Samarkandas amulets

41 Bartimajs

no brīža, kad mēs iegājām šajā liktenīgajā telpā un tās dur­vis un logi tika aizzīmogoti, viss sāka risināties ļoti strauji. Zēns tā arī kārtīgi neapskatīja zāli, pirms tā bija neatgriezeniski mai­nījusies, bet manas maņas, protams, ir daudz labāk attīstītas. Acumirklī aptvēru visu zāles iekārtojumu, ikvienu vissīkāko detaļu.

Tātad, pirmkārt, kur mēs bijām? Aiz slēgtām durvīm, pašā apaļās zāles malā. Stikls, kas sedza zāles grīdu, bija nedaudz graudains, tā ka viesiem neslīdēja kurpes, bet joprojām pietie­kami dzidrs, lai varētu saskatīt skaisto paklāju zem tā. Zēns stāvēja it kā tieši uz paklāja malas to veidoja izausti vīnstīgu vijumi. Visapkārt zālei pulcējās bezkaislīgi kalpotāji, katrs pie galdiņa uz riteņiem, kas bija nokrauts ar kūciņām un dzērie­niem. Vidū atradās pusaplī novietoti krēsli, kurus es jau biju redzējis pa logu, un tie tagad čīkstēja zem sapulcējušos viesu svara. Burvji sūca savus dzērienus un tikai ar vienu ausi klausī­jās Amandā Katkarta, kas stāvēja uz paaugstinājuma zāles vidū un sveica visus šajā konferencē. Viņai blakus ar pilnīgi bezkais­līgu sejas izteiksmi stāvēja Saimons Siržulauzējs.

Sieviete gatavojās beigt savu runu: … un visbeidzot es vēlos pievērst jūsu uzmanību paklājam, kas ir tik skaisti izvietots zem stikla grīdas. Mēs to pasūtījām Persijā, un es nebaidos teikt, ka tas ir vislielākais Anglijā. Manuprāt, jūs visi atradīsiet sevi uz tā, ja vien rūpīgi ieskatīsieties. (Piekrītoša murmināšana un daži izsaucieni.) Šopēcpusdien diskusijas ilgs līdz sešiem. Pēc tam mums tika pasniegtas vakariņas īpaši apsildītās teltīs muižas pagalmā, kur jūs izklaidēs Latvijas zobencīņas meistari. (Aiz­rautīgas gaviles.) Paldies par uzmanību. Un tagad došu vārdu šīs konferences rīkotājam Saimonam Siržulauzējam. (Aplausi un ovācijas.)

Kamēr viņa dudināja, es čukstēju zēnam ausī. [101] [1] Savulaik esmu pabijis daudzās lipīgās vietās, bet šī auss nudien bija tik vaskaina, ka pārspēja tās visas. Tobrīd biju kļuvis par uti, kas ir vismazākā forma, kādu spēju pieņemt. Kāpēc? Es negribēju, lai ifrīts mani pamana. Pašlaik viņš bija vienīgā būtne no Citas pasaules, kas atradās šajā zālē (lai nodrošinātu pieklājīgu uzvedību zālē, te nebija atļauts ienākt nevienam vel­nēnam), bet viņa pienākums bija uztvert mani kā draudu.

- Šī ir mūsu pēdējā iespēja, es klusi teicu. Lai arī ko Sir­žulauzējs gatavojas darīt, viņš to darīs tūlīt, jo, tici man, ifrīts jau sāk sajust amuleta auru. Siržulauzējam amulets ir ap kaklu: vai tu nevarētu pielavīties viņam aiz muguras un izraut to ārā? Tas liks burvjiem sarosīties.

Netenjels pamāja ar galvu un sāka lavīties apkārt zālei. Siržulauzējs jau bija uzkāpis uz paaugstinājuma un sāka savu runu:

- Premjerministr, dāmas un kungi, atļaujiet man izteikt, cik pagodināti mēs esam…

Mēs jau bijām nonākuši līdz skatītāju lokam, un līdz paaug­stinājumam nebija vairs necik daudz ko skriet. Mans saimnieks metās uz priekšu vieglā riksī, un es viņu nepārtraukti pamudi­nāju kā žokejs labu (bet neapķērīgu) zirgu.

Bet, kad viņš jau steidzās garām pirmajai rindai, no tās pašā­vās kaulaina roka un sagrāba zēnu aiz skausta.

- Un kā tev šķiet, kurp tu dodies, kalpotāj?

Es pazinu šo balsi. Man tā atsauca atmiņā nepatīkamās atmi­ņas par Mokpilno lodi. Tā bija Džesika Vaitvela ar saviem izteik­tajiem vaigu kauliem un īsi apcirptajiem gaišajiem matiem. Netenjels ķepurojās viņas tvērienā. Es, nekavējoties ne mirkli, metos lejup no zēna auss, tad tālāk pa viņa maigo, balto kaklu un steidzos uz kaulainās rokas pusi.

Mans saimnieks grozījās un locījās. Laidiet… mani… vaļā!

-… mums ir tas prieks un gods… Siržulauzējs vēl neko nebija pamanījis.

- Kā tu uzdrošinies mēģināt izjaukt konferenci? Sievietes asie nagi bija iecirsti zēna kaklā. Uts uzmanīgi tuvojās viņas bālajai, šaurajai rokas locītavai.

- Jūs… nesaprotat… Netenjels sēca. Siržulauzējam ir…

- Klusē, knauķi!

- … tik priecīgi jūs visus šeit redzēt. Solto Pinns atvainojas, viņš jūtas nevesels…

- Ieliec viņu Sprostā, Džesika, ierunājās blakus sēdošais burvis. Tiksi ar viņu galā vēlāk.

Es jau atrados uz dāmas rokas locītavas. Uz tās pulsēja zilas vēnas.

Uts nebija spējīga uz to, ko gribēju izdarīt. Tāpēc kļuvu par skarabeju ar ļoti asām spīlēm. Ar prieku iecirtu tās Džesikas rokā.

Sievietes kliedziens lika iedrebēties lustrām. Viņa palaida vaļā zēnu, kas paklupa uz priekšu, gandrīz nomezdams mani no pleca. Siržulauzējs bija apklusis. Viņš apcirtās apkārt, acis iepletis. Visas galvas pagriezās.

Netenjels pacēla roku un norādīja uz Siržulauzēju. Uzma­nieties! viņš ieķērcās (Džesikas tvēriens bija viņu gandrīz nosmacējis), Siržulauzējam ir Sam…

Baltu pavedienu vijums savērpās ap mana saimnieka galvu. Sieviete nolieca galvu pie brūces uz rokas un izsūca asinis.

- … arkandas amulets! Viņš jūs visus nogalinās! Es nezinu, kā, bet tas būs briesmīgi un…

Skarabejs uzsita zēnam pa plecu. Nepūlies, es sacīju. Tevi neviens nedzird. Viņa mūs izslēgusi. [102] [1] Tā parasti darbojas Sprosti. Tie neļauj objektam (ari skaņai) izlauzties ārpus baltā tikla. Tas ir kā īslaicīgs cietums, ko parasti izmanto pret nabaga cilvēkiem, nevis pret džiniem. Neizskatījās, ka viņš saprastu. Nekad neesi tādā sēdējis? Burvji ik pa brīdim kādu iesloga tādā…

Es vēroju Siržulauzēju. Viņš lūkojās uz Netenjelu, un šajā skatienā atspoguļojās šaubas un naids. Un tad šis vīrietis atkal pievērsās savai runai. Viņš noklepojās, lai pievērstu sev čalo­jošo burvju uzmanību, un pa to laiku pastiepa roku uz slepeno plauktu zem tribīnes.

Zēnu bija pārņēmusi panika. Viņš vārgi dauzīja pa gumijai līdzīgajām Sprosta sienām.

- Nomierinies, es sacīju. Un ļauj man paskatīties. Lie­lākoties Sprostiem starp atsevišķām daļām ir vājas saiknes. Mēģināšu atrast kādu plaisu, pa kuru varēsim izlauzties. Es pārvērtos par mušu un, sākot no augšas, pārbaudīju Sprosta membrānas, meklēdams kādu bojājumu.

- Bet mums nav laika…

Es runāju ļoti maigi, lai viņu nomierinātu. Bet tu pa to laiku skaties un klausies.

Kaut gan neizrādīju, patiesībā arī pats biju noraizējies. Manam saimniekam izrādījās taisnība: mums nudien nebija laika.

Netenjels

IBet mums nav laika… Netenjels iesāka.

- Paklusē un skaties! Muša nemierīgi riņķoja ap Sprosta sienām. Tā neapšaubāmi izklausījās pārbijusies.

Netenjelam gandrīz nepietika vietas, lai pakustinātu rokas, kur nu vēl lai pakustinātu kājas. Tas bija kā mūmijai atrasties sarkofāgā… Pietika to iedomāties, un viņu pārņēma klaustrofobija. Zēns apspieda vēlmi kliegt, dziļi ievilka elpu un, lai novēr­stu uzmanību, palūkojās, kas notiek visapkārt.

Pēc šī nenozīmīgā starpgadījuma visi atkal bija pievērsušies runātājam, kas turpināja tā, it kā nekas nebūtu noticis: Es savukārt vēlētos pateikties lēdijai Amandai, kura mūs uzņē­musi šajā skaistajā zālē… Un pievērst jūsu uzmanību skaista­jiem griestiem un nenovērtējamajiem kroņlukturiem. Tie tika atvesti no Versaļas drupām īsi pēc Franču kariem un ir izgata­voti no dimanta. To dizainers ir…

Siržulauzējam bija daudz ko stāstīt par kroņlukturiem. Visi burvji paskatījās augšup, lai atzinīgi tos novērtētu. Griestu rotājumi viņus ļoti interesēja.

Netenjels pievērsās mušai. Vai tu vēl neesi atradis vājo pun­ktu mūsu Sprostā?

- Nē. Tas ir ļoti meistarīgi saausts. Kukainis nikni sīca. Kāpēc tu ļāvi, lai tevi noķer? Šeit mēs esam bezpalīdzīgi.

Atkal bezpalīdzīgi. Zēns iekoda lūpā. Es pieņemu, ka Siržu­lauzējs kaut ko izsauks, viņš teica.

- Protams. Viņam taču ir Izsaukšanas rags, lai nevajadzētu teikt buramvārdus. Tā viņš ietaupīs laiku.

- Kas tas būs?

- Kas to lai zina. Visādā ziņā kaut kas pietiekami stiprs, lai tiktu galā ar ifrītu.

Netenjels juta, ka viņu atkal pārņem panika, laužoties uz āru kliedzienā. Siržulauzējs joprojām slavēja sarežģītos griestu deko­rējumus. Bartimaja saimnieka acis šaudījās uz visām pusēm, mēģinot notvert kāda burvja acu skatienu, bet viņi joprojām bija iegrimuši kroņlukturu izpētē. Zēns izmisumā nokāra galvu.

Un ar acs kaktiņu pamanīja kaut ko neparastu.

Grīda… Tā kā gaismas spoži krita uz stikla grīdu, bija grūti pateikt, kas tas ir, bet izskatījās, ka zem tās notiek kustība, it kā zem grīdas no vienas sienas uz priekšu veltos balts vilnis. Zēns sarauca pieri. Sprosta membrānas nedaudz aizēnoja skatu, un viņš nevarēja būt pilnībā pārliecināts par to, ko redzēja. Bet viņam šķita, ka kaut kas nosedz paklāju.

Muša lidinājās viņam pie auss. Mani mierina tikai tas, ka izsauktā būtne nevar būt pārāk varena, citādi Siržulauzējam vajadzētu izmantot pentaklu, muša murmināja. Amulets noder personiskajai aizsardzībai, bet pār patiešām pārāk spēcī­gām būtnēm jāvalda ļoti piesardzīgi. Tām nevar ļaut brīvi skrai­dīt apkārt, citādi tas var beigties ar pilnīgu iznīcību. Paskat, kas notika ar Atlantīdu.

Netenjelam nebija ne jausmas, kas notika ar Atlantīdu. Viņš joprojām vēroja grīdu un pēkšņi atskārta, ka visa zāle kustē­jās likās, ka grīda drebēja un mainījās, lai gan stikls joprojām palika nekustīgs. Zēns paskatījās sev zem kājām un pamanīja, kā smaidoša jaunas sievietes seja aizslīd tālāk un tai seko ērzeļa galva un koka lapas…

Un tikai tad viņš saprata. Tepiķi neapsedza. To vilka malā, turklāt ļoti ātri un zaglīgi. Un neviens cits to nebija pamanījis. Kamēr burvji pavērtām mutēm skatījās griestos, grīda zem viņu kājām mainījās.

- Mmm, Bartimaj… Netenjels ierunājās.

- Ko? Es mēģinu koncentrēties.

-Grīda…

- Ak vai. Muša nosēdās viņam uz pleca. Tas ir slikti.

Kamēr Netenjels skatījās, smalki savītā paklāja mala aizslī­dēja zem viņa kājām, un tad grīdsega bija prom. Tās vietā atklā­jās spīdoša, balta virsma iespējams, tas bija ģipsis uz kuras ar melnu tinti bija ierakstītas rūnas. Zēns tūlīt pat saprata, kur viņi atrodas, un skatiens otrā istabas virzienā to apliecināja. Viņš redzēja perfekti uzzīmēta apļa aprises, divas taisnas līni­jas, kas savieno zvaigznes galus, elegantus rūnu rakstus melnā un sarkanā krāsā…

- Tas ir milzīgs pentakls, jaunais burvis pačukstēja. Un mēs visi atrodamies tajā iekšā.

- Netenjel, muša teica. Vai tu atceries, ko es tev teicu, lai tu paliec kluss, neklaigā un nemētājies ar rokām?

-Jā.

-Aizmirsti to. Kusties tik daudz, cik vien spēj. Varbūt pie­vērsīsim kāda muļķa burvja uzmanību.

Netenjels šūpojās, vicināja rokas un grozīja galvu. Zēns klie­dza, līdz rīkle sāka smelgt. Viņam apkārt lidoja muša, mirdzē­dama visos iespējamajos brīdinājuma toņos. Bet tuvējie burvji neko neievēroja. Pat Džesika Vaitvela, kas atradās vistuvāk, jop­rojām ar sapņainām acīm blenza griestos.

Netenjelu pārņēma tā pati milzīgā bezspēcība, kas tonakt, kad mājā izcēlās ugunsgrēks. Bija jūtams, kā no viņa aizplūst visi spēki. Kāpēc viņi neskatās? zēns vaidēja.

- Tīrās alkatības dēļ, Bartimajs atteica. Iekrituši bagā­tības lamatās. Tas nav labi. Es varētu izmēģināt raidīt sprā­dzienu, bet tas tevi tūlīt pat nogalinātu.

- Nu tad labāk tā nedari.

- Ja tu mani pirms tam atbrīvotu no Beztermiņa ieslodzī­juma, kukainis musināja, es varētu izlauzties cauri un noķert Siržulauzēju. Tu, protams, būtu pagalam, bet es izglābtu visus pārējos un, goda vārds, pastāstītu viņiem par tavu upuri. Es nudien… Skaties! Tas sākas!

Netenjels jau bija pievērsis skatienu Siržulauzējam, kurš izdarīja strauju kustību. Roka, kas pirms tam bija rādījusi uz griestiem, pēkšņi nolaidās lejup un strauji pazuda aiz runā­tāja tribīnes. Viņš izvilka kaut ko ārā, norāva no tā pārklāju un nometa zemē, paceldams šo priekšmetu pie lūpām. Tas bija rags vecs, notraipīts un ieplaisājis. Siržulauzēja pieri pārklāja sviedru lāsītes, kas mirdzēja kroņlukturu gaismā.

Kāds pūlī izdvesa necilvēcīgu dusmu kliedzienu. Burvji nolaida galvas.

Siržulauzējs pūta.