Samarkandas amulets

2

Kad Londonas miglas aizsegā nolaidos laternas staba vir­sotnē, smidzināja sīks, apnicīgs lietutiņš. Kā par nelaimi, biju pieņēmis strazda veidolu jūs jau zināt to pavasara putnu ar dzelteno knābi un tintes melno spalvu. Pāris minūšu laikā biju kļuvis slapjāks par pašu slapjāko vistu, kas jebkad savicinājusi spārnus Hempstedā. Grozīdams galvu uz visām pusēm, es pamanīju lielu dižskābardi ielas pretējā pusē. Lapas trūdēja tam pie saknēm tās jau bija nopurinājuši straujie novembra vēji -, bet biezais zaru tīklojums solījās dot kaut nelielu patvērumu no lietus. Es lidoju turp, pāri vientuļai automašīnai, kas mierīgi ripināja pa plato piepilsētas ceļu. Aiz augstajām sētām un mūž­zaļo koku aprisēm rēgojās vairāku lielu, neglītu savrupnamu fasādes gluži kā miroņu sejas tumsā.

Bet iespējams, ka pie šīs drūmās ainas vainīgs tikai mans īgnais noskaņojums. Mani uztrauca piecas lietas. Pirmkārt, smeldzošās sāpes, kas pavada jebkuru fizisku iemiesošanos. Es tās varēju sajust katrā spalviņā. Mainot formu, šādas sāpes varēja laiku pa laikam parādīties, bet tikpat labi tās varēja lie­cināt arī par kādu kritisku punktu iemiesošanās procesā. Bet, kamēr nebiju izpētījis apkārtni, man neatlika nekas cits kā vien palikt putnam.

Otrkārt, mani kaitināja šie laikapstākli. Punkts.

Treškārt, biju aizmirsis, ka, atrodoties ķermeņa apvalkā, pastāv zināmi ierobežojumi. Man nepatīkami niezēja knābis, un es jau kādu laiciņu nesekmīgi centos to pakasīt ar spārnu. Nekā. Ceturtkārt, tas puika. Man par viņu bija ļoti daudz jautājumu.

Kas viņš bija? Kāpēc tik neatlaidīgi dzinās pēc savas nāves? Kā lai es ar viņu izrēķinos, pirms šis knēvelis nomirst, saņemot atmaksu par šo bīstamo zādzību? Ziņas ceļo ātri, tāpēc man bija jāskrien kā velnam ar vējlukturi, lai tikai paspētu izpildīt pui­kas prasību.

Piektkārt,… amulets. Tam visādā ziņā piemita spēcīgas burvju spējas. Es nokāvos ar domām, ko gan zeņķis darīs, kad būs to dabūjis savās rokās. Viņš nudien nezinās, ko iesākt. Var­būt valkās to kā modernu piespraudi? Vai arī burvju aprindās zagt citam cita amuletus kļuvis par pēdējo modes kliedzienu, gluži kā noskrūvēt svešai automašīnai dekoratīvos riteņu dis­kus? Lai nu kā, man tas bija jādabū, un šis darbiņš nešķita no vieglajiem, pat man ne.

Es aizvēru savas strazda acis un atvēru savas iekšējās, katru savā līmenī.* Palūkojos uz priekšu un atpakaļ, lēkādams augšup un lejup pa zaru, lai atrastu vislabāko skatpunktu. Ne mazāk kā trim savrupmājām šajā ceļā bija uzlikta burvju aizsardzība, kas tikai pierādīja, ka esmu nokļuvis vietā, kur dzīvo lieli vīri. Pārējās divas mani neinteresēja; manu skatienu piesaistīja tikai ēka pāri ielai, tieši starp laternu stabiem. Burvja Saimona Siržulauzēja īpašums.

Pirmais līmenis bija tukšs, bet otrajā viņš bija uzmeistaro­jis aizsargtīklu tas spīdēja kā zils tīmeklis visgarām sētai. Ar sētu vien tas nebeidzās, bet turpinājās augstāk gaisā, pat aug­stāk par pašu namu, un tad noliecās atpakaļ otrā īpašuma pusē, izveidojot tādu kā mirdzošu kupolu.

Nav slikti, bet ar to es varu tikt galā.

Trešajā un ceturtajā līmenī nebija nekā ievērības cienīga, bet piektajā es sazīmēju gaisā lidojam trīs sargkareivjus, tieši pie dārza sētas malas. Tie bija viscaur dūmakaini dzelteni un sastā­vēja no trim muskuļotām kājām, kas rotēja ap apaļu skriemeli. Virs šī skriemeļa bija punaina muskuļu masa ar divām mutēm

' Man ir pieejami septiņi līmeņi, visi vienlaikus. Tie pārklājas gluži kā slāņi. Septiņi līmeņi ir pietiekami jebkuram. Tie, kuri apgalvo, ka pārvalda vnii'nk nekā septiņus, vienkārši izrādās.

un vairākām vērīgām acīm. Šie radījumi nemitīgi riņķoja turp un atpakaļ pa dārzu. Es instinktīvi pierāvos tuvāk koka stum­bram, lai gan nebija iespējams, ka viņi mani no turienes varētu pamanīt. No tāda attāluma man visos līmeņos būtu jāizskatās pēc parasta strazda. Tikai, kad es tuvotos, viņi spētu ieskatīties cauri manai uzburtajai ilūzijai.

Sestais līmenis bija tīrs. Bet septītais… Dīvaini. Nevarēju tur redzēt neko konkrētu gan māja, gan ceļš, gan pati nakts likās palikusi nemainīga ja gribat, sauciet to par intuīciju, bet es jutu, ka tur uzglūn kaut kas nelāgs.

Es šaubīdamies paberzēju knābi pret koka zaru. Kā jau varēja gaidīt, te atradās krietni daudz augstākās pakāpes burvestību, ar ko pacīnīties. Biju dzirdējis par Saimonu Siržulauzēju. Viņu uzskatīja par grūti uzveicamu burvi un lielu cietsirdi. Par laimi, nekad nebiju izsaukts pildīt kādu no viņa uzdevumiem, bet es ne pārāk vēlējos nonākt naidā ar viņu vai kādu no viņa kalpiem.

Taču man bija jāpakļaujas zēna pavēlei.

Slapjais strazds pacēlās spārnos un pārlidoja pāri ceļam, pie­sardzīgi izvairoties nonākt laternas gaismā. Tas nolaidās uz zāles pleķīša mūra sienas stūrī. Turpat zemē bija atstāti četri ietilpīgi atkritumu maisi, lai tos rīt no rīta aizvāktu. Strazds ielēca starp maisiem. Kaķis, kas bija vērojis putnu Divos līmeņos. Kaķiem piemīt šīs spējas., kādu laiku pacietīgi gaidīja, līdz tas atkal parādīsies, bet tad zaudēja pacie­tību un klusi lavījās maisiem klāt. Tomēr aiz tiem viņš neatrada nevienu putnu ne strazdu, ne kādu citu. Tur bija tikai svaigs kurmja rakums.