Samarkandas amulets

Bartimajs

Biju tik sajūsmināts par to, ka mans triks bija izdevies, ka uzdrošinājos pieņemt Ptolemaja formu, kamēr Ramutra ska­tījās citur. Džabors un Siržulauzējs bija prom, un tagad mums vēl vajadzēja tikt galā tikai ar to briesmīgo būtni. Es pabak­stīju savu saimnieku ar zābaka purngalu. Viņš gulēja uz mugu­ras, turēdams rokās Samarkandas amuletu tik uzmanīgi, kā māte turētu savu bērnu. Noliku Izsaukšanas ragu viņam bla­kus.

Zēns pieslējās sēdus. Siržulauzējs… vai tu redzēji?

- Jā. Un tas nebija patīkami.

Viņš piecēlās kājās, acīm dīvaini spīdot pa pusei šausmās, pa pusei sajūsmā. Es to dabūju, saimnieks čukstēja. Es dabūju amuletu.

-Jā, es aši attraucu. Labi darīts. Bet Ramutra joprojām ir kopā ar mums, un, ja mēs gribam dabūt kādu palīgā, mums nav daudz laika.

Palūkojos uz tālāko zāles galu. Mana pacilātība saplaka. Ievērojamākie valsts ministri tagad bija vairs tikai nožēlojama cilvēku kaudze, kas vai nu muļķīgi slēpās, vai dauzīja durvis, vai kāvās cits ar citu, mežonīgi cenzdamies nokļūt tuvāk dur­vīm un tālāk no Ramutras, kas nepielūdzami tuvojās. Tas bija briesmīgs skats gluži kā vērot mēra žurkas skrāpējamies pie notekcaurules. Turklāt bija satriecoši apzināties, ka neviens no viņiem neizskatījās spējīgs pateikt sarežģītus Atbrīvošanas buramvārdus.

- Nāc taču, es teicu. Kamēr Ramutra paņems dažus, mēs varēsim savervēt citus. Kurš visdrīzāk varētu zināt šo burves­tību?

Viņš uzmeta lūpu. Neviens no viņiem, vismaz tā pašlaik izskatās.

- Bet mums tik un tā jāmēģina, es paraustīju viņu aiz pie­durknes. Nāc taču! Neviens no mums nezina šo maģisko for­mulu. [112] [1] Man nudien nebija ne jausmas. Pavēles vārdi ir burvju darīšana. Tā ir viņu stiprā puse. Džins tos nevar izrunāt. Un sagrabējušie vecie burvji zina buramvārdus katram gadījumam.

- Runā par sevi, zēns atcirta. Es tos zinu.

- Tu? Es biju nedaudz apmulsis. Vai tu esi pārliecināts?

Netenjels uzmeta man drūmu skatienu. Fiziski viņš izskatī­jās gauži slikti bāls, nobrāzts un asiņojošs un stāvot nedaudz līgojās. Bet acīs mirdzēja apņēmība. Tev nekas tāds nebija ienā­cis prātā, vai ne? viņš teica. Jā, es esmu šīs pavēles apguvis.

Saimnieka balsī ieskanējās šaubas, un es pamanīju, ka arī vina acīs uzmirdz tāda kā cīnās vai izšķiršanās dzirksts. Es mēģināju neizklausīties skeptisks. Tas ir augstākais līmenis, es sacīju. Turklāt tas ir sarežģīti tev būs jāsalauž Izsauk­šanas rags tieši īstajā brīdī. Šobrīd nav laika lepnumam, puis. Tu varētu…

- Lūgt palīdzību? Man gan tā neliekas. Vai nu viņā runāja lepnums, vai veselais saprāts, tomēr zēnam bija taisnība. Ramutra jau bija gandrīz pie burvjiem; mums nebija nekādu izredžu no viņiem saņemt palīdzību. Pakāpies malā, viņš teica. Man nepieciešams plašums, lai domātu.

Es mirkli vilcinājos. Lai arī viņa gribasspēks bija apbrīno­jams, es varēju skaidri redzēt, kurp šī apņēmība veda. Amulets vai ne, bet es zināju, ka nepareizi veikta Atbrīvošana vienmēr ir graujoša un šoreiz man nāktos ciest kopā ar zēnu. Bet nespēju iedomāties labāku risinājumu.

Bezspēcīgi pakāpos malā. Mans saimnieks paņēma rokā Iz­saukšanas ragu un aizvēra acis.