Samarkandas amulets

25

Un Džabors arī ir šeit, es piemetināju. Cik jauki, ka jūs abi esat ieradušies!

- Mēs iedomājāmies, ka tu varētu justies vientuļš, Bartimaj, tuvākais krauklis, tas ar asiņojošo spārnu, pieņēma pavāra izskatu. Viņa rokā bija redzama dziļa brūce.

- Nē, kur nu. Es nepavisam nejutos vientuļš, man bija tik jauka sabiedrība!

- Ak tā. Pavārs pienāca tuvāk, lai nopētītu lodi. Tu nu gan pašlaik esi uzmanības centrā, mans draugs!

Es nepārliecinoši iesmējos. Jokus pie malas, veco zēn! Var­būt tu varētu man palīdzēt tikt no šejienes ārā. Es jau jūtu, kā lodes sienas mani spiež.

Uzrunātais pakasīja vienu no saviem zodiem. Tas būs grūti. Bet man ir padomā viens risinājums…

- Lieliski!

- Tu vari pārvērsties par mušu vai par kādu citu mazu kukai­nīti. Tas tev ļaus nodzīvot vēl pāris minūtes, pirms tava būtība tiks iznīcināta.

- Paldies, tas bija ļoti noderīgs ierosinājums. Es strauji ievilku elpu. Lodes sienas palēnām tuvojās. Varbūt tu varētu kaut kā aizvākt to lodi un dabūt mani no šejienes ārā? Iedomā­jies, cik es tev būtu pateicīgs!

Fakvarls pacēla pirkstu. Man ienāca prātā vēl viena doma. Tu mums varētu pateikt, kur esi paslēpis Samarkandas amu­letu. Ja runāsi ātri, iespējams, ka mums vēl atliks laiks pēc tam iznīcināt lodi.

- Maini notikumu secību, un mēs varēsim noslēgt vienoša­nos.

Pavārs smagi nopūtās. Man nešķiet, ka šajā situācijā tu varētu diktēt… Viņu pārtrauca attāla gaudošana; zālei pār­skrēja pazīstama vibrācija.

- Portāls tūlīt atvērsies, es steigšus izgrūdu. Tālākajā sienā.

Fakvarls palūkojās uz otru kraukli, kas joprojām sēdēja uz kolonnas, pētīdams savus nagus. Džabor, vai tu nebūtu tik laipns… Krauklis paspēra soli uz priekšu un pēkšņi kļuva par garu, sarkanādainu vīru ar šakāļa galvu. Viņš devās pāri zālei un nostājās pie tālākās sienas, vienu kāju izlicis priekšā, otru aiz sevis, rokas izstiepis uz priekšu.

Pavārs atkal pievērsās man. Tātad, Bartimaj…

Mani spārni jau sāka svilt. Ķersimies pie lietas, es teicu.

- Mēs abi zinām: ja es jums tagad pateikšu amuleta atrašanās vietu, jūs atstāsiet mani šeit nomirt. Tikpat labi mēs zinām: apzinoties, ka tā notiks, es par spīti sniegšu jums nepareizu informāciju. Tā ka jebkas, ko es saku no sava cietuma, ir nevēr­tīgs. Tas nozīmē, ka jums vispirms jāizlaiž mani ārā.

Fakvarls aizkaitināts pabungoja ar pirkstiem pa manu kolonnu. Kaitinoši, bet loģiski.

- Un tā gaudošana noteikti ir signalizācija, es turpināju.

- Burvji, kas mani šeit ieslodzīja, minēja kaut ko par horlu un utuku leģioniem. Šaubos, vai pat Džabors spēs tos visus aprīt. Tā ka mēs varbūt varētu turpināt šo sarunu mazliet vēlāk?

- Piekrītu, Fakvarls teica un pielika seju pavisam tuvu lodei, kas tagad bija vairs tikai mandarīna lielumā. Tu nekad netiksi ārā no Tauera bez mūsu palīdzības, Bartimaj, tāpēc nemēģini nekādus trikus. Man tevi jābrīdina, ka man ir dotas divas pavēles. Pirmā atrast, kur paslēpts amulets. Ja tas nav iespējams, nākamā pavēle ir tevi nogalināt. Man nav tev jāsaka, kuras pavēles izpildīšana sagādātu man lielāku prieku.

Fakvarla seja pazuda no mana redzesloka. Pēc brīža melnajā sienā parādījās tāda kā ovāla plaisa, kas paplašinājās par arku.

No tumsas iznira vairākas figūras: bālsejainie horlas, [60] [1] horla: varena džinu apakšklase. Cilvēkiem tie parādās kā ēnaini spoki, kas izraisa neprātu un slimības; saskarē ar pārējiem džiniem tie izstaro kaitīgu auru, kas saēd mūsu būtību. turēdami tievajās rokās trijžuburus un sudraba tīklus. Tiklīdz horlas būs iznākuši no portāla, aizsarglauki ap viņu ķermeņiem padarīs tos neievainojamus; bet, kamēr viņi vēl gāja cauri portālam, aiz­sarglauki darbojās vāji un viņu būtība bija ievainojama. Dža­bors to pilnībā izmantoja, strauji raidīdams horlu virzienā trīs spēcīgus sprādzienus. Visu arku piepildīja spilgti zaļa gaisma. Zēli ieķērkušies, uzbrucēji nogāzās zemē uz portāla sliekšņa. Bet aiz šiem jau nāca nākamā rinda, nepielūdzami rāpdamies pāri savu kritušo biedru ķermeņiem. Džabors atkal raidīja sprā­dzienu sēriju.

Fakvarls pa šo laiku nebija snaudis. Viņš bija izvilcis no kaba­tas dzelzs gredzenu apmēram aproces lielumā un piestiprinājis to garas koka kārts galā. Es bažīgi aplūkoju šo gredzenu. [61] [1] Tāpat kā sudrabs, arī dzelzs nenāk džinam par labu. Cilvēki to ir gadu tūkstošiem izmantojuši, lai mazinātu mūsu ietekmi uz zemes; pat pakavi tiek uzskatīti par "laimi nesošiem", jo ir izgatavoti no dzelzs.

- Un ko tu gaidi, ka es darīšu? es vaicāju.

- Lēksi šim gredzenam cauri, protams. Iedomājies, ka tu esi cirka suns. Gan jau tas tev nebūs grūti, Bartimaj; tu savulaik esi strādājis dažādos darbos. Turot vienu koka kārts galu starp rādītājpirkstu un īkšķi, Fakvarls novietoja kārti tā, ka dzelzs riņķis saskārās ar lodes virsmu. Ar skaļu švirkstoņu lodes sie­nas pašķīrās un atkal sakļāvās ārpus dzelzs riņķa, atstājot tā vidu tukšu.

- Siržulauzējs ir īpaši nobūris šo riņķi, lai tas pastiprinātu tā pretdarbību spēka saitēm, Fakvarls turpināja. Bet tas nebūs uz ilgu laiku, tāpēc lec ātri.

Viņam bija taisnība. Jau tagad riņķa malas palēnām kusa lodes iedarbības dēļ. Kā skarabejam man tur bija pārāk maz vie­tas, tāpēc es sakopoju visu atlikušo enerģiju un vēlreiz pārvēr­tos par mušu. Bez vilcināšanās apmetu loku pa lodi, lai uzņemtu ātrumu, un aši kā zibens izlidoju cauri kūstošajam gredzenam. Brīvība!

- Izcili, Fakvarls teica. Vēl tikai trūka bungu pavadījuma.

Muša nolaidās uz zemes un kļuva par neatvairāmu piekūnu.

- Man jau tāpat pietika asu izjūtu, par to vari nešaubīties, es teicu. Un ko tagad?

Fakvarls nometa uz grīdas atlikumus no dzelzs gredzena. Labāk dosimies prom. Pēkšņi gaisu pāršķēla šņākoņa un mums pie kājām nokrita ar sudrabu pārklāts trijžuburis. Dža­bors joprojām aizsargāja portālu, kas jau pa pusei bija aizkrauts ar horlu līķiem. Tajā parādījās jauns sargu vilnis tie bija utuki, kas slēpās aiz spēcīga kolektīvā aizsargvairoga, kas atsita Dža­bora nedaudz vājinātos sprādzienus un aizsūtīja tos pāri istabai. Beidzot viens horla izlauzās brīvībā un skrēja šurp, slēpdamies aiz vairoga. Džabors raidīja viņa virzienā sprādzienu; tas atsi­tās pret horlas šaurajām krūtīm un tika nekavējoties absorbēts. Horla viltīgi pasmaidīja un metās uz priekšu, griezdams virs galvas tīklu.

Fakvarls pārvērtās par kraukli un ar piepūli pacēlās gaisā, smagi vicinot savainoto spārnu. Mans piekūns viņam sekoja uz cauruma pusi. Tīkls nokrita man garām, bet trijžuburis ietrie­cās sienā.

- Džabor! Fakvarls sauca. Mēs pazūdam!

Es palūkojos lejup: Džabors cīnījās ar kādu horlu, un likās, ka viņa spēki nemaz neiet mazumā. Bet tuvojās vēl neskaitāmi sargu pulki. Pieliku visus spēkus, lai nokļūtu līdz caurumam sienā. Fakvarls jau atradās laukā; es iebāzu knābi ejā un arī pats iespraucos tajā. Aiz muguras atskanēja milzīgs sprādziens, kas satricināja zāles sienas, un es sadzirdēju mežonīgu šakāļa kaucienu.

Šaurajā, piķa melnajā tunelī Fakvarla balss skanēja apslā­pēti un neierasti. Mēs jau gandrīz esam ārā. Tagad tev labāk derētu pārvērsties par kraukli.

- Kāpēc?

- Tādu tur ārā ir dučiem. Mēs varēsim iejukt viņu barā un iegūt laiku, lai paspētu izlidot ārpus cietokšņa sienām.

Lādēdamies par to, ka man visā jāklausa Fakvarlam, es tomēr apzinājos, ka man nav ne jausmas, kas mūs sagaida ārpusē. Izbēgt no Tauera bija svarīgākais. Bēgt no Fakvarla es varēšu vēlāk. Tāpēc sakoncentrējos un mainīju formu.

- Vai tu jau esi pārvērties?

- Jā. Nekad iepriekš nebiju mēģinājis, bet nebija jau pārāk grūti.

- Vai aiz mums ir kāda ziņa no Džabora? -Nē.

- Gan jau viņš mūs panāks. Tā, man priekšā jau ir izeja. Tā savukārt ir aiz Slēpņa, tāpēc viņi to droši vien vēl nav pamanī­juši. Ātri izlido ārā un traucies lejup. Tur būs virtuves pagalms, kurā pulcējas kraukļi, kas tur uzlasa pusdienu pārpalikumus. Satiksimies tur. Galvenais, nepievērs sev uzmanību.

Tunelī man priekšā atskanēja tāda kā skrapstoņa, un tad es pamanīju spožu gaismu. Fakvarls bija nozudis, atstājot man brīvu izeju, ko klāja Slēpņa tīkli. Es palēcu uz priekšu, līdz mans knābis skāra tīklus, un izbāzu galvu aukstajā novembra gaisā.

Negaidot ne mirkli, es izspraucos no tuneļa un lidoju pretī pagalmam.

Tiklīdz biju izkļuvis brīvībā, ašs skatiens visapkārt aplieci­nāja, cik tālu biju no drošības: attālie Londonas jumti bija tikko saskatāmi aiz vairākiem apaļiem torņiem un biezām sienām. Pa tām pastaigājās sargi, un debesīs bez mitas kustējās Izlūklodes. Trauksme jau bija sacelta. No kāda augstāka punkta gaudoja sirēna, un netālu no manis, iekšpagalmā, policistu rotas jau skrēja uz tikšanās vietu.

Es nolaidos mazā pagalmiņā, kur no galvenā torņa stiepās divas piebūves, tāpēc tur nevaldīja vispārējā trauksme. Pagalma bruģakmeņi bija klāti ar maizes gabalu atliekām un taukai­nām speķādiņām, un to visu knābāja bars izsalkušu, ķērcošu kraukļu.

Viens no putniem nošķīrās no bara. Bartimaj, tu esi muļķis!

- Kas par lietu?

- Tavs knābis ir spilgti zils! Tūlīt pat maini krāsu!

Nu, galu galā es pirmoreiz biju pārvērties par kraukli. Tur­klāt man šo pārvērtību vajadzēja veikt tumsā. Ko gan viņš bija gaidījis? Bet nebija īstais laiks strīdēties. Es nomainīju knābja krāsu.

- Bet viņi tik un tā redzēs cauri šim tēlam, es čukstēju. Te noteikti ir tūkstošiem sargkareivju, un vēl citi mūs gaida ārā…

- Tiesa, bet mums tikai jāiegūst mazliet laika. Viņi vēl nezina, ka mēs maskējamies par kraukļiem, un, ja uzturēsimies barā, viņiem būs vajadzīgs laiks, lai mūs sazīmētu un pārbaudītu. Un mums tagad ir nepieciešams tikai tas, lai šis bars lidotu prom…

Vienu brīdi kāds simts kraukļu mierīgi knābāja aukstās speķādiņas, pilnībā apmierināti ar sevi un apkārtējo pasauli. Nāka­majā brīdī Fakvarls parādījās kraukļiem savā patiesajā izskatā pirmajā plānā: tas notika tikai uz sekundes simtdaļu, bet ar to pietika. Četri kraukļi uz vietas nokrita beigti, vēl pāris aizrijās ar brokastīm, un pārējie panikā pacēlās no pagalma, skaļi ķērcot un švīkstinot spārnus. Mēs ar Fakvarlu lidojām pašā bara viducī, vicinot spārnus, cik aši vien jaudājām, pagriežoties vai metoties lejup, kad pārējie tā darīja, izmisīgi cenšoties neatpalikt.

Mēs pārlidojām augstu pāri lielajam tornim, uz kura jumta plivinājās karogs un kur stāvēja sargi, lūkojoties pāri Temzas ūdeņiem. Tad metāmies lejup un pārlidojām pelēkam pagal­mam torņa otrā pusē. Parādes pagalmā bija uzkrāsoti apmē­ram divdesmit pentakli, un, kad lidoju tam pāri, es pamanīju, ka pentaklos parādās ievērojama garu grupa, kuru tieši tobrīd bija izsaukuši pelēkās uniformās tērpti burvji. Tie pārsvarā bija zemākie gari, galvenokārt izskaistināti velnēni, [62] [1] Jo būtne ir mazāk varena, jo ātrāk to var izsaukt. Lielākā daļa burvju impēriju algo dažus burvjus tieši tāpēc, lai viņi spētu īsā laikā izsaukt neskaitāmas velnēnu kohortas. Tikai pašām stiprākajām impērijām pietiek spēka, lai izveidotu spēcīgāku būtņu armiju. Pašu vērienīgāko armiju bija saformējis faraons Tutmoss III 1478. gadā p.m.ē. Tajā bija ifrltu leģions un vēl dažādu augstāko džinu grupas, kuru rindās noteikti visievērojamākais bija… Nē, pieticība liedz man turpināt šo uzskaiti.

bet lielā skaitā

viņi varēja radīt ne mazums nepatikšanu. Cerēju, ka kraukļu bars neiedomāsies šeit piezemēties.

Putni, par laimi, neizrādīja nekādu vēlēšanos nolaisties; bai­les trieca viņus tālāk, uz ārējiem Tauera nocietinājumiem. Vai­rākas reizes tie pagriezās uz ārējā mūra pusi, bet katru reizi saminstinājās un devās atpakaļ. Vienreiz jau man uzmācās kār­dinājums atrauties no bara un lidot pāri mūrim vienam pašam, bet mani atturēja dīvaina sargkareivja parādīšanās tas bija zili melns cilvēks ar četrām kājām, gluži kā zirneklim. Man viņš nepavisam nepatika, un es vēl biju pārāk vājš pēc gūsta un dau­dzajām pārvērtībām, lai mēģinātu nesagatavojies mesties pretī šim nezināmajam spēkam.

Beidzot mēs nonācām vēl vienā pagalmā, ko no trim pusēm ietvēra pils ēkas, bet no ceturtās augsta, ar zāli apaugusi siena. Kraukļi apmetās pie šīs sienas un sāka drūzmēties, bezmērķīgi knābādami zemi.

Fakvarls pielēca man tuvāk, vienam spārnam ļengani noka­rājoties. Tas joprojām asiņoja.

- Putni nekad nepametīs šo apkārtni, es teicu. Viņus te labi baro.

Krauklis pamāja. Viņi ir mūs aizveduši tik tālu, cik varēja cerēt, bet tas mums derēs. Šī ir ārējā siena. Kad tiksim tai pāri, mēs būsim drošībā.

- Tad dosimies prom.

- Pagaidi mirklīti. Man nepieciešams atpūsties. Un, iespē­jams, Džabors…

- Džabors ir pagalam.

- Tu taču viņu pazīsti, Bartimaj, Fakvarls pieskārās ar knābi savainotajam spārnam un izvilka no ievainojuma spalvu. Tikai mazu mirklīti. Tas utuks! Man pat prātā nenāca, ka viņš pastrādās kaut ko tādu…

- Mums tuvojas velnēni, es pačukstēju. Tikko izsauktais velnēnu bataljons bija ietraucies pagalmā pa arku tā tālākajā stūrī un tagad izpletās pa visu apkārtni centīgā apņēmībā pār­meklēt ikvienu ķieģeli un akmeni. Mūs joprojām sargāja kraukļu bars, bet ne uz ilgu laiku.

Fakvarls izspļāva zemē vēl vienu spalvu, kas tūlīt pat pār­vērtās par želeju un pēc tam izkusa. Labs ir. Augšup, pāri un ārā. Un neapstājies.

Es pieklājīgi pamāju ar spārnu. Tikai pēc tevis.

- Nē, nē, Bartimaj pēc tevis. Krauklis pievilka lielo kāju ar asajiem nagiem savdabīgā kniksī. Es visu laiku būšu tieši tev aiz muguras, tāpēc, lūdzams, esi oriģināls un nemēģini izbēgt.

- Tu nu gan esi briesmīgi aizdomīgs!

Velnēni jau tuvojās, ošņādami zemi gluži kā suņi. Es ātri pacēlos spārnos un lidoju pretī mūrim. Kad nokļuvu vienā līmenī ar mūri, es pamanīju uz tā sargkareivi. Tas bija mazs foliots, kurš bija apgādāts ar bronzas ragu. Par nelaimi, arī viņš mani pamanīja. Un, pirms vēl paspēju kaut ko izdarīt, radījums bija paķēris ragu un iepūtis tajā. No bronzas raga atskanēja aprauts, griezīgs pūtiens, kas tūlīt pat izsauca atbildes signālus no visas sienas augstus un zemus, skaļus un klusus, un neie­domājami tālu. Mūsu paslēptuve bija atklāta. Es metos virsū sargam, uzbrukdams tam ar nagiem; viņš iespiedzās, zaudēja līdzsvaru un atmuguriski novēlās no sienas. Sāvos tieši pāri mūrim, pāri melnajiem akmeņiem, kas bija apauguši ar zāli, ārā no Tauera.

Man nebija laika atskatīties. Lidoju uz priekšu, cik ātri vien spēju. Zem manis aizstiepās plata maģistrāle, pa kuru trau­cās neskaitāmas automašīnas, tad parādījās garāžas ar plaka­niem jumtiem, šauri ceļi, lubiņu jumti, Temzas līkums, kuģu piestātne un tad vēl viens ceļš… Ei! Tas nebija pārāk grūti ar sev piemītošo pašapziņu varēju sacīt, ka esmu izbēdzis! Lon­donas Tauers nu jau bija kādu jūdzi aiz muguras. Drīz vien es varēšu…

Palūkojos augšup un šokā sarāvos. Kas tad tas? Man priekšā rēgojās Tauers! Ap centrālo torni pulcējās lidojošu būtņu pulki. Es lidoju tiem tieši virsū! Kaut kas bija noticis ar manu virziena izjūtu. Milzīgā apmulsumā es strauji apgriezos, mainot lidojuma virzienu, un atkal šāvos uz pretējo pusi. Fakvarla balss skanēja man aiz muguras.

- Bartimaj, apstājies!

- Vai tad tu viņus neredzēji? es saucu pāri spārnam. Viņi tūlīt pat būs klāt! Es divkārt paātrināju lidojumu, neņemot vērā Fakvarla uzstājīgos saucienus. Jumti zem manis aizzibēja, tad rekordlaikā šķērsoju Temzu, un tad…

Londonas Tauers, tieši tāpat kā iepriekš. Bet tagad lidojošās sargu figūras joņoja visos virzienos, un katrai grupai līdzi bija viena Izlūklode. Viena sargu grupiņa lidoja tieši mums virsū. Instinkts lika man pagriezties un lidot prom, bet biju pārāk apmulsis. Nosēdos uz tuvējā jumta. Pēc mirkļa man blakus parādījās Fakvarls, smagi elsodams un lādēdamies.

- Tu, muļķi! Tagad mēs esam atpakaļ tur, no kurienes sākām.

Es beidzot sapratu. Tu gribi teikt…

- Tas Tauers, ko tu ieraudzīji, bija spoguļa ilūzija. Mums vajadzēja izlidot tam tieši cauri. [63] [1] spoguļa ilūzija: patiešām viltīga un sarežģīta burvestība. Tā attēlo lielus objektus, piemēram, ar to var uzburt armiju, kalnu, pili. Šīs ilūzijas ir plakanas un izzūd, tiklīdz tu izej tām cauri. Spoguļa ilūzija var apmuļķot pat gudrāko pretinieku. Lūk, kur pierādījums.

- Siržulauzējs jau mani par to brīdināja bet tu neapstājies, lai uzklausītu. Lai nolādēts mans savainotais spārns un tu, Bartimaj!

Lidojošo džinu bataljons šķērsoja ārējo mūri. Mūs no viņiem šķīra labi ja viena ceļa platums. Fakvarls nomākts paslēpās aiz skursteņa. Mēs nekad nepalidosim viņiem garām nepamanīti.

Pēkšņi man radās iedvesma. Mēs nelidosim. Tu taču šeit pamanīji luksoforus, vai ne?

- Un kas par to? Fakvarls pamazām zaudēja savu izslavēto pieklājību.

- Tas nozīmē, ka mēs brauksim. Visu laiku uzmanīdams, lai starp mani un sargiem būtu ēka, es nošļūcu no jumta un lidoju uz krustojumu, kur vesela rinda automašīnu gaidīja pie sarkanās gaismas. Apmetos uz ietves, netālu no rindas gala, un Fakvarls nolaidās man blakus.

- Laiks formas maiņai, es teicu.

- Uz kādu formu?

- Mums vajadzīgs kaut kas ar stipriem nagiem. Pasteidzies, sarkanā gaisma jau mirgo. Pirms Fakvarls paspēja iebilst, es nolēcu no ietves un metos zem tuvākās automašīnas, cenzdamies nelikties ne zinis par atbaidošo eļļas un izplūdes gāzes smaku un par šķebinošo automašīnas drebēšanu, kas sākās, tiklīdz nere­dzamais autovadītājs pagrieza aizdedzes atslēgu. Bez nožēlas pametu kraukļa formu un kļuvu par nagaino velnēnu, kas nav nekas vairāk par muskuļaudu saišķi ar asiem nagiem. Nagi un zobi izšāvās ārā un iecirtās netīrajā metālā zem automašīnas, un, tiklīdz biju cieši pieķēries, automašīna uzsāka braucienu. Biju cerējis, ka Fakvarls būs par lēnu, lai man sekotu, bet nekā: man blakus bija pieķēries otrs tāds pats velnēns, nelokāmi turē­damies starp pakaļējiem riteņiem un visu laiku nenolaizdams no manis ne acu.

Šī ceļojuma laikā mēs daudz nerunājām. Motors rūca pārāk skaļi. Turklāt nagainajiem velnēniem ir gan zobi, bet nav mēles.

Pēc laikposma, kas mums šķita kā mūžība, automašīna apstā­jās. Tās vadītājs izkāpa un devās prom. Klusums. Ar gārdzienu es atbrīvoju savus neskaitāmos zobus un nagus no automašīnas un smagi novēlos zemē, gluži apreibis no brauciena un tehnolo­ģijas smakas. [64] [1] Daudzi jaunie produkti tādi kā plastikāts, sintezētie metāli, mašīnu motori ir tik ļoti saistīti ar cilvēcisko elementu, ka slikti ietekmē mūsu būtību, ja ilgāku laiku esam ar tiem saskarsmē. Tā laikam ir kaut kāda alerģija.

Fakvarls neizskatījās ne par matu labāk. Nesa­cīdami ne vārda, mēs kļuvām par veciem, noplukušiem kaķiem, kas izkliboja no automašīnas apakšas, pārvilkās pāri mauriņam un nokrita zemē biezu krūmu paēnā. Tikai šeit mēs beidzot varējām atpūsties savā iemīļotākajā formā.

Pavārs smagi atspiedās pret koka stumbru. Par to tu man samaksāsi, Bartimaj, viņš sēca. Tādas mocības man vēl nekad nav bijis jāpārdzīvo.

Ēģiptiešu zēns pasmīnēja. Bet mēs taču tikām prom, vai ne? Tagad esam drošībā.

- Viens no maniem zobiem pārdūra benzīna tvertni, un tagad esmu pārklāts ar to riebīgo šķidrumu! Nebūs nekāds brīnums, ja man uzmetīsies pumpas.

- Beidz činkstēt, es noteicu un pametu skatienu apkārt: nomaļš ceļš, liela dvīņu māja, daudz koku. Tuvākajā piebrau­camajā ceļā maza meitenīte spēlējās ar tenisa bumbiņu. Mēs esam kaut kādā piepilsētā, es sacīju. Vai nu pirms, vai aiz Londonas. Fakvarls tikai ņurdēja. Nedaudz pašķielēju viņa virzienā. Mans biedrs atkal pētīja savu brūci, kuru viņam bija atstājis Baztuks. Izskatījās slikti. Viņš bija novājināts.

- Pat ar šo ievainojumu es esmu daudz stiprāks par tevi, Bar­timaj, tā ka nāc un apsēdies man blakus. Pavārs nepacietīgi pavicināja roku.Man tev kaut kas svarīgs jāsaka.

Paklausīgs kā allaž, es apsēdos zemē, sakrustojis kājas tieši tā, kā mēdza sēdēt Ptolemajs. Bet es pārāk netuvojos Fakvarlam. Viņš smirdēja pēc benzīna.

- Ņem vērā, viņš teica, esmu izpildījis mūsu norunas savu daļu: par spīti veselajam saprātam, esmu izglābis tavu ādu. Tagad tava kārta. Kur ir Samarkandas amulets?

Es vilcinājos. Tikai tabakdozē, kas gulēja Temzas dziļumos, aizkavēja mani pateikt viņam Netenjela vārdu un telefona numuru. Jā, man patiešām bija jāpateicas Fakvarlam par izglāb­šanos, bet paša intereses bija jāliek pirmajā vietā.

- Paklau, es iesāku, tikai neiedomājies, ka esmu nepatei­cīgs, bet man nav viegli tev to pateikt. Mans saimnieks…

- Pilnīgi noteikti nav tik varens kā manējais, Fakvarls pie­liecās man tuvāk. Pakustini savas muļķīgās smadzenes, Bar­timaj, padomā! Siržulauzējs neizsakāmi vēlas dabūt atpakaļ savu amuletu, viņš to vēlas tik ļoti, ka pavēl man un Džaboram ielauzties valsts apsargātā cietumā, lai izglābtu tādu nožēlo­jamu vergu kā tu.

- Tas nudien ir diezgan neprātīgi, es piekritu.

- Iedomājies, cik bīstami tas bija gan mums, gan viņam. Viņš riskēja ar visu. Vai tas tev neko neizsaka?

- Bet kam viņam īsti vajadzīgs amulets? es jautāju, mēģi­nādams izdabūt no Fakvarla kādu informāciju.

- To es tev nedrīkstu teikt, viņš viltīgi atbildēja, bet varu tikai atklāt, ka tavās interesēs būtu mums pievienoties. Mūsu saimnieks ir cilvēks, kas par kaut ko kļūs, ja tu saproti, ko es ar to domāju.

Es pavīpsnāju. Tās ir burvju runas.

- Turklāt viņš to sasniegs visdrīzākajā laikā. Tas ir dažu dienu jautājums. Un amulets ir vajadzīgs, lai viss noritētu veik­smīgi.

- Var jau būt, bet kāds labums mums no tā? Es jau agrāk daudzreiz esmu dzirdējis šādas muļķības. Burvji mūs izmanto, lai iegūtu sev varu, un tad dubulto mūsu saistības. Kas mums no tā?

- Man ir plāns, Bartimaj…

- Jā, mums visiem tāds ir, vai ne? Turklāt nekas no tava teiktā nemaina to, ka es esmu saistīts ar savu tagadējo saim­nieku. Tu zini, ka sodi ir smagi…

- Sodus var paciesti Fakvarls izmisis iebelza sev pa pieri. Es joprojām atgūstos no tiem sodiem, ar kuriem mani mocīja Siržulauzējs, kad tu pazudi ar amuletu! Patiesībā mūsu eksis­tence uz šīs zemes nē, nemaz necenties atvainoties, Bartimaj, es zinu, ka tev tik un tā ir vienalga, ir viena vienīga sodu vir­kne! Mainās tikai tie nolādētie burvji, un, tiklīdz kāds no tiem iekrīt kapā, nākamais jau stājas tā vietā, uzzina mūsu vārdu un atkal mūs izsauc! Viņi turpina priekšgājēju iesākto, un mēs to paciešam.

Es nodrebinājos. Man šķiet, ka mēs jau vienreiz par to runājām. Pie Zimbabves, vai ne?

Fakvarla dusmas mazliet norima. Viņš pamāja. Varbūt. Bet es jūtu, ka tuvojas pārmaiņas, un, ja tev būtu kaut nedaudz prāta, tad arī tu tās sajustu. Kad Impērija kļūst vājāka, sākas juku laiki: strīdi uz ielām, savstarpējas burvju ķildas, viņu prātus ir novājinājusi greznība un vara… Mēs ar tevi to esam piedzīvojuši jau daudzas reizes. Šādos brīžos mums ir lielas iespējas rīkoties. Mūsu saimnieki kļūst slinki, Bartimaj, viņi dod mums vairāk vaļas.

- Es gan tā neteiktu.

- Siržulauzējs gan tāds ir. Stiprs, bet neapdomīgs. Jau tad, kad mani pirmoreiz izsauca, viņš gremzās par savu ierobežoto varu ministrijā, jo vēlas atdarināt dižos pagātnes burvjus, satriekt pasauli ar saviem panākumiem. Tā nu Siržulauzējs ņemas ap varu kā suns ap vecu kaulu: visu laiku pavada, kaldams plānus un intrigas, nemitīgi cenzdamies gūt pārsvaru pār saviem sān­cenšiem… Un viņam nekad nebūs miera. Turklāt šis tips nav viens. Valdībā ir vēl citi tādi paši kā viņš, pat vēl neapdomīgāki. Tu jau zini: kad burvis spēlē uz augstām likmēm, viņam nav lemts ilgs mūžs. Agrāk vai vēlāk viņš pieļauj kļūdu, un tā tad ir mūsu iespēja. Agrāk vai vēlāk, bet reiz tā diena pienāks.

Pavārs palūkojās debesīs. Laiks negaida, viņš teica. Šāds būs mans pēdējais piedāvājums. Aizved mani pie amuleta, un es apsolu: lai arī kādu sodu tu saņemsi, Siržulauzējs pēc tam pie­ņems tevi pie sevis. Tavs saimnieks, lai arī kas viņš tāds būtu, nespēs stāties viņam ceļā. Tad mēs būsim partneri, Bartimaj, nevis ienaidnieki. Tā būtu patīkama pārmaiņa, vai ne?

- Jauki, es teicu.

- Vai arī… Fakvarls uzlika rokas uz ceļiem. Tu vari mirt tagad un tūlīt, šajā piepilsētas krūmā. Tu zini, ka nekad iepriekš neesi mani pārspējis; tevi vienmēr ir glābis tikai laimīgs gadī­jums. [65] [1] Laimīgs gadījums vai, kā man pašam labāk patīk domāt, mans asais prāts. Bet tiesa, es vienmēr esmu pamanījies izvairīties no cīņas ar Fakvarlu aci pret aci.

- Bet šoreiz tā nenotiks.

Kamēr apsvēru šo piedāvājumu un jau gudroju, cik ātri un uz kuru pusi bēgt, mūsu sarunu pārtrauca. Krūma lapas nošalca, kaut kas izšāvās tām cauri un nokrita mums pie kājām. Tā bija tenisa bumbiņa. Fakvarls lēnām slējās kājās, un arī es pielēcu stāvus. Bet noslēpties jau bija par vēlu. Kāds jau lauzās cauri krūmiem uz mūsu pusi.

Tā bija mazā meitene, ko es biju redzējis spēlējamies piebrau­camajā ceļā: viņai varēja būt apmēram seši gadi; mūsaina sejiņa, sapinkājušies mati un plats īspiedurkņu krekls, kas sniedzās mazajai līdz ceļiem. Viņa lūkojās uz mums, pa pusei ieintere­sēta, pa pusei satraukta.

Pāris sekunžu neviens no mums nekustējās. Meitene lūko­jās uz mums. Mēs ar Fakvarlu lūkojāmies uz meiteni. Tad viņa ierunājās.

Tu od pēc benzīna, viņa teica.

Mēs neko neatbildējām. Fakvarls pacēla roku. Es jutu, ka viņš to darīs bez nožēlas.

Kāpēc es tā rīkojos? Tīrā pašaizsardzība. Jo, kamēr Fakvarla uzmanība uz laiku bija novērsta, bija īstais laiks bēgt. Un, ja man izdevās izglābt arī meiteni… nu, tas bija tikai godīgi. Tieši viņa bija pasviedusi man šo domu.

Es aizdedzināju mazu uguns dzirkstelīti pirksta galā un metu ar to pavāram.

Atskanēja kluss paukšķis, it kā tiktu aizdegta gāzes plīts, un Fakvarls jau dega oranžās liesmās. Kamēr viņš vicinājās ar rokām un kājām, sašutumā brēkdams un aizdedzinādams visap­kārt krūmu lapas, mazā meitene iespiedzās un metās bēgt. Es darīju tāpat. [66] [1] Tas ir, es nespiedzu. Pats par sevi saprotams.

Un pēc mirkļa es jau biju pacēlies spārnos un tālu prom, pilnā sparā lidodams uz Haigeitu pie sava muļķa nelaimīgā saimnieka.