Samarkandas amulets

Bartimajs 39

cerēju, ka zēns spēs izvairīties no nepatikšanām līdz brīdim, kad es viņu satikšu. Iekļūšana iekšā mājā prasīja daudz ilgāku laiku, nekā biju domājis.

Ķirzaka skraidīja augšup un lejup pa nama ārsienu; apkārt karnīzēm, pāri arkām un pilastriem, arvien ātrāk un ātrāk. Katrs logs, pie kura tā nokļuva, un logu šajā namā bija ne mazums izrādījās cieši aizvērts, liekot ķirzakai izmisumā šau­dīt mēli. Vai šis Siržulauzējs un viņa draugi neko nezināja par svaiga gaisa noderīgumu?

Jau bija pagājušas daudzas minūtes. Joprojām nekā. Patie­sību sakot, man nepatika doma par vardarbīgu ielaušanos es to atstāju kā pēdējo iespēju. Nebija iespējams noteikt, vai ista­bās atradās novērotāji, kas reaģētu uz vissīkāko troksnīti. Ja varētu atrast kaut mazāko plaisu, spraudziņu, kurā ielīst… Bet māja bija pārāk labi nodrošināta.

Neko darīt: vajadzēs līst pa skursteni.

Ar šādu domu rāpos uz jumta pusi, kad manu uzmanību pie­saistīja ļoti augsti un grezni logi, kas atradās mājas piebūvē. Likās, ka aiz tiem jābūt varenai istabai. Par to liecināja ne tikai logu augstums, bet arī septītajā plānā redzamais spēcīgais maģiskais tīkls, kas bija nostiepts priekšā logiem. Nevienam citam muižas logam nebija šādu aizsargtīklu. Es kļuvu ziņkārīgs.

Ķirzaka aizskrēja palūkoties uz dīvainajiem logiem, zvīņotajām kājām ķeroties uz smilšakmens. Tā pieķērās pie kolon­nas un pabāza galvu uz loga pusi, izvairoties no spīdošajiem tīkla pavedieniem. Tas, ko rāpulis pamanīja telpā, bija gana interesanti. Aiz logiem atradās plaša, tukša zāle, ko apgais­moja dučiem kroņlukturu ar svecēm. Zāles vidū stāvēja neliels paaugstinājums, drapēts ar sarkanu audumu, un tam apkārt glītā puslokā bija sarindoti aptuveni simts krēslu. Uz paaugsti­nājuma atradās runātāja tribīne, uz tās stāvēja ūdens krūka un glāze. Acīmredzot tā bija konferences telpa.

Zāles iekārtojums sākot ar kristāla kroņlukturiem un bei­dzot ar zeltītajiem rotājumiem uz sienas bija veidots tā, lai liktos pievilcīgs burvju (sliktajai) gaumei un liecinātu par varu un augsto sabiedrisko stāvokli. Bet pati dīvainākā visā istabā bija grīda, kas šķita pilnībā veidota no stikla. Tā mirdzēja un dzirkstīja visā tās platumā un garumā, atspoguļodama kris­tāla kroņlukturos salikto sveču gaismu dučiem dažādos toņos un ēnojumos. Jau tas vien šķita pagalam neparasti, bet zem stikla grīdas vēl pletās milzīgs un ļoti grezns persiešu paklājs. Tajā starp pūķiem, himerām, mantikoriem un putniem bija redzama fantastiska medību aina. Dabiskā lielumā attēlots princis un viņa svīta jāja pa mežu, un viņiem visapkārt skraidīja suņi un leopardi, lidoja piekūni un vēl citi pieradināti zvēri un putni; viņiem pa priekšu mežā skrēja bars aškāju briežu. Tika pūsti ragi un vicināti karogi. Tā bija idealizēta austrumu pasa­kas aina un būtu pat atstājusi uz mani patīkamu iespaidu, ja es nebūtu rūpīgāk ieskatījies prinča pavadoņu sejās. Vienam no tiem bija Siržulauzēja briesmīgais ģīmis, kāds cits attēloja Solto Pinnu, un es pamanīju savu gūstītāju Džesiku Vaitvelu jājam uz baltas ķēves. Siržulauzējs bija sabojājis tik skaistu mākslas darbu, lai izpatiktu saviem draudziņiem. [94] [1] Kā gan lādējās Basras audēji, kad viņiem tika pasūtīts tik briesmīgs darbs! Ir pagājušas tās dienas, kad viņi ar sarežģītu un nežēlīgu burvestību palīdzību ieauda savos audumos džinus, radīdami paklājus, kas nesa savus saimniekus pa visiem Vidējiem Austrumiem, turklāt bija izturīgi arī pret traipiem. Šādā veidā tika ieslodzīti simtiem džinu. Bet tagad, kad Bagdādes maģiskā vara jau sen zudusi, šādi paklāju aušanas meistari izbēg no naba­dzības, izpildot bagātu ārzemju tūristu pasūtījumus. Sauciet to par progresu.

Protams, princis bija Devro, pats premjerministrs, ar saviem biedriem visiem ievē­rojamākajiem burvjiem.

īpatnējā grīda bija tikai viena no apaļās zāles dīvainībām. Neparasti šķita, ka arī visiem pārējiem logiem, ne tikai tam, pa kuru lūkojos es, bija līdzīgi aizsargtīkli. Diezgan saprātīgi: drīz šajā telpā sapulcēsies lielākā daļa valdības, un zālei vajadzēja pasargāt šos cilvēkus no uzbrukumiem. Bet, lūkojoties no mana loga, varēja redzēt loga rāmjos iebūvētus stieņus, un nevarēja saprast, kādiem mērķiem tie īsti domāti.

Tieši par to domāju, kad zāles tālākajā galā atvērās durvis un telpā steigšus ienāca kāds burvis taukainais vīrs, ko biju redzējis pabraucam garām automašīnā un ko zēns bija nosaucis par Laimu, vienu no Siržulauzēja tuvākajiem draugiem. Viņš vienā rokā nesa kādu priekšmetu, paslēptu zem drēbes; acis šaudīdams pa labi un pa kreisi, ašiem soļiem uzkāpa paaug­stinājumā un nostājās pie runātāja tribīnes. Tajā bija iebūvēts plaukts, ko, raugoties no zāles, nevarēja redzēt, un vīrs nolika šo priekšmetu tur.

Pirms bija to izdarījis, burvis noņēma drēbes pārsegu, un man pār zvīņām pārskrēja tirpas.

Pazinu Izsaukšanas ragu, kuru es biju redzējis Siržulauzēja istabā tajā naktī, kad biju nozadzis Samarkandas amuletu. Ziloņkauls izskatījās no vecuma sadzeltējis un nostiprināts ar slaidām metāla paplāksnītēm, bet vienā pusē vēl varēja labi saskatīt nomelnējušos pirkstu nospiedumus [95] .[1] Vienīgā liecība par pirmo burvi, kas pūtis šo ragu, jo saskaņā ar maģisku likumību pirmajam Izsaukšanas raga izmantotājam jānodod sevi izsauktās varenās būtnes rokās. Ņemot vērā šo apstākli, Izsaukšanas ragi ir diezgan reti sastopami, kā jau tu vari iedomāties.

Izsaukšanas rags…

Beidzot sāku saprast. Maģiskie tīkli, metāla stieņi akmens sienā, kas bija sagatavoti, lai tos varētu aizšaut priekšā logiem… Zāle bija nodrošināta nevis tāpēc, lai nelaistu nevienu iekšā, bet gan lai nelaistu nevienu ārā.

Man par katru cenu bija jāiekļūst muižā.

Gandrīz nepievērsdams uzmanību pāri lidojošajiem sargiem, metos augšup pa sienu un pāri sarkano dakstiņu jumtam uz tuvāko skursteni. Apsēdos uz skursteņa malas un jau gatavo­jos lēkt iekšā, bet pēdējā brīdī atrāvos atpakaļ, drebēdams pie visām miesām. Nedaudz zemāk skurstenī bija nostiepts mir­dzošs aizsargtīkls. Nekā.

Metos pie nākamā skursteņa. Tas pats.

Satraukumam pieaugot, pārskraidīju visus Hedlhemas mui­žas jumtus un ielūkojos katrā skurstenī. Visi bija aiztīkloti. Te bija pastrādājis vairāk nekā viens burvis, lai pasargātu namu no spiegiem.

Beidzot apstājos, prātodams, ko tagad iesākt.

Pa to laiku mājas priekšā parādījās lēna, bet neizsīkstoša limuzīnu straume. Automašīnas [96] [1] Būdamas burvju neizkoptās gaumes spilgts paraugs, visas automašī­nas bija lielas, melnas un spīdīgas. Pat vismazākā automašīna izskatījās tā, it kā vēlētos kļūt par katafalku, kad izaugs liela.

izlaida savus pasažierus mājas priekšā un devās tālāk uz auto novietošanai paredzēto vietu. Lielākā daļa viesu jau bija ieradušies; tas nozīmēja, ka konfe­rence tūlīt sāksies.

Es palūkojos uz mauriņu. Uz mājas pusi tipināja daži noka­vējušies ciemiņi.

Un ne tikai viņi.

Mauriņa vidū atradās ezers ar greznu strūklaku, kas attēloja iemīlējušos grieķu dievu, kurš cenšas noskūpstīt delfīnu. [97] [1] Neiesaku mēģināt. Aiz ezera vīdēja ceļš, kas veda tieši uz vārtiem. Un pa ceļu šurp steidzās trīs cilvēki divi gāja ātri, bet trešais vēl ātrāk. Skvalla kungs steberēja diezgan ātri, ņemot vērā faktu, ka viņu bija notriekusi no kājām lauku pele. Viņa dēlam veicās vēl labāk: viņu laikam pamudināja skriet drēbju trūkums (pa gabalu zēns izskatījās noklāts ar zosādu). Bet neviens no viņiem neturēja līdzi bārdainajam algotnim, kura mētelis plīvoja aiz muguras, kad viņš šķērsoja mauriņu.

Ak vai! Tas varēja nozīmēt nepatikšanas.

Apmetos uz skursteņa malas, nolādēdams savu neuzma­nību attiecībā uz Skvallu un dēlu [98] [1] Es domāju, ka mans trieciens būs apdullinājis viņus vismaz uz divām dienām. Bet biju kļūdījies. Tā notiek, ja steidzas. un prātodams, vai es varētu nepievērst visiem trim vīriešiem nekādu uzmanību. Bet, uzme­tot viņiem vēl vienu skatienu, pārdomāju. Bārdainais vīrs bija pielicis soli. Dīvaini likās, ka svešais sper parastus soļus, tomēr tika uz priekšu divreiz ātrāk. Viņš jau gandrīz bija nonā­cis līdz ezeram. Vēl pēc mirkļa viņš būs mājā un sacels trauk­smi.

Iekļūšana mājās vairs nebija mans pirmais darbiņš. Es pār­vērtos par strazdu un mērķtiecīgi nolidoju lejup no jumta.

Vīrs melnajā mētelī tuvojās. Pamanīju, kā virmo gaiss ap viņa kājām. Tā bija pavisam neparasta aina it kā šī kustība nebūtu saistīta ne ar vienu no plāniem. Un tad sapratu: šim vīrietim kājās bija Septiņjūdžu zābaki. [99] [1] Spēcīgi, maģiski apavi, izgudroti viduslaikos Eiropā. Pēc valkātāja pavēles zābaki ar parastiem soļiem var pārvarēt ievērojamus attālumus. Uz šiem zābakiem neattiecas parastās (Zemes) likumsakarības. Runā, ka katrā zābakā ir pa džinam, kas spēj pārvietoties mistiskajā astotajā plānā (izliksimies, ka es par to neko nezinu). Tagad man bija vieglāk saprast, kā algotnim izdevās izvairīties no vajātājiem, kad viņš nozaga amuletu. Vēl pēc pāris soļiem viņš kus­tēsies tik ātri, ka tam nevarēs izsekot, sperot vienu soli, viņš nokļūs jūdzi uz priekšu. Es paātrināju lidojumu.

Ezers un tā apkārtne bija ļoti gleznaina (neskaitot strūkl­akas statuju ar veco, nepieklājīgo dievu un delfīnu). Krastā jauns dārznieks ravēja nezāles. Ūdenī peldēja pāris nevainīga izskata pīles. Meldri šūpojās vējā. Kāds pie ezera bija uzcēlis lapeni un tai blakus iestādījis nelielu sausserdi tā lapas mir­dzēja pēcpusdienas saulē.

Tā bija tikai poētiska atkāpe. Pirmais sprādziens, ko raidīju algotņa virzienā, viņu neķēra (ir grūti aprēķināt, cik ātri pārvie­tojas cilvēks, kam kājās Septiņjūdžu zābaki), bet skāra lapeni, kas nekavējoties izgaisa. Dārznieks iebrēcās un ielēca ezerā, sa­celdams tādu vilni, kas aizskaloja prom visas pīles. Aizdegās arī meldri. Algotnis palūkojās augšup. Viņš pirms tam nebija mani pamanījis, acīmredzot būdams pārāk aizņemts ar savu zābaku kontrolēšanu. Uzbrukt, kamēr viņš neskatās, gan nebija īsti go­dīgi, bet paklau, es taču kavēju konferenci! Otrais sprādziens trāpīja vīrietim tieši krūtīs, un viņš pazuda smaragdzaļās lies­mās.

Aši aplaidu loku gaisā, bet pie apvāršņa nebija redzami ne novērotāji, ne citas draudīgas būtnes, ja neskaita briesmīgo skatu uz Skvalla dēla rozā pēcpusi, kad viņi abi ar papucīti, pagriezuši muguras muižai, metās atpakaļ pa ceļu uz vārtu pusi. Labi. Gatavojos jau doties uz māju, kad izgaisa sprādziena radītie dūmi un atklāja algotni, kas sēdēja apmēram metru dziļā bedrē, netīrs, dubļiem klāts, bet pavisam noteikti dzīvs.

Hmm. Ar to nebiju rēķinājies.

Pacēlos gaisā, pagriezos un raidīju viņa virzienā vēl vienu, spēcīgāku sprādzienu. Tas bija tāds, kas liktu pat Džabora ceļ­galiem nedaudz saļodzīties, bet lielāko daļu cilvēku tam vien­kārši vajadzēja pārvērst pelnos.

Bet ne jau bārdaini. Kad liesmas atkal norima, viņš slējās kājās, it kā nekas nebūtu noticis. Turklāt izskatījās, it kā šis tikai būtu atlaidies nosnausties. Jāatzīst, ka prāvākā daļa viņa mēteļa gan bija nodegusi, bet ķermenis joprojām izskatījās spirgts un vesels.

Es nemēģināju vēlreiz. Galu galā es saprotu mājienus.

Vīrs ielika roku mēteļa kabatā un izvilka no tās Sudraba disku. Ar negaidītu ātrumu viņš atliecās un meta disks par spalvas tiesu palidoja garām manam knābim un ar loku atgrie­zās pie bārdaiņa.

Tas nu vienreiz bija par daudz. Man bija apnicis, ka pēdē­jās nedēļas laikā visi, ko satiku, vēlējās kādu gabaliņu no ma­nis: džini, burvji, cilvēki… kāda starpība! Es tiku izsaukts un iekaustīts, uz mani šāva, mani sagūstīja, mocīja, izrīkoja un uzskatīja to visu par pašsaprotamu. Un tagad, kā kronis visam, arī šis puisis pievienojās maniem pāridarītājiem, kaut gan es viņam neko ļaunu nebiju darījis, tikai mēģinājis klusiņām no­vākt.

Es sadusmojos.

Pats niknākais strazds, kādu tu jebkad esi redzējis, metās uz strūklakas statuju ezera vidū. Tas apmetās uz delfīna astes, izstiepa spārnus, lai aptvertu akmeni, un, tā darot, kļuva par gargoilu. Delfīns un dievs [100] [1] Viņi bija savienoti. Nav svarīgi, kā. tika izkustināti no savas pamatnes. Krakšķot un šņirkstot materiāls padevās, un statuja pacēlās gaisā. No nolauztās ūdens caurules izlija ūdensstrūkla. Gargoila pacēla statuju virs galvas, uzlidoja gausā un atkal nolaidās ezera krastā, netālu no algotņa.

Viņš neizskatījās tik satriekts, kā man būtu paticis. Viņš atkal meta disku. Tas ietriecās man rokā, tūlīt pat saindēdams mani ar sudrabu.

Nelikdamies ne zinis par sāpēm, es metu statuju kā klintsbluķi. Tā apmeta gaisā pāris izsmalcinātu loku un ar spēcīgu bliezienu uzkrita virsū algotnim.

Viņš izskatījās krietni salocīts, bet ne tik plakans, kā es būtu vēlējies. Redzēju, kā vīrs spārdās zem gulošā dieva, cenzdamies satvert statuju, lai nogrūstu to malā. Tas sāka kļūt garlaicīgi. Ja nevarēju viņu nogalināt, vismaz varētu viņu aizkavēt. Kamēr bārdainis joprojām ķepurojās, es pielēcu klāt, atsēju viņa Sep­tiņjūdžu zābakus un novilku. Tad tos satvēru un metu, cik stipri vien varēju, ezera vidū, tieši pēkšķošo pīļu barā. Zābaki sacēla lielas šļakatas un tūlīt pat nogrima ezera dzīlēs.

- Par to tu samaksāsi, vīrs šņāca. Viņš joprojām cīnījās ar statuju, lēnām celdams to nost no krūtīm.

- Tu nu gan neproti zaudēt, vai ne? es teicu, aizkaitināts pakasot ragu. Es prātoju, ko vēl varētu darīt, kad…

…es sajutu, ka iekšas it kā tiek rautas ārā pa muguru; mana būtība locījās un svaidījās. Es noelsos. Algotnis noskatījās, kā mana forma pamazām kļūst miglaina un neskaidra.

Viņš spēcīgi pagrūda, un statuja noripoja nost. Par spīti sāpēm, es vēl saskatīju, kā viņš pieceļas kājās. Pagaidi, gļē­vuli! vīrs sauca. Paliec un cīnies!

Es viņam pamāju ar nagu. Tev šodien veicas, es teicu. Es tevi atlaižu. Tu man biji rokās, un neaizmir…

Bet tad biju jau pazudis, un mans rājiens līdz ar mani.