Samarkandas amulets

27

Krūmložņas uzacis saraucās. Siržulauzējs? viņš norūca. Kas tad viņam te meklējams? Cik raksturīgi šim cilvēkam uz­rodas pašā nepiemērotākajā brīdī. Lai notiek, es viņu pieņemšu. Un tu beidz te ķepuroties! Tas bija domāts Netenjelam, kurš pēkšņi izdarīja straujas kustības, it kā vēlētos izrauties. Tu, knauķi, pagaidīsi noliktavā, līdz man būs laiks tikt galā ar tevi!

- Ser…

- Vairāk ne vārda! Krūmložņa sāka bīdīt Netenjelu uz priekšu. Marta, uzliec ūdeni un pacienā mūsu viesi ar tēju! Es nokāpšu lejā pēc pāris minūtēm. Man jāsaved sevi kārtībā.

- Jā, Artūr.

- Ser lūdzu, uzklausiet! Tas ir svarīgi! Jūsu darbistabā…

- Klusē! Krūmložņa atvēra šauras durvis un iegrūda Netenjelu mazā, aukstā istabā, kur glabājās kaudzēm vecu val­dības papīru. Neatskatoties meistars aizcirta durvis un pagrieza atslēgu. Zēns dauzīja durvis un izmisīgi sauca skolotāju.

- Ser! Ser! Viņam neviens neatbildēja. Ser!

- Tu šoreiz esi pārāk laipns. Liela vabole ar iespaidīgiem žokļiem ielīda istabā pa durvju apakšējo spraugu. Patiesību sakot, "sers" manai gaumei ir nedaudz par formālu, tomēr skan labāk nekā "nodevīgais dēmon".

- Bartimaj! Netenjels šokā pakāpās atpakaļ. Viņa acu priekšā vabole sāka augt lielāka, pārvērsties… Un te jau viņa priekšā stāvēja tumšādainais zēns, rokas uz gurniem sali­cis, galvu piešķiebis. Kā jau allaž, arī šis bija precīzs atveids: svešiniekam kustoties, mati sajaucās, gaisma atspīdēja uz ādas

porām; viņš izskatījās gluži kā īsts. Tikai kaut kas nenosa­kāms iespējams, maigās, tumšās acis, kas vērās viņā, pauda, ka viesis nav no šīs pasaules. Netenjels samirkšķināja acis; viņš mēģināja saņemties. Jaunais burvis jutās tikpat pārsteigts un apjucis kā iepriekšējā reizē, kad abi tikās.

Ēģiptiešu zēns aplūkoja plikos grīdas dēļus un papīru kal­nus. Kurš te ir bijis nerātns, mazs burvis, ko? viņš ķircinoši sacīja. Tātad beidzot Krūmložņa tevi pieķēra. Viņam nu gan bija vajadzīgs ilgs laiciņš…

Netenjels nelikās par zēna teikto ne zinis. Tātad tas biji tu pie tā loga, viņš iesāka. Un kā tu…

- Protams, lejup pa skursteni, kā tad tu domāji? Un, pirms tu ko saki, es zinu, ka tu vēl neesi mani izsaucis, bet šeit viss notiek tik strauji, ka es nedrīkstēju gaidīt. Amulets…

Netenjels pēkšņi kaut ko aptvēra. Tu tu atvedi šurp Sir­žulauzēju!

Zēns izskatījās pārsteigts. Es?

- Nemelo man, dēmon! Tu esi mani nodevis! Tu esi viņu atvedis šurp.

- Siržulauzēju? Dēmons izskatījās vēl pārsteigtāks nekā iepriekš. Kur viņš ir?

- Lejasstāvā. Viņš tikko ieradās.

- Tam nav nekāda sakara ar mani. Vai tikai tu pats neesi izpļāpājies?

- Es? Tas noteikti biji tu…

-Es neesmu neko teicis. Man bija jādomā par tabakdozi… Bartimajs sarauca pieri un kaut ko pārdomāja. Lai gan varu atzīt, ka tā ir dīvaina sakritība.

- Sakritība? Netenjels no dusmām gandrīz lēkāja augšup lejup. Tu viņu esi šurp atvedis, tu, muļķi! Un tagad ātri paņem amuletu no darbistabas, pirms Siržulauzējs ir tur iegājis.

Džins iesmējās. Nekādā ziņā. Ja Siržulauzējs ir šeit, viņš noteikti izvietojis ārā dučiem Izlūkložu. Tās tūlīt pat uztvers amuleta auru un metīsies man virsū mirklī, kad izlidošu no mājas.

Netenjels sakopoja visus spēkus. Tagad, kad viņa kalps bija atgriezies, viņš vairs nejutās tik bezpalīdzīgs kā pirms tam. Jo­projām pastāvēja iespēja novērst nelaimi, ja vien dēmons rīkotos tā, kā viņam teikts… Es tev pavēlu paklausīt! viņš iesāka.

- Dodies uz darbistabu…

- Ak, liecies nu mierā, Netij, Bartimajs atmeta ar roku.

- Tu neatrodies pentaklā un nevari mani piespiest pildīt jaunas pavēles. Saproti, ka pašlaik bēgt ar amuletu būtu nāvējošs pasā­kums. Cik stiprs ir šis Krūmložņa?

- Ko? Netenjels bija pavisam apmulsis.

- Cik stiprs? Kāda ir viņa pakāpe? Spriežot pēc bārdas garuma, varētu domāt, ka nekāds dižais burvis viņš nav, bet es varu arī kļūdīties. Cik gudrs viņš ir? Vai var uzvarēt Siržulau­zēju? Tas šobrīd būtu pats svarīgākais.

- Ak nē, man neliekas vis. Netenjelam gan nebija nekādu pierādījumu, bet meistara iepriekš izrādītā dedzīgā pakalpība Siržulauzēja kungam liecināja, ka tā varētu būt taisnība. Tu domā…

- Tava vienīgā iespēja ir: ja Siržulauzējs atrod amuletu, viņš varētu vēlēties visu šo lietu noklusēt. Viņš varētu mēģināt vie­noties ar Krūmložņu. Ja ne…

Netenjelam pār muguru nolija auksti sviedri. Tu taču nedomā, ka viņš…

- Ak, šausmas! Ar visiem šiem uztraukumiem es gandrīz aiz­mirsu, kāpēc vispār pie tevis ierados. Dēmons iesāka runāt zemā un žēlīgā balsī: Lai tu zini, ka es esmu uzticīgi pildījis man uzticēto uzdevumu. Esmu izspiegojis Siržulauzēju. Es esmu mēģinājis izpētīt amuleta noslēpumus. Tevis dēļ esmu riskējis ar visu, ak, mans saimniek. Un tagad… te viņa balss atkal pie­ņēma sardonisko toni, … es varu paziņot, ka tu esi muļķis. Tev nav ne jausmas, ko tu esi izdarījis. Amulets ir tik varens, ka tas ir bijis valdības īpašumā vairākus desmitus gadu līdz Siržu­lauzējs to nozaga. Viņa nolīgts slepkava nonāvēja kādu vecāku burvi, kas to glabāja. Ņemot vērā šos apstākļus, manuprāt, viņš diez vai kavēsies nogalināt Krūmložņu, ja sāksies runas par amuleta atgūšanu.

Netenjelam šķita, ka istabas sienas griežas. Viņam bija nelabi. Tas viss izskatījās daudz sliktāk, nekā viņš bija iedomā­jies. Mēs nedrīkstam tā vienkārši te stāvēt, viņš nesakarīgi vāvuļoja, mums kaut kas jādara…

- Taisnība. Es došos novērot, kas tur notiek. Pa to laiku tu paliec šeit kā paklausīgs mazs puisītis un esi gatavs bēgt, ja lieta pa vēršas uz slikto pusi.

- Es negrasos bēgt! Netenjels klusi teica. Viņš satraukumā trīcēja. Martas kundze…

- Es tev došu labu padomu. Bēgšana ir labākais, ko tu vari darīt, kad jāglābj sava āda. Labāk pierodi pie šīs domas, vecīt. Bartimajs pagriezās pret durvīm un uzlika uz tām plaukstu. Atskanēja skaļš krakšķis, un durvis atsprāga vaļā. Ej aug­šup uz savu istabu un gaidi. Es drīz vien ieradīšos pie tevis, lai pastāstītu, kas notiek. Un esi gatavs kustēties ātri.

To pateicis, džins pazuda. Kad Netenjels izgāja pa durvīm, tur vairs neviena nebija.