kādam burvim no vēstures grāmatas, bet nepa­visam nederēja drebošam, saaukstēšanās nomocītam zēnam. Viņam šķita, ka būs grūti pierast pie savas jaunās personības un vēl grūtāk aizmirst veco vārdu…

Par vecā vārda aizmiršanu nemaz nebija ko sapņot īpaši, kamēr tuvumā atradās Bartimajs. Pat ar savu nodrošinājumu tabakdozi, kas skalojās upes dibenā, Netenjels nejutās sevišķi pārliecinoši. Lai arī kā viņš centās par to nedomāt, tomēr bailes un neziņa visu laiku atgriezās: gluži kā slikta sirdsapziņa, tā turpināja viņu grauzt, lika bez apstājas domāt par notikušo. Varbūt viņš ir aizmirsis kaut ko svarīgu, ko dēmons varētu atklāt… Varbūt tieši pašlaik džins kala plānus pret Netenjelu, nevis izspiegoja Siržulauzēju, kā viņam bija pavēlēts.

Netenjela prātā nepārtraukti uzplaiksnīja neskaitāmas ļau­nas domas, kamēr viņš klepoja un grozījās gultā, kas bija piemē­tāta ar apelsīna mizām un saburzītiem papīra kabatlakatiņiem. Viņš vēlējās izvilkt no jumta pažobeles Novērošanas disku un likt velnēnam izspiegot Bartimaju. Bet Krūmložņas audzēknis zināja, ka tas nebūtu gudri, prāts bija miglains, balss vāja un čerkstoša, un viņam pat nebija spēka piecelties sēdus, kur nu vēl vadīt un valdīt pār mazu, nepaklausīgu velnēnu. Patlaban džins bija atstāts savā vaļā. Cerams, ka viss beigsies labi…

Pēc Martas kundzes norādījumiem Netenjels drīkstēja celties no gultas ne agrāk kā trešajā dienā.

- Tieši īstajā laikā, viņa sacīja. Šis ir mūsu lielais vakars.

- Kas vēl tur būs? Netenjels jautāja. Viņš sēdēja virtuves stūrī un tīrīja savas kurpes.

- Visi trīssimt valdības ministri kopā ar saviem dzīvesbied­riem, daži no audzēkņiem… un mazāk svarīgi burvji no valsts dienesta un militārajām aprindām, kurus iecerēts paaugstināt, bet viņi nav pazīstami ar vajadzīgajiem cilvēkiem. Tā ir laba iespēja redzēt, kurš ir svarīgs un kurš nav, Džon, nemaz neru­nājot par to, kas kuram ir mugurā. Vasaras sanāksmē jūnijā pāris sievietes ministres bija uzvilkušas kaftanus Samarkandas stilā. Tas izraisīja ažiotāžu, bet tā arī neieviesās kā moderns apģērbs. Koncentrējies taču, Džon! Viņš bija nometis zemē kurpju tīrāmo birsti.

- Atvainojiet, man tā vienkārši izslīdēja no rokas. Kāpēc Samarkandas stilā, Martas kundze? Kas tur tik moderns?

- Nav ne jausmas. Ja esi pabeidzis tīrīt kurpes, tu varētu ķerties pie savas žaketes.

Tā kā bija sestdiena, Netenjelam nenotika mācību stundas, un nekas nevarēja novērst viņa uzmanību no lielā vakara noti­kuma, un līdz dienas beigām viņu bija pārņēmis visaptverošs lampu drudzis. Jau trijos dienā pāris stundu, pirms tas bija nepieciešams, zēns bija pilnībā apģērbies savās labākajās drē­bēs un staigāja uz priekšu un atpakaļ pa māju. Tā tas turpi­nājās, līdz meistars pabāza galvu no darbistabas un asi viņu apstādināja.

- Beidz visu laiku soļot šurpu turpu, puika! Man jau sāk sāpēt galva! Vai tu labprātāk vēlētos šovakar palikt mājās?

Netenjels pakratīja galvu un uz pirkstgaliem aizlavījās uz bibliotēku, kur pavadīja laiku, meklējot jaunus Saistošos buramvārdus vidējā līmeņa džinam. Laiks paskrēja nemanot, un viņš joprojām mācījās sarežģītus Stūrainā svārsta buramvārdus, kad Krūmložņas kungs ieskrēja istabā, mētelim plandoties.

- Ak te tu esi, muļķa puika! Es tevi meklēju pa visu māju! Vēl pēc minūtes mēs jau būtu prom.

- Atvainojiet, ser. Es lasīju…

- Ne jau šo grāmatu, stulbeni! Tā ir paredzēta ceturtajam līmenim, rakstīta koptu valodā tev nav nekādu cerību to iemā­cīties. Tu te vienkārši gulēji, un labāk nenoliedz to! Slienies kājās un nāc man līdzi, vai arī patiešām paliksi mājās!

Netenjela acis patiešām bija aizvērtas, kad istabā ienāca meistars: viņam tā bija vieglāk atcerēties. Visu apdomājot, tā varbūt pat bija labāk, jo nekas vairs nebija jāpaskaidro. Tūlīt pat viņš nolika grāmatu uz krēsla un skrēja ārā no bibliotēkas, turēdamies cieši aiz muguras savam meistaram, plati ieple­tis acis un sirdij mežonīgi dauzoties. Abi izgāja pagalmā, kur pie lielas, melnas automašīnas jau stāvēja Martas kundze mir­dzošā zaļā kleitā un ar kaut ko pūkainai anakondai līdzīgu ap kaklu.

Netenjels tikai vienreiz bija braucis ar meistara automašīnu un to neatcerējās. Viņš iesēdās pakaļējā sēdeklī, brīnīdamies par smalko ādas pārvalku un neparasto priežu smaržu, kas nāca no gaisa atsvaidzinātāja, kurš bija piesiets pie atpakaļskata spo­guļa.

- Sēdi mierīgi un neskaries klāt logiem. Krūmložņas kungs palūkojās uz viņu atpakaļskata spogulī. Netenjels atspiedās pret krēsla atzveltni, rokas kārtīgi salicis klēpī, un viņa ceļojums uz Parlamentu sākās.

Netenjels lūkojās ārā pa logu, kamēr automašīna traucās uz dienvidiem. Londonas ugunis laternas, veikalu skatlogi, logi, Modrības lodes aizzibēja viņam gar acīm. Zēns skatījās, acis iepletis, gandrīz tās nemirkšķinot, un kā sūklis uzsūca sevī visu apkārt redzamo. Brauciens pa pilsētu bija kaut kas sevišķs īpaši Netenjelam, kura dzīves pieredze pārsvarā bija veidoju­sies no grāmatām. Šad un tad Martas kundze bija aizvedusi viņu uz pilsētu, lai nopirktu drēbes un kurpes, un vienreiz, kad Krūmložņas kungs bija aizbraucis darba darīšanās, Netenjelu aizveda uz zoodārzu. Bet viņš reti bija bijis ārpus Haigeitas un naktī nekad.

Kā jau parasti, zēnu aizrāva tieši pilsētas mērogi; neskaitā­mās ielas un ceļi, un gaismas virtenes, kas aizvijās visos virzie­nos. Lielākā daļa māju atšķīrās no tām, kādas viņš bija redzējis savā ielā: šeit tās izskatījās daudz mazākas, pieticīgākas, saspie­dušās tuvāk kopā. Daudzviet varēja redzēt lielus ēku blokus bez logiem, ar plakanu jumtu un augstu skursteni, acīmredzot fabrikas, kuras vienkāršie ļaudis bija uzcēluši kādu viņiem vien zināmu iemeslu dēļ. Tās viņu pārāk neinteresēja.

Varēja manīt arī pašus vienkāršos cilvēkus. Netenjels brīnī­jās, cik daudz viņu bija. Par spīti tumsai un vēsajam vakaram, daudzi klīda pa ielām, galvas nodūruši; tie gluži kā skudras stei­dzās savās darīšanās, iegāja un iznāca no veikaliem, dažkārt pazuda krodziņos uz ielu stūriem, pa kuru logiem plūda oranža gaisma. Virs katra krodziņa durvīm mirdzēja Modrības lode; tiklīdz kāds iegāja mājā vai iznāca no tās, tā iemirdzējās sar­kanā gaismā.

Automašīna tikko bija pabraukuši garām vienam no šiem krodziņiem palielai mājai, kas atradās pretī metrostacijai, kad Krūmložņas kungs iebelza ar dūri pa priekšējo automašīnas paneli tā, ka Netenjels palēcās.

- Tas ir īstais, Marta! viņš iesaucās. Pats riebīgākais no visiem! Ja man būtu teikšana, jau rīt tur ierastos Nakts policija un izmestu visus ārā!

- Ne jau Nakts policija, Artūr, viņa sieva mierīgi sacīja. Droši vien ir labāki veidi, kā viņus pāraudzināt.

- Tu nesaproti, ko runā, Marta. Parādi man kādu Londonas krodziņu, un es tev parādīšu, kur tajā ir paslēpta slepena tikša­nās vieta. Bēniņos, pagrabā vai aiz bāra letes… Es to visu esmu redzējis, Starptautisko attiecību birojs tos visus ir neskaitāmas reizes pārbaudījis. Bet vienmēr trūkst pierādījumu, mēs tur atrodam tikai tukšas istabas ar krēsliem un galdiem. Ņem to vērā tieši šādos ūķos sākas visas nepatikšanas! Premjerminis­tram būtu kaut kas jāuzsāk, bet līdz tam laikam nevar zināt, kādas pārgalvības viņi jau būs sastrādājuši. Ar Modrības lodēm vien nepietiek. Šīs vietas būtu jānolīdzina līdz ar zemi tieši tā es šopēcpusdien teicu Divālam. Bet manī jau, protams, neviens neklausās.

Netenjels jau sen bija iemācījies neuzdot jautājumus, lai arī cik ļoti viņu kaut kas interesētu. Viņš pagrieza galvu un noska­tījās, kā pa krodziņa logiem plūstošā oranžā gaisma izgaisa tālumā.

Tagad viņi bija nokļuvuši Londonas centrā, kur ēkas bija lie­lākas un majestātiskākas, kā jau Impērijas galvaspilsētai pienā­kas. Te brauca vairāk automašīnu, veikalu skatlogi kļuva plašāki un modernāki un pa ielām staigāja burvji un vienkāršie cilvēki.

- Kā tu jūties, mīļais? Krūmložņas sieva jautāja Netenje­lam.

- Paldies, labi, Martas kundze. Vai mēs jau esam tuvu?

- Vēl tikai pāris minūšu, Džon.

Meistars pameta skatu atpakaļskata spogulī. Tātad pienācis laiks tevi pabrīdināt, viņš teica. Šovakar tu esi ieradies kopā ar mani. Mēs būsim vienā zālē kopā ar visiem dižākajiem valsts burvjiem tas nozīmē, vīriešiem un sievietēm, par kuru spēku tu pat nespēj iedomāties. Viens nepareizs solis, un mana reputā­cija būs pagalam. Vai tu zini, kas notika ar Dizraēla mācekli?

- Nē, kungs.

- Tas bija līdzīgs pasākums. Māceklis paklupa uz Vestminste­ras trepēm brīdī, kad Dizraēlu iepazīstināja ar premjerministru un ministriem. Viņš uzgrūdās savam meistaram, un tas nori­poja pa kāpnēm lejā. Dizraēls ietriecās Ergilas hercogienē par laimi, viņa nebija pārāk trausla dāma.

- Jā, ser.

- Dizraēls piecēlās kājās un atvainojās hercogienei. Tad viņš pagriezās pret mācekli, kas trīcēdams un raudādams čurnēja trepju augšgalā. Dizraēls sasita plaukstas, un māceklis nokrita uz ceļiem, rokas izstiepis uz priekšu. Zāli apmēram uz piec­padsmit sekundēm pārņēma tumsa. Kad atkal iedegās gaisma, māceklis bija pazudis un viņa vietā stāvēja dzelzs statuja tieši puikas formā. Tās izstieptajās rokās bija kājslauķis, uz kura pēdējo simt piecdesmit gadu laikā ikviens var notīrīt kurpes.

- Patiešām ? Vai es varēšu to apskatīt?

- Ar to es gribēju teikt, ka tad, ja tu mani apkaunosi, puika, es parūpēšos, lai šai statujai blakus parādītos vēl viena kā cepuru pakaramais.

- Sapratu, ser. Netenjels izlēma, ka jāapskatās Pārakmeņošanas formula. Viņam gan likās, ka tādā gadījumā būtu jāizsauc patiešām spēcīgs ifrīts. Zinot sava meistara spējas, viņš pieļāva, ka Krūmložņas kungam tas nekad neizdotos. Zēns pasmaidīja.

- Turies man visu laiku blakus, Krūmložņas kungs turpi­nāja. Nerunā, ja nedodu tev atļauju, un neblenz uz burvjiem, lai kā arī viņi izskatītos. Un tagad paklusē mēs esam klāt, un man jākoncentrējas.

Automašīna sāka virzīties lēnāk; tā pievienojās citām mel­nām automašīnām, kas vienotā procesijā devās apkārt Vaitholai. Viņi pabrauca garām granīta pieminekļiem, kas atainoja Vikto­rijas laika burvjus un Lielajā karā kritušos, turpat tālāk atradās monolītas skulptūras, kas attēloja Ideālos tikumus (patriotismu, respektu pret autoritātēm un paklausību). Aiz skulptūrām slē­jās mājas, kurās atradās Impērijas valdības darba kabineti.

Automašīna nu jau vairs nebrauca, bet lēni rāpoja uz priekšu. Netenjels pamanīja mazas skatītāju grupiņas, kas vēroja garām­braucošo automašīnu rindu. Šķita, ka novērotāji bija īgni, pat naidīgi noskaņoti, lielākā daļa ar šauru un dusmīgu seju. Nedaudz tālāk stāvēja liela auguma vīrieši pelēkās uniformās, uzmanīgi vērodami cilvēkus. Gan policisti, gan vienkāršie cil­vēki izskatījās nosaluši.

Sēžot automašīnas ērtajā sēdeklī, Netenjelu sāka pārņemt pašpārliecinātība. Viņš bija daļa no tā visa; beidzot savējais Parlamentā. Jaunais burvis jutās svarīgs, nozīmīgāks par tiem pārējiem un viņam tas patika. Pirmoreiz mūžā zēns izbaudīja prieku par to, ka viņiem pieder zināma vara.

Tieši tobrīd automašīna iegriezās Parlamenta skvērā un viņi pagriezās pa kreisi, lai iebrauktu pa metāla vārtiem. Krūmložņas kungs uzrādīja caurlaidi, braucējiem tika dota atļauja signāls, tad automašīna šķērsoja pagalmu un iebrauca izgaismotā paze­mes autostāvvietā. Meistars novietoja savu limuzīnu un izslē­dza motoru.

Netenjela pirksti iekrampējās ādas sēdeklī. Viņš no sajūsmas trīcēja.

Viņi bija klāt.