Samarkandas amulets

Bartimajs

Un te nu mēs ar Džaboru atkal bijām gluži kā divas pante­ras cirka arēnā es bēgu, viņš mani vajāja, un mēs kustējāmies vienotā solī. Mēs lidojām pāri zālei, izvairīdamies no skrieno­šajiem cilvēkiem, nepareizā virzienā lidojošajiem maģiskajiem uzbrukumiem un šoka viļņiem, kas plūda no varenās būtnes, kura mierīgi soļoja tam visam pa vidu. Džabora sejā bija lasāma dīvaina izteiksme, kas varēja būt kaut kas vidējs starp aizkai­tinājumu un nedrošību, jo acīmredzot jaunajā vidē tiks pār­baudīta pat viņa ārkārtējā izdzīvotspēja. Nolēmu iedragāt viņa dziļāko pārliecību.

- Kā tu jūties, vienmēr būdams zemāks nekā Fakvarls? es saucu, pašaujoties zem viena no atlikušajiem kroņlukturiem. Nemanīju, ka Siržulauzējs riskētu ar viņa dzīvību, izsaucot šeit viņu.

No otras kroņluktura puses Džabors mēģināja sviest uz mani buboņu mēra baktērijas, bet tās sasniedza enerģijas vilnis un pārvērta par burvīgu puķu klēpi, kas nokrita zemē.

- Apburoši, es teicu. Nākamreiz iemācies tās skaisti sakārtot. Ja gribi, es tev aizdošu glītu vāzi.

Nebiju gan pārliecināts, ka Džabora spēja uztvert aizvaino­jošas piezīmes bija tik smalka, lai precīzi saprastu manu ņirgā­šanos, bet viņš sadzirdēja izsmejošo balss toni, jo tas pat pamu­dināja viņu man atbildēt.

-VIŅŠ IZSAUCA MANI TĀPĒC, KA ES ESMU STIP­RĀKS! dēmons auroja, noraudams no griestiem kroņlukturi un sviezdams to man virsū. Ar baletdejotāja izmanību es pavirpuļoju malā, un kroņlukturis atsitās pret sienu, kristāla laus­kām izbirstot pār burvju galvām.

Nelikās, ka Džabors būtu šo manu graciozo manevru novēr­tējis. GĻĒVULIS! viņš auroja. TU VIENMĒR LODĀ UN LOŽŅĀ, UN BĒDZ, UN SLĒPIES!

- To sauc par gudrību, es teicu, griezdams gaisā piruetes. Paķēru no griestu sijas atdalījušos baļķi un metu uz Džaboru kā šķēpu. Viņš pat nepakustējās, bet ļāva baļķim atsisties pret saviem pleciem un nokrist zemē. Un tad metās man virsū. Par spīti maniem optimistiskajiem vārdiem, ne lodāšana, ne ložņā­šana, ne bēgšana, ne slēpšanās tagad nebija neko daudz vērta, jo, paskatoties lejup uz zāli, es redzēju, ka situācija attīstās arvien straujāk. Ramutra [109] [1] Nekad agrāk nebiju dzirdējis par šādu būtni. Lai gan ir tūkstošiem dēmonu, kurus burvji neģēlīgi bieži izsauc un tādējādi ir devuši viņiem vārdus -, ir vēl daudz vairāk tādu, kas netraucēti dzīvo Citā pasaulē un viņiem nemaz nevajag tapt nosauktiem. Iespējams, šī bija pirmā reize, kad kāds bija izsaucis Ramutru. bija pagriezies un devās pāri zālei pie Siržulauzēja un mana saimnieka. Nebija grūti saprast, ko burvis bija nolēmis izdarīt: zēns bija kļuvis pārāk neērts, lai ļautu viņam vēl ilgāk dzīvot. Es viņu pilnībā sapratu.

Siržulauzējam joprojām rokās bija Izsaukšanas rags un kaklā amulets. Tātad līdz šim mēs nebijām neko sasnieguši. Man bija kaut kā jānovērš viņa uzmanība, pirms Ramutra pie­kļūst pietiekami tuvu, lai iznīcinātu manu saimnieku. Pēkšņi man iešāvās prātā laba doma. Interesanti… Bet vispirms man vajadzēja uz mirkli tikt vaļā no Džabora.

To bija vieglāk pateikt nekā izdarīt. Šis dēmons bija uzstā­jīgs.

Izvairīdamies no viņa izstieptajiem pirkstiem, es metos lejup, mērķēdams apmēram uz zāles vidu. Paaugstinājums jau sen bija sakusis dīvainā masā, jo atradās pārāk tuvu plaisai. Visapkārt bija izkaisītas kurpes un krēsli, bet šajā apkaimē nemanīja nekā dzīva.

Es palēnināju ātrumu. Aiz muguras dzirdēju Džaboru pa gaisu steidzamies pilnā sparā.

Jo tuvāk nokļuvu plaisai, jo vairāk jutu to ar savu būtību sajūta bija tāda, it kā tā vilktu mani pie sevis; efekts šķita līdzīgs tam, kad tu tiec izsaukts. Kad biju sasniedzis galējo robežu, kad vēl spēju pretoties, es sastingu gaisā, apmetu kūleni un gaidīju Džaboru. Un tur jau viņš bija, lidodams lejup, rokas izstiepis un pagalam nikns, nemaz nenojauzdams tās briesmas, kas bija man aiz muguras. Dēmons vēlējās tikai iecirst manī nagus, saplosīt mani tāpat kā savus upurus Ombosā [110] [1] ombosa: pilsēta Ēģiptē, kas bija veltīta Setam, Džabora senam priekš­niekam. Apmēram gadsimtu vai divus Džabors tur slapstījās pa templi, barodamies no upuriem, ko viņam pienesa, līdz faraons no Dienvidēģiptes ieradās un nodedzināja templi līdz zemei.

vai Feniķijā.

Bet es neesmu nekāds cilvēks, kas slēpjas un bailēs dreb tem­pļa tumšajās sienās. Esmu Bartimajs, turklāt ne jau kaut kāds gļēvulis. Es stingri stāvēju uz zemes. [111] [1] Nu, patiesībā uz gaisa. Mēs bijām apmēram septiņu metru aug­stumā.

Džabors traucās man pretī. Es nostājos cīņas pozā.

Viņš atvēra muti un izgrūda šakāļa kliedzienu…

Es savicināju spārnus un pacēlos augšup. Kad viņš pašāvās zem manis, es ar visu spēku iespēru viņam pa sēžamvietu. Mans pretinieks lidoja pārāk ātri, lai strauji apstātos, īpaši pēc mana draudzīgā spēriena no aizmugures. Dēmona spārni ieliecās, cen­šoties apstāties… Viņš piebremzēja… un sāka griezties atpakaļ, dusmās šņākdams…

Bet plaisa gaisā sāka vilkt viņu pie sevis. Un šakāļa sejā parā­dījās pēkšņas aizdomas. Viņš mēģināja savicināt spārnus, bet tie nesitās, kā nākas. Likās, ka viņš ieķepis sīrupā; no spārniem uz plaisu aizstiepās pelēkmelnas vieliskas strēles. Tur tika iesūkta viņa būtība. Ar neiedomājamām pūlēm viņš nu patiesi nedaudz pavirzījās uz manu pusi. Es pacēlu īkšķus.

Labi darīts, teicu. Varētu pat teikt, ka tu pavirzījies par saviem pieciem centimetriem. Tā turpināt! Viņš veica vēl vienu Hērakla cienīgu izrāvienu. Vēl viens centimetrs! Labs mēģinājums! Tu drīz vien tiksi man klāt. Lai Džaboru iedro­šinātu, es ķircinoši palidoju viņa virzienā un pamāju sejā, tieši tādā attālumā, lai nebūtu iespējams mani sasniegt. Dēmons ierūcās un mēģināja mani sagrābt, bet tagad jau viņa būtība atdalījās no locekļiem un tika ievilkta iekšā plaisā; viņa mus­kuļu krāsas tonis redzami mainījās, kļūstot arvien bālāks. Tā kā mana ienaidnieka spēks mazinājās, vilkme no plaisas kļuva arvien spēcīgāka, un viņš sāka kustēties atmuguriski vispirms lēnāk un tad arvien ātrāk.

Ja Džaboram būtu bijis vairāk saprašanas, viņš varētu pār­vērsties par odu vai kaut ko tamlīdzīgu: iespējams, būdams mazāks apmēros, viņš spētu veiksmīgāk pretoties plaisas gra­vitācijas spēkam. Draudzīgs padoms vēl varēja dēmonu glābt, bet ak vai! Es biju pārāk aizņemts, skatoties, kā viņš noārdās, lai vēl par to padomātu, līdz jau bija par vēlu. Tagad mana preti­nieka šļauganie locekļi un spārni tika aizvilkti prom pelēkmelna šķidruma straumē, kas aizvijās pa plaisu un prom no zemes. Tas katrā ziņā nebija patīkami, īpaši tāpēc, ka viņu joprojām saistīja Siržulauzēja uzdevums, bet Džabora sejā neatspoguļojās nekādas sāpes, tikai naids. Līdz pat pašām beigām. Pat tad, kad viņa galva jau bija zaudējusi apveidus, sarkanās, ugunīgās acis joprojām skatījās uz mani. Un tad arī tās bija pazudušas, prom pa plaisu, un es biju palicis viens, mādams ardievas.

Es nevēlējos veltīt ilgu laiku atvadām. Man bija darāmas citas, svarīgākas lietas.