Samarkandas amulets

44

kalpotāja soļi aizskanēja lejup pa kāpnēm. Mēs ar Netenjelu palūkojāmies apkārt.

- Man labāk patika tava vecā istaba, es beidzot teica. Šī te smird, un tu pat vēl neesi ievācies.

- Nesmird vis.

- Smird gan: pēc svaigas krāsas un plastikāta, un visām jau­nām, tikko izgatavotām lietām. Tomēr tev jau laikam patīk vai ne, Mandrāka kungs?

Zēns neatbildēja. Viņš steidzās pie loga, lai palūkotos, kāds skats aiz tā paveras.

Bija pienācis jau nākamās dienas vakars, un pirmoreiz šo dienu laikā saimnieks bija atstāts viens pats. Iepriekšējās div­desmit četras stundas viņš bija pavadījis, satiekoties ar minis­triem un policiju un atkal un atkal pārstāstot savu stāstu, pie­pušķodams to ar jauniem meliem. Pa to laiku es gaidīju viņu uz ielas, [119] [1] Valdības ēkās ir pilns ar ifrītiem un Izluklodēm, un es baidījos, ka tās var pamanīt manu klātbūtni.nepacietībā trīcēdams. Mans izmisums bija tikai pieau­dzis, kad zēns bija pavadījis pirmo nakti īpašā Vaitholas guļam­istabā vietā, ko stingri apsargāja. Kamēr viņš krāca, man vaja­dzēja salt ārā un nebija iespējas parunāties ar viņu.

Bet šodien Netenjela turpmākais liktenis beidzot bija izlemts. Ministrijas automašīna bija aizvedusi viņu uz jaunā meistara māju modernu ēku Temzas krastā. Zēnam tika pateikts, ka vakariņas pasniegs pusdeviņos; meistars viņu gaidīs ēdamis­tabā astoņos piecpadsmit. Tas nozīmēja, ka mums ar saimnieku palika stunda divvientulības. Es izlēmu, ka parūpēšos, lai mēs to pavadītu lietderīgi.

Istaba bija iekārtota kā parasti: gulta, skapis (moderns tāds, kurā var ieiet), grāmatplaukts, galds un krēsls. Durvis veda uz nelielu vannasistabu. No griestiem staroja spēcīgs elektriskais apgaismojums, un gaisma plūda arī pa nelielo logu. Ārpusē mēness apspīdēja Temzas ūdeņus. Zēns lūkojās uz Parlamenta ēku, kas atradās gandrīz pretī, un viņa sejā atspoguļojās savāda izteiksme.

- Tagad viņi ir daudz tuvāk, es teicu.

- Jā. Viņa būtu ļoti lepna. Netenjels pagriezās un atskārta, ka es, pieņēmis Ptolemaja formu, guļu viņa gultā. Pazūdi! Es negribu, lai tavi briesmīgie… Oho! Viņš pamanīja grāmatu, kas gulēja grāmatplauktā blakus gultai. Fausta konspekti! Un tā pieder man! Apbrīnojami! Krūmložņa pat aizliedza man tai pieskarties.

- Tikai atceries, ka Faustam tas nebeidzās labi…

Zēns šķirstīja lappuses. Satriecoši… Un mana jaunā meis­tare saka, ka es drīkstot savā istabā veikt nelielas burvestības.

- Ak jā, tava jaukā, mīļā, jaunā meistare. Es skumji pašū­poju galvu. Tu esi apmierināts ar viņu, vai ne?

Saimnieks dedzīgi pamāja ar galvu. Vaitvelas jaunkundze ir ļoti varena. Viņa man daudz ko iemācīs. Un izturēsies pret mani ar pienācīgu cieņu.

- Tev tā šķiet? Vai viņa ir cienījama burve? Es saviebos. Mana vecā draudzene Džesika Vaitvela, nedabiski tievā aizsar­dzības ministre, Londonas Tauera galva, Mokpilno ložu pavēlniece… Jā, tā bija iespaidīga figūra. Un nebija nekādu šaubu, cik augstu varas iestādes vērtēja Netenjelu, ja nodeva viņas rūpī­gajā gādībā. Šai būtnei katrā ziņā būs pilnīgi cita pieeja nekā Artūram Krūmložņam, viņa papūlēsies, lai zēna talants neiet zudumā… Ko tas nodarīs zēna raksturam, tas bija cits jautā­jums. Bet viņš katrā ziņā saņēma to, ko bija pelnījis.

- Viņa teica, ka mani gaida spīdoša karjera, Netenjels turpi­nāja. Ja es pareizi izspēlēšu visas kārtis un cītīgi strādāšu. Un vēl viņa apsolīja, ka uzraudzīs manas mācības un, ja viss veik­sies labi, mani iekļaus ātrajā apritē, un es drīz vien varēšu strā­dāt ministrijā un gūt pieredzi. Zēna acīs atkal zaigoja triumfs, tik kaitinošs, ka man gribējās pārlikt viņu pār celi un nopērt. Es izlikos, ka žāvājos un uzbužinu spilvenu. Bet viņš tikai mala savu. Meistare apgalvoja, ka ministrijā nav vecuma ierobežo­jumu, viss atkarīgs tikai no talanta. Es teicu, ka gribētu strādāt Iekšlietu ministrijā tieši viņi ir tie, kas dzen pēdas Pretošanās kustībai. Vai tu zini, ka Londonā noticis vēl viens uzbrukums, kamēr mēs bijām prom? Ir uzspridzināts kāds birojs Vaitholā. Vēl neviens neko nav noskaidrojis, bet es varu derēt, ka tiktu viņiem uz pēdām. Vispirms es noķeršu Fredu un Stenliju, un to meiteni. Es piespiedīšu viņus runāt un tad…

- Piebremzē mazliet, sacīju. Vai tu jau neesi izdarījis pie­tiekami vienam mūžam? Padomā par to nogalināti divi varas apmāti burvji, simts varas apmātu burvju izglābti… Tu esi varo­nis.

Viņš nesaklausīja manu sarkasmu. Devro kungs teica to pašu.

Pēkšņi pielēcu kājās un pastiepu galvu uz loga pusi. Ieklau­sies! es izsaucos.

-Ko?

- Tur var dzirdēt simtiem cilvēkus, kas tev… neuzgavilē.

Viņš uzmeta man drūmu skatienu. Tas nozīmē…

- Tas nozīmē, ka valdība to visu pamatīgi noklusējusi. Kur ir fotogrāfi? Kur žurnālisti? Biju gaidījis, ka tu būsi šīsdienas The Times pirmajā lappusē. Viņiem vajadzēja publicēt tavu dzīves­stāstu, pasniegt tev medaļas, izdot pastmarkas ar tavu smaidošo seju… Bet tā taču nenotiek, vai ne?

Saimnieks nošņaukājās. Tas viss jāpatur noslēpumā drošī­bas apsvērumu dēļ. Vismaz tā man teica.

- Nē, tas nav drošības nolūkos. Viņi vienkārši negrib izska­tīties pēc pēdējiem muļķiem. "DIVPADSMITGADĪGS ZĒNS IZGLĀBJ VALDĪBU"? Par viņiem smietos uz visām ielām. Nem vērā, no tā burvji baidās visvairāk. Kad tas notiek, tās ir viņu beigas.

Netenjels pavīpsnāja. Viņš bija par jaunu, lai saprastu. Ne jau no vienkāršajiem ļaudīm mums jābaidās, zēns teica, bet no sazvērniekiem no tiem, kam izdevās aizbēgt. Vaitvelas jaun­kundze saka, ka to dēmonu ir izsaukuši vismaz četri burvji, tā ka bez Siržulauzēja, Šīlera un Laima bija jābūt vēl vismaz vie­nam. Laims ir pazudis, un arī sarkanbārdainais vīrs nav redzēts nevienā no ostām vai lidostām… Tīrā mistika! Esmu pārlieci­nāts, ka arī Šolto Pinns tajā visā iesaistīts, bet es nedrīkstu par viņu neko minēt pēc tā, ko tu savārīji viņa veikalā.

- Jā gan, es teicu, salicis rokas aiz galvas, un sāku runāt uzjautrinošā tonī, manuprāt, tev ir šis tas slēpjams. Es, tavs mazais velnēns, un visi mani nedarbi. Un tu, kas nozog amuletu un iegāž savu meistaru… Saimnieks nosarka un izlikās, ka iet apskatīt jauno skapi. Piecēlos un soļoju viņam aiz muguras. Starp citu, es ievēroju, ka tu savā stāstā esi piešķīris Martas kundzei zvaigznes lomu, es turpināju. Vai tas palīdz remdēt sirdsapziņas mokas?

Netenjels apcirtās, sejai kvēlojot. Ja tu gribi kaut ko teikt, tad saki, viņš nošnāca.

Es nopietni paskatījos uz savu saimnieku. Tu teici, ka atriebsies Siržulauzējam, es sacīju, un tā arī izdarīji. Varbūt tā tu jūties mazliet labāk vismaz es tā ceru, bet zināt nevaru. Bet tu arī apsolīji: ja es tev palīdzēšu cīņā pret Siržulauzēju, tu mani atbrīvosi. Es tev palīdzēju. Man pat šķiet, ka vairāk­kārt glābu tavu dzīvību. Tavs ienaidnieks ir miris, un tu savās acīs esi veiksmīgāks nekā jebkad agrāk. Un tagad ir laiks turēt solījumu, Netenjel, un atlaist mani brīvībā.

Mirkli puika klusēja. Jā, viņš beidzot teica. Tu man palī­dzēji… Tu mani izglābi…

- Sev par mūžīgu kaunu.

- Un es esmu… jaunais burvis apklusa.

- Apkaunots?

-Nē.

- Sajūsmināts? -Nē.

- Pavisam nedaudz pateicīgs?

Viņš dziļi ievilka elpu. Jā. Es esmu tev pateicīgs. Bet tas nemaina faktu, ka tu zini manu īsto vārdu.

Bija laiks to visu beigt, vienreiz un uz visiem laikiem. Biju noguris; mana būtība smeldza, jau devīto dienu atrodoties šajā pasaulē. Gribēju tikt prom. Tiesa gan, teicu. Es zinu tavu vārdu, un tu zini manējo. Tu vari mani izsaukt. Es varu tevi iegāzt. Tas mūs padara līdzvērtīgus. Bet, kamēr būšu Citā pa­saulē, kam lai es to teiktu? Nevienam. Tev vajadzētu vēlēties, lai es ātrāk pazūdu. Ja mums abiem paveiksies, mani neviens neiz­sauks, kamēr vien tu dzīvosi. Bet, ja mani tomēr izsauks… es dziļi ievilku elpu, apsolu, ka neizpaudīšu tavu vārdu.

Zēns klusēja. Gribi, lai tas tiek paziņots oficiāli? es iebrē­cos. Kā būtu ar šādu: "Ja es laužu šo solījumu, lai kamieļu bari mani iemin smiltīs un manus pīšļus izkaisa visos vējos!" [120] [1] Tas ir sens ēģiptiešu zvērests. To lietojot, ir jāuzmanās tas vienmēr piepildās.

Es nespēju būt vēl daiļrunīgāks.

Saimnieks vilcinājās. Man jau šķita, ka viņš tūlīt piekritīs. Nezinu gan, Netenjels murmināja. Tu esi dē… džins. Zvē­resti tev neko nenozīmē.

- Tu mani jauc ar kādu burvi! Labi, tad runāsim tā, dusmās pakāpos atpakaļ, ja tu mani tūlīt pat nelaidīsi vaļā, es došos lejup un pastāstīšu tavai mīļajai Vaitvelas jaunkundzei, kā viss patiesībā notika. Viņa būs ļoti ieinteresēta redzēt manu patieso formu.

Zēns iekoda lūpā un pasniedzās pēc grāmatas. Es varētu…

- Jā, jā, tu varētu izdarīt daudz ko, es sacīju. Tā jau ir tava nelaime. Tu esi pārāk gudrs. Daudz kas noticis tikai tāpēc, ka tu biji pārāk gudrs, lai atstātu visu tā, kā tas ir. Tu gribēji atriebties, izsauci varenu džinu, nozagi amuletu, un citi tavā

vietā par to samaksāja. Tu izdarīji to, ko vēlējies, un es tev palī­dzēju, jo man tas bija jādara. Un nav šaubu, ka, liekot lietā savu aso prātu, tu varētu man izgudrot vēl jaunas saistības, bet ne jau tik ātri, lai paspētu aizkavēt mani tūlīt pat pateikt tavai jaunajai meistarei visu par amuletu, Krūmložņu un mani.

- Tūlīt? Netenjels klusi jautāja.

- Tūlīt pat.

- Tad tu attaptos tabakdozē.

- Tas nevienam no mums nenāktu par labu.

Uz brīdi mēs cieši skatījāmies viens otram acīs, iespējams, pirmoreiz. Tad, smagi nopūties, zēns novērsās.

- Atbrīvo mani, Džon, es teicu. Es esmu paveicis daudz. Un esmu noguris. Tāpat kā tu.

Netenjels mazliet pasmaidīja. Es gan neesmu noguris, viņš teica. Ir tik daudz kas, ko gribētos izdarīt…

- Tieši tā, es piekritu. Pretošanās kustība… sazvērnieki… Tev būs vajadzīgas brīvas rokas, lai sadzītu viņu pēdas. Padomā par citiem džiniem, kas tev būs jāizsauc, kad tu attīstīsi savu spīdošo karjeru. Viņiem nebūs manas iznesības, bet viņi tevi mazāk ķircinās.

Likās, ka kaut kas manā runā bija saimnieku aizkustinājis. Lai notiek, Bartimaj, viņš beidzot teica. Es piekrītu. Bet tev būs jāpagaida, kamēr uzzīmēšu apli.

- Nekādu problēmu! biju sajūsmā. Patiesībā es pat varētu tevi pa to laiku izklaidēt! Ko tu vēlētos? Varu dziedāt kā lak­stīgala, uzburt gaisā skaistu mūziku, radīt tūkstošiem skaistu smaržu… Domāju, ka varētu pat nedaudz pažonglēt, ja tas tevi uzjautrinātu.

- Paldies, bet tas nebūs vajadzīgs.

Istabas viens stūris bija bez paklāja un nedaudz augstāks par pārējo grīdu. Šeit ar rūpīgu precizitāti un tikai pāris reižu ielūkojoties formulu grāmatā, Netenjels ar melnu krītu, ko bija atradis galda atvilktnē, uzzīmēja vienkāršu pentaklu. Kamēr viņš strādāja, es izturējos ļoti klusi. Negribēju, lai saimnieks pieļauj kādu kļūdu.

Galu galā viņš pabeidza un stīvi piecēlās, turēdams roku pie muguras. Gatavs, zēns teica. Kāp iekšā.

Es uzmanīgi nopētīju rūnas. Tā atceļ Adelbranda pentaklu, vai ne? -Jā.

- Un šī lauž Mūžīgo saistību?

- Jā. Un redzi šo hieroglifu? Tas pārrauj saikni. Vai tu gribi, lai tevi atbrīvo, vai ne?

- Tikai pārbaudu. Es ielēcu lielākajā aplī un pagriezos pret viņu. Netenjels gatavojās, prātā sakārtojot vārdus, un nikni paskatījās uz mani.

- Novāc no sejas to muļķīgo smīnu, zēns teica. Tas novērš manu uzmanību.

- Atvaino. Es pieņēmu pretīgu ļaunuma un bēdu pilnu izteiksmi.

- Tā nav ne par matu labāka.

- Atvaino, atvaino.

- Labi, gatavojies. Viņš ievilka elpu.

- Vēl tikai viens ieteikums, es teicu. Ja tu drīz vien atkal gribēsi kādu izsaukt, es ieteiktu Fakvarlu. Viņš ir labs strād­nieks. Liec šim dēmonam darīt kaut ko saturīgu, piemēram, iztukšot ezeru ar sietu vai izskaitīt smilšu graudiņus jūrmalā. Viņam tas veiksies.

- Vai tu gribi tikt prom vai ne?

- Jā, jā. Ļoti.

- Nu tad…

- Netenjel vēl viena lieta.

-Kas?

- Klausies: kā burvim tev ir liels potenciāls. Un es to nedo­māju tā, kā tev šķiet. Iesākumam tev ir nedaudz vairāk inicia­tīvas nekā lielākajai daļai burvju, bet viņi to no tevis izdzīs, ja nepiesargāsies. Un vēl tev ir sirdsapziņa, tas ir kaut kas ļoti rets, un to ir viegli pazaudēt. Sargā to. Tas arī viss. Ak, un es, ja būtu tavā vietā, uzmanītos no tavas jaunās meistares.

Saimnieks mirkli vērās manī, it kā vēlēdamies kaut ko teikt. Un tad nepacietīgi papurināja galvu. Ar mani viss būs kārtībā. Neuztraucies. Šī ir tava pēdējā iespēja. Man pēc piecām minū­tēm jābūt lejā uz vakariņām.

Esmu gatavs.

Zēns ātri un bez kļūdām izrunāja Atbrīvošanas vārdus. Jutu, ka ar katru viņa izrunāto zilbi saiknes, kas mani bija saistīju­šas pie Zemes, kļūst arvien vājākas. Kad viņš tuvojās beigām, mana forma izstiepās, izpletās ārpus apļa robežām. Plānos atvē­rās neskaitāmas durvis, saukdamas mani pie sevis. Es kļuvu par biezu dūmu mākoni, kas ar rēcienu uzšāvās gaisā, piepildot istabu, kura ar katru mirkli man kļuva arvien nereālāka.

Netenjels bija beidzis. Viņa mute aizvērās. Pēdējā saikne pār­trūka kā stipra ķēde.

Es pazudu, atstājot aiz sevis asu sēra smaku. Lai viņš mani tik drīz neaizmirstu.

Džonatans Strouds SAMARKANDAS AMULETS

Bartimaja triloģijas 1. grāmata

Redaktore Diāna Spertāle

Apgāds Zvaigzne ABC, SIA, K. Valdemāra ielā 6, Rīgā, LV-1010. Red. nr. L-1871. A/s Preses nams

[77] viens labums no šī ceļojuma bija tāds, ka fiziskās grūtības tik ļoti no­darbināja viņa prātu, ka zēnam neatlika laika gausties par savu dārgo Novē­rošanas disku. Goda vārds, tas, kā viņš par šo zaudēto disku pārdzīvoja, varētu likt domāt, ka šis velnēns bija viņa asinsbrālis, nevis vulgārs gariņš mazuļa izskatā, kas pret savu gribu iesprostots bronzas gabalā. Viņš nudien ņēma visu pārāk pie sirds. Bet pēc viņa dārgās Martas kundzes zaudējuma disks knauķim laikam bija vienīgais draugs plašajā pasaulē. Nabadziņš.

[78] "labs saimnieks", protams, ir ļoti pretrunīgs termins. Pat Zālamans būtu neciešams jaunībā viņš bija pārmēru klīrīgs bet, par laimi, pagro­zot savu burvju gredzenu, viņš spēja pavēlēt 20 000 gariem, tā ka pie viņa man bija daudz brīvdienu.