Samarkandas amulets

38

Saimons Siržulauzējs viens pats soļoja pa lielās mājas gaite­ņiem un galerijām. Vīrieša galva bija noliekta un rokas brīvi sakrustotas uz muguras. Viņš nepievērsa nekādu uzmanību gleznām, skulptūrām, gobelēniem un citiem mākslas darbiem, kam pagāja garām, un ne reizi neatskatījās.

Netenjels skrēja no kolonnas aiz pjedestāla, no grāmat­plaukta pie galda, paslēpdamies un gaidīdams, kamēr ienaid­nieks būs pagājis tālāk, bet ne pārāk tālu, lai viņu pazaudētu no redzesloka. Zēna sirds sitās un ausīs dūca tāpat kā toreiz, kad viņam bija drudzis. Taču tagad jaunais burvis nejutās slims, bet gan patiešām dzīvs un darbīgs.

Arvien tuvojās brīdis, kad Siržulauzējs gatavojās uzbrukt ministriem. Netenjels to zināja tik labi, it kā pats būtu ieplā­nojis. Viņš vēl nezināja, kāds būs šis uzbrukums, bet redzēja tā tuvošanos sazvērnieka saspringtajos plecos un stīvajā, vienal­dzīgajā gaitā.

Netenjels vēlējās, kaut Bartimajs viņu ātrāk atrastu. Džins bija viņa vienīgais ierocis.

Siržulauzējs uzkāpa pa šaurajām kāpnēm un pazuda arkveida durvīs. Krūmložņas māceklis viņam sekoja, uzmanīgi likdams kājas uz slidenajiem marmora pakāpieniem.

Nonācis pie durvīm, zēns paskatījās ap stūri. Tā bija neliela bibliotēka vai galerija, kurā pa jumta logiem iespīdēja blāva gaisma. Siržulauzējs devās uz priekšu pa centrālo aili, kurai abās pusēs slējās pilni grāmatplaukti. Šur tur bija redzami arī zemi galdiņi, uz kuriem atradās vairāki dīvainas formas priekš-

meti. Netenjels palūkojās vēlreiz un, izlēmis, ka viņa upuris jau iegājis nākamajās atvērtajās durvīs, uz pirkstgaliem ietipināja istabā.

Pēkšņi Siržulauzējs ierunājās: Moris!

Netenjels paslēpās aiz tuvākā grāmatplaukta, piespiedās pie tā malas un mēģināja elpot mierīgi. Viņš dzirdēja, kā atve­ras durvis tālākajā istabas galā, un zaglīgi, piesargādamies, lai nesaceltu ne mazāko troksnīti, sprīdi pa sprīdim pagrieza galvu, līdz varēja redzēt pāri grāmatām. No pretējās galerijas sienas viņu šķīra tikai vēl viens grāmatu plaukts, un pa spraugu starp tiem varēja saskatīt sarkano, krunkaino vecā Šīlera seju. Siržu­lauzējs bija pazudis no viņa redzesloka.

- Kas noticis, Saimon? Kāpēc tu esi ieradies?

- Es atvedu tev dāvanu, burvja balss skanēja ikdienišķi, pat uzjautrināti. Puiku.

Netenjels no šoka gandrīz paģība. Viņa muskuļi saspringa, sagatavojušies bēgšanai…

Tobrīd ap grāmatplaukta stūri iznāca viņa pretinieks.

- Nemaz nemēģini. Tu būsi pagalam, pirms paspēsi izskriet no istabas.

Uzrunātais sastinga un, neizsakāmi pārbijies, neizdvesa ne skanas.

- Panāc nu šurp pie Morisa. Siržulauzējs ierunājās ar diž­manīgu laipnību. Netenjels pašļūca pāris soļu uz priekšu. Nu re, labs puika. Un izbeidz trīcēt kā tāds invalīds. Te tev būs vēl viena mācība: burvis nekad neizrāda bailes.

Netenjels iesoļoja centrālajā ailē un apstājās vecā burvja priekšā. Viņa ķermenis trīcēja dusmās, nevis bailēs. Zēns skatī­jās pa labi un pa kreisi, meklēdams iespējamos bēgšanas ceļus, bet neredzēja nevienu izeju. Siržulauzējs papliķēja viņam pa muguru; no šī pieskāriena viņš riebumā sarāvās.

- Baidos, ka man nav laika parunāties, Siržulauzējs teica.

- Es tevi atstāšu Morisa rūpīgajā gādībā. Viņš tev izteiks kādu piedāvājumu. Atvaino ko tu tur murmināji?

- Kā tu zināji, ka es esmu šeit?

- Rufuss Laims tevi pazina. Es šaubījos, vai tu uzsāksi kaut ko nepārdomātu turpat priekšnamā, ja ņem vērā, ka policija tevi meklē… nelaimīgā ugunsgrēka sakarā. Tāpēc izlēmu, ka vien­kāršākais būtu tevi aizvest prom no pūļa, pirms tu esi paguvis sastrādāt nepatikšanas. Bet tagad atvaino, man ir steidzamas darīšanas. Moris ir laiks.

Šīlera seja satraukumā savilkās sīkās krunciņās. Ruperts ir ieradies, vai ne?

- Jā gan, turklāt viņa vīri dabūjuši sev palīgos ievērojamu ifrītu. Vai tu domā, ka viņš kaut ko nojauš?

- Phe! Nē. Tā ir parasta paranoja, ko saasinājis uzbrukums Parlamentā. Tai Pretošanās kustībai būs daudz, par ko atbil­dēt, viņi nepavisam nav atvieglojuši mūsu šodienas uzdevumu. Kad būsim pārņēmuši varu, Saimon, viņi jāiznīdē līdz pēdējam, šie stulbie bērni, jāiekar važās Londonas Tauerā.

Siržulauzējs piekrītoši norūcās. Bet ifrīts būs klāt arī runas laikā. Ruperta vīri uzstās.

- Tad tev jāstāv tam tuvu klāt, Saimon. Viņam jāsaņem pilns trieciens.

- Jā. Es ceru, ka amulets…

- Phe! Beidz šķiest laiku! Mēs to jau esam izrunājuši. Tu zini, ka tas darbosies, kā nākas. Kaut kas Morisa balsī Netenjelam atgādināja viņa paša meistara nepacietību. Krunkainā seja nepa­tīkami saviebās. Tu taču neuztraucies par to sievieti, ko?

- Par Amandu? Protams, ne! Viņa man neko nenozīmē. Tātad… Siržulauzējs dziļi ievilka elpu. Vai viss sagata­vots?

- Pentakls ir kārtībā. No manas istabas paveras labs skats. Rufuss tikko nolika Izsaukšanas ragu vajadzīgajā vietā, tā ka arī tas ir nokārtots. Es visu laiku jūs vērošu. Ja kāds iedomāsies pretoties, mēs darīsim visu, kas mūsu spēkos. Bet es šaubos, vai tas būs vajadzīgs. Vecais vīrs ieķiķinājās. Nevaru vien sagaidīt, kad tas sāksies.

- Uz tikšanos. Siržulauzējs pagriezās un devās uz durvīm. Šķita, ka viņš aizmirsis par Netenjelu.

Pēkšņi Saimona sabiedrotais ierunājās. Samarkandas amu­lets! Vai tas jau ir tev ap kaklu?

Siržulauzējs neatskatījās. Nē. Tas ir pie Rufusa. Ifrīts to saostu pat jūdzes attālumā. Es to uzlikšu, ieejot zālē.

- Nu tad labu veiksmi, manu zēn!

Nekādas atbildes. Netenjels dzirdēja, kā uz kāpnēm klaudz soļi.

Sīlers pasmaidīja. Likās, ka visas grumbiņas un rētas viņa sejā tiecas no acu kaktiņiem, bet pašas acis atgādināja blāvas spraudziņas. Gadu nasta ķermeni bija saliekusi tā, ka vecais burvis nebija īpaši garāks par Netenjelu. Roku āda šķita kā vei­dota no vaska un nosēta ar brūniem plankumiem. Tomēr zēns spēja sajust, ka vecajam burvim pieder vara.

- Džon, Sīlers teica. Tāds taču ir tavs vārds, vai ne? Džons Mandrāks. Mēs bijām ļoti pārsteigti, uzzinot, ka tu esi šajā mājā. Kur ir tavs dēmons? Vai tu esi viņu pazaudējis? Tas nu gan bija neapdomīgi.

Netenjels saknieba lūpas un palūkojās uz tuvāko galdiņu. Uz tā atradās vairāki dīvaini priekšmeti: akmens bļodas, kaula pīpes un liela, kožu saēsta galvassega, kas, iespējams, kādreiz bija piederējusi kādam Ziemeļamerikas šamanim. Nekas no tā viņam nederēja.

- Gribēju tevi novākt uzreiz, Sīlers sacīja, bet Saimons ir daudz tālredzīgāks. Viņš ierosināja tev izteikt piedāvājumu.

- Kādu piedāvājumu? Netenjels lūkojās uz nākamo gal­diņu uz tā atradās mazi, noputējuši metāla kubi, ietīti izbalē­jušās papīra strēmelēs.

Burvis sekoja viņa skatienam. Ak tā, tu apbrīno Katkartas jaunkundzes kolekciju? Te nav nekā, kam piemistu jebkāds spēks vai vara. Bagātiem un stulbiem vienkāršajiem ļautiņiem šķiet moderni turēt mājās maģiskus priekšmetus, bet pavisam nemoderni zināt par tiem kaut ko vairāk. Phe! Nezināšana ir svētlaime. Šie muļķi pastāvīgi neliek mieru Šolto Pinnam, pie­prasot tādus niekus kā šie.

Netenjels nodrebinājās. Jūs ieminējāties par kādu piedā­vājumu.

- Jā. Pēc pāris minūtēm simts ievērojamāko un varenāko val­dības ministru būs miruši, viņi ies bojā kopā ar mūsu lielisko premjerministru. Kad Saimona jaunā valdība pārņems varu, zemākie un vidējie burvju slāņi pakļausies, jo mēs būsim stip­rāki par viņiem. Tomēr mūsu nav ārkārtīgi daudz, un tādējādi drīz vien valdībā radīsies brīvas vietas. Būs nepieciešami jauni, talantīgi burvji, kas palīdzētu vadīt valsti. Mūsu sabiedrotos gaida liela bagātība un vara. Tu vēl esi jauns, Mandrāk, bet mēs atzīstam, ka tev piemīt ievērojamas spējas. Tu vari kļūt par varenu burvi. Pievienojies mums, un mēs tev iemācīsim to, ko tu vienmēr esi vēlējies zināt. Padomā par to vairs nekādu eksperimentu vientulībā, vairs nekādas zemošanās tādu ļaužu priekšā, kas nav cienīgi tev nospodrināt zābakus! Mēs tevi pārbaudīsim un iedrošināsim, mēs attīstīsim tavu talantu un ļausim tam vaļu. Un kādā dienā, kad manis un Saimona vairs nebūs, tu varēsi kļūt par pašu varenāko…

Sīlers turpināja runāt, bet viņa vārdi plūda Netenjelam gar ausīm. Zēns domāja. Atmiņā nāca seši gadi, kuros tika apslāpēti visi viņa centieni. Seši gadi, kuros tika apspiesta viņa vēlme gūt atzinību par savu talantu un attīstīt to pilnībā, lai reiz dotos uz Parlamentu kā dižens valsts ministrs. Un tagad to visu piedā­vāja ienaidnieki. Jaunais burvis smagi nopūtās.

- Es redzu, Džon, ka tas tev ir liels kārdinājums. Ko teiksi?

Netenjels ieskatījās vecajam vīram tieši acīs. Vai Saimons

Siržulauzējs patiešām domā, ka es viņam pievienošos?

- Jā gan.

- Pēc visa, kas ir noticis?

- Jā. Viņš zina, kā strādā tavs prāts.

- Tad Saimons Siržulauzējs ir muļķis.

- Džon…

- Liels muļķis!

- Tev jāsaprot…

- Pēc visa, ko viņš man nodarījis? Viņš man varētu piedāvāt visu pasauli, un arī tad es atteiktos. Pievienoties viņam? Tad jau labāk mirt!

Sīlers pamāja, it kā būtu apmierināts ar šo atbildi. Jā. Zinu. Es jau viņam teicu, ka tu atbildēsi tieši tā. Es zināju, kas tu esi muļķīgs, nesakarīgs bērns. Phe! Tu esi nepareizi audzināts; tavs prāts ir apmulsināts. Tu neesi viens no mums.

Viņš panāca soli uz priekšu. Vecā burvja kurpes čīkstēja uz spodri izmazgātās grīdas.

- Vai tad tu nebēgsi, mazo zēn? Tavs džins ir prom. Tev nav cita spēka avota. Vai negribi, lai es tev dodu iespēju sākumā izrauties?

Netenjels nebēga. Viņš zināja, ka tas beigtos nāvējoši. Zēns uzmeta aci pārējiem galdiem, bet nespēja saskatīt, kādi priekš­meti uz tiem atrodas, jo ienaidnieks bija aizstājies priekšā.

- Vai zini, vecais burvis turpināja runāt, pirmoreiz, kad mēs satikāmies, tu mani patīkami pārsteidzi tik jauns un tik zinošs. Es vēl nodomāju, ka Saimons izturējās pārāk skarbi pret tevi; pat tā jezga ar mitiem bija uzjautrinoša un izklaidējoša. Parastos apstākļos es tevi nogalinātu lēnām tas man sagādātu lielāku prieku. Bet man pēc brīža ir svarīgas darīšanas, tāpēc nevaru atļauties šķiest laiku.

Burvis pacēla roku un izrunāja vienu vārdu. Ap viņa pirk­stiem parādījās mirdzošs, melns nimbs, kas spīdēja un griezās.

Netenjels metās sānis.