Samarkandas amulets

Netenjels 23

i5liktākā diena Netenjela dzīvē jau sākās pietiekami briesmīgi. Lai gan pēc atgriešanās no Parlamenta ēkas bija vēls, zēns ne­spēja aizmigt. Viņam ausīs nemitīgi skanēja meistara vārdi, liekot justies arvien sliktāk. Ikviens, pie kura atradīs zagtu īpašumu, tiks sodīts ar bargākajiem sodiem. Ar bargākajiem sodiem. Un kas tad bija Samarkandas amulets, ja ne zagts īpašums?

Tomēr Siržulauzējs bija pirmais nozadzis amuletu: lai iegūtu tam pierādījumus, viņš bija aizsūtījis Bartimaju slepenajā uzde­vumā. Turklāt zagtais īpašums pašlaik atradās pie viņa jeb, precīzāk runājot, pie Krūmložņas. Ja Siržulauzējs, policija vai kāds no valdības atrastu to viņu mājā… Vai ja pats meistars to uzietu savā kolekcijā… Netenjels baidījās pat iedomāties, kas tad notiktu. Sācies kā vienkārša atriebība, šis pasākums kļuva arvien riskantāks. Tagad viņš bija nostājies ne tikai pret Sir­žulauzēju, bet nokļuvis valdības nežēlastībā. Viņš bija dzirdējis par stikla prizmām, kuras karājas no Londonas Tauera mūra un kurās atradās nodevēju mirstīgās atliekas.

Tiklīdz pie debesīm parādījās ausma, Netenjels bija stingri izlēmis, kā rīkoties tālāk. Vai nu džins jau bija savācis pierādīju­mus pret Siržulauzēju, vai ne, bet viņam vajadzēja pēc iespējas ātrāk atbrīvoties no amuleta. Viņš atdos to Siržulauzējam un pēc tam brīdinās varas iestādes. Bet, lai to izdarītu, viņam bija vajadzīgs Bartimajs.

Un Bartimajs atteicās ierasties.

Par spīti nogurumam, kas smeldza visos kaulos, Netenjels torīt izsauca Bartimaju trīs reizes, un nevienu reizi džins nepa­rādījās. Trešajā reizē zēns jau panikā trīcēja, stostoties izru­nāja Izsaukšanas burvestību, pat nepievēršot uzmanību tam, ka nepareizi izrunāta zilbe var viņu nopietni apdraudēt. Kad zēns beidza Izsaukšanu trešo reizi, viņš, smagi elpodams, lūkojās uz tukšo apli. Parādies taču!

Ne dūmu, ne uguns, ne dēmona.

Nolamājies Netenjels pārtrauca Izsaukšanu, iespēra pa vīraka trauku, kas aizripoja pāri visai istabai, un iegāzās gultā. Kas te notika? Ja Bartimajs būtu atradis iespēju atbrīvoties no saistībām… Bet tas nebija iespējams cik viņam zināms, neviens dēmons vēl nekad nebija izbēdzis no savām saistībām. Netenjels bezspēcīgi dauzīja ar dūri pa segām. Kad viņš dabūs to džinu rokā, tas viņam samaksās par šo kavēšanos viņš to noburs ar Stūrainā svārsta buramvārdiem un tad paskatīsies, kā tas locīsies!

Bet ko lai iesāk tagad?

Izmantot Novērošanas disku? Nē, vēlāk: trīs dēmona izsauk­šanas bija viņu pārlieku nogurdinājušas, un vajadzēja atpūs­ties. Varbūt doties uz meistara bibliotēku? Jā, ar to varētu sākt. Iespējams, tur varētu atrast vēl labākas Izsaukšanas metodes. Vai uziet informāciju par to, kādus trikus var izspēlēt džini, lai izvairītos no Izsaukšanas.

Netenjels piecēlās un pārsedza paklāju pāri ar krītu uzvilk­tajiem Izsaukšanas apļiem. Tagad nebija laika tos nodzēst. Pēc pāris stundām paredzēts tikties ar meistaru, lai beidzot izmē­ģinātu ilgi gaidīto smilšu krupja velnēna Izsaukšanu. Netenjels izmisumā novaidējās tas nu viņam patlaban bija vismazāk vajadzīgs. Zēns varētu izsaukt velnēnu pat miegā, bet meistars noteikti divreiz pārliecināsies, ka viņš ir pareizi uzvilcis katru līniju un iemācījies katru vārdu, un viss šis pasākums aizņems vairākas stundas laika. Lieka spēku tērēšana, bez kuras varēja mierīgi iztikt. Kāds muļķis gan bija šis viņa Krūmložņa!

Netenjels devās uz bibliotēku. Viņš rībināja lejup pa bēniņu kāpnēm…

Un uzskrēja tieši virsū savam meistaram, kas nāca augšup.

Krūmložņa triecās ar muguru pret sienu, satverot vēderu, pa kuru Netenjels bija iebelzis ar elkoni. Viņš nikni iebļāvās un ieblieza skolniekam pa pakausi.

- Tu, mazais huligān! Tu varēji mani nogalināt!

- Es atvainojos, ser! Es negaidīju…

- Tu te skrien lejā pa kāpnēm kā tāds bezsmadzeņu radī­jums, kā viens no vienkāršajiem ļautiņiem! Burvji vienmēr iztu­ras nosvērti un mierīgi. Kurp tu tā steidzies?

- Man patiešām žēl, ser, Netenjels bija atguvies no šoka un nu jau runāja lēni un padevīgi. Es tikai gāju lejup uz biblio­tēku, lai vēlreiz pārbaudītu visu par šajā pēcpusdienā paredzēto Izsaukšanu. Man žēl, ka biju pārāk dedzīgs.

Audzēkņa pazemīgais tonis, kā jau allaž, panāca gaidīto efektu. Krūmložņa gan vēl smagi sēca, bet nu jau izskatījās nomierinājies. Ja jau tavi nodomi bija labi, tad nez vai es varu tevi vainot. Patiesībā nācu pie tevis, lai pateiktu, ka diemžēl šopēcpusdien nebūšu mājās. Ir noticis kaut kas nopietns, un man… viņš apklusa un sarauca uzacis. Kas tā par smaržu?

-Ser?

- Tā smaka… tā nāk no tevis, zēn. Viņš pieliecās tuvāk un skaļi paošņāja gaisu.

- Atvainojiet, ser, es laikam šorīt aizmirsu nomazgāties. Krūmložņas kundze jau man aizrādīja…

- Es nerunāju par tavas miesas smaku, puika, lai gan arī tā nav no patīkamajām. Nē, tu smaržo pēc… rozmarīna. Jā, un vēl pēc lauru lapām… un asinszāles… Meistara acis pēkšņi ieple­tās un kāpņu pustumsā uzmirdzēja. No tevis plūst smarža, kas saistīta ar dēmonu Izsaukšanu!

- Nē, ser…

- Neiedrošinies runāt man pretī, puika! Kā tas varēja no­tikt? Krūmložņas acīs parādījās aizdomas. Džon Mandrāk, es vēlos apskatīt tavu istabu! Tūlīt pat.

- Labāk jau ne, ser, tur ir briesmīga nekārtība; man būtu kauns jūs tur ievest…

Meistars izslējās visā garumā, acīm zvērojot un apdegušajai bārdai trīsot. Likās, ka viņš izaug garāks, nekā Netenjels viņu jebkad bija redzējis. Audzēknis juta, ka pats saraujas melns un maziņš.

Krūmložņas kungs izstiepa pirkstu un norādīja ar to aug­šup. Ejam!

Netenjels bezspēcīgi pakļāvās. Pilnīgā klusumā viņš veda meistaru uz savu istabu, Krūmložņas smagajiem soļiem skanot aiz muguras. Kad viņš atvēra istabas durvis, sejā iesitās ne ar ko nesajaucamā vīraka un sveču smarža. Netenjels drūmi pakāpās malā zem zemajiem griestiem, un viņa meistars iegāja bēniņu istabā.

Pāris sekunžu Krūmložņa vēroja skatu, kas pavērās istabā. Tas bija apsūdzošs: apgāzts trauks, zem kura bija izlijis vīraks; vairākas Izsaukšanai domātas sveces, kas joprojām gailēja, sarindotas pie sienas un uz galda; uz gultas gulēja divas atvēr­tas maģijas grāmatas, paņemtas no Krūmložņas personiskajiem plauktiem. Nebija redzami tikai Izsaukšanas apļi; tos slēpa paklājs. Netenjelam ienāca prātā, kā varētu izlocīties. Viņš noklepojās.

- Es varētu paskaidrot, ser.

Meistars nelikās ne zinis. Viņš pagāja uz priekšu un paspēra malā paklāju, zem kura parādījās apļa ārējā mala un vairākas malējās rūnas. Krūmložņa apstājās, satvēra rokās paklāja stūri un parāva to malā. Tagad skatienam atklājās viss pentakls. Brīdi viņš pārbaudīja rūnas un tad pagriezās pret savu skolnieku ar naidīgu skatienu acīs.

-Nu?

Netenjels norīstījās. Viņš zināja, ka nekādi aizbildinājumi viņu šoreiz neglābs, tomēr bija jāpamēģina. Es tikai trenējos pareizi uzzīmēt rūnu zīmes, ser, zēns nedroši iesāka. Gribēju sagatavoties šai pēcpusdienai. Es, protams, neizsaucu dēmonu, ser. Es neuzdrošinātos…

Viņš sastomījās un apklusa. Ar vienu roku meistars norādīja uz lielāko apli, kur no pirmās Bartimaja parādīšanās bija palicis apdeguma pleķis. Ar otru roku viņš pamāja uz sienām, kuras bija apdegušas Stimulējošā kompasa darbības laikā. Netenjela pleci sašļuka. Ui…

Tikko jau likās, ka Krūmložņas kungs tūlīt zaudēs savu izslavēto mieru. Viņa seju izķēmoja dusmas. Meistars paspēra divus soļus pretī Netenjelam un pacēla roku, it kā gatavotos sist. Netenjels sarāvās, bet sitiens tā arī nesekoja.

Roka nolaidās. Nē, meistars teica, smagi elpojot. Nē. Man jāizlemj, ko ar tevi iesākt turpmāk. Tu esi man izrādī­jis nepaklausību simtiem veidos. Un ar savu rīcību esi pakļā­vis briesmām gan savu, gan mūsu dzīvību. Tu esi niekojies ar tādām burvestībām, kuras tev nekad nebūs lemts saprast, es te redzu Fausta konspektus un Ptolemaja uārdul Tu esi izsaucis vai mēģinājis izsaukt džinu no vismaz četrpadsmitā līmeņa un pūlējies viņu saistīt ar Adelbranda pentaklu kaut ko tādu pat es vilcinātos darīt! Fakts, ka tas tev pilnīgi noteikti nav izde­vies, nekādā mērā nemīkstina tavu vainu. Muļķa bērns! Vai tu apjēdz, ko šāds dēmons varētu tev nodarīt, ja tu pieļautu kaut vismazāko kļūdu? Vai visas manas pamācības šo gadu laikā tev pilnīgi neko nav nozīmējušas? Man jau vajadzēja zināt, ka kopš pagājušā gada tev vairs nevar uzticēties, kad tavs briesmīgais, vardarbīgais uzbrukums maniem viesiem gandrīz izpostīja manu karjeru. Man jau toreiz vajadzēja tikt no tevis vaļā, toreiz, kad tev vēl nebija vārda. Neviens to pat nebūtu pamanījis! Bet tagad, kad tev jau ir vārds un tu būsi ierakstīts nākamajā Loew's Vārdu almanahā, es tik viegli nevaru no tevis atbrīvoties. Tad tiks uzdoti jautājumi, būs jāaizpilda dokumenti un atkal tiks apstrīdēts mans lēmums. Nē, man jāapdomā, ko ar tevi iesākt, lai gan man tā vien niez roka izsaukt Soģi un atstāt tevi viņa gādībā.

Viņš ievilka elpu. Netenjels bija apsēdies uz gultas malas, gatavs uzklausīt visus pārmetumus.

Ņem vērā, meistars teica, neviens no maniem mācek­ļiem nekad nav izturējies pret mani šādi, kā tu to esi izdarījis! Ja man tagad nebūtu jāsteidzas uz ministriju, es tiktu ar tevi galā tūlīt pat. Tev jāpaliek savā istabā, līdz atgriežos. Bet pirms tam, viņš piegāja pie Netenjela skapja un atrāva to vaļā, jāpaskatās, vai tu šeit neesi paslēpis vēl citus noslēpumus.

Nākamās pāris minūtes māceklis tikai sēdēja un tukšām acīm lūkojās, kā meistars pārmeklē viņa istabu. Skapja un atvilktņu saturs tika izgāzts uz grīdas, tā ka visas drēbes tagad gulēja juku jukām. Meistars atrada pāris plastmasas maisiņu ar vīraku, nedaudz krāsainā krīta un pāris piezīmju lapu, ko zēns bija pierakstījis pašmācības ceļā. Tikai Novērošanas disks, droši paslēpts zem jumta dzegas, palika neatklāts.

Krūmložņas kungs savāca vīraku, grāmatas, krītu un pie­zīmes. Kad atgriezīšos no ministrijas, izlasīšu, ko tu tur esi sarakstījis, viņš paziņoja. Ja nu gadījumā es gribēšu tev uzdot vēl pāris jautājumu, pirms tu saņemsi sodu. Pa to laiku paliec šeit un apdomā savus grēkus un to, kā tu pats esi izpos­tījis savu karjeru.

Vairs neteicis ne vārda, viņš aizcirta aiz sevis durvis un tās aizslēdza.

Netenjels juta, ka sirds kļūst svina smaga. Viņš nekustīgi sēdēja uz gultas malas, klausoties, kā lietus bungo pajumtu un kā apakšstāvā skan saniknotā meistara soļi. Un tad attāls būkšķis liecināja par to, ka Krūmložņas kungs ir izgājis no mājas, aizcirzdams aiz sevis durvis.

Pēc kāda laika Netenjelu no drūmajām pārdomām izrāva atslēgas skrapstoņa durvīs. Zēna sirds salēcās. Vai tiešām meis­tars jau bija atpakaļ?

Bet tā bija Krūmložņas sieva, kas ieradās, nesot uz paplātes šķīvi tomātu zupas. Viņa to nolika uz galda un nostājās Ne­tenjelam blakus. Zēns nespēja saņemties, lai paskatītos uz viņu.

- Domājams, ka tagad tu esi ar sevi apmierināts, viņa mie­rīgā balsi teica. Cik sapratu no Artūra, tu esi uzvedies patie­šām slikti.

Meistara dusmu izvirdums bija atstājis Netenjelu vienal­dzīgu, turpretī Martas kundzes vārdi, kuros izskanēja dziļa vilšanās, neizsakāmi iedūrās viņam sirdī. Zēns zaudēja pēdējās pašsavaldīšanās paliekas. Pacēlis skatienu pret Martas kundzi, viņš juta, ka acu kaktiņos sariešas asaras.

- Ak, Net… Džon! viņš nekad nebija dzirdējis viņu runājam tik aizkaitinātā balsī. Kāpēc tu nevarēji būt pacietīgs ? Lutiē­nas jaunkundze allaž teica, ka tā esot tava lielākā kļūda, un viņai bija taisnība. Tagad tu esi mēģinājis skriet, pirms vēl īsti esi iemācījies staigāt, un es nezinu, vai meistars tev to jebkad piedos.

- Viņš man nekad to nepiedos. Viņš pats tā teica. Netenjela balss bija klusa; viņš tikko valdīja asaras.

- Viņš ir ļoti nikns, Džon, un viņam ir tiesības tādam būt.

- Viņš teica, ka mana karjera ir pagalam.

- Un tieši to tu būtu pelnījis.

- Martas kundze!

- Bet, iespējams, ja tu būtu atklāts un izstāstītu viņam visu, ko esi izdarījis, varbūt viņš tevi uzklausītu. Bet tikai varbūt.

- Viņš neuzklausīs. Viņš ir pārāk nikns.

Martas kundze apsēdās uz gultas blakus Netenjelam un aplika roku viņam ap pleciem. Nav jau tā, ka tas būtu kaut kas nedzirdēts, ja māceklis pārāk ātri mēģina uzsākt nozīmīgas bur­vestības. Bieži vien tā notiek ar bērniem, kas ir īpaši talantīgi. Varu tev teikt, ka Artūrs ir nikns, bet vienlaikus arī patīkami pārsteigts. Man liekas, ka tev vajadzētu viņam pilnībā uzticēties un nodot sevi viņa žēlastībā. Tas viņam patiktu.

Netenjels nošņaukājās. Vai jūs tā domājat, Martas kun­dze? Kā jau allaž, viņas miers un veselais saprāts ietekmēja zēnu, lika aizmirst par savu pašpārliecinātību un lepnumu. Varbūt viņai bija taisnība. Varbūt vajadzēja izstāstīt visu patie­sību…

- Arī es centīšos vīru nomierināt, Marta turpināja. Lai gan tu to nemaz neesi pelnījis. Paskaties, kā izskatās tava istaba!

- Es to tūlīt sakārtošu, Martas kundze! Tūlīt pat! Viņš jutās nedaudz labāk. Varbūt patiešām izstāstīt visu meistaram visas aizdomas par Siržulauzēju un amuletu. Tas būs sāpīgāk, bet vienkāršāk.

- Vispirms paēd, Krūmložņas sieva piecēlās. Un esi gatavs visu izstāstīt meistaram, kad viņš atgriezīsies.

- Kāpēc Krūmložņas kungs devās uz ministriju? Ir taču svēt­diena, Netenjels jau bija pacēlis no zemes pāris apģērba gabalu un lika tos atvilktnēs.

- Kaut kas steidzams, dārgais. Kāds nelietīgs džins notverts Londonas centrā.

Pār Netenjela muguru pārskrēja skudriņas. Džins?

- Jā. Es nezinu sīkumos, bet tas esot uzdevies par vienu no Siržulauzēja kunga velnēniem. Ielauzies Pinna kunga veikalā un nodarījis tur lielus postījumus. Bet viņi izsūtīja ifrītu, kas džinu laikus notvēra. Tagad to nopratina. Tavs meistars domā, ka burvim, kas sūtījis šo džinu, var būt kāda saistība ar tām maģisko priekšmetu zādzībām, kas viņu pēdējā laikā tā uztrauc, vai arī viņš varētu būt saistīts ar Pretošanās kustību. Krūmlož­ņas kungs grib būt klāt, kad viņi izspiedīs no džina informāciju. Bet tās nu tagad nav tavas galvenās rūpes, vai ne, Džon? Tev jāizdomā, ko un kā teikt savam meistaram. Un pa to laiku jāiz­berž arī grīda.

- Jā, Martas kundze.

- Prātīgs puisis. Es vēlāk uznākšu pēc tava šķīvja.

Tiklīdz durvis aiz Krūmložņas sievas bija aizvērušās, Neten­jels metās pie loga, atvēra to vaļā un pasniedzās pēc sava bronzas diska. Viņš to paķēra un atkal aizvēra logu, lai nelaistu istabā lietu. Disks bija auksts; vajadzēja saukt vairākas minūtes, līdz diskā negribīgi parādījās velnēna ģīmītis.

- Ej nu! velnēns izsaucās. Ir pagājis kāds laiciņš, kopš neesam tikušies. Es jau domāju, ka esi mani aizmirsis. Vai gribi mani atlaist?

- Nē, Netenjelam nebija noskaņojuma pļāpāt. Atrodi Bar­timaju. Gribu redzēt, kur viņš ir un ko dara. Tūlīt! Vai arī es tevi aprakšu kopā ar visu disku.

- Vai tikai tu šodien neesi izkāpis no gultas ar kreiso kāju? Vai esi aizmirsis, kā pieklājīgi jāpalūdz? Es nu tagad iešu, bet šis nav no vieglākajiem uzdevumiem, ko tu jebkad esi man uzde­vis. Murminot vēl kaut ko un rādot Netenjelam niknas grima­ses, bērna sejiņa pazuda no diska, lai drīz pēc tam atkal parādī­tos it kā no tālienes. Bartimajs, tu saki? No Urukas?

- Jā! Cik daudz Bartimaju tad tu pazīsti?

- Tu nemaz nevari iedomāties, īgņa. Tad nu tagad lēnām.

Tas aizņems kādu laiciņu.

Disks izdzisa. Netenjels to uzmeta uz gultas, bet tad pārdo­māja un pabāza zem matrača, prom no acīm. Un ar lielu centību ņēmās tīrīt istabu, noberžot no grīdas visas zīmējuma paliekas un pat nokasot sveķus no grīdas dēļiem. Zēns sastūķēja drēbes atpakaļ skapī un nolika visas izmētātās lietas savās vietās. Tad viņš izēda zupu, kura jau bija paspējusi atdzist.

Krūmložņas sieva atgriezās pēc tukšā šķīvja un atzinīgi noskatīja istabu. Tu esi malacis, Džon, viņa teica. Tagad saposies pats un nomazgā seju. Kas tad tas?

- Kas, Martas kundze?

- Man šķiet, es dzirdēju balsi.

Arī Netenjels bija dzirdējis apslāpētu "Oi!" no gultapakšas. Manuprāt, tas skanēja no lejasstāva, viņš nepārliecinoši teica. Varbūt kāds ir pie durvīm?

- Tev tā liekas? Labāk aiziešu paskatīties. Nebūdama īsti pārliecināta, viņa tomēr devās prom, aizslēdzot aiz sevis durvis.

Netenjels pacēla matraci. Nu? viņš uzšņāca diskam.

Mazuļa sejā pēkšņi bija parādījušies bārdas rugāji un zem acīm violeti maisiņi. Tas bija labākais, ko spēju, viņš teica. Vairāk no manis tu nevari prasīt.

- Parādi man!

- Lūk, skaties. Seja pazuda, un tās vietā stājās Londonas panorāma. Sudrabotā līnija, kas laikam bija Temza, locījās starp pelēkzaļiem veikaliem un dzīvojamiem namiem. Lietus aizse­dza skatu, bet Netenjels ātri vien saprata, kas viņam jāredz: tā bija liela pils, ko sargāja augsti, pelēki mūri. Tās centrā atradās garš, kantains tornis, kura galā plīvoja karogs. Pils pagalmā patrulēja melnraibas policijas automašīnas un soļoja kavalērija, turklāt ne visas no redzamajām figūrām bija cilvēki.

Netenjels zināja, uz ko viņš skatās, bet nespēja to pieņemt. Un kāds tam sakars ar Bartimaju? viņš nošļupstēja.

Velnēna balss bija skumja un nogurusi. Tieši tur viņš atro­das, vismaz, cik es noprotu. Es sekoju pa viņa pēdām no Lon­donas centra, bet tās jau bija "atdzisušas". Kā jau tu saproti, es nespēju nokļūt tuvāk Londonas Taueram. To sargā pārāk daudz modru acu. Pat no attāluma mani gandrīz notvēra pāris Izlūkložu. Un es esmu pagalam noguris. Vēl kaut ko? velnēns pavaicāja, kad Netenjels neko neatbildēja. Man vajadzētu atpūsties.

- Nē, nē, tas arī viss.

- Pirmā saprātīgā frāze, ko šodien no tevis dzirdu. Bet velnēns vēl nepazuda. Ja viņš ir tur iekšā, šim Bartimajam patiešām draud lielas nepatikšanas, viņš diezgan moži pazi­ņoja. Tas taču nebiji tu, kas viņu uz turieni aizsūtīja?

Netenjels neko neatbildēja.

- Ak vai, velnēns novilka. Tad jau tu esi tikpat lielā ķezā kā viņš. Varu derēt, ka tieši pašlaik tas džins jau atklāj visiem tavu vārdu. Velnēns atņirdza savus mazos, asos zobiņus platā smaidā, tad parādīja savam saimniekam mēli un izgaisa.

Krūmložņas audzēknis klusi sēdēja, joprojām turot rokās disku. Dienasgaisma lēni dzisa.