Samarkandas amulets

7

Ēģiptiešu zēns klīda pa sānieliņām, pāris reižu pagriezdamies pa labi, un iznāca atpakaļ vienā no ielām, kas atzarojās no Trafalgaras laukuma. Iedams prātoju, ko darīt tālāk.

Aizmirsti par laukumu! Tur vazājās pārāk daudz kaitinošu bērneļu. Bet, ja es patvertos kaut kur laukuma tuvumā, iespē­jams, amuleta maģiskās pulsācijas maniem ienaidniekiem jopro­jām būtu grūti uztveramas. Varētu iekārtoties aiz kādas atkri­tumu kastes, lai sagaidītu rītu. Tā bija mana vienīgā iespēja. Biju pārāk noguris, lai atkal celtos spārnos.

Turklāt gribēju nedaudz padomāt.

Mani atkal sagrāba sāpes, tās satricināja manas krūtis, vēderu, kaulus. Atrasties ķermenī tik ilgu laiku bija absolūti neveselīgi. Nesaprotu, kā cilvēki spēj sadzīvot ar savu fizisko ķermeni dienu no dienas, nesajūkot prātā. [17] [1] Lai gan… tas varētu daudz ko izskaidrot.

Es aizčāpoju pa tumšo, auksto ielu, vērodams savu atspulgu namu logu stiklos. Zēna pleci bija salīkuši, cīnoties ar vēju, rokas sabāztas dziļi jakas kabatās. Viņš tikko vilka treniņkurpēs tērp­tās kājas. Viņa poza precīzi izteica to aizkaitinājumu, ko jutu. Amulets ar katru soli sitās man pret krūtīm. Ja tas būtu manā varā, es norautu to no kakla un iesviestu tuvākajā atkritumu kastē, pats sašutumā izgaistot. Bet mani saistīja zēna pavēle*[1] Ir bijuši gadījumi, kad gars atteicies izpildīt pavēli. Bija tāds gadī­jumsun viņi patiesi mīlēja viens otru. Par spīti pavēlnieka arvien niknākajiem rīkojumiem, Asmorals atteicās izpildīt pavēli. Skumji, bet fakts viņa griba spēja pretoties pavēlei, bet viņa būtība bija saistīta pie saimnieka pavēles, un tas viņu burtiskā nozīmē sarāva uz pusēm. Eksplozija bija tik varena, ka iznīcināja burvi, viņa muižu un visu Bagdādes priekšpilsētu. Pēc šī traģiskā notikuma burvji iemācījās būt piesardzīgāki, pavēlot veikt tiešus uzbruku­mus pretējās puses gariem (uzbrukumi pretējās puses burvjiem bija pavi­sam kas cits). Mēs savukārt iemācījāmies vairīties no konfliktiem principu jautājumos. Lojalitāte garu starpā ir īslaicīga un atkarīga no tā, kurā pusē tu atrodies. Un draudzība saistīta galvenokārt ar stratēģiju.

Asmorals Apņēmīgais saņēma no sava pavēlnieka pavēli iznīcināt džinu lannu. Bet Ianna ilgu laiku bija bijusi Asmorala tuvākā sabiedrotā. Amulets man bija jānogādā viņam.

Atkal novirzījos pa sānieliņu, lai izvairītos no intensīvās satiksmes. Abpus ielai grēdojās augstceltņu tumšās ēnas. Pilsē­tas mani vienmēr nomāca, likdamas justies kā pazemē. Londona ir viena no nepatīkamākajām auksta, pelēka, mūžīgā lietū un smagās smakās tīta. Tā lika man ilgoties pēc dienvidiem, tuk­snešiem un zilām debesīm.

Nākamā ieliņa veda pa kreisi, tur mētājās slapjas kartona kastes un vecas avīzes. Nedomādams izskatīju visus līmeņus, bet neko aizdomīgu nemanīju. Derēs. Es noraidīju domu apsēs­ties kādā no divām pirmajām durvju ailēm, jo tās bija pārāk netīras. Trešā bija sausa un samērā tīra. Apsēdos tur.

Man beidzot bija laiks pārdomāt šīs nakts notikumus. Jāat­zīst, ka naksniņa bijusi no darbīgajām. Bālais zēns, Saimons Siržulauzējs, amulets, Džabors un Fakvarls… Pietiekami raiba kompānija. Bet kas par to? Rītausmā atdošu zēnam amuletu un pagaisīšu no šī stāsta.

Izņemot manas nenokārtotās attiecības ar zēnu. Viņš man par to samaksās, smagi samaksās. Nevar likt Urukas Bartimajam gulēt Vestendas šķērsieliņas durvju ailē un tikt cauri sveikā. Vispirms es uzzināšu zēna vārdu un tad…

Pagaidiet…

Vai es sadzirdēju soļu troksni? Man tuvojās vairāki kāju pāri.

Iespējams, ka tā bija tikai sagadīšanās. Londona taču ir liel­pilsēta! Cilvēki iet gan pa lielajām ielām, gan sānieliņām. Tas, kurš te nāca, droši vien vienkārši mēroja īsāko ceļu uz mājām.

Pa sānieliņu, kurā pavisam nejauši slēpos.

Es neticu tādām lietām kā sagadīšanās.

Ierāvos dziļāk tumšajā durvju ailē un ietinos Slēpnī. Man pāri pārklājās bieza, mežģīņota auduma kārtas, liekot saplūst ar tumsu. Es gaidīju.

Soļi tuvojās. Kas tie varētu būt? Policijas patruļa? Burvju falanga, kas sūtīta Saimona Siržulauzēja uzdevumā? Varbūt Izlūklodes tomēr bija mani atradušas.

Tomēr tie nebija ne policisti, ne burvji, bet gan bērni no Trafalgaras laukuma.

Pieci zēni, kurus veda meitene. Viņi lēni virzījās uz priekšu, rūpīgi pētīdami abas ielas puses. Atviegloti nopūtos. Es biju paslēpies, un, pat ja arī nebūtu, tagad, kad mēs neatradāmies cilvēku pilnajā laukumā, man vairs nebija iemesla no viņiem baidīties. Jāatzīst, ka zēni izskatījās lieli un spēcīgi, tomēr tie bija tikai bērni, ģērbušies džinsa biksēs un ādas jakās. Skuķim mugurā bija melna ādas jaka un bikses ar paplatinātiem galiem. Bikšu gali bija tik plati, ka no tiem varētu pašūt vēl vienu bikšu pāri pundurītim. Viņi nāca uz manu pusi, švīkstinādami kājas pret avīžu lapām klāto bruģi. Es pēkšņi sapratu, cik neparasti klusi viņi darbojās.

Šauboties es vēlreiz pārbaudīju visus līmeņus. Nekā. Tikai seši bērni.

Es savā drošajā paslēptuvē gaidīju, kamēr viņi paies man garām.

Meitene gāja visiem pa priekšu. Tagad viņa jau atradās man gandrīz blakus.

Pārliecināts par drošību sava Slēpņa aizsegā, es nožāvājos.

Viens no zēniem pieskārās meitenes plecam.

- Tas ir šeit, viņš teica, norādot uz manu pusi.

- Ņem ciet, viņa pavēlēja.

Pirms es spēju pārvarēt pārsteigumu, trīs no lielākajiem zēniem ielavījās durvju ailē un metās man virsū. Tiklīdz viņu pirksti pieskārās Slēpņa audumam, tā diegi izira un pats audums pazuda. Tajā pašā mirklī mani ieskāva apdrukātas ādas, lēta pēcskūšanās losjona un ķermeņu smaržas. Mani pieslēja sēdus, iedunkāja un iebelza pa galvu, un tad bez jebkādām ceremoni­jām uzrāva kājās.

Beidzot es atguvu pārliecību. Galu galā es taču esmu Bar­timajs!

Sānieliņu piepildīja pēkšņs gaismas un uguns kvēles uzlies­mojums. Pēc tā durvju ailes ķieģeļi izskatījās kā apcepināti uz pannas.

Man par brīnumu, zēni joprojām nelaida mani vaļā. Divi no viņiem cieši turēja manas roku locītavas, bet trešais bija sagrā­bis ap vidukli.

Atkārtoju gaismas un liesmu efektu vēl spēcīgāk. Blakus ielā iegaudojās automašīnu signalizācijas. Atzīšos: es cerēju, ka palikšu stāvam virs triju pārogļojušos ķermeņu kaudzītēm. [18] [1] Lai arī ko tu būtu dzirdējis, lielākajai daļai mūsējo nav nekādas vēl­mes nodarīt pāri cilvēkiem. Ir, protams, arī izņēmumi, piemēram, Džabors. Tomēr pat vidēji savaldīgiem džiniem, tādiem kā man, ir savas pacietības robežas.

Bet zēni joprojām atradās šeit, smagi elpodami man pakausī un turēdamies pie manis dzelžainā apņēmībā.

Te kaut kas nebija kārtībā.

- Turiet viņu cieši, meitene pavēlēja.

Es paskatījos uz viņu, un viņa uz mani. Skuķis bija augumā nedaudz garāks nekā mans pašreizējais ķermenis, ar melnām acīm un gariem, melniem matiem. Abi pārējie zēni stāvēja viņai abās pusēs, gluži kā godasardze. Kļuvu nepacietīgs.

- Ko tev vajag? es vaicāju.

- Tev kaut kas ir ap kaklu. Meitenei bija mierīga un reizē pavēloša balss tādā vecumā neraksturīgi. Minēju, ka viņai varētu būt apmēram trīspadsmit gadu.

- Kas to saka?

- Pēdējās pāris minūtes to var aplūkot katrs, kam vien nav slinkums, tu, muļķi! Tas izslīdēja tev no krekla, kad mēs tevi uzrāvām kājās.

- Ak tā. Skaidrs.

- Pasniedz to man! -Nē.

Viņa nodrebinājās. Tad mēs to paņemsim. Gatavojies savām bērēm!

- Tu nezini, kas es esmu, vai ne? es liku šiem vārdiem izklausīties ikdienišķiem, tomēr ieliekot tajos nelielu draudu pieskaņu. Tu neesi burve.

- Neesmu gan, šos vārdus viņa teju izspļāva.

- Burve zinātu, ka ar mani nevajag jokoties! Es centos iedvest viņiem bijību, bet tas nācās diezgan grūti, ņemot vērā, ka mani joprojām turēja trīs muskuļu kalni.

Meitene vēsi pasmīnēja. Vai burve tik droši turētos pretī tavām viltībām?

Te nu viņai bija taisnība. Burvis iesācējs nenāktu man ne vērša māviena tuvumā, iepriekš līdz zobiem neapbruņojies ar talismaniem un pentakliem. Turklāt viņam būtu vajadzīga vel­nēnu palīdzība, lai mani atrastu zem Slēpņa un pēc tam izsauktu stiprākus džinus, kas mani pakļautu. Ja viņš uzdrošinātos to darīt. Bet šī meitene ar saviem draugiem to bija izdarījusi bez citu palīdzības, turklāt bez jebkāda uztraukuma.

Man vajadzēja sarīkot pilnvērtīgu sprādzienu vai kaut ko līdzīgu, bet es biju pārāk noguris, lai izdomātu kaut ko tik aiz­raujošu. Tāpēc nolēmu pamēģināt viņu apvārdot.

Es piespiesti iesmējos. Ha! Es tikai spēlējos ar tevi.

- Tukši meli.

Izmēģināju citu viltību. Atzīstos, ka esmu ieintriģēts, teicu. Apbrīnoju tavu drosmi, uzdrīkstoties mani izaicināt. Ja tu man pateiksi savu vārdu un rīcības iemeslu, es tevi pasau­dzēšu. Es pat varētu tev palīdzēt… Tu nevari iedomāties, cik daudzveidīgas ir manas spējas…

Man par sarūgtinājumu, meitene aizspieda ausis. Nemēģini mani apvārdot, dēmon! viņa atcirta. Es nepakļaušos kārdi­nājumam.

- Tu noteikti nevēlies mani par ienaidnieku, es turpināju. Bet mana draudzība būtu tev labākā balva…

- Man nerūp ne viens, ne otrs, skuķis attrauca, atkal nolai­žot rokas. Gribu tikai to, kas ir tev ap kaklu.

- To tu nevari dabūt. Bet, ja tu vēlies, mēs varam pacīnīties. Kaut gan cīņa varētu tev nodarīt lielu ļaunumu, es parūpēšos, lai šurp ātrāk nekā gorgonas medūzas no elles atsteidzas poli­cijas patruļa. Un tev taču nebūt negribētos pievērst viņu uzma­nību, vai ne?

Tas lika viņai uz mirkli apdomāties. Es to izmantoju.

- Neesi naiva, es turpināju. Padomā pati! Tu mēģini man nozagt spēcīgu maģisku priekšmetu. Tas pieder briesmīgam burvim. Ja tu pat tikai pieskartos tam, viņš tevi atrastu un pie­naglotu tavu ādu pie savām durvīm.

Meitene saminstinājās. Nezinu, vai viņu bija iebiedējuši draudi vai apmulsinājusi apsūdzība par naivumu. Viņa uzmeta lūpu.

Pamēģināju mazliet pakustināt vienu elkoni. Zēns, kas stā­vēja tajā pusē, satvēra manu roku ciešāk.

Nedaudz tālāk atskanēja policijas automašīnas sirēna. Sku­ķis un viņas miesassargi nemierīgi pameta skatienu uz ielu. No tumšajām debesīm sāka krist pirmās lietus lāses.

- Pietiks muļķoties, meitene teica un pienāca man tuvāk.

- Uzmanies, es viņu brīdināju.

Viņa pastiepa roku uz manu pusi. Atvēru muti pavisam lēni. Viņas roka jau bija sprīža attālumā no ķēdītes ap manu kaklu.

Pēkšņi pārvērtos par Nīlas krokodilu ar atvērtiem žokļiem, kas sacirta zobus sprīža attālumā no viņas pirkstiem. Meitene iebrēcās un atrāva roku ātrāk, nekā biju domājis, ka tas vispār ir iespējams. Atkal kampu pēc viņas, mētājot savus sagūstītājus uz visām pusēm. Meitene iespiedzās, paklupa un nokrita vecu avīžu kaudzē, notriecot no kājām vienu no saviem miesassar­giem. Mana straujā formas maiņa bija pārsteigusi manus sagūs­tītājus, īpaši to, kas bija mani turējis ap vidukli. Viņa tvēriens atslāba, tomēr abi pārējie vēl turējās pietiekami stingri. Mana garā, spēcīgā aste triecās no vienas puses uz otru, patīkami saskaroties ar cietiem galvaskausiem. Puišu smadzenes ja viņiem vispār tādas bija tika pamatīgi satricinātas, viņu žokļi atkārās un tvēriens atlaidās.

Otrs no meitenes miesassargiem izmantoja šo brīdi, lai atgū­tos. Viņš aši iebāza roku ādas jakas kabatā un izvilka kaut ko spožu.

Tiklīdz viņš to meta manā virzienā, es atkal pārvērtos.

Ātra pārvērtība no liela radījuma (krokodils) uz mazu (lapsa) bija ļoti veiksmīgi izvēlēts solis ja nu man pašam tas jāsaka. Sešas rokas, kas pirms tam bija cieši turējušas lielu, zvīņainu nezvēru, pēkšņi ķerstīja vairs tikai tukšu gaisu, bet mazs, sar­kans dzīvnieciņš ar asiem nagiem izkrita cauri viņu pirkstiem. Tajā pašā mirklī krītošais sudraba priekšmets pāršķēla gaisu tur, kur pirms tam bija atradusies krokodila rīkle, un ietriecās durvīs.

Lapsa skrēja, ko nagi nes, pa slideno bruģi, ķepām slīdot uz visām pusēm.

Gaisu pāršķēla ass svilpiens. Lapsa apstājās. Tumsā atspī­dēja kabatas bateriju gaismas, kas atsitās pret durvīm un ķie­ģeļu sienu. Gaismām sekoja soļu dipoņa.

Tieši to man vajadzēja. Nakts policijas patruļa.

Kad gaismas stars tuvojās man, aši ieslīdēju atvērtā plast­masas atkritumu kastē. Galva, ķermenis, aste prom no acīm. Gaismas kūlis pārskrēja pāri manai slēptuvei un attālinājās.

Gaismām sekoja vīri, kliegdami, svilpdami un skriedami uz durvju ailes pusi, kur biju pametis meiteni un viņas biedrus. Sadzirdēju rūkšanu un sajutu asu smaku likās, ka viņiem pa pēdām palaists liels suns.

Skaņas pagaisa tālumā. Ieritinājusies starp atkritumu maisu un grozu ar tukšām etiķa pudelēm, lapsa ieklausījās, ausis saslējusi uz priekšu. Kliedzieni un svilpieni pagaisa arvien tālāk un kļuva arvien klusāki, un lapsai šķita, ka tie saplūst neskaidrā gaudošanā.

Tad visas skaņas noklusa. Sānieliņā iestājās miers.

Palikusi viena šajā netīrumu kaudzē, lapsa nolikās gulēt.