Samarkandas amulets

20

Elementu lodes sprādziens slēgtā telpā vienmēr ir biedējošs un postošs: jo mazāka ir telpa un lielāka lode, jo briesmīgākas sekas. Netenjelam un pārējiem burvjiem par laimi, Vestminste­ras zāle bija samērā liela un lode maza. Tomēr pat šādā kom­binācijā efekts bija vērā ņemams.

Tiklīdz saplīsa stikls, lodē iesprostotie elementi, kas tur bija ieslēgti vairākus gadus, ienīstot cits citu un nepārtraukti atro­doties konfliktā, tagad atrāvās cits no cita ar mežonīgu spēku. Gaiss, zeme, uguns un ūdens: visi četri elementi izlauzās no sava mazā cietuma neiedomājamā ātrumā, radot haosu visos virzienos. Daudzi cilvēki, kas atradās vistuvāk lodei sprādziena brīdī, tika vienlaikus aizpūsti atpakaļ, apbērti ar akmeņiem, apdedzināti ar uguni un aplieti ar horizontālām ūdens strau­mēm. Gandrīz visi burvji nokrita zemē gluži kā ķegļi, kurus notriekusi bumba. Tā kā Netenjels stāvēja tālāk no sprādziena epicentra, viņš netika apdedzināts, bet saņēma tikai spēcīgu vēja brāzmu, kas trieca zēnu pret tuvākajām durvīm.

Lielākā daļa burvju palika neskarti. Viņiem bija aizsardzības mehānismi, parasti spēcīga džina personā, kas tūlīt pat mate­rializējās, aizsargājot savu saimnieku pret jebkuru uzbrukumu. Aizsargvairogi uzsūca vai atsita uguns šautras, zemi un ūdeni un aizsūtīja vēja brāzmas aiz jumta spārēm. Daži mazāki burvji un viņu viesi nebija tik aizsargāti. Daži rikošetā mētājās starp aizsargbarjerām, un viņus sita visi četri elementi. Citus ūdens viļņi bija aizskalojuši pa akmens plāksnēm un sametuši blāķos otrā zāles malā.

Premjerministrs bija nozudis tūlīt, tiklīdz lode sašķīda pret grīdu trīs metrus no skatuves. Valdības galvas priekšā bija nolaidies tumši zaļš ifrīts un ietvēris viņu Hermētiskajā man­tijā, kuru uzmanīgi pacēla gaisā un iznesa ārā pajumtu.

Pa pusei apdullināts pēc trieciena pret durvīm, Netenjels mēģināja piecelties, kad pamanīja viņa virzienā skrienam divus vīrus pelēkajās apsardzes uniformās. Zēns nogāzās garšļaukus; apsardzes vīri pārlēca viņam pāri un izskrēja uz terases. Vēl pēc mirkļa kaut kas pārlēca viņam pāri brīnumainā ātrumā, un Netenjels izdzirdēja tādu ņurdoņu, kas lika matiem no šaus­mām saslieties. Viņš dzirdēja kautiņu uz terases, tādu kā nagu skrapstoņu pret akmens plāksnēm un divus šļakstus.

Viņš piesardzīgi pacēla galvu. Terase bija tukša. Zālē četru elementu enerģijas spēks bija pagaisis. Ūtlens skalojās pa ak­mens plāksnēm; zemes un dubļu gabali bija izmētāti pa sienām un greznoja viesu sejas; vēl pāris liesmu laizīja skatuves purpurkrāsas drapērijas. Daudzi no burvjiem sakustējās un pieslējās kājās vai palīdzēja citiem piecelties. Daži palika guļam uz grī­das. Šurp skrēja kalpotāji, kas bija stāvējuši uz trepēm un bla­kusistabās. Cilvēki palēnām sāka sarunāties; atskanēja klaigas, raudāšana, daži novēloti un nepārliecinoši kliedzieni.

Netenjels piecēlās kājās, nepievērsdams nekādu uzmanību sāpēm labajā plecā, ar kuru viņš bija atsities pret sienu, un metās meklēt Martas kundzi. Kājas slīdēja dubļos.

Resnais vīrs baltajā uzvalkā balstījās uz kruķiem un runāja ar Saimonu Siržulauzēju un veco, krunkaino burvi. Nelikās, ka kāds no viņiem būtu uzbrukumā stipri cietis, lai gan Siržulau­zēja piere bija nedaudz nobrāzta un brilles ieplaisājušas. Kad Netenjels gāja viņiem garām, viņi sanāca tuvāk kopā un nomur­mināja kopīgus Izsaukšanas vārdus, un viņu priekšā pēkšņi parādījās seši gari, spēcīgi džini sudraba apmetņos. Viņiem tika dots uzdevums. Dēmoni pacēlās gaisā un izlidoja uz terases.

Martas kundze sēdēja malā ar nedaudz apjukušu skatienu sejā. Netenjels saritinājās viņai blakus. Vai ar jums viss kār­tībā?

Viņas zods bija notraipīts ar dubļiem un mati pie auss nedaudz apsviluši; citādi sieviete šķita neskarta. Jā, jā, vismaz man tā šķiet, Džon. Nevajag mani tik cieši turēt! Priecājos, ka ar tevi viss kārtībā. Kur ir Artūrs?

- Nezinu, Netenjels pārlaida skatienu notašķītajam pū­lim. Ak, re, kur viņš ir.

Viņa meistaram acīmredzot nebija pieticis laika izveidot pie­nācīgu aizsardzību. Burvja bārda tagad atgādināja koku, kurā iespēris zibens un sašķēlis to divās daļās. Krūmložņas kunga krekls un elegantā žakete bija aizpūsti prom, viņš bija palicis tērpies vestē un nedaudz dūmojošā kaklasaitē. Arī bikses nebija paglābušās no uguns tagad tās sākās pārāk zemu un beidzās pārāk augstu. Meistars stāvēja kopā ar citiem līdzīgi apskādētiem burvjiem, ar niknu izteiksmi sarkanajā nokvēpušajā sejā.

- Manuprāt, viņš dzīvos, Netenjels ar smaidu noteica.

- Aizej un palīdzi viņam, Džon. Ej nu. Ar mani viss kārtībā, patiešām. Man vienkārši brīdi mierīgi jāpasēž.

Netenjels piesardzīgi tuvojās savam meistaram. Zēns nebrīnī­tos, ja Krūmložņam izdotos vainu par notikušo uzvelt viņam.

- Ser? Vai ar jums viss…

Nelikās, ka meistars būtu pamanījis viņa klātbūtni. Krūm­ložņas kunga acis zem nokvēpušajām uzacīm gailēja neprātīgā niknumā. Ar lielu piepūli viņš savilka kopā saplēstās vestes malas, sapogāja tās ar vienu atlikušo pogu, nolīdzināja kak­lasaiti, nedaudz saraucot degunu, jo šlipse joprojām bija karsta, un devās tieši pie tuvākās viesu grupas. Nezinādams, ko darīt, Netenjels čāpoja viņam nopakaļus.

- Kas tas bija? Vai jūs redzējāt? Krūmložņa aprauti vaicāja.

Sieviete, kuras vakartērps karājās uz pleciem kā slapja

lupata, pašūpoja galvu. Viss notika pārāk ātri. Pāris citu burvju pamāja.

- No aizmugures lidoja kāds objekts…

- Iespējams, caur portālu, varbūt kāds atkritējs burvis…

Sarunā iejaucās sirms burvis ar žēlabainu balsi. Runā, ka

kāds ierāpies pa terasi…

- Tas nav iespējams: kā tad ar drošības sistēmu?

- Siržulauzējs, Sīlers un Pinns aizsūtījuši dēmonus viņiem pa pēdām…

-Ser…

- Tas nelietis noteikti ielēcis upē un aizrauts nebūtībā…

- Ser! Es viņu redzēju!

Krūmložņa beidzot pagriezās pret Netenjelu. Ko? Ko tu teici?

- Es viņu redzēju. To zēnu uz terases…

- Piesargies, ja tu melo…

- Nē, ser, es viņu pamanīju pirms tam, kad viņš iemeta zālē lodi. Viņš ieskrēja pa durvīm un meta. Tas bija zēns ar tumšiem matiem, nedaudz vecāks par mani. Slaids, tumšās drēbēs. Man šķiet, viņam mugurā bija mētelis. Bet es neredzēju, kas notika pēc tam, kad viņš bija to aizmetis. Tā bija Četru elementu lode, ser, bet diezgan maza; zēnam nemaz nebija jābūt burvim, lai to saplēstu…

Netenjels ievilka elpu, pēkšņi aptvēris, ka savā entuziasmā atklājis daudz lielākas zināšanas par maģiju, nekā pienāktos māceklim, kas tikai nupat izsaucis savu pirmo dēmonu. Bet neli­kās, ka Krūmložņa vai kāds cits no burvjiem būtu to pamanījis. Viņi brīdi apdomāja zēna teikto, tad novērsās un sāka sarunā­ties neiedomājami ātri, cits caur citu, alkstot izteikt savus pie­ņēmumus.

- Tā noteikti būs Pretošanās kustība bet vai viņi ir burvji vai ne? Es vienmēr esmu teicis…

- Krūmložņa, Iekšlietu ministrija ir tavs darba lauciņš. Vai pēdējā laikā ir reģistrētas nozagtas Elementu lodes? Ja ir, tad kas, ellē ratā, darīts lietas labā?

- Nedrīkstu teikt… tā ir konfidenciāla informācija.

- Nepurpini bārdā, vecais! Mums ir tiesības zināt!

- Dāmas un kungi… Balss bija klusa, bet iedarbīga. Klai­gāšana apklusa, visas galvas pagriezās. Pie cilvēku grupas bija pienācis Saimons Siržulauzējs. Viņa mati atkal bija rūpīgi pie­glausti. Par spīti ieplaisājušajām brillēm un nobrāzumam uz pieres, viņš izskatījās tikpat labi kā allaž. Netenjelam izkalta mute.

Siržulauzējs uzmeta cilvēku grupiņai ašu skatienu. Nevai­nojiet nu nabaga Artūru, viņš teica, plati pasmaidot. Nabaga zellis, viņš taču nevar uzņemties visu atbildību par šo negadī­jumu! Liekas, ka uzbrucējs ielavījies no upes puses.

Kāds vīrs ar garu, melnu bārdu norādīja uz Netenjelu. Tas puika arī tā teica.

Saimona tumšās acis pievērsās Krūmložņas skolniekam un izbrīnā iepletās. Jaunais Krūmložņa… Tu viņu redzēji?

Netenjels mēmi pamāja.

- Ak tā. Tu neesi zaudējis asumu. Vai puikam jau ir dots vārds, Krūmložņa?

- Jā, viņu sauc Džons Mandrāks. Esmu jau oficiāli iesniedzis iesniegumu.

- Tātad Džons. Tumšās acis tagad cieši vērās zēnā. Tevi būtu jāuzslavē. Neviens cits, ar ko es līdz šim esmu runājis, nav viņu redzējis. Iespējams, ka policija vēlēsies, lai tu sniedz liecību.

Netenjelam beidzot izdevās ierunāties. Jā, ser.

Siržulauzējs pievērsās pārējiem. Uzbrucējs bija atstājis zem terases laivu, tad pārrāpies pāri mūrim un pārgriezis rīkli sar­gam. Sarga ķermeni neizdevās atrast, bet viņa postenī ir liela asins peļķe, tāpēc mēs pieļaujam, ka uzbrucējs iemetis nogali­nātā ķermeni Temzā. Liekas, ka arī pats jaunietis pēc uzbru­kuma ielēcis upē un ļāvis, lai straume viņu aiznes. Iespējams, viņš noslīcis.

Melnbārdis nogrozīja galvu. Tas ir kaut kas nedzirdēts! Par ko gan tas Divāls domā? Policijai vajadzēja kaut ko tādu novērst.

Siržulauzējs piebalsoja. Pilnībā piekrītu. Bet divi policijas virsnieki nekavējoties sekoja uzbrucējam; iespējams, ka viņi kaut ko atradīs, lai gan ūdens var nojaukt pēdas. Es aizsūtīju džinu, lai pārmeklē upes krastus. Baidos, ka pašlaik neko vairāk nevaru pastāstīt. Mums jābūt pateicīgiem, ka premjerministrs ir sveiks un vesels un nav nonāvēts neviens no ietekmīgajiem burvjiem. Vai es drīkstētu ieteikt jums visiem doties mājās, lai atpūstos un pārģērbtos? Nedaudz vēlāk jūs saņemsiet par noti­kušo sīkāku informāciju. Tagad atvainojiet mani…

Pieklājīgi pasmaidījis, viņš devās prom un pievienojās nāka­majai viesu grupiņai. Visi burvji noskatījās viņam pakaļ, mutes pavēruši.

-No visiem iedomīgajiem… melnbārdainais vīrs nicinoši nosprauslojās. Kas to būtu domājis, ka viņš ir tikai tirdzniecī­bas ministra vietnieks. Nepaies ilgs laiks, līdz viņš satiksies ar ifrītu… Es netaisos te uzkavēties, pat ja jūs, pārējie, paliekat.

Viņš aizklumpačoja prom, un pārējie drīz vien viņam sekoja. Krūmložņas kungs klusējot sameklēja savu sievu, kura čaloja ar kādu pāri no Ārlietu ministrijas, pārspriežot gūtos ievaino­jumus. Netenjelam tipinot viņiem blakus, abi devās prom no Vestminsteras zāles.

- Ceru, ka man tagad piešķirs vairāk līdzekļu, meistars teica. Ja tā nenotiks, tad ko gan var gaidīt? Manā pārraudzībā ir tikai nodaļa ar sešiem burvjiem! Neesmu taču nekāds brī­numdaris!

Uzsākot atpakaļceļu, automašīnā valdīja nospiedošs klusums un apdegušas bārdas smaka. Kad viņi bija izbraukuši no Lon­donas, Krūmložņa pēkšņi kļuva pagalam runīgs. Likās, ka kaut kas viņam neliek mieru.

- Tā nav tava vaina, mīļais, sieva mierinoši teica.

- Protams, ne, bet viņi vainos mani! Tu taču dzirdēji, puika, viņi mani apsūdzēja par visām tām zādzībām!

Netenjels atļāvās uzdot jautājumu. Par kādām zādzībām?

Krūmložņa izmisis uzsita ar plaukstām pa stūres ratu. Par tām, ko veikusi Pretošanās kustība, protams! Par maģiskajiem priekšmetiem, kas nozagti visas Londonas neuzmanīgajiem burvjiem. Tādi paši priekšmeti kā šī Četru elementu lode pāris tādu janvārī tika nozagtas no noliktavas, ja atmiņa mani neviļ. Pēdējo gadu laikā šādu zādzību kļūst arvien vairāk, un man jātiek ar tām galā! Bet Iekšlietu ministrijā manā pakļautībā ir tikai seši burvji!

Netenjels ieinteresēts paliecās uz priekšu savā sēdeklī. Atvainojiet, ser, bet kas ir Pretošanās kustība?

Krūmložņa pārāk ātri nogriezās ap stūri, gandrīz notriecot no kājām kādu vecāku kundzīti, kura aiz šausmām ielēca ren­stelē, izdzirdot, kā autovadītājs piespiež autotauri. Pretoša­nās kustība ir saujiņa nodevēju, kuri negrib, ka mēs esam pie varas, viņš nošņācās. It kā tie nebūtu mēs, kas devuši šai valstij bagātību un varenību! Neviens nezina, kas šie Pretoša­nās kustības dalībnieki ir, bet viņu noteikti nav daudz. Saujiņa vienkāršo ļaužu, kas tiekas sanāksmju namos; pāris neprātīgu kūdītāju, kas nenovērtē maģiju un visu, ko tā dara viņu labā.

- Tātad viņi nav burvji, ser?

- Protams, nav, muļķi, tur jau tā lieta! Viņi ir no vienkārša­jiem ļaudīm, tikpat prasti kā mēsli. Viņi ienīst mūs un maģiju un gribētu gāzt valdību… It kā tas būtu iespējams. Krūmlož­ņas auto šķērsoja ielu pie sarkanās gaismas, un viņš pats nepa­cietīgi pavicināja ar roku gājējiem, kuri pārbiedēti atlēca atpa­kaļ uz ietves.

- Bet kāpēc viņiem nepieciešams zagt maģiskos objektus, ser? Es gribēju teikt, ja jau viņi ienīst maģiju.

- Kas zina? Viņu domāšana ir pavisam greiza; tie taču ir vienkāršie cilvēki. Varbūt viņi cer, ka tas mazinās mūsu vare­nību it kā pāris maģisko priekšmetu pazušana spētu to izda­rīt! Bet ir daži maģiskie priekšmeti, ko var izmantot arī cilvēki, kas nav burvji, kā jau tu šodien redzēji. Iespējams, ka viņi vāc ieročus vēl kādam uzbrukumam, varbūt pat kādas citas valsts valdības uzdevumā… To nav iespējams pateikt, pirms mēs viņus nebūsim atraduši un izjautājuši.

- Bet vai šis bija pirmais uzbrukums, ser?

- Pirmais tik pamatīgs. Pirms tam ir bijuši vairāki sīki uzbrukumi piemēram, pret valdības automašīnām mesti novērošanas stikli, un tā tālāk. Ir cietuši daži burvji. Vienreiz kāds vadītājs cieta satiksmes negadījumā; un, kamēr viņš gulēja bezsamaņā, no automašīnas tika nozagta viņa soma ar vairā­kiem maģiskiem priekšmetiem. Pēc tam šis burvis jutās ļoti nokaunējies. Bet tagad Pretošanās kustība ir aizgājusi pārāk tālu. Tu saki, ka uzbrucējs bija jauns?

- Jā, ser.

- Interesanti… Tātad noziegumu izdarīšanā ir iesaistīta arī jaunatne. Jauni vai veci, tomēr šie zagļi tiks iznīcināti dienā, kad viņus notvers. Kopš šī vakara katrs, pie kura tiks atrasts kādam burvim nozagts maģisks priekšmets, tiks sodīts ar vis­bargāko sodu, kādu vien valdība var piespriest. Un vari man ticēt, ka šiem neliešiem nāve nebūs viegla. Vai tu kaut ko teici, puika?

Netenjels bija izdvesis neizprotamu skaņu, kaut ko pa vidu starp klepu un pīkstienu. Viņš pēkšņi bija iedomājies par nozagto Samarkandas amuletu, kas pašlaik atradās Krūmložņas darbis­tabā. Zēns mēmi pašūpoja galvu.

Automašīna pagriezās ap pēdējo stūri un apstājās tumšajā ceļa galā. Krūmložņas kungs novietoja savu braucamo mājas priekšā. Piemini manus vārdus, puika, viņš teica, valdībai jāsāk rīkoties. Jau rīt no rīta es pieprasīšu, lai manā nodaļā norīko papildspēkus. Un varbūt tad mēs sāksim ķert tos zagļus. Un, kad noķersim, mēs viņus saraustīsim gabalos.

Viņš izkāpa no automašīnas un aizcirta durvis, pametot aiz sevis apdegušu matu smaku. Martas kundze pagriezās pret Netenjelu, kas sēdēja, izstiepies kā stīga, un vērās tālumā.

- Vai nevēlies karstu šokolādi pirms gulētiešanas, mīļais? Krūmložņas sieva vaicāja.