Samarkandas amulets

Netenjels

daudzi burvji tagad bija pielēkuši kājās, satraukti klaigāja, grozīja galvas uz visām pusēm, redzēdami, kā plati dzelzs un sudraba stieņi aizšķērso visus logus un durvis. Netenjels jau sen bija pārtraucis kustēties, saprazdams, ka neviens viņam tagad nepievērsīs uzmanību. Zēns vēroja, kā burvis no priekšējām rin­dām pagrūž malā krēslu, paceļ roku un raida dzeltenu Uguns bumbu pret Siržulauzēju no pāris metru attāluma. Burvim par brīnumu, Uguns lode nedaudz mainīja savu virzienu un pazuda Samarkandas amuleta īpašniekam krūtīs. Siržulauzējs, kas neatlaidīgi lūkojās griestos, šķiet, neko pat nemanīja.

Muša lidoja šurpu turpu, izmisīgi sizdamās pret Sprosta sie­nām. To visu dara amulets, tā dūca. Tas iesūks sevī visas burvestības, ko kāds pret viņu raidīs.

Džesika Vaitvela bija pabeigusi skaitīt savus buramvārdus: viņai blakus gaisā parādījās maza auguma drukns džins, kas bija pieņēmis melna lāča izskatu. Viņa norādīja, kliedza un pavēlēja. Lācis pārvietojās uz priekšu pa gaisu, kustinādams locekļus tā, it kā peldētu.

Arī citi burvji raidīja uzbrukumus apvērsuma rīkotāja vir­zienā. Apmēram minūti viņš atradās niknas, krakšķošas ener­ģijas virpulī. Bet Samarkandas amulets to visu iesūca sevī. Sir­žulauzējs palika neskarts. Viņš rūpīgi pieglauda matus.

Ifrīts bija piecēlies kājās no vietas, kur tas bija nokritis, un, uzmanīgi novietojis apdullināto premjerministru uz krēsla, tagad metās niknā uzbrukumā. Tas lidoja ātri, spārniem mir­dzot, bet Netenjels ievēroja, ka dēmons tuvojas Siržulauzējam lielā aplī, izvairīdamies šķērsot gaisu virs paaugstinājuma.

Daži burvji pa šo laiku bija sasnieguši durvis un veltīgi raus­tīja to rokturus.

Ifrīts sūtīja varenu maģijas devu Siržulauzēja virzienā. Vai nu tā virzījās pārāk ātri, vai arī tika raidīta plānā, kuru Neten­jels nevarēja redzēt, bet maģija izskatījās kā dūmu grīste, kas plūda burvim pāri. Nekas nenotika. Ifrīts nokāra galvu, galīgi apmulsis.

No otras puses Siržulauzējam tuvojās džins melnā lāča ādā. No katras ķepas izšāvās divi līkiem austrumnieku zobeniem līdzīgi nagi.

Burvji skraidīja šurpu turpu, mezdamies te pie logiem, te pie durvīm, te atkal citur, un viņus pavadīja kliedzoši velnēni.

Un tad kaut kas notika ar ifrītu. Netenjelam likās, it kā viņš skatītos uz tā atspulgu dīķī un pēkšņi ūdens spogulis saviļņo­tos. Likās, ka ifrīts sašķīst druskās, tā forma sīkos gabaliņos tiek iesūkta gaisā virs paaugstinājuma. Un pēc mirkļa no tiem nebija ne vēsts.

Melnais lācis vairs nevirzījās uz priekšu. Tā nagi pazuda. Un ļoti lēnām tas devās atpakaļ.

Muša, panikas pārņemta, dūca Netenjelam pie auss. Tas sākas! kukainis brēca. Vai tad tu neredzi?

Bet Netenjels tiešām neko neredzēja.

Viņiem garām paskrēja sieviete, panikā kliedzot. Viņas mati bija gaiši zilā tonī.

Bartimajs

Pirmais, ko lielākā daļa burvju pamanīja, bija ifrīts. Tas līdzi­nājās ļoti skaistam, īsam viencēlienam, kas gan ilga tikai pāris sekunžu. Ifītam vienkārši nepaveicās, tas arī viss. Vēlēdamies aizstāvēt savu saimnieku, tas bija pārāk pietuvojies plaisai gaisā.

Šī plaisa bija apmēram četrus metrus gara un redzama tikai septītajā plānā. Varbūt to pamanīja pāris velnēnu, bet neviens no cilvēkiem to nespēja redzēt. [104] [1] Ja nu vienīgi viņi pamanīja pelēku traipu plaisas garumā. Tur pazuda gaisma, kuru iesūca Cita pasaule. Tā nebija skaista, tīra, vertikāla plaisa, bet stiepās pa diagonāli, tai bija robotas malas, it kā gaiss būtu saplēsts kā biezs, šķiedrains audums. No sava cietuma biju vērojis, kā tā veidojas: pēc pirmās ņirboņas gaiss bija saviļņojies, sagriezies un beidzot pārplīsis pa šo līniju. [105] [1] Te darbojās tas pats vecais košļājamās gumijas princips. Iedomājies, ka tu stiep košļājamās gumijas gabalu starp pirkstiem: vispirms gumija stiepjas, tad vidū kļūst arvien šaurāka. Un beidzot pašā šaurākajā vietā parādās mazs caurumiņš, kas ātri kļūst lielāks un saplīst. Siržulauzēja Izsaukšana bija izdarījusi tieši to. Ar nelielu palīdzību arī no otras puses.

Tiklīdz plaisa bija parādījusies, sākās pārmaiņas.

Runātāja tribīne, kas bija stāvējusi uz paaugstinājuma, pār­vērtās: tā no koka kļuva par mālu, tad par dīvainu, oranžu metālu un tad par kaut ko, kas aizdomīgi atgādināja sveču vasku. Tā sašķiebās, it kā no vienas puses kustu.

Paaugstinājuma pakājē izspraucās pāris zāles stiebru.

Kristāla piekariņi pie kroņluktura, kas atradās virs paaug­stinājuma, kļuva par ūdens lāsēm, kas uz mirkli mierīgi karājās savā vietā, uzmirdzēdamas varavīksnes krāsās, bet tad nolija pār grīdu kā lietus.

Kāds burvis skrēja uz loga pusi. Katra līnija uz viņa svītrainā uzvalka sāka viļņoties.

Neviens nepamanīja daudzās pirmās pārmaiņas un dučiem līdzīgu citu. Un tikai if'rīta drūmais liktenis pievērsa viņu uzma­nību.

Istabu piepildīja elles troksnis, cilvēkiem un velnēniem spie­dzot un skrienot visos virzienos. Tikai mēs ar Siržulauzēju mie­rīgi vērojām plaisu gaisā, it kā apkārtējā kņada mūs neskartu. Mēs gaidījām, kas tajā parādīsies.

Bartimajs

U n tad tas notika. Visi septiņi plāni pie plaisas pēkšņi sakrita, it kā tiktu ar lielu ātrumu pavilkti malā. Jutos tā, it kā man būtu zudušas koncentrēšanās spējas, kā tas notiek pēc galvas traumas, es pēkšņi saskatīju logus aiz septiņiem laukiem, katru citā vietā. Tas bija ļoti juceklīgi.

Ja tas, ko Siržulauzējs bija izsaucis, bija pietiekami spēcīgs, lai sarautu plānus, tad tas nesolīja neko labu mums, kas bijām ieslodzīti pentaklā. Tagad jau tas laikam bija pavisam tuvu. Es nenovērsu acis no plaisas gaisā…

Amanda Katkarta paskrēja mums garām, skaļi spiedzot un īsajiem matiem atmirdzot gaiši ziliem. Pēkšņi visi pamanīja vēl citas pārmaiņas: divi burvji, kas bija piesteigušies pārāk tuvu paaugstinājumam un veltīgi centās uzbrukt Siržulauzējam, pēkšņi atskārta, ka viņu ķermeņos notiek dīvainas pārmaiņas: viena vīra deguns izauga smieklīgi garš, bet otra vienkārši pazuda.

Kas te notiek? zēns čukstēja.

Es neatbildēju. Plaisa gaisā pašlaik atvērās.

Visi septiņi plāni sagrozījās kā sakults sīrups. Plaisa papla­šinājās, un kaut kas rokai līdzīgs izbāzās tai cauri. Tas bija pavisam caurspīdīgs, it kā būtu veidots no paša dzidrākā stikla: patiesībā tas būtu pavisam neredzams, ja vien tam apkārt negrieztos un nešūpotos visi septiņi plāni. Roka kā meklējot pašūpojās uz priekšu un atpakaļ. Šķita, ka tā izbauda dīvainās fiziskās pasaules sajūtas. Es saskatīju četrus tievus pirkstus rokas galā arī tiem, tāpat kā rokai, nebija nekādas matērijas un formu piešķīra tikai apkārt viļņojošās plaknes.

Siržulauzējs pakāpās malā, ar pirkstiem meklēdams cauri kreklam amuleta nomierinošo pieskārienu.

Kad plāni bija sagrozījušies, arī pārējie burvji pirmo reizi pamanīja roku. [106] [1] Burvji spēj skaidri redzēt tikai pirmajos trijos plānos, bet arī tajos varēja saskatīt rokas apveidus. Viņi izdvesa daudzējādas žēlabainas vaimanas, kas no lielākā, bārdas rugājiem visvairāk apaugušā vīra līdz pat mazākajai, drebelīgākajai sievietei veidoja harmonisku vairāku oktāvu kliedzienu. Vairāki drosmīgākie aizskrēja uz istabas vidu un pavēlēja saviem pavadošajiem džiniem raidīt sprādzienus vai citus maģiskus trikus plaisas virzienā. Tā bija kļūda. Neviena bulta vai sprādziens pat nepietuvojās rokai; tie visi atsitās no plaisas malām, lai pēc tam ietriektos sienās un griestos, vai arī nopilēja uz grīdas kā ūdens no šļūtenes, zaudējuši visu spēku.

Netenjela žoklis atkārās tik plaši, ka mazāks grauzējs varētu to izmantot par šūpolēm. Ta-tas tur, viņš stostījās. Kas tas ir?

Diezgan precīzs jautājums. Kas tas bija, tas, kurš sagrozīja plānus un izjauca pašu varenāko maģiju, turklāt vēl bija iebāzis plaisā tikai vienu roku? Es būtu varējis pateikt kaut ko drama­tisku un baismīgu, tādu kā: Tā ir mūsu nāve! -, bet tas neko nebūtu līdzējis. Turklāt zēns būtu jautājis atkal.

Es precīzi nezinu, atbildēju. Spriežot pēc piesardzības, ar kādu tā nāk cauri plaisai, šī būtne ir tikusi reti izsaukta. Tā droši vien ir izbrīnīta un nikna, bet tās spēks ir acīmredzams. Paskaties apkārt! Pentakla iekšpusē maģija vairs nedarbojas, kā nākas, lietas maina savu ārējo veidolu… Parastās likumības vairs nav spēkā. Dižākās Citas pasaules būtnes vienmēr nes līdzi tur valdošo haosu. Nav nekāds brīnums, ka Siržulauzējam bija nepieciešams amulets, lai sevi pasargātu. [107] [1] Būtnei, kas bija ieslodzīta amuletā, bija jābūt vismaz tikpat spēcīgai kā jaunpienācējam, ja Siržulauzējs cerēja pretoties viņa varai. Pat kā daudz ko pieredzējis džins es jutu skaudību un apbrīnu pret tiem senās Āzijas cilvē­kiem, kam bija izdevies tādu varenu būtni sagūstīt un ieslodzīt amuletā.

Kamēr mēs vērojām, milzīgajai, caurspīdīgajai rokai sekoja liels plecs, vismaz metra platumā. Un tagad plaisā sāka parā­dīties kaut kas līdzīgs galvai. Un atkal tas bija tikai apveids: tam cauri varēja saskatīt logus un attālus kokus; bet ap atveidu plāni raustījās jaunā neprātā.

- Siržulauzējs nevar būt izsaucis to viens pats, es prātoju. Viņam katrā ziņā kāds ir palīdzējis. Un es nedomāju to veco putnubiedēkli, ko tu nogalināji, vai to zivij līdzīgo resnīti. Kāds, kam patiešām pieder liela vara. [108] [1] Šī būtne bija daudz varenāka par visiem dažādajiem māridiem, ifrītiem un džiniem, ko burvji parasti izsauc. Stiprs burvis spēj viens pats iz­saukt ifrītu; lai izsauktu māridu, parasti vajadzīgi divi. Šim, manuprāt, bija nepieciešami vismaz četri cilvēki.

Dižā būtne sāka spraukties cauri plaisai. Parādījās vēl viena roka un kaut kas līdzīgs torsam. Lielākā daļa burvju drūzmējās tālākajā istabas galā, bet dažus no tiem, kas stāvēja pie logiem, ķēra plānu viļņošanās, un viņu sejas pārvērtās: vīrieši ieguva sieviešu vaibstus, bet sieviešu sejas kļuva par bērnu ģīmīšiem. Šīs pārmaiņas satriekts, viens no burvjiem metās uz paaugsti­nājuma pusi, un šķita, ka tūlīt pat viņa ķermenis kļūst par šķid­rumu: tas saliecās kā korķviļķis, tiecoties uz plaisas pusi, un tad pazuda skatienam. Mans saimnieks šausmās noelsās.

Tagad plaisā parādījās kāja it kā zaglīgi, bet vienlaikus iznesīgi. Izskatījās pavisam ļauni. Bet, par spīti visam, sirdī esmu optimists. Es pamanīju, ka viļņi, kas plūda no saraustī­tajiem plāniem, mainīja jebkuras burvestības formu. Tas deva man cerību.

- Netenjel, es sacīju. Paklausies.

Viņš neatbildēja. Zēns lūkojās, kā burvju galma lordi un lēdijas skraida riņķī kā pārbiedēti cālēni. Pēc visu pēdējo dienu notikumiem gandrīz biju aizmirsis, cik jauns mans saimnieks patiesībā bija. Pašlaik viņš nemaz neizskatījās pēc burvja tikai pēc pārbiedēta, maza puisēna.

- Netenjel.

Viņa balss skanēja vārgi. Jā?

- Klausies. Ja mēs tiksim ārā no Sprosta, vai tu zini, kas tev ir jādara?

- Bet kā mēs varam tikt ārā?

- Par to nedomā. Ja mums izdotos izbēgt, kas mums jādara?

Netenjels paraustīja plecus.

- Es tev pateikšu. Mums jāizdara divas lietas. Pirmkārt jādabū amulets nost no Siržulauzēja kakla. Tas ir tavs darbiņš.

- Kāpēc?

- Tāpēc, ka es nevaru pieskarties amuletam, ja tas ir viņam ap kaklu: tas iesūc sevi visu maģisko, kas tam tuvojas, un es negribu, lai mani arī nejaušības pēc ierautu amuletā. Tātad tas jādara tev. Bet es mēģināšu novērst viņa uzmanību, kamēr tu tuvosies.

- Cik laipni.

- Otrkārt, es turpināju, mums jāapvērš Izsaukšana otrā virzienā un jāaizsūta mūsu lielais draugs prom. Arī tas ir tavs darbiņš.

- Atkal mans darbiņš?

- Jā. Es tev palīdzēšu atņemt Siržulauzējam Izsaukšanas ragu. Bet tev jāsapulcē pāris citu burvju, kas tev palīdzēs izteikt Atbrīvošanas pavēli. Daži no stiprākajiem to noteikti zina, pie­ņemot, ka viņi joprojām ir pie pilna prāta un apziņas. Neuztrau­cies tas tev nebūs jādara vienam pašam.

Saimnieks sarauca pieri. Bet Siržulauzējs grasās to aizsūtīt prom viens pats. Viņš to pateica ar aizskartu pašcieņu balsī.

- Jā, bet viņš ir kvalificēts burvis, ar augstām prasmēm un varens. Tātad norunāts. Mēs ņemam ciet amuletu. Ja mēs to dabūjam, tu dodies prom un meklē palīdzību, kamēr es tikšu galā ar Siržulauzēju.

Es tā arī nekad neuzzināšu, ko zēns būtu atbildējis, jo varenā būtne tobrīd iekāpa zālē pa plaisu un tādējādi izraisīja lielu plānu viļņošanos. Viļņi nogāza vairākus krēslus, citus pārvēr­šot par šķidru vielu, citus aizdedzinot, un beidzot sasniedza arī balto Sprostu, kurā mēs visu laiku bijām ieslodzīti. Tiklīdz vilnis sasniedza Sposta sienas, tās eksplodēja ar kakofonisku blīkšķi un aizlidināja mani vienā, bet zēnu otrā virzienā. Viņš smagi nokrita zemē, savainodams seju.

Nedaudz tālāk parādījās milzīgā, caurspīdīgā galva.

- Netenjel! es kliedzu. Celies kājās!

Netenjels

Neteniels juta, ka ga!va griežasno sprādziena radītā spēka

un kaut kas tek no mutes kaktiņa. Pavisam tuvu, kaut kur grie­zīgo kliedzienu troksnī kāda balss sauca viņa īsto vārdu. Zēns pieslējās kājās.

Tagad būtne no Citas pasaules jau bija klāt: Netenjels sajuta tās ārējo formu, kas līdzīgi tornim slējās līdz zāles griestiem. Kaut kur aizmugurē burvji un viņu velnēni bija bezpalīdzīgi saspiedušies bariņā. Un viņu priekšā stāvēja Saimons Siržulau­zējs, izkliegdams pavēles savam kalpam. Vienu roku viņš spieda pie krūtīm, bet otrā, izstieptajā, joprojām turēja Izsaukšanas ragu.

- Redzi, Ramutra? viņš sauca. Man rokā ir Samarkandas amulets, tāpēc es neesmu tavā varā. Visi pārējie, kas atrodas šajā zālē, gan cilvēki, gan gari, ir tavi! Es tev pavēlu viņus iznī­cināt.

Milzenis piekrītoši pamāja ar galvu; tas pagriezās pret tuvāko burvju grupiņu, izraisīdams panikas vilni visā zālē. Netenjels metās pie Siržulauzēja. Nedaudz tālāk viņš redzēja, kā tuvu pie zemes lido neglīta muša.

Siržulauzējs pamanīja kukaini; viņš saviebies vēroja, kā tas lidoja: arvien ātrāk un ātrāk vispirms viņam tuvāk, tad atkal attālinājās, tad atkal tuvāk un pa šo laiku Netenjels zagās tuvāk.

Tuvāk, tuvāk…

Muša zibenīgi iesitās Siržulauzējam sejā, viņš noliecās sāņus, un tobrīd Netenjels metās viņam virsū. Zēns atspērās un uzlēca burvim uz muguras, ar pirkstiem ieķerdamies krekla apkaklē.

Tiklīdz viņš to bija izdarījis, muša pārvērtās par mērkaķēnu, kas ar izmanīgu, alkatīgu kustību izrāva Siržulauzējam no rokām Izsaukšanas ragu. Burvis iekliedzās un tik pamatīgi iesita mērkaķēnam, ka tas aizripoja prom. Un tad, strauji saliecies, viņš pārmeta Netenjelu pāri galvai, sviezdams viņu pret zemi.

Netenjels un mērkaķēns gulēja blakus, un Siržulauzējs stā­vēja viņiem priekšā. Burvja brilles nokarājās no vienas auss. Zēna rokas bija norāvušas viņam krekla apkaklīti, un ap kaklu varēja skaidri redzēt Samarkandas amuleta zelta ķēdi.

Tātad, Siržulauzējs teica, sakārtodams brilles un pievērs­damies Netenjelam, es redzu, ka tu esi noraidījis manu pie­dāvājumu. Žēl. Kā tu izbēgi no Morisa? Ar šitā palīdzību? un viņš norādīja uz mērkaķēnu. Tas laikam ir Bartimajs.

Netenjels krītot bija savainojis sevi; piecelšanās sēdus sagā­dāja neciešamas sāpes.

Bet mērkaķēns jau bija kājās, viņš it kā izauga, mainīja ap­veidu… Nu taču, saņemies, viņš uzšņāca saimniekam. Pirms viņš paspēj…

Siržulauzējs parādīja ar roku kaut kādu zīmi un izrunāja vienu zilbi. Aiz viņa pleca parādījās lempīga figūra ar šakāļa galvu. Es nebiju domājis tevi izsaukt, burvis teica. Labus vergus ir tik grūti atrast kā cilvēku, tā džinu vidū. Turklāt paredzu, ka būšu vienīgais, kas no šīs zāles izies dzīvs. Bet, tā kā šeit ir Bartimajs, man šķita netaisni liegt tev iespēju viņu piebeigt. Siržulauzējs norādīja uz gargoilu, kas tagad Neten­jelam pie sāniem sarāvās maza un neievērojama. Šoreiz, Džabor, viņš teica, nepievil mani.

Dēmons ar šakāļa galvu paspēra soli uz priekšu. Gargoila nolamājās un uzlidoja gaisā. No Džabora muguras izspraucās divi sarkaniem asinsvadiem tīkloti spārni. Viņš vienreiz savicināja spārnus, atskanot tādam troksnim, it kā lūztu kauli, un aizlidoja Bartimajam pakaļ.

Netenjels un Siržulauzējs bija palikuši divatā aci pret aci. Sāpes diafragmas apvidū bija nedaudz pierimušas, un zēns spēja piecelties kājās. Viņš nenovērsa acis no zeltītā mirdzuma Siržu­lauzējam ap kaklu.

- Zini, Džon, Siržulauzējs teica, nevērīgi sizdams ar Izsauk­šanas ragu pa plaukstu, ja tev jau no paša sākumu būtu pavei­cies un tu būtu kļuvis par manu mācekli, mēs kopā būtu pavei­kuši dižas lietas. Es tevī redzu daudz ko pazīstamu; jūtos tā, it kā skatītos spogulī uz sevi pašu tādu, kāds biju jaunībā. Mēs abi alkstam pēc varas. Burvis pasmaidīja, parādīdams nevai­nojami baltus zobus. Bet tevi sabojāja Krūmložņas lēnīgums, viņa viduvējība.

Viņš apklusa, jo tobrīd starp abiem izskrēja gaudojošs burvis, kura ādu bija pārklājušas zvīņas visās varavīksnes krāsās. No visas zāles atskanēja mulsinošas, nemierīgas skaņas, kad maģija vairs nedarbojās, kā nākas, saskaroties ar šoka viļņiem, kuri plūda no Ramutras. Lielākā daļa burvju un velnēnu bija saspie­dušies pie tālākās sienas, gandrīz cits citam virsū, pūlēdamies izbēgt. Varenā būtne tuvojās lēniem soļiem, aiz sevis atstādama haosu: izkusuši krēsli, saplēstas somas un citi sadzīves priekš­meti viss bija izstiepts, savērpts, mirdzēja nedabiskos toņos un krāsās. Netenjels mēģināja izmest redzēto no prāta. Viņš skatījās tikai uz amuleta ķēdi, gatavodamies vēl vienam mēģinājumam.

Siržulauzējs smaidīja. Pat tagad tu neesi padevies, viņš teica. Un tieši par to jau es runāju tas ir tavs dzelžainais gribasspēks, vēlme rīkoties. Tas ir ļoti slavējami. Bet, ja tu būtu bijis mans māceklis, es tev būtu iemācījis to kontrolēt, līdz tev rokās būtu visi līdzekļi, lai rīkotos. īstam burvim jābūt pacietī­gam, ja viņš vēlas izdzīvot.

- Jā, Netenjels skumji teica, man to jau vairākkārt ir teikuši.

- Tad tev vajadzēja tajā ieklausīties. Tagad jau tik un tā ir par vēlu tevi glābt tu esi nodarījis pārāk daudz ļauna, un, pat ja es vēlētos tevi saudzēt, es to nekādi nevaru izdarīt. Amulets nevar izglābt divus.

Uz brīdi Siržulauzējs pievērsa skatienu Ramutram: dēmons bija iedzinis stūrī mazu saujiņu burvju un stiepa pēc viņiem roku. Griezīgie kliedzieni piepeši apklusa.

Netenjels nedaudz pakustējās. Siržulauzējs nekavējoties paskatījās uz viņu. Joprojām cīnīsies? viņš jautāja. Ja es nevaru būt pārliecināts, ka tu esi ar mieru apgulties tepat un nomirt kopā ar šiem muļķiem un gļēvuļiem, es tevi nogalināšu pirmo. Uzskati to par komplimentu, Džon.

Viņš pielika ragu pie lūpām un viegli iepūta. Netenjels juta, kā viņam uzmetas zosāda. Aiz muguras kaut kas sakustējās.

Atskanot raga skaņai, Ramutra bija sastindzis. Plānu kus­tība, kas iezīmēja viņa apveidus, kļuva spēcīgāka, it kā milzenis izstarotu spēcīgas emocijas, iespējams, dusmas. Netenjels vēroja, kā tas pagriežas izskatījās, ka vispārējā drūzmā dēmons rūpīgi meklē Siržulauzēju.

- Nevilcinies, vergs! viņa pavēlnieks sauca. Tev jāizpilda mana pavēle! Zēnam jāmirst pirmajam.

Netenjels juta, ka viņam pievēršas necilvēcīgs acu skatiens. Ar dīvainu skaidrību viņš ievēroja, ka dēmonam aiz muguras pie sienas karājas skaists, zeltīts gobelēns; tas šķita lielāks nekā parasti un kristālskaidrs, it kā Ramutras būtība būtu to palie­linājusi.

- Nāc! Siržulauzēja balss bija aizsmakusi. No dēmona kus­tībām gaisu pāršalca spēcīgs vilnis, kas pārvērta tuvāko kroņ­lukturi mazu, dzeltenu putniņu barā, kuri uzlidoja līdz spārēm un tad izgaisa. Smagnēji pagriezis muguru sastingušajiem burv­jiem, tas devās Netenjela virzienā.

Zēns gandrīz vai juta, kā dzīslās sastingst asinis. Viņš parā­vās atpakaļ.

Un dzirdēja, kā Siržulauzējs aiz muguras ķiķina.