Samarkandas amulets

33

Netenjels sapņoja, ka ir vasara, viņš atrodas dārzā un viņam blakus sēž kāda sieviete. Zēns juta savādu mieru: sieviete runāja, viņš klausījās, un patīkamā balss saplūda ar putnu treļļiem un saules gaismas spožumu. Viņam klēpī gulēja neatvērta grāmata, bet viņš par to nelikās ne zinis: varbūt nebija to vēl izlasījis vai arī nemaz negribēja lasīt. Sievietes balss skanēja te skaļāk, te klusāk; Netenjels smējās un juta, kā maigā būtne apliek viņam ap pleciem roku. Tobrīd mākonis aizpeldēja priekšā saulei un gaiss kļuva vēss. Pēkšņa vēja brāzma atrāva vaļā grāmatu un sāka šķirstīt tās lapas. Sievietes balss kļuva zemāka, un viņš pirmo reizi palūkojās viņas sejā… Zem garo, gaišo matu viļņa pēkšņi parādījās džina glūnošās acis un pavērtā mute. Roku skāviens ap viņa pleciem kļuva ciešāks, un jaunais burvis juta, kā tiek vilkts tuvāk savam ienaidniekam. Viņš atvēra muti, lai kliegtu…

Un pamodās, sarāvies kamoliņā, vienu roku kā aizsargājoties izstiepis priekšā sejai.

Uguns bija izdegusi, un debesis jau sāka krēslot. Bibliotēkas istabā biezēja ēnas. Katrā ziņā bija pagājušas vairākas stundas, kopš viņš bija aizmidzis, bet Netenjels nejutās atspirdzis, drīzāk sastindzis un nosalis. Viņam gribējās ēst; ceļoties kājās, zēns juta, cik novārdzis patiesībā ir. Acis sūrstēja.

Piegājis pie loga, viņš palūkojās pulkstenī. Bez divdesmit četri: diena jau sliecās uz otru pusi. Bartimajs vēl nebija atgrie­zies.

Kad pār pilsētu nolaidās krēsla, viri ar gariem āķiem iznāca no veikaliem un aizvilka logiem priekšā nakts žalūzijas. Pāris minūšu abās ielas pusēs atbalsojās žalūziju rīboņa un graboņa, kas aizskanēja, it kā simtiem cietokšņu vārtu tiktu nolaisti priekšā metāla režģi. Cita pēc citas iedegās laternas, un Neten­jels redzēja, ka arī istabās virs veikaliem tiek aizvilkti aizkari. Garām patraucās autobusi ar gaišiem logiem; cilvēki steidzās pa ietvi, kārodami ātrāk nokļūt mājās.

Bartimajs vēl nerādījās. Netenjels nepacietīgi soļoja pa auk­sto, tumšo istabu. Šī kavēšanās viņu kaitināja. Un lika justies bezspēcīgam sakritību un apstākļu upurim. Un tā tas ir bijis vienmēr. Kopš Siržulauzēja uzbrukuma pagājušajā gadā līdz pat Martas kundzes nāvei Netenjels nebija spējis dot atbildes trie­cienu un paša vājums viņam vienmēr bija dārgi maksājis. Bet tagad viss mainīsies. Zēnu nekas vairs neaizturēs, viņam nav nekā, ko zaudēt. Kad džins atgriezīsies, viņš…

- Vakara izdevums! Jaunākās ziņas!

No pustumšās ielas atlidoja balss. Piespiedis pieri pie loga, Netenjels redzēja, kā pa ielu šūpojas maza, vāja gaismiņa. Tā karājās no garas kārts, kas bija piesieta pie rokas ratiņiem. Avīžzēns bija atpakaļ.

Pāris minūšu Netenjels vēroja, kā viņš tuvojas, un saspringti domāja. Patiesībā jau it kā nebija iemesla pirkt vakara izde­vumu: kopš rīta maz kas varēja būt mainījies. Tomēr laikrak­sti bija viņa vienīgā saikne ar ārpasauli; varbūt vēl viena avīze varētu sniegt vairāk informācijas par policijas sekmēm viņa meklēšanā, par konferenci. Turklāt, tā sēžot un neko nedarot, viņš vienkārši sajuks prātā. Netenjels parakņājās bikšu kabatā un saskaitīja atlikušo naudu. Pietiekami. Uzmanīgi virzīdamies pa pustumšo telpu, viņš nokāpa lejup pa kāpnēm uz pirmo stāvu un pa kādu vaļēju dēli izlīda ārā.

- Vienu avīzi, lūdzu. Netenjels notvēra avīžzēnu, kad tas jau grasījās griezties ap stūri. Rūtainā cepure bija atstumta pakausī, un uz pieres tirgonim krita baltu matu šķipsnas. Uzru­nātais palūkojās apkārt un it kā negribīgi pasmīnēja.

- Atkal tu. Joprojām uz ielas?

- Vienu avīzi. Jaunajam burvim likās, ka zēns tā dīvaini uz viņu skatās. Viņš nepacietīgi pastiepa monētas. Man ir nauda.

- Es jau neteicu, ka nav, draudziņ. Tikai visas avīzes es esmu jau pārdevis. Viņš norādīja uz tukšajiem ratiņiem. Bet manam kolēģim gan vajadzētu būt palikušiem pāris eksemplā­riem. Viņa kvartālā tik labi nepērk kā manējā.

- Nekas. Ja nav nav. Netenjels pagriezās uz promiešanu.

- Ak, viņš jau tepat ir. Tas neaizņems pat ne minūti. Mēs vienmēr dienas beigās satiekamies pie Klepera Galvas. Tepat ap stūri.

- Nu… Netenjels vilcinājās. Bartimajs varēja atgriezties kuru katru brīdi, un viņam taču bija pavēlēts neiet laukā. Bija pavēlēts? Kurš te bija saimnieks? Tas jau bija tikai ap stūri; viss būs kārtībā. Lai notiek, viņš teica.

- Tad ejam. Avīžu pārdevējs devās prom, rokas ratiņiem čīkstot un šūpojoties uz bruģa. Netenjels soļoja viņam blakus.

Sānieliņa bija klusāka nekā galvenā iela, un viņiem garām pagāja tikai pāris cilvēku, kamēr abi nokļuva līdz nākamajam stūrim. Nedaudz uz priekšu stāvēja krodziņš zema un neglīta celtne ar plakanu jumtu un pelēkām sienām. Tikpat neglīts zirgs bija uzgleznots uz nepievilcīgas izkārtnes, kas karājās virs krodziņa durvīm. Netālu no ieejas Netenjels ar bažām pamanīja mazu Modrības lodi.

Avīžzēns, šķiet, sajuta Netenjela vilcināšanos. Neuztrau­cies, mēs neiesim garām tam spiegam. Tas novēro tikai durvis, pārsvarā domāts iebiedēšanai. Varbūt pat nemaz kārtīgi nedar­bojas. Turklāt Klepera Galvā visi viesi iet pa virtuves durvīm. Lūk, kur arī Freds!

Starp divu māju stūriem aizstiepās šaura sānieliņa, un tur bija novietoti vēl vieni rokas ratiņi. Aiz tiem sānieliņas ēnās, atspiedies pret nama sienu, stāvēja ādas jakā tērpies gara auguma jauneklis. Viņš ēda ābolu un vēroja abus zēnus ar puspiemiegtām acīm.

- Sveiks, Fred! avīžu puika sirsnīgi uzsauca. Es tev atvedu vienu puisi.

Freds neko neteica. Viņš nokoda lielu kumosu ābola, lēni sakošļāja to un norija. Un tad nopētīja Netenjelu no galvas līdz kājām.

- Viņš atnāca pēc vakara avīzes.

- Ak tā? Freds novilka.

- Jā, bet es jau esmu visas pārdevis. Tas ir tas pats puika, kuru es tev iepriekš pieminēju, zēns aši piebilda. Viņam tas ir līdzi.

To padzirdējis, Freds izslējās, izstaipījās, aizmeta ābola serdi un pagriezās pret abiem pienācējiem. Viņam kustoties, ādas jaka švīkstēja. Viņš bija galvas tiesu garāks par jauno burvi un div­reiz plecīgāks; daudzās pūtītes, kas klāja viņa zodu un vaigus, nemazināja draudīgo skatu. Netenjels jutās nedaudz neērti, bet saņēmās un ierunājās tik pašpārliecināti, cik vien spēja. Vai tev ir avīze? Man nav laika.

Freds viņu nopētīja. Arī man avīzes beigušās, viņš teica.

- Tas nekas. Man jau nemaz tik ļoti nevajadzēja. Netenjels vēlējās ātrāk doties prom.

- Pagaidi, Freds izstiepa roku un sagrāba puišeli aiz piedur­knes. Tev nav tik aši jāskrien prom. Vēl jau nav bijis vakara signāls.

- Liec mani mierā! Laid vaļā! Netenjels mēģināja atbrīvo­ties. Viņš juta, ka balss skan spiedzīgi un skaļi.

Avīžzēns draudzīgi uzsita viņam pa plecu. Neuztraucies. Mēs negribam nepatikšanas. Mēs taču neizskatāmies pēc burv­jiem, vai ne? Tikai vēlamies uzdot tev pāris jautājumu. Tiesa, Fred?

- Tieši tā. Likās, ka viņa kolēģis pat pārāk nepiepūlas, bet Netenjels attapās, ka tiek vilkts uz sānieliņas pusi, prom no ielas. Viņš mēģināja apspiest bailes un jautāja:

- Ko jūs gribat? Man nav naudas.

Avīžzēns smējās. Mēs negribam tevi aplaupīt, sīkais. Tikai pāris jautājumu, kā jau es teicu. Kā tevi sauc? Uzrunātais norīstījās. Mmm… Džons Lutiēns.

- Lutjēns? Paklau, cik eleganti! Ko tu te dari, Džon? Kur ir tavas mājas?

- Mmm… Haigeitā. Tiklīdz Netenjels bija to pateicis, viņš saprata, ka tā bija kļūda.

Freds iesvilpās. Avīžzēna balss tonis bija pieklājīgs, bet neti­cīgs. Ļoti interesanti. Tā ir burvju apdzīvotā pilsētas daļa, Džon. Vai tu esi burvis? -Nē.

- Un tavs draugs?

Netenjels apmulsa. Mans… mans draugs?

- Tas izskatīgais tumsnējais zēns, kas šorīt bija kopā ar tevi.

- Viņš? Izskatīgs? Tas bija tikai kāds, ko es satiku uz ielas. Nezinu, kurp viņš devās.

- Kur tu dabūji jaunas drēbes?

Tas nu bija par daudz. Ko jums vajag? Netenjels uzšņāca. Man nav jums jāatskaitās! Lieciet mani mierā! Viņa balsī at­kal ieskanējās pašpārliecinātība. Jaunais burvis netaisījās pieļaut, ka viņu iztaujā divi vienkārši puiši, šī situācija bija absurda.

- Nomierinies, avīžzēns teica. Mums tikai gribējās uzzi­nāt kaut ko vairāk par tevi un to, kas tev paslēpts kabatā.

Netenjels samirkšķināja acis. Viņam kabatā bija tikai Novē­rošanas disks, bet neviens no abiem zēniem nevarēja būt redzē­jis, kā viņš to izmanto. Puisēns nebija gribējis atstāt disku bib­liotēkā. Kabatā? Tur nav nekā.

- Ir gan, Freds teica. Stenlijs zina vai ne, Stenlij? Uzrunātais pamāja ar galvu. Jā.

- Viņš melo, ja saka, ka ir kaut ko redzējis.

- Nē, es nesaku, ka esmu to redzējis, Stenlijs atteica. Netenjels sarauca pieri. Jūs runājat muļķības. Ļaujiet man

iet. Tas bija neciešami! Ja vien Bartimajs te būtu, viņš iemā­cītu šiem vienkāršajiem ļautiņiem cieņu!

Freds palūkojās rokas pulkstenī. Drīz būs vakara signāls, Stenlij. Vai man viņam to atņemt?

Pirmais avīžzēns nopūtās. Paklau, Džon, viņš pacietīgi teica. Mēs tikai gribam redzēt, ko tu esi nozadzis, tas arī viss. Mēs neesam ne policisti, ne burvji, tā ka vari runāt skaidri. Un kas zina varbūt tev pašam tā būs izdevīgāk. Ko tu ar to iesāksi? Tu taču nezini, kā to lietot! Vienkārši parādi, kas tev ir kreisajā mēteļa kabatā. Ja ne, es ļaušu Fredam rīkoties.

Netenjels redzēja, ka viņam nav citas izejas. Viņš ielika roku kabatā, izvilka disku un pasniedza to pirmajam avīžzēnam. Stenlijs rūpīgi nopētīja Novērošanas disku sava kabatas luktu­rīša gaismā, grozīdams to rokās.

- Kā tu domā, Stenlij? Freds vaicāja.

- Jauns, viņa kolēģis beidzot atbildēja. Ļoti rupjš darbs. Mājās izgatavots. Nekas īpašs, bet var noderēt. Viņš to pasnie­dza Fredam.

Netenjels pēkšņi kļuva aizdomīgs. Maģisko priekšmetu zādzī­bas pēdējā laikā sagādāja ministrijām lielas galvassāpes. Devro to bija pieminējis savā runā, un meistars bija saistījis šīs zādzī­bas ar noslēpumaino Pretošanās kustību, kas pirms pāris die­nām bija sarīkojusi uzbrukumu Parlamentam. Ministri domāja, ka šīs zādzības izdara vienkāršie ļaudis, kas pēc tam piegādā maģiskos priekšmetus valdības ienaidniekiem. Netenjels atce­rējās tumšmataino zēnu ar mežonīgo skatienu acīs, kuru viņš bija redzējis uz Vestminsteras terases pirms pāris dienām, un Četru elementu lodi, ko viņš bija aizsviedis pa gaisu. Iespējams, ka šodien viņš sastapās ar pierādījumiem, kā Pretošanās kus­tība iegūst maģiskos priekšmetus. Netenjela sirds strauji sitās. Tagad tikai nekļūdīties!

- Vai tas ir vērtīgs? viņš jautāja.

- Jā, Stenlijs sacīja. Pareizās rokās. Kā tu to dabūji?

Netenjels ātri domāja. Tev taisnība, viņš teica. Es…

es to nozagu. Es biju Haigeitā (vispār jau es tur nedzīvoju) un gāju garām lielai mājai. Tajā bija atvērts logs, un es pamanīju kaut ko pa to spīdam. Tā es ierāpos pa logu un paņēmu šo priekšmetu. Mani neviens nepamanīja. Es domāju, ka varbūt vēlāk varēšu to pārdot. Tas arī viss.

- Viss ir iespējams, Džon, pirmais avīžzēns teica. Viss ir iespējams. Vai tu zini, ko ar to dara?

-Nē.

- Tas ir burvju disks, Novērošanas disks vai kaut kas tamlī­dzīgs.

Netenjels jutās nedaudz drošāks. Šos puišus nebūs grūti pie­muļķot. Viņš atvēra muti kā izbrīnīts vienkāršo ļaužu bērns. Tu gribi teikt, ka ar to var redzēt nākotni?

- Varbūt.

- Vai tu māki to iedarbināt?

Stenlijs nospļāvās. Bezkaunīgais knēveli! Par šito man tevi vajadzētu kārtīgi iedunkāt.

Netenjels apjukumā atsprāga atpakaļ. Atvaino es negri­bēju… Nu, ja jau tas ir vērtīgs, vai jūs nezināt kādu, kas to gri­bētu pirkt? Man ļoti vajag naudu.

Stenlijs uzmeta skatienu Fredam, kurš klusēdams pamāja ar galvu. Tev šodien veicas! Stenlijs teica. Freds ar to nodar­bojas, un es vienmēr turos kopā ar savu draugu. Mēs zinām kādu, kas būtu ar mieru tev samaksāt par šo labu summiņu un varbūt vēl palīdzēt, ja tev vajadzēs. Nāc mums līdzi, un mēs norunāsim tikšanos.

Tas bija aizraujoši, bet bīstami. Netenjels taču nevarēja valsēt pa Londonu uz nezināmu tikšanos viņš jau tā pārāk ilgi bija prom no bibliotēkas. Nokļūt uz Siržulauzēja konferenci bija sva­rīgāk. Turklāt, ja viņš grasītos iesaistīties jebkādās darīšanās ar šiem noziedzniekiem, viņam bija vajadzīgs Bartimajs. Netenjels pašūpoja galvu. Tagad es nevaru nākt, viņš teica. Pasakiet, kas tas ir par cilvēku un kurp man jāiet, un mēs sarunāsim tikšanos vēlāk.

Abi jaunieši ar sejas izteiksmi, kas neko neizteica, lūko­jās uz Netenjelu. Atvaino, Stenlijs teica, bet tā nav tāda sanākšana, un arī tas cilvēks nav tāds. Kas tad tev tik svarīgs jādara?

- Man… mmm, jāsatiekas ar savu draugu. Sasodīts! Tā bija kļūda.

Freds sakustējās, un viņa ādas jaka nošvīkstēja. Tu taču teici, ka nemaz nezini, kur viņš ir.

- Mmmm… jā, bet man viņš jāsameklē.

Stenlijs palūkojās pulkstenī. Atvaino, Džon, bet tagad vai nekad. Tavs draugs var pagaidīt. Man likās, ka tu to mantiņu gribi pārdot.

- Gribu, bet ne šovakar. Jūsu priekšlikums mani ļoti interesē. Tikai es nevaru jums doties līdzi tagad. Paklau mēs varētu satikties rīt. Tajā pašā laikā un vietā. Tagad viņš jau bija izmi­sis un runāja pārāk ātri. Netenjels juta abu puišu augošo neti­cību un aizdomīgumu. Tagad svarīgākais bija pēc iespējas ātrāk tikt prom.

- Nekā nebija. Stenlijs sakārtoja cepuri. Man neliekas, ka mēs te kaut ko varēsim sarunāt, Fred. Varbūt labāk ejam prom?

Viņa biedrs pamāja. Netenjels platām acīm noskatījās, kā Freds ieliek bronzas disku savā kabatā, un sašutumā iebrē­cās: Ei! Tas ir mans! Atdod!

- Tu palaidi garām savu iespēju, Džon, ja vien tas ir tavs īstais vārds. Pazūdi! Stenlijs noliecās, lai satvertu rokas ratiņu rokturus. Freds pagrūda Netenjelu malā, tā ka viņš triecās ar muguru pret slapjo nama sienu.

Jaunais burvis juta, kā dusmas izlaužas uz āru; viņš metās virsū Fredam, dauzot viņu ar dūrēm un spārdot ar kājām. Atdod man disku!

Netenjela zābaka purngals saskārās ar Freda apakšstilbu, un zēns sāpēs saviebās. Freds atvēzējās un trieca ar dūri Netenje­lam pa vaigu. Netenjels attapās guļam uz sānieliņas dubļainā bruģa; galva viņam griezās. Freds un Stenlijs jau pazuda ap stūri, velkot aiz sevis grabošos rokas ratiņus.

Dusmas guva virsroku pār nelabumu un piesardzību. Neten­jels pieslējās kājās un metās saviem ienaidniekiem pakaļ.

Bartimaja saimnieks nespēja paiet ātri. Gandrīz jau bija iestājusies nakts; namu sienu pelēkais mūris bija tikai nedaudz gaišāks par tintes melno tumsu priekšā. Netenjels taustījās uz priekšu soli pa solim, ar vienu roku turēdamies pie namu sie­nām, ieklausoties, kā priekšā nodevīgi švīkst ādas jaka un grab rokas ratiņi. Likās, ka kaut kas ir licis arī Fredam un Stenlijam palēnināt gaitu soļu troksnis pārāk strauji neattālinājās, un varēja noteikt, kur katrā krustojumā puiši nogriežas.

Neteljenu kaitināja paša bezspēcība. Sasodītais džins! Nekad nebija pa rokai, kad vajadzēja! Ja izdosies notvert šos zagļus, viņš tiem tā parādīs… Kurp tagad? Zēns apstājās pie plata, netī­rumiem noķepuša loga. Tālumā varēja dzirdēt ratiņu riteņu būkšķēšanu pret akmeņiem. Pa kreisi. Netenjels devās puišiem pa pēdām.

Nedaudz vēlāk viņš pamanīja, ka skaņa, kas skanēja priekšā, bija mainījusies. Apslāpētās balsis bija nomainījis darbības trok­snis. Netenjels zagās vēl uzmanīgāk, cieši piespiedies pie sienas, uzmanīgi liekot kājas, lai zem kājām nešļakstētu peļķes.

Iela kļuva arvien šaurāka, pāraugot bruģētā sānieliņā, kam abās pusēs stiepās nelielas darbnīcas, kuras jau sen bija pames­tas un kuru logi bija aiznagloti ar dēļiem. Durvju ailēs stie­pās ēnas kā lieli zirnekļa tīkli. Gaisā bija jūtama zāģu skaidu smarža.

Netenjels pamanīja, ka rateļi atstāti ieliņas vidū. Koka kārts ar lukturi galā, kas pirms tam bija piestiprināta pie Stenlija rati­ņiem, tagad bija noņemta nost un lukturis dūmakaini spīdēja kādā no durvju ailēm. Tur klusi sarunājās trīs cilvēki Freds, Stenlijs un vēl kāda sīka, melnā tērpta būtne. Nebija iespējams saskatīt tās seju.

Netenjels smagi elpoja un ieklausījās, lai sadzirdētu, par ko visi trīs runā. Nekā. Viņi atradās pārāk tālu. Tagad gan nebija iespējams tos pieveikt, bet jebkura informācija vēlāk varēja izrādīties noderīga. Bija vērts riskēt. Viņš pietuvojās vēl maz­liet.

Joprojām nekā. Viņš spēja noteikt tikai to, ka Freds un Sten­lijs pārsvarā klusēja un runāja trešais ar skaļu un asu balsi.

Vēl mazliet tuvāk…

Sperot nākamo soli, viņa zābaks atdūrās pret tukšu vīna pudeli, kas bija atslieta pret sienu. Tā salīgojās, atsitās pret mūri un atkal nostājās atpakaļ, jo nenokrita. Bet ar šo troksni bija pieticis. Gaisma no durvju ailes pārvietojās uz ielu; pret viņu pagriezās trīs sejas Stenlijs, Freds un…

Lai arī tas bija tikai īss brīdis, šī seja palika Netenjela atmiņā kā iegravēta. Tā bija meitenes seja, jauna un bāla, un visapkārt sejai taisni, melni mati. Viņas acis raudzījās plati un izbrīnīti, bet ne izbiedēti; jā, arī caururbjoši. Varēja dzirdēt, kā meitene izsaka pavēli, redzēt, kā Freds paliecas uz priekšu, un viņam virsū lidoja kaut kas gaišs un mirdzošs. Netenjels metās sāņus un sāpīgi apdauzīja galvu pret sienu. Viņam kaklā sakāpa žults, gar acīm dejoja zvaigznītes. Zēns iegāzās peļķē pie nama sie­nas.

Nebūdams īsti ne bezsamaņā, ne pie pilnas apziņas, viņš nekustīgi gulēja, acis aizvēris, miglaini apjauzdams, kas apkārt notiek. Tuvojās soļi, atskanēja skrapstoša skaņa, iešvīkstējās āda. Bija jūtams, ka kāds noliecas pār viņu un paspīdina sejā gaismu.

- Tu nopūdelēji. Viņš ir atslēdzies, bet dzīvs. Sievietes balss.

- Ja vēlies, Kitij, es viņam pārgriezīšu rīkli. Tas bija Freds.

Klusums, kas sekoja, varēja turpināties nezin cik ilgi; Neten­jelam bija zudusi laika izjūta. Nē… Tas ir tikai muļķa bērns. Iesim.

Tumšajā ieliņā iestājās klusums. Vēl ilgi pēc tam, kad galva vairs nereiba, ilgi pēc tam, kad slapjums bija izsūcies cauri mētelim un saldēja miesu, Netenjels palika nekustīgi guļam. Viņš neuzdrošinājās pakustēties.