Samarkandas amulets

Bartimajs 16

Kad izlidoju pa zēna bēniņu istabas logu, mana galva bija tā pie­bāzta ar atriebības plāniem un viltīgām stratēģijām, ka nemaz neskatījos, kurp lidoju, un ietriecos ar galvu tieši skurstenī.

Cik simboliski! Lūk, ko ar tevi izdara iedomāta brīvības sajūta!

Es aiztraucos pa gaisu viens no miljons baložiem šajā liel­pilsētā. Uz maniem spārniem atspīdēja saule, vējš bužināja glīti saglaustās spalvas. Zem manis slējās nebeidzamas pelēkbrūnu māju jumtu rindas, tās stiepās līdz pat dūmakainajam horizon­tam gluži kā vagas rudenīgā laukā. Kā mani valdzināja šis pla­šums! Vēlējos lidot un lidot, līdz šī nolādētā pilsēta paliktu man tālu aiz muguras, un neatskatīties atpakaļ. Es varēju tā darīt. Neviens nebūtu mani apturējis. Mani neizsauktu atpakaļ.

Bet es nedrīkstēju sekot savai vēlmei. Zēns bija diezgan skaidri pateicis, kāds liktenis mani gaida, ja apkrāpšu viņu un neizspiegošu Saimonu Siržulauzēju. Protams, pašlaik es varēju doties, vienalga, kur. Varēju izmantot jebkādas metodes, lai savāktu vajadzīgo informāciju (paturot prātā, ka viss, kas pēc tam varētu kaitēt Netenjelam, nāks man pašam par sliktu). Skaidrs, ka Netenjels mani kādu laiciņu neizsauks. (Viņš bija pārāk noguris un noteikti vēlēsies atpūsties. [37] [1] Un ne jau tikai viņš, ticiet man.) Man bija mēne­sis laika, lai izdarītu uzticēto darbiņu. Bet man joprojām bija jāklausa viņa pavēlēm. Ja ne, man jau bija norunāta tikšanās ar veco tabakdozi, kas gulēja Temzas dziļumā.

Brīvība ir tikai ilūzija. Tai vienmēr ir sava cena.

Vēlreiz visu pārdomājot, izlēmu, ka man ir divas iespējas sākt ar pazīstamu vietu vai zināmu faktu. Pazīstamā vieta bija Saimona Siržulauzēja villa Hempstedā, kur noteikti slēpās dau­dzu viņa noslēpumu atrisinājums. Man diez ko negribējās tur atkal ielauzties, bet varbūt es varētu ierīkot slēpni ārpusē un nopētīt, kas nāk iekšā un iet ārā no šīs mājas? Zināmais fakts bija tāds, ka burvis acīmredzot bija ieguvis Samarkandas amu­letu nelikumīgā ceļā. Es varētu atrast kādu, kas kaut ko vairāk zina par šī priekšmeta neseno vēsturi, piemēram, to, kuram amulets pirms tam bija piederējis.

Izlēmu, ka labākais ceļš tomēr būtu apmeklēt Hempstedu. Vismaz es zināju, kā tur nokļūt.

Šoreiz turējos pēc iespējas tālāk no greznās mājas. Apmetos uz pretējā nama jumta, no kurienes pavērās lielisks skats uz nama parādes durvīm un vārtiem, un neuzkrītoši aplūkoju apkārtni. Kopš pagājušās nakts Siržulauzēja piebraucamajā ceļā bija notikušas pāris izmaiņu. Aizsardzības tīkls bija salabots un nostiprināts ar vēl vienu kārtu, un visvairāk apdegušie koki bija nocirsti un aizvākti. Visdraudīgākās izskatījās vairākas garas, tievas, sarkanīgas figūras, kas maršēja pa zālienu ceturtajā un piektajā līmenī.

No Siržulauzēja, Fakvarla vai Džabora nebija ne miņas, bet es jau necerēju, ka tūlīt pat notiks kaut kas aizraujošs. Nolēmu pagaidīt kādu stundiņu vai ilgāk. Sabužinājis spalvas pret vēju, es iekārtojos savā novērošanas postenī.

Paliku savā novērošanas postenī trīs dienas. Veselas trīs die­nas! Šajā laikā nedaudz atpūtos, tomēr mana pēdējā iemiesoša­nās sāka darīt sāpes, tāpēc kļuvu īgns. Turklāt biju nogarlaikojies līdz nāvei. Nekas ievērojams te nenotika.

Katru rītu vecāks dārznieks čāpoja pa dārzu un mēģināja apzaļumot tās zemes strēles, kur bija piezemējušās Džabora rai­dītās sprādzienu bumbas. Pēcpusdienā viņš apcirpa krūmājus un nogrāba zālienu, un tad ietentērēja iekšā iedzert tasi tējas. Viņš nemaz neievēroja sarkanos radījumus, no kuriem trīs viņam visu laiku sekoja, lūkodamies uz dārznieku kā plēsoņas uz savu upuri. Nebija nekādu šaubu, ka tikai stingrie Izsauk­šanas noteikumi atturēja viņus mesties dārzniekam virsū un to aprīt.

Katru vakaru no mājas izlidoja neskaitāmas Izlūklodes, lai atkal pārmeklētu pilsētu. Pats burvis palika mājā, neapšaubāmi meklējot un organizējot citus spēkus, kas palīdzētu viņam atrast amuletu. Slinki prātoju, vai Fakvarls un Džabors bija saņēmuši sodu par to, ka bija ļāvuši man aizmukt. Cerēsim.

Trešās dienas rītā mani no koncentrēšanās iztraucēja maiga dūdošana. Uz notekcaurules man blakus bija notupies mazs, glīts balodis un skatījās uz mani, ieinteresēti pieliecis galvu. Man radās aizdomas, ka tas ir sieviešu kārtas balodis. Es viņai atbildēju ar augstprātīgu un noraidošu dūdošanu un novērsos. Balodis pavirzījās man tuvāk. Tā tikai vēl trūka: iemīlējusies baložu dāma! Pavirzījos nostāk. Viņa man sekoja. Tagad jau sēdēju uz pašas notekcaurules malas un palūkojos notekcau­rulē uz leju.

Man gribējās pārvērsties par kaķi un pamatīgi nobiedēt savu pielūdzēju, tomēr zināju, ka būtu pārāk riskanti veikt tik straujas pārmaiņas Siržulauzēja mājas tuvumā. Gatavojos jau aizlidot, kad beidzot pamanīju, ka kāds dodas projām no Siržu­lauzēja nama.

Mirdzoši zilajā aizsardzības tīklā parādījās mazs, apaļš cau­rums, un pa to izspraucās pudeļzaļš velnēns ar sikspārņa spār­niem un cūkas šņukuru. Caurums pazuda; radījums savicināja spārnus un aizlidoja pa ielu apmēram laternu augstumā.

Nagos viņš nesa vēstules.

Tobrīd man ausī atskanēja vēl pieglaimīgāka dūdošana. Pagriezu galvu un ieskatījos tieši acīs baložu dāmai. Liekot lietā sievišķīgo viltību, viņa bija izmantojusi izdevību un piezagusies man klāt.

Mana atbilde bija izteiksmīga un īsa. Viņa saņēma spārna vēzienu pa aci un spērienu pa spalvām. Un tad es jau biju pacē­lies spārnos, lai sekotu velnēnam.

Bija skaidrs, ka velnēns ir ziņnesis, kam uzticēts kaut kas pietiekami svarīgs, lai to nevarētu pārrunāt pa telefonu vai nosūtīt pa pastu. Jau agrāk biju redzējis šādas radības. [38] [1] Agrāk daudzas sabiedrības plaši izmantoja velnēnus ziņu nesējus. Bagdādē (kurā nebija ne telefonu, ne e-pastu) gaiss gandrīz vai mudžēja no šiem velnēniem īsi pēc brokastlaika un pirms saulrieta (kas bija divi tradi­cionālie laiki ziņu sūtīšanai).

Lai arī ko viņš nesa nagos, tā bija mana pirmā izdevība izspiegot Siržulauzēju.

Velnēns planēja pāri dārziem, paceļoties arvien augstāk. Sekoju viņam, cik ātri spārni mani nesa. Lidojot rūpīgi pār­domāju šo situāciju. Drošākais un prātīgākais risinājums bija nepievērst uzmanību vēstulēm un mēģināt iedraudzēties ar viņu. Varētu, piemēram, pārvērsties par vēl vienu velnēnu ziņu nesēju un uzsākt sarunu, pēc pāris "nejaušām" tikšanās reizēm iegūstot viņa uzticību. Ja es būtu pietiekami pacietīgs, draudzīgs un vienkāršs, viņš nenoliedzami izpļāpātos…

Vai arī varēju vienkārši viņu piekaut. Tā bija daudz ātrāka un tiešāka pieeja, un es izvēlējos tieši to. Tāpēc cieši sekoju vel­nēnam pa pēdām un uzklupu viņam pie Hempstedhītas.

Kad bijām nokļuvuši pietiekami nomaļā vietā, es no baloža pārvērtos par gargoilu, metos virsū nelaimīgajam velnēnam un notriecu viņu zemē. Pieturēju viņu ar kāju un krietni sapuri­nāju.

- Laid vaļā! viņš spiedza, ķepurojoties gaisā ar visām četrām ķepām. Es tevi vēl dabūšu rokā! Es tev likšu trūkties!

- Vai tiešām? es viņu ievilku biezoknī un pabāzu zem neliela akmens; laukā rēgojās tikai šņukurs un ķepas.

- Tagad tā, es teicu, apsēžoties sakrustotām kājām uz akmens un izraujot vēstules viņam no nagiem. Vispirms es izlasīšu šīs, un tad mēs parunāsimies. Tu varēsi man pastāstīt visu, ko zini par Saimonu Siržulauzēju.

Nepievēršot nekādu uzmanību briesmīgajiem lāstiem, kas skanēja zem akmens, es apskatīju vēstules. Tās bija ļoti atšķi­rīgas. Viena plāna un bez adreses, aizzīmogota ar sarkanu vasku. Otra bija daudz greznāka izgatavota no dzeltenīga per­gamenta, aizzīmogotajā vaskā bija iespiesta monogramma SL. Tā bija adresēta kādam R. Devro kungam.

- Pirmais jautājums, es teicu. Kas ir R. Devro?

Velnēna balss, lai arī stipri slāpēta, tomēr bija nekaunīga.

Tu joko! Tu nezini, kas ir Ruperts Devro? Tu esi galīgi dumjš?

- Mazs padoms, es teicu. Nav pārāk gudri runāt rupjības kādam, kas ir par tevi lielāks, īpaši, ja tu esi iesprostots zem akmens.

- Tu vari iebāzt savu padomu… ** Šī pieklājīgā daudzpunkte aizvieto īsu, cenzora izgrieztu epizodi, kurā atskan daudz lamuvārdu un diemžēl tiek lietota vardarbība. Kad mēs atkal atgriežamies pie stāsta, viss ir tāpat kā iepriekš, izņemot to, ka esmu nedaudz nosvīdis un iepriekšminētais velnēns ir gatavs sadarboties.

- Es vaicāšu vēlreiz. Kas ir Ruperts Devro?

- Lielbritānijas premjerministrs, ak, Dāsnais un Žēlsirdī­gais!

- Vai tiešām?**** Naktī, kad nozagu amuletu, es dzirdēju Siržulauzēju izsakāmies ne pārāk cildinoši par premjerministra spējām, un tas izskaidro arī, kāpēc es par viņu neko nezināju. Ja Devro būtu ietekmīgs burvis, es noteikti būtu dzirdējis viņa vārdu. Mēs arvien uzzinām par spējīgākajiem burvjiem, jo vini parasti sagādā visvairāk nepatikšanu.

Siržulauzējs peld patiešām dziļos ūdeņos. Paskatīsimies, ko viņš raksta premjerministram…

Izstiepis asāko nagu, uzmanīgi noplēsu zīmogvasku un noliku sev blakus uz akmens. Tad atvēru aploksni.

Tā nudien nebija pati aizraujošākā vēstule, ko jebkad biju lasījis.

D ārgais Rupert,

lūdzu, pieņem manu dziļāko un pazeuūjāko atvainošanos, bet es, iespē­jams, šovakar ieradīšos Parlamentā ar nelielu, nokavēšanos. Ir atgadījies kaut kas negaidīts, kas skar arī nākamās nedēļas svarījo notikumu, un -man

jāmēģina.jau todien to atrisināt. Es nevēlētos, lai sagatavošanā* darbi ieka­vētos. Ļcrti ceru, ka. Tu piedosi wmm kavēšanos.

Es izmantošu šo izdevību, lai pateiktu, cik bezgala, pateicīgi -mēs esam., ka. drīkstam rīkot konferenci!

Attuuuia. jau ir atjaunojusi muižu un pašlaik iekurto Touvm apartamentws ar jaunām utēbtUm. (jaunajā persiešu stilā). Viņa ir pasūtījusi ari lielu skaitu delikatešu, to vidū Tava* iecienītās lakstīgalu -mēlītes.

Vēlreiz atvainojos. Uz tvkšarurs vakarā.

Tavs uzticamais un padevīgais kalps

Saimont

Cik tipiska burvja vēstule! Kādi glaimi un pielīšana atstāj uz mēles eļļas garšu. Turklāt nesniedz nekādu noderīgu infor­māciju. Lai gan nebija īpaši grūti uzminēt, ko nozīmē "atgadī­jies kaut kas steidzams" tas noteikti bija pazudušais amulets. Tāpat bija skaidrs, ka viņam tas jāatrod pirms nākamās nedēļas svarīgā notikuma kaut kādas konferences. Iespējams, to vaja­dzēs papētīt tuvāk. "Amanda" varēja būt tā sieviete, ko redzēju kopā ar Siržulauzēju savā pirmajā vizītē viņa mājā. Arī par viņu šis tas būtu jānoskaidro.

Uzmanīgi ieliku vēstuli atpakaļ aploksnē, paņēmu zīmogvaska gabalu un, saudzīgi izmantojot nelielu karstuma vilni, izkausēju tā apakšējo pusi. Tad es pielīmēju to atpakaļ vietā un prestol Tikpat kā jauns.

Atvēru nākamo aploksni. Tajā atradās maza lapiņa, uz kuras bija uzšņāpti pāris teikumi.

Biļetes joprojām ir pazuduAa*. Iespējams, ka uzvedums būs jāatceļ. Apdomā, mūsu izvēles iespējas. Tiekamies P. šovakar.

Tas jau bija kaut kas! Daudz aizdomīgāk: ne adreses, ne paraksta, pilnīgi slepeni un anonīmi. Un, kā jau visās slepenajās zīmītēs, arī šajā īstā ziņa bija paslēpta. Vismaz cilvēka prātam. Es savukārt tūlīt pat redzēju cauri vārdam "biļetes". Siržulauzējs atkal runāja par pazaudēto amuletu. Likās, ka zēnam tais­nība: šim burvim patiešām bija kas slēpjams. Vajadzēja uzdot velnēnam dažus tiešus jautājumus.

- Šī vēstule ir bez adreses, es iesāku. Kurp tā tev jāno­gādā?

- Uz Šīlera kunga māju, ak, Briesmīgais un Varenais! Viņš dzīvo Griničā.

- Un kas ir šis Šīlera kungs?

- Siržulauzēja kunga vecais meistars, ak, Visu Džinu Gaišum! Es bieži nesu vēstules, ko viņi raksta viens otram. Abi ir ministri valdībā.

- Skaidrs. Tas jau bija sākums, kaut arī nekas īpašs. Ko tie abi bija iecerējuši? Kāds "uzvedums" būs jāatceļ? Domājot par abām vēstulēm, varēju secināt, ka Siržulauzējs un Šīlers šova­kar Parlamentā tiksies, lai apspriestu savus darījumus. Būtu lieliski, ja varētu tur iekļūt un visu noklausīties.

Pa to laiku turpināju izjautāšanu. Ko tu zini par Saimonu Siržulauzēju? Kas tā par konferenci, ko viņš rīko?

Velnēns izdvesa sirdi plosošu spiedzienu. Ak, Saulesgaismas Stars, nespēju pat pateikt, cik ļoti tas mani apbēdina, bet es neko par to nezinu! Patiešām! Esmu tik nevērtīgs, ka noderu tikai ziņu iznēsāšanai. Dodos, kurp mani sūta, un nesu atpa­kaļ atbildes, nekad nenovirzos no ceļa un nekavēju ja vien man neuzsmaida tāda veiksme kā šodien, kad Jūsu dižā persona notriec mani zemē un pabāž zem akmens.

- Un tomēr: tu droši vien zini, kas ir Siržulauzēja tuvākie draugi. Kam tu visbiežāk nes vēstules?

- Ak, Dižais un Augstdzimušais, iespējams, ka viņš visbiežāk sarakstās ar Šīlera kungu. Pārējo vidū neviens cits neizceļas. Tie parasti ir politiķi vai Londonas sabiedrības krējumam pie­derīgie cilvēki. Protams, tie visi ir burvji, bet ar ļoti atšķirīgu statusu sabiedrībā. Piemēram, aizvakar es nesu ziņu Timām Hildikam, reģionālo lietu ministram, Šolto Pinnam no Pinna Ekipējuma un atbildes vēsti no Kventina Mierdara, teātra direktora. Tipiski.

- Kas tas par Pinna Ekipējumu?

- Ja kāds cits man būtu uzdevis šo jautājumu, ak, Briesmīgais un Varenais, es būtu viņu nosaucis par neizglītotu muļķi; tavā gadījumā tas liecina tikai par visaugstāko tikumu galējo vien­kāršību. Pinna Ekipējums ir viens no prestižākajiem maģisko priekšmetu piegādātājiem Londonā. Atrodas Pikadilī laukumā. Solto Pinns ir šī uzņēmuma īpašnieks.

- Interesanti. Tātad, ja burvis vēlētos iegādāties kādu ma­ģisku priekšmetu, viņš dotos pie Pinna?

-Jā.

-Ko?

- Piedodiet, Brīnišķīgais, ir pārāk grūti izdomāt arvien jau­nus titulus, īpaši, ja jūs uzdodat tik īsus jautājumus.

- Labi, šoreiz es piedodu. Tātad, izņemot Šīlera kungu, neviens cits viņa draugu vidū īpaši neizceļas? Esi pārliecināts?

- Jā, Augstākā Būtne. Viņam ir daudz draugu, un nav iespē­jams izcelt nevienu no tiem.

- Kas ir Amanda?

- Nezinu, Dižo Dūzi. Varbūt tā ir viņa sieva. Nekad neesmu viņai nesis ziņojumus.

- Dižo Dūzi… Tu patiešām esi pārpūlējies, vai ne? Labi. Pēdē­jie divi jautājumi. Pirmais: vai tu kādreiz esi redzējis vai pie­gādājis ziņu garam, tumšmatainam bārdainim, kas valkā ādas cimdus un ceļojuma apmetni? Viņš ir viltīgs un neizdibināms. Otrais: kādus vēl kalpus tur Saimons Siržulauzējs? Es nedomāju tādus sīkaļas kā tu, bet tādus varenos kā es. Izsakies skaidri, un varbūt pirms promiešanas es novelšu malā šo oli.

Velnēna balss bija kļuvusi pavisam žēlabaina. Es vēlos, kaut spētu izpildīt katru tavu vēlēšanos, Izpētes Lielkungs, bet, pirmkārt: baidos, ka nekad neesmu redzējis iepriekš aprakstīto bārdaini, un, otrkārt: es nevaru piekļūt nevienai no burvja tālā­kajām istabām. Tajās mājo briesmīgas būtnes; es sajūtu viņu spēku, bet, par laimi, nekad neesmu tās sastapis. Zinu tikai to, ka šorīt saimnieks nosūtīja trīspadsmit izbadējušos krelus sargāt savu māju. Trīspadsmit! Būtu pieticis jau ar vienu. Viņi vienmer cenšas sakampt mani aiz kājas, kad atgriežos ar vēs­tuli.

Brīdi pārdomāju turpmāko rīcības plānu. Galvenais iegu­vums bija ziņa par Sīleru. Viņi ar Siržulauzēju noteikti kaut ko perina, un, ja man šovakar izdotos ielavīties Parlamenta ēkā un nedaudz paspiegot, varbūt varētu noskaidrot, ko īsti. Bet šī tikšanās vēl bija stundām tālu, tāpēc pa šo laiku varētu iegriez­ties Pinna iestādē Pikadilī. Bija skaidrs, ka nejau tur Siržulau­zējs iegādājās amuletu. Bet, ja šo uzņēmumu nedaudz papētītu, varētu noskaidrot par šīs greznumlietiņas pagātni.

Akmens, uz kura sēdēju, nedaudz sakustējās.

- Ja jūs esat beidzis iztaujāšanu, ak, Lēnprātīgais, vai man būtu atļauts doties tālāk? Mani soda ar Karsto sarkano punkciju, ja nenogādāju ziņas laikā.

- Labi. Nav nekas neparasts, ja dēmoni aprij mazākus vel­nēnus, kas nonāk viņu nagos, bet tas nebija manā stilā. [39] [1] Turklāt tādā gadījumā lidojot man noteikti piemestos dūrējs vēdera. Es nokāpu no akmens un paripināju to malā. Pavisam saplacinā­tais ziņnesis ar grūtībām uzslējās kājās.

- Šeit būs tavas vēstules. Neuztraucies, es tajās neko neesmu ielabojis.

- Man nebūtu nekādas darīšanas, arī ja tu būtu kaut ko vil­tojis, ak, Diženais Austrumu Valdniek. Es vienkārši pārnēsāju aploksnes. Man ne silts, ne auksts par to saturu, vai ne? Krīze bija pārvarēta velnēns drīz vien atgriezās pie sava iepriekšējā runas veida.

- Neiedrošinies kādam stāstīt par mūsu tikšanos, vai arī es tevi gaidīšu aiz stūra nākamreiz, kad tevi sūtīs ar vēstulēm!

- Vai tev šķiet, ka es meklēju nepatikšanas, ko? Nekā nebija! Nu, ja pratināšana ir galā, es laižos prom!

Ar pāris ļodzīgiem ādas spārnu vēzieniem velnēns pacēlās gaisā un pazuda virs koku galotnēm. Devu viņam pāris minū­tes laika pazust un tad atkal, pārvērties par balodi, aizlidoju uz dienvidiem, pāri tīrelim uz Pikadilī.