Samarkandas amulets

Netenjels 26

Kamēr pār pilsētu nolaidās vakars, Netenjelu jau bija pār­ņēmusi baiļu agonija. Soļodams pa savu istabu kā pantera būri, viņš jutās kā iesprostots. Jā, istabas durvis bija aizslēgtas un viņš nevarēja fiziski aizbēgt, bet tā nebija lielākā problēma.

Tieši šobrīd viņa kalps Bartimajs bija ieslodzīts Tauerā un tika pakļauts visvisādām mocībām, kādas vien augstākie burvji spēj izdomāt. Ja šis dēmons patiešām bija izraisījis asinspirti Londonas centrā, tad neko labāku arī nebija pelnījis. Bet Neten­jelam kā viņa saimniekam vajadzēja uzņemties atbildību par dēmona noziegumiem.

Un tas nozīmēja, ka burvji drīz vien meklēs arī viņu.

Gan jau mocību priekšā Beztermiņa ieslodzījums nobālēja. Bartimajs pateiks Netenjela vārdu, un tad policija sāks viņu meklēt. Un tad…

Bailēs nodrebot, zēns atcerējās, kāds vakar vakarā bija izskatījies Solto Pinns. Šāds nodarījums nevarēja palikt bez sekām…

Pat ja notiktu brīnums un Bartimajs turētu muti, vēl vaja­dzēja tikt galā ar Krūmložņu. Jau tagad meistars bija piedrau­dējis noliegt savu audzēkni vai izdarīt ar viņu vēl ko ļaunāku. Tagad Krūmložņam tikai atlika izlasīt piezīmes, ko viņš bija paņēmis no Netenjela istabas, lai nešaubīgi saprastu, kādu dēmonu viņa māceklis ir izsaucis. Un tad viņš gribēs dzirdēt visu stāstu. Netenjels nodrebinājās, iedomājoties, kādas pārlie­cināšanas metodes viņa meistars varētu izmantot.

Ko gan viņš varētu darīt? Martas kundze bija ieteikusi vienu izeju. Vienkārši izstāstīt taisnību. Bet pat doma par to, ka jāat­klāj savi noslēpumi noraidošajam un izsmējīgajam meistaram, Netenjelam lika justies slikti.

Noliekot šo dilemmu malā, jaunais burvis izsauca nogurušo velnēnu un, par spīti niknajiem protestiem, vēlreiz pavēlēja parādīt viņam Londonas Taueru. No droša attāluma zēns vēroja, kā niknu, siseņiem līdzīgu zaļspārnainu dēmonu ordas riņķoja virs aizsarggrāvjiem un tad pēkšņi pazuda tumšajās debesīs.

- Iespaidīgi, velnēns komentēja. Augsta klase. Augstākā līmeņa džini. Kas zina, varbūt kāds no tiem jau lido tev pakaļ.

- Atrodi Krūmložņu, Netenjels uzšņāca. Kur viņš ir un ko dara?

-Vai tikai mēs neesam dusmīgi, ko? Palūkosimies. Artūrs Krūmložņa… Nē, atvaino. Arī viņš ir Tauerā. Piekļuve liegta. Bet mēs varam iedomāties, ko viņš tur dara, vai ne? velnēns ieirgojās. Visticamāk, viņš patlaban runā ar tavu draudziņu Bartimaju.

Tālākai Tauera novērošanai neredzēdams jēgu, Netenjels pasvieda disku zem gultas. No tā nebija nekāda labuma. Viņam vajadzēs visu izstāstīt, nāksies atklāt visu savam meistaram cilvēkam, kuru zēns necienīja, kurš viņu nebija aizstāvējis, bet slēpies un šņaukājies Siržulauzēja priekšā. Krūmložņas audzēk­nis ļoti uzskatāmi spēja iedomāties, kā meistars reaģēs smīk­ņās, ņirgāsies, bet vienlaikus trīcēs par savu reputāciju. Un kas notiks pēc tam…

Apmēram pēc stundas Netenjels sadzirdēja, kā aizveras ārdurvis. Viņš sastinga, gaidot meistara soļus atskanam uz kāpnēm, bet viņš nenāca. Un, kad beidzot slēdzenē pagriezās atslēga, jau pēc skaņas zināja, ka tā ir Martas kundze. Viņa nesa tējas krūzi, piena glāzi un sviestmaizi ar tomātu un gurķu

šķēlītēm.

»

- Atvaino, ka tik vēlu, Džon, Marta teica. Tavas vakari­ņas jau sen bija gatavas, bet Krūmložņas kungs pārradās, pirms paspēju tās tev uznest. Viņa ievilka elpu. Es nedrīkstu uzka­vēties. Tur lejā iet karsti.

- Kas noticis, Martas kundze?

- Ēd savas sviestmaizes un esi labs puika. Tev vajag kaut ko ieēst, tu izskaties galīgi bāls. Gan jau drīz tavs meistars gribēs ar tevi runāt.

- Vai viņš kaut ko teica?

-Ak, debess! Džon, vai tu vienreiz beigsi uzdot jautājumus? Jā, viņš teica daudz ko, bet neko tādu, ko es varētu atstāstīt tev. Man tūlīt pat jādodas uz virtuvi un jāpagatavo viņam vakariņas. Ēd sviestmaizi, mīļais.

- Vai mans meistars…?

- Ieslēdzies savā darbistabā un pavēlējis viņu netraucēt. Pro­tams, atskaitot vakariņas. Ir noticis kaut kas ārkārtējs.

Kaut kas ārkārtējs… Pēkšņi Netenjels pieņēma lēmumu. Martas kundze bija vienīgais cilvēks, kam varēja uzticēties, vie­nīgā, kam viņš rūpēja. Zēns izstāstīs viņai visu: par amuletu un Siržulauzēju. Un šī sieviete palīdzēs tikt galā ar Krūmložņas kungu un policiju, ja tas būs nepieciešams. Viņš nezināja, kā, bet bija pārliecināts, ka viņa spēs visu nokārtot.

- Martas kundze…

Viņa pacēla gaisā roku. Ne tagad, Džon. Man nav laika.

- Bet, Martas kundze, man patiešām vajag…

- Ne vārda vairāk! Man jāiet.

Un, skumji pasmaidījusi, viņa devās prom. Durvis aizvērās. Atslēga pagriezās. Un Netenjels palika, lūkodamies aizslēgtajās durvīs. Sākumā viņam gribējās raudāt, bet tad zēnu pārņēma niknums. Vai viņš bija nerātns bērns, ko varēja ieslēgt bēniņos, kamēr pieaugušie izlēma, kā to sodīt? Nē! Netenjels taču bija burvis. Tā viņš to neatstās!

Visi burvja darba piederumi viņam bija atņemti; bija atli­cis tikai Novērošanas disks, un viss, ko pašlaik varēja darīt, bija novērot. Tomēr novērošana varēja papildināt zināšanas. Un zināšanas nozīmē varu.

Netenjels nokoda kumosu no sastāvējušās sviestmaizes un tūlīt pat to nožēloja. Pastūmis šķīvi malā, viņš piegāja pie loga un palūkojās, kā Londona līdzīgi izgaismotam paklājam aiz­stiepjas zem naksnīgajām debesīm. Ja Bartimajs būtu atklājis viņa vārdu, policija un Krūmložņa jau sen būtu viņu saņēmuši ciet. Bet tā trauksme… vai tā bija saistīta ar Bartimaju vai ne?

Krūmložņa apakšstāvā neapšaubāmi runāja pa telefonu. Tas nebija nekas grūts: neliela spiegošana palīdzētu saprast, kas noticis.

Zēns izvilka no gultapakšas bronzas disku. Mans meistars ir savā darbistabā. Pielavies viņam pēc iespējas tuvāk, lai es varētu visu novērot; noklausies visu, ko viņš saka, lai pēc tam vārds vārdā varētu atkārtot man.

Kurš te ir mazais okšķeris, ko? Ai, atvaino, pelnīti, pelnīti! Tava morālā stāja nav mana darīšana. Es jau eju…

Disks izdzisa; tad tajā parādījās skaidrs skolotāja darbistabas attēls. Krūmložņa sēdēja savā ādas krēslā, ar abiem elkoņiem atspiedies uz galda. Vienā rokā viņš bija sažņaudzis telefona klausuli, otra mežonīgi žestikulēja. Velnēns piezagās tuvāk; tagad Krūmložņas sejā bija skaidri saskatāms satraukums. Viņš gandrīz vai kliedza.

Netenjels pieklauvēja pie diska. Ko viņš saka?

Velnēna balss atskanēja teikuma vidū. Bija gan neliela nobīde laikā starp to brīdi, kad kustējās Krūmložņas lūpas, un tiem vārdiem, ko atstāstīja velnēns, tomēr viss bija precīzi. … saki? Visi trīs izbēguši? Atstājot aiz sevis dučiem kritušo? Kaut kas nedzirdēts! Vaitvelam un Divālam nāksies par to atbildēt! Jā, man patiešām tā liekas, Grigor. Man tādējādi ir nodarīti lieli zaudējumi. Es gribēju gūstekni nopratināt. Jā, es pats. Esmu pārliecināts, ka tam ir kāda saistība ar tikko notikušajām zādzī­bām… Jā, tādas bija aizdomas. Visi taču zina, ka vērtīgākie maģijas priekšmeti atrodas Pinna veikalā; šis radījums noteikti gribēja tos nozagt. Jā, protams, tas nozīmētu, ka tur ir iesaistīts arī kāds burvis… Jā, es zinu, ka tas ir neticami… tomēr tas bija pats labākais pavediens… patiesību sakot, vienīgais pavediens. Bet ko tad vēl var gaidīt, ja man dod tik mazu finansējumu? Un kā ar viņu personībām? Tā arī netika noskaidrotas? Par to jau nu Džesika dabūs trūkties vismaz kāds labums no visa bēdīgā notikuma. Jā, man tā šķiet. Un, klausies, Grigor, mainot sarunu tematu, es tev vēlētos pavaicāt kaut ko personisku…

Tobrīd velnēns apklusa, lai gan Krūmložņa acīmredzot jopro­jām runāja, tikai šoreiz daudz klusāk un piespiedis muti klau­sulei. Netenjels iebelza pa disku, un tajā parādījās velnēna seja.

- Ei, pēc tā jau nu nebija nekādas vajadzības…

- Skaņa, kur pazuda skaņa?

- Tu taču redzi, ka viņš čukst. Es neko nespēju sadzirdēt. Un pietuvoties viņam vēl vairāk nav droši.

- Bet es gribu dzirdēt!

- Bet, priekšniek, tu taču zini, ka pastāv drošības ierobežo­jumi. Burvjiem parasti ir aizsargsensori, pat šim vīram…

Netenjela seja bija piepūlē savilkta; viņam vairs nerūpēja nekāda drošība. Dari to. Tu taču negribēsi, lai es tevi pamu­dinu vēlreiz?

Velnēns neatbildēja. Diskā atkal parādījās Krūmložņas seja tik tuvu, ka gandrīz aizpildīja visu disku. Spalvas, kas spraucās ārā no viņa nāsīm, varēja apskatīt visās trijās dimensijās. Bur­vis pamāja. Es piekrītu. Laikam jau man tiešām būtu jājūtas glaimotam. Jā, skatoties no tāda viedokļa, puika ir apliecinā­jums tam, cik centīgi esmu strādājis un viņu iedvesmojis. Mans meistars…

Viņš pēkšņi aprāvās un saviebās, it kā kaut kas būtu pieskā­ries viņa sejai. … Atvaino, Grigor. Es tikko sajutu… Neten­jels redzēja, kā skolotāja acis samiedzas, uzacis saraucas. Attēls diskā pēkšņi ietvēra visu istabu un attālinājās, it kā velnēns trakā ātrumā bēgtu prom. Krūmložņa skaļi izteica kādu vārdu; velnēns mēģināja to atkārtot, bet aprāvās pusvārdā, it kā viņa balss būtu izslēgta kā radio. Attēls sāka dīvaini raustīties.

Netenjels nespēja apvaldīt uztraukumu savā balsī. Velnēn, kas notika?

Nekā. Klusums.

Es tev pavēlu atstāt darbistabu un atgriezties pie manis!

Nekādas atbildes.

Tas, ko Netenjels redzēja diskā, viņu nemaz nenomierināja. Lai gan attēls bija drebelīgs, zēns tomēr varēja saskatīt, kā Krūmložņa noliek telefona klausuli, tad lēnām pieceļas un iznāk galda priekšā, visu laiku uzmanīgi skatīdamies augšup, lejup un uz visām pusēm, it kā meklēdams kaut ko, kam te, darbistabā, vajadzētu atrasties. Attēls stipri nodrebēja: likās, ka velnēns dubultoja savus pūliņus aizbēgt, bet tas neizdevās. Jaunais burvis panikā raidīja pret disku pāris Šoka burvestību velti. Velnēns palika kā sasalis, nespēdams ne pakustēties, ne parunāt.

Krūmložņa piegāja pie skapja darbistabas galā, parakņā­jās pa to un atgriezās, nesdams rokās metāla cilindru. Viņš to pakratīja, un no caurumiem tā virspusē izbira balts pūderis, kas nolaidās pār istabu. Lai nu kas tas arī bija, efekts bija tūlītējs. Krūmložņa palūkojās augšup tieši uz audzēkni. It kā disks būtu kļuvis par logu un burvis lūkotos tajā. Uz brīdi Netenjelam šķita, ka meistars patiešām var viņu redzēt, bet tad puisēns saprata, ka bija atklāta tikai nabaga velnēna atrašanās vieta.

Šausmu pārņemts, Netenjels vēroja, kā meistars noliecas pie paklāja un parauj kādu lenti. Liela daļa paklāja pacēlās un atritinājās līdz sienai. Zem tā parādījās divi ar krāsu uzzīmēti pentakli. Krūmložņa iekāpa mazākajā, nenovērsdams acis no sastingušā velnēna, sāka runāt, un pēc brīža lielākajā aplī parā­dījās dūmakains tēls. Krūmložņa deva tam pavēli, un migla pagaisa. Netenjelam par pārsteigumu, izskatījās, ka Krūmlož­ņas ķermenis sašūpojas un slīd no viņa prom. Meistars joprojām it kā stāvēja pentaklā, bet viņam blakus nostājās vēl viena viņa tēla kopija spokaina un caurspīdīga.

Spokainā forma pacēlās gaisā, sasita papēžus un sāka slī­dēt uz priekšu tieši pie bezpalīdzīgā velnēna. Netenjels izkliedza pavēles un nikni purināja disku, bet nespēja neko līdzēt pret meistara tuvošanos. Tuvāk un tuvāk… Uzacis bija sarauktas, spīdošās acis ne uz mirkli nenovērsās. Tagad Krūm­ložņas apveidi jau bija aizpildījuši visu disku likās, ka viņš izlauzīsies tam cauri.

Pēc tam atkal nenotika nekas. Disks atkal parādīja studiju, kur Krūmložņas fiziskais ķermenis joprojām nekustīgi stāvēja mazākajā pentaklā.

Par spīti panikai, Netenjels ļoti labi saprata, kas te notiek. Atklājis spiegu un sastindzinājis to, Krūmložņa bija izlēmis sekot velnēna astrālajai saiknei un tādējādi noskaidrot, kurš viņu izspiego. Šāds ienaidnieks varēja būt jūdzēm tālu; iespē­jams, ka meistars bija sagatavojies uz tālu ceļojumu savā džinapaveida formā. Ja tā, viņam nāksies vilties.

Netenjels pārāk vēlu saprata, ko vajadzēja iesākt. Pie loga! Ja viņš varētu aizsviest disku uz ielas, iespējams, meistars neuz­minētu…

Zēns bija paspēris tikai divus soļus loga virzienā, kad cauri grīdas dēļiem parādījās Artūra Krūmložņas galva. Tā bija pavi­sam caurspīdīga un fosforescējoši zaļgana; uz grīdas izpletās apsvilusi, sašķeltā bārda. Pavisam lēnām galva pagriezās par deviņdesmit grādiem, līdz beidzot pamanīja Netenjelu stāvam turpat netālu un turam rokā Novērošanas disku.

Meistara sejā parādījās tāda izteiksme, kādu Netenjels vēl nekad agrāk nebija redzējis. Nejau nepacietīgā, nicinošā vīpsnā, kas līdz šim bija tik raksturīga Krūmložņam. Pat ne niknums, kādu Netenjels šorīt bija pieredzējis, kad meistars bija atradis Izsaukšanas palīgrīkus viņa istabā. Sākotnēji sejā atspoguļojās šoks, bet pēc tam tik milzīgs ļaunums, ka puisēna ceļi saļodzī­jās. Disks izslīdēja viņam no rokām; viņš atspiedās pret sienu. Netenjels mēģināja kaut ko teikt, bet nespēja.

Spokainā galva vēroja mācekli no istabas centra. Neten­jels lūkojās pretī, nespējot novērst acis. Tad ļoti apslāpēti un neskaidri iespējams, tāpēc, ka runāja fiziskais ķermenis no

Krūmložņas kunga darbistabas atskanēja viņa meistara pazīs­tamā balss; tā plūda no apgāztā diska.

- Nodevējs…

Netenjels atvēra muti, bet spēja izdvest tikai aizsmakušu sēcienu.

Balss atkal ierunājās. Nodevējs! Tu esi mani nodevis! Es atklāšu, kurš tev licis mani izspiegot…

- Neviens te neviena cita nav… Netenjels spēja tikai čuk­stēt.

- Gatavojies! Es nākšu tev pakaļ.

Balss apklusa. Krūmložņas galva pazuda, ievirpinoties grīdā kā skrūve. Līdz ar to pazuda arī fosforescējoši zaļā gaisma. Trī­cošām rokām Netenjels pacēla disku un ieskatījās tajā. Pēc brīža darbistabas attēls apmiglojās, kad meistara spokainais ķerme­nis atgriezās atpakaļ cauri velnēnam un aizpeldēja pie sava fiziskā ķermeņa. Tas pieņēma tieši tādu pašu pozu kā fiziskais ķermenis un iekļāvās tajā. Pēc brīža Krūmložņa atkal veidoja vienu veselu, un otrā aplī bija parādījusies miglainā būtne. Sasi­tis plaukstas, Krūmložņa atlaida džinu; tas pieklājīgi palocījās un nozuda. Meistars izkāpa no pentakla, acīm niknumā spīdot, un devās uz aizslēgtajām darbistabas durvīm.

Tobrīd burvestība, kas saistīja velnēnu, beidzās, un mazuļa seja atkal parādījās diskā. Tā atviegloti nopūtās. Fū! Tas nu gan bija traki! velnēns novilka. Kā tas vecais dīvainis izpel­dēja man cauri un tad tālāk pa manu astrālo saikni… Mani jau drebuļi pārņem, iedomājoties par to vien!

- Apklusti! Apklusti! Netenjels, par spīti bailēm, mēģināja sakopot domas.

- Paklau, izdari mums pakalpojumu, velnēns turpināja. Tev vairs nav atlicis daudz, ko dzīvot. Vai tu nevarētu mani atbrīvot, pirms mirsti? Ir tik skumji vienam pašam dzīvot diskā; tu nezini, cik tur ir vientuļi. Nu taču, priekšniek! Es to patiešām novērtētu. Mazuļa pieglaimīgo smaidu pārtrauca trieciens, ar kādu disks lidoja pret sienu. Ai! Nu, es ceru, ka tu izbaudīsi savu sodu!

Zēns pieskrēja pie bēniņu durvīm un bezpalīdzīgi paraustīja durvju kliņķi. Viņš dzirdēja, kā skolotāja soļi tuvojas pa kāp­nēm.

- Viņš ir patiešām nikns, velnēns brēca. Pat viņa astrālā forma gandrīz saēda manu būtību, kad viņš atgriezās pa astrālo saikni. Kaut nu es vismaz neskatītos uz grīdu es labprāt redzētu, kas te tagad notiks.

Netenjels piesteidzās pie skapja un izmisīgi to pagrūda; jaunais burvis gribēja to aizstumt priekšā durvīm, lai neļautu meistaram ienākt. Pārāk smags viņam nebija tik daudz spēka. Zēns izmisīgi tvēra pēc elpas.

- Kas tad nu? velnēns atkal ierunājās. Tu taču tagad esi liels burvis! Izsauc kādu dēmonu, lai tas glābj tavu ādu. Varbūt ifrītu tas tev palīdzēs. Un kā būtu ar tavu draugu Bartimaju? Kur viņš ir, kad tev viņu vajag?

Skaļi elsodams, Netenjels apsēdās uz grīdas un pagriezās ar seju pret durvīm.

- Nepatīkama sajūta, vai ne? velnēna balss skanēja sajūs­mināti. Būt kāda cita žēlastībā. Tagad tu arī zini, kā tas ir. Samierinies, sīkais, tu esi palicis viens. Neviens tev nepalī­dzēs.

Pie loga atskanēja klauvējiens.

Pēc mirkļa, kura laikā Netenjela sirds gandrīz apstājās, viņš palūkojās uz logu: aiz stikla sēdēja izspūris balodis, kas satraukti vicināja abus spārnus. Zēns šaubīdamies piegāja tuvāk.

- Bartimaj?

Balodis vēl vairākas reizes pieklauvēja ar knābi pie loga. Netenjels pacēla roku, lai atvērtu logu…

Istabas durvju atslēga pagriezās. Durvis ar skaļu blīkšķi atsprāga vaļā. Tajās stāvēja Krūmložņa ar niknumā piesarkušu seju un baltu matu mākoni ap galvu. Audzēknis nolaida roku un devās pie sava skolotāja. Balodis bija pazudis.

Brīdi Krūmložņa nevarēja atvilkt elpu. Nožēlojamais zeņķi! Kas tevi kontrolē? Kurš no maniem ienaidniekiem?

- Neviens, ser. Es…

- Vai tas ir Divāls? Vai Mortensens? Vai varbūt Siržulauzējs?

Netenjels saviebās, izdzirdot pēdējo vārdu. Neviens no

viņiem, ser.

- Kurš tev iemācīja izveidot Novērošanas disku? Kurš lika mani izspiegot?

Par spīti bailēm, zēna sirdī iesvēlās niknums. Viņa balss ska­nēja nicinoši. Vai jūs vienreiz nesapratīsiet? Es jau jums teicu. Neviens man to nelika darīt.

-Pat tagad tu melo! Lai notiek! Palūkojies vēlreiz uz savu istabu. Tu šeit nekad vairs neatgriezīsies. Iesim uz manu darb­istabu, kur tu varēsi izbaudīt velnēnu sabiedrību, līdz tava mēle atraisīsies. Nāc nu!

Netenjels vilcinājās, bet te nu meistars nāca palīgā. Viņa roka nolaidās uz mācekļa pleca un sagrāba to kā spīlēs. Viņu izrāva no istabas un gandrīz vai nogrūda pa kāpnēm.

Pirmajā kāpņu laukumiņā viņi sastapa Martas kundzi, kura bija gluži bez elpas. Ieraudzījusi Netenjela nožēlojamo stāvokli un sava vīra dusmas, viņa bailēs iepleta acis, bet neko nevai­cāja.

- Artūr, Krūmložņas sieva nočukstēja, pie tevis ieradies ciemiņš.

- Man nav laika. Šis puika…

- Viņš saka, ka tas esot steidzami.

- Kas? Kas to saka?

- Saimons Siržulauzējs. Viņš burtiski ielauzās mūsu mājā.