Samarkandas amulets

10

Beidzot pienāca rīts.

Austrumu pusē debesīs uzplaiksnīja pirmie saules stari. Pie Doklendas horizonta atmirdzēja gaismas oreols. Es uzgavilēju. Jau sen bija laiks…

Šī nakts bija mani nogurdinājusi un brīžiem pat pazemojusi. Biju slēpies, vilcinājies un bēdzis pa visu Londonu. Pret mani rupji bija izturējusies trīspadsmit gadus veca meitene. Biju slē­pies atkritumu tvertnē. Un tagad, kronis visam, es tupēju uz Vestminsteras abatijas jumta, izliekoties par notekcauruli gargoilas formā. Kas varētu būt vēl sliktāk…

Uzlecošās saules stari atmirdzēja uz amuleta, kas bija apsiets ap manu ķērpjiem noaugušo kaklu. Tas uzmirdzēja spoži kā stikls. Pastiepu nagu, lai to paslēptu, ja nu gadījumā tuvumā būtu kāda vērojoša acs, bet vairs nebiju tik noraizējies kā naktī.

Biju palicis slēpjamies atkritumu tvertnē tumšajā alejā vai­rākas stundas pietiekami ilgi, lai atpūstos un mans kažoks piesūktos ar pūstošu dārzeņu smaku. Tad man ienāca prātā lie­liskā doma ieņemt šo nekustīgo pozu uz abatijas jumta. [19] [1] Daudzi vareni burvji pēc savas nāves (un daži ari pirms nāves) deviņ­padsmitajā un divdesmitajā gadsimtā tika apbedīti Vestminsteras abatijā. Gandrīz katrs no viņiem kapā līdzi paņēma vienu spēcīgu maģisko priekš­metu. Tas bija saistīts ne tikai ar pašapzinīgu savas bagātības un varas apliecināšanu. Tā bija arī spītīga liegšana saviem mantiniekiem mantot šo spēcīgo maģisko priekšmetu un mantinieki neuzdrīkstējās paņemt šos priekšmetus no kapa, baidoties no mirušo atriebības.

Mani

sargāja ēkas maģisko ornamentu daudzveidība, kas maskēja amuleta signālu. No mana jaunā skatpunkta tālumā gan biju pamanījis pāris lidojošās lodes, bet neviena no tām nepienāca tuvāk. Beidzot nakts bija aizplūdusi un burvji bija noguruši. Izlūklodes nozuda. Uzausa gaisma.

Saulei lecot, es nepacietīgi gaidīju, kad mani izsauks. Zēns bija teicis, ka darīs to saullēktā, bet viņš droši vien gulēja kā sists, kā jau visi pusaudži.

Izmantoju šo laiku lietderīgi, lai sakārtotu domas. Bija pilnīgi skaidrs, ka puika bija antiņš un grēkāzis, kuru izmantoja pie­audzis burvis, kas šim bērnam kāroja uzvelt vainu par zādzību. To nebija grūti uzminēt šādā vecumā neviens bērns pats neuz­drošinātos mani izsaukt un likt man izpildīt tik lielu uzdevumu. Pieņemsim, ka nezināmais pieaugušais burvis gribēja izrēķinā­ties ar Siržulauzēju un iegūt kontroli pār amuleta spēku. Ja tā, viņš pamatīgi riskēja. Ņemot vērā iespaidīgās medības, no kurām šonakt biju izvairījies, par šo zaudējumu bija nobažīju­šies vairāki spēcīgi burvji.

Pat viens pats Saimons Siržulauzējs bija grūti uzveicams pre­tinieks. Tas, ka viņš spēja paturēt savā dienestā (un savaldīt) abus gan Fakvarlu, gan Džaboru -, liecināja par viņa spēku. Nedotu ne pliku grasi par to burvi, kas uzdrošinājies ar viņu saķerties.

Un tad vēl tā meitene, kuras draugiem nekaitēja manas bur­vestības un kura spēja redzēt cauri manai ilūzijai. Bija pagājuši jau vairāki gadsimti, kopš pēdējo reizi biju sastapies ar šādu cilvēku, tāpēc man interesēja, ko viņa dara Londonā. Nebija skaidrs, vai šie cilvēki apzinās savus spēkus vai ne. Skuķis pat īsti nesaprata, kas tas par amuletu, vienīgi to, ka tas ir pie­tiekami vērts, lai to iegūtu sev. Viņa pilnīgi noteikti nebija ne Siržulauzēja, ne zēna sabiedrotā. Dīvaini… Es nespēju to visu salikt kopā.

Galu galā tā nebija mana problēma. Saullēkts apspīdēja aba­tijas jumtu. Atļāvos sakļaut spārnus un atpūsties.

Un tad es tiku izsaukts.

Šķita, ka simtiem tūkstošu āķu ieķeras manī. Mani vienlai­kus rāva vairākos virzienos. Pārāk ilgi paliekot uz vietas, riskēju tikt saraustīts gabalos, turklāt šoreiz man nebija iemesla kavē­ties. Vēlējos atdot amuletu, lai tas vienreiz būtu nokārtots.

Ar šo cerību es padevos izsaukumam, pazudu nojumta…

…un atkal parādījos zēna istabā. Paskatījos visapkārt.

- Labi, kas tad tas?

- Es pavēlu tev, Bartimaj, atklāt, vai tu esi prasmīgi un pil­nīgi izpildījis savu uzdevumu…

- Protams, esmu kā tad tu domā, kas tas ir dārglieta, vai? ar savu gargoilas nagu norādīju uz amuletu, kas karājās man kaklā. Tas šūpojās un mirgoja sveču gaismā. Samarkan­das amulets. Tas piederēja Saimonam Siržulauzējam. Tagad tas ir tavs. Drīz tas atkal piederēs Saimonam Siržulauzējam. Ņem to un tiec galā ar sekām. Kas tev tas par pentaklu: kas tās par rūnām? Un šī vēl viena papildu līnija?

Puika izrieza krūtis. Tas ir Adelbranda pentakls. Ja es nezinātu labāk, es varētu zvērēt, ka viņš pasmīnēja, lai gan tik jauniem cilvēkiem šāda sejas saviebšana ir ļoti neraksturīga.

Adelbranda pentakls. Tas nozīmēja nepatikšanas. Kārtīgi apskatīju zvaigznes un apļa līnijas, meklēdams pārtraukumus vai caurumus. Tad pārbaudīju rūnas un ciparus.

- Aha! es ierēcos. Šo tu esi uzrakstījis nepareizi! Un tu zini, ko tas nozīmē, vai ne…? Uzmetu kūkumu kā kaķis, kas sagatavojies lēcienam.

Pusaudža sejā bālums mijās ar sārtumu, lūpa iedrebējās, šķita: acis tūlīt izlēks no dobumiem. Man jau likās, ka šis metīsies ārā no pentakla, tomēr viņš palika uz vietas, tādējādi mans plāns izgāzās. [20] [1] Ja burvis Izsaukšanas laikā pamet pentaklu, viņam vairs nav varas pār dēmonu. Cerēju, ka viņš tā izdarīs un tad varēšu aizbēgt. Tas pat ļautu man izkāpt no sava pentakla un kārtīgi viņam sadot.

Zēns steidzīgi pārlasīja uz grīdas uzrakstītās rūnas.

- Nodevīgais dēmon! Pentakls ir precīzs tas tevi notur uz vietas.

- Nu labi, es sameloju. Es atkal sarāvos, paslēpdams akmens spārnus aiz kupra. Vai tu gribi to amuletu vai ne?

- No-noliec to tajā traukā.

Starp abiem apļiem stāvēja mazs ziepju trauciņš. Ar zināmu atvieglojumu noņēmu no kakla amuletu un iemetu to traukā. Puika pieliecās tam tuvāk. Ar acs kaktiņu uzmanīgi viņu pētīju ja tikai viena kāja vai viens pirksts būtu ārpus apļa, es uzkluptu viņam ātrāk, nekā šis spētu noskaitīt lūgšanu.

Bet šitais bija pietiekami gudrs. No sava nobružātā mēteļa kabatas viņš izvilka kociņu. Koka galā bija striķis un pie tā pie­siets āķis, kas aizdomīgi atgādināja saliektu saspraudi. Ar pāris mēģinājumiem zēnam izdevās aizķert trauciņa malu un ievilkt to savā aplī. Tad viņš pacēla amuletu, turēdams aiz ķēdes, un, to darot, saviebās.

- Fui, cik pretīgs!

- Tā nav mana vaina. Vaino Rozerhizas notekcaurules. Nē, labāk vaino pats sevi. Visu nakti pavadīju, mēģinādams izvairī­ties no vajātājiem. Tev paveicies, ka neesmu pilnībā iegremdē­jies tajos netīrumos.

- Tevi vajāja? Jaunais burvis izklausījās gandrīz aizrautīgs. Nepareizi, mazais, labāk pamēģini izklausīties nobijies.

- Puse Londonas dēmonu bija man uz pēdām, es noburk­šķēju, izbolīdams savas akmens acis un paklabinādams knābi. Un nešaubies ne mirkli, puika, ka viņi ieradīsies šeit, acīm dusmās kvēlojot un alkstot atriebties, un tad viņi tevi pazudi­nās. Tu būsi bezpalīdzīgs, nespēdams aizstāvēties pret viņu varu. Tev ir tikai viena iespēja izlaid mani no šī pentakla, un es tev palīdzēšu izbēgt no viņu nagiem. [21] [1] Jā, bet pirms tam pats tevi saplosīšu gabalos.

- Vai tu domā, ka es esmu muļķis?

- Man nav jāatbild uz šo jautājumu atbilde ir tev rokās, un tā izskatās pēc amuleta. Nu, man vienalga. Esmu izpildījis savu uzdevumu, tas ir padarīts. Paliec sveiks! Mana ārējā forma sakustējās un sāka gaist. Ņirbošs tvaika stabs pacēlās no grī­das, it kā gatavotos mani aprīt un aizraut nebūtībā. Cerēju, ka Adelbranda pentakls mani neaizkavēs.

- Tu nedrīksti doties prom. Man tevim ir vēl viens uzde­vums.

Vairāk nekā atjaunotā saistība mani aizkaitināja šis arhaisms. "Tevim", "Nodevīgais dēmons" nu taču! Tā neviens vairs nerunā, nu jau vismaz divsimt gadus ne. Varētu likties, ka šis knauķis visas savas prasmes apguvis no vecām grāmatām!

Bet, lai arī ar "tevim" vai bez tā, viņam tomēr bija taisnība. Parastie pentakli spēj saistīt tevi tikai vienam uzdevumam. Kad tu to izpildi, tu drīksti doties prom. Ja burvis vēlas tev uzdot vēl kādu darbiņu, viņam jāatkārto atkal visas Izsaukšanas rituāla muļķības vēlreiz. Bet Adelbranda pentakls bija izņēmums: papildu līnijas un maģiskās formulas bija kā divkārt slēgtas durvis un piespieda tevi palikt piecstūrī un gaidīt turpmākās pavēles. Tie bija ļoti nopietni buramvārdi, kas prasīja pieauguša cilvēka izturību un koncentrēšanās spējas, un tas deva man iespēju nākamajam uzbrukumam.

Ļāvu tvaika stabam aizplūst prom. Kur tad viņš ir?

Zēns bija aizrāvies, grozīdams bālajās rokās amuletu. Viņš izbrīnīts paskatījās uz mani. Kāds viņš?

- Priekšnieks, tavs meistars, eminence grise, spēks, kas stāv aiz tevis. Vīrs, kas tev ierosināja paveikt šo mazo zādzību, kas tev pateica priekšā, ko teikt un kā zīmēt pentaklu. Vīrs, kas joprojām paliks neskarts, kad Siržulauzēja džins mētās tavu sakropļoto ķermeni virs Londonas jumtiem. Viņš spēlē kādu spēlīti, par kuru tu neko nenojaut, izmantojot tavu nezināšanu un jaunības naivumu.

Tas viņu aizskāra. Zēns uzmeta lūpu.

- Nez ko viņš tev sastāstījis? Sāku runāt tēvišķīgā balsī: Labi, labi, mazais, tu esi pats labākais jaunais burvis, kādu man iznācis satikt pēdējā laikā! Saki man: vai tu nevēlētos izsa­ukt kādu spēcīgu džinu? Gribētu? Labi, nu tad darīsim tā! Mēs varētu, piemēram, izspēlēt joku ar kādu citu burvi teiksim, nozagt amuletu…

Zēns iesmējās. Negaidīti. Biju gaidījis niknuma vai panikas lēkmi. Bet nē, šis smējās!

Viņš vēlreiz pagrieza rokās amuletu, tad saritināja ķēdīti un ielika to atpakaļ traukā. Arī negaidīti. Izmantojot nūjiņu, atkal aizbīdīja trauciņu atpakaļ tā sākotnējā vietā.

- Ko tu dari?

- Atdodu to atpakaļ.

- Es to negribu!

- Pacel to!

Es negribēju ielaisties strīdiņā ar divpadsmitgadīgu puišeli, īpaši ar tādu, kurš spēja man pavēlēt, lai izpildu viņa gribu, tāpēc pastiepos ārpus sava apļa un paņēmu amuletu.

- Un ko tagad? Kad ieradīsies Saimons Siržulauzējs, es to neturēšu pie sevis. Atdošu to viņam un vēl zemu paklanīšos, un norādīšu uz aizkariem, aiz kuriem tu trīcēdams slēpsies.

- Pagaidi…

Viņš izvilka kaut ko spīdīgu no vienas ietilpīgā mēteļa iekš­kabatas. Vai pieminēju jau, ka šis mētelis bija viņam vismaz trīsreiz par lielu? Tas acīmredzot kādreiz bija piederējis ļoti nevīžīgam burvim, jo, lai gan krietni salāpīts, uz tā joprojām bija saskatāmi nepārprotami uguns un asiņu traipi, kā arī plē­sīga zvēra nagu atstātās pēdas. Novēlēju visas šīs nelaimes arī knaukim.

Tagad viņš kreisajā rokā turēja disku no stikla un spodri­nāta misiņa. Pāris reižu pārlaida tam roku un sakoncentrējies sāka lūkoties atspīdošajā metālā. Velnēns, kas bija iesprostots diskā, pēc brīža atbildēja. Parādījās tumšs attēls, zēns to rūpīgi pētīja. Viņš bija pārāk tālu, lai arī es saskatītu attēlu, bet, kamēr mana saimnieka uzmanība bija novērsta, es nedaudz papētīju apkārtni.

Istaba… Gribēju atrast atslēgu viņa personībai. Iespējams, kādu viņam adresētu vēstuli vai uz mēteļa uzšūtu vārdu. Agrāk tas vienmēr bija izdevies. Es, protams, nemeklēju knēveļa īsto vārdu tas būtu par daudz prasīts -, bet iesākumam labi noderētu arī viņa oficiālais vārds. [22] [1] Visiem burvjiem ir divi vārdi oficiālais vārds un īstais, piedzimstot dotais vārds. īsto vārdu viņiem devuši vecāki, un, tā kā tas ir dabiski sais­tīts ar viņu būtību, šis vārds slēpj lielu spēku un arī vājumu. Burvji cenšas šo vārdu paturēt slepenībā, jo, ja to uzzina ienaidnieks, viņš vai viņa var iegūt varu pār burvi, tāpat kā burvis var izsaukt džinu tikai tad, ja zina viņa īsto vārdu. Tāpēc burvji ļoti rūpīgi slēpj savu īsto vārdu, aizstājot to ar oficiālo vārdu, kas viņiem dots, kad viņi sasniedz noteiktu gadu skaitu. Ir noderīgi zināt burvja oficiālo vārdu lai gan daudz, daudz labāk ir zināt īsto, slepeno.

Bet man nelaimējās. Pati personiskākā un noderīgākā istabas mēbele viņa galds bija rūpīgi apsegts ar biezu, melnu audumu. Skapis istabas stūrī bija aizvērts; tāpat arī skapītis ar atvilktnēm. Starp sveču kalniem bija nolikta vāze ar svaigiem ziediem jauks žests. To puika tur katrā ziņā nebija nolicis pats, tātad kādam viņš patika.

Jaunais burvis pavēcināja labo roku virs diska, un tā virsma atkal satumsa. Viņš to ielika kabatā un palūkojās uz mani. Ui, ui! Tūlīt būs.

Bartimaj, viņš iesāka. Pavēlu tev paņemt Samarkandas amuletu un paslēpt to burvja Artūra Krūmložņas mantu glabā­tavā, noliekot tā, lai to nevar pamanīt, un izdarīt to tik klusi, lai neviens ne cilvēks, ne gars nevienā no līmeņiem neredzētu tevi ne ienākam, ne izejam; pēc tam es tev pavēlu nekavējoties atgriezties pie manis, klusi un nemanāmi, un gaidīt turpmākās pavēles.

Zēnam jau seja metās zila, kad viņš beidza šo runu, jo pavēli visu bija izteicis vienā elpas vilcienā.**

[1] Tas ir ļoti ieteicams, ja ir darīšana ar tādām apķērīgām, gudrām būt­nēm kā es. Bieži vien pauzi starp vārdiem var iztulkot kā punktu, kas vai nu maina pavēles jēgu, vai arī vienkārši pārvērš visu pavēli par birokrā­tisku muldēšanu. Ja mēs kaut ko varam iztulkot nepareizi sev par labu, esi drošs mēs tā arī izdarīsim.

Nikni palūkojos no savu akmens uzacu apakšas. Ļoti labi. Kur šis nelaimīgais burvis atrodas?

Mans pavēlnieks pasmaidīja. Lejasstāvā.

Lejasstāvā… tas nu gan bija pārsteidzoši!

- Iegāzīsi savu meistaru, ko? Nejauki…

- Es netaisos viņu iegāzt. Es tikai gribu, lai amulets ir dro­šībā, aiz visām tām aizsargsistēmām, kas vien viņam ir. Tur to neviens neatradīs. Sīkais apklusa. Bet ja nu tomēr…

- Tad aizdomas nekritīs uz tevi. Tipisks burvju triks. Tu mācies ātrāk nekā vairums bērnu.

- To neviens neatradīs.

- Tu tā domā? To mēs vēl redzēsim.

Es tomēr nevarēju te visu dienu uzkavēties sarunādamies. Ar burvestības palīdzību padarīju amuletu mazu un liku tam izska­tīties pēc zirnekļa tīkla. Tad zirnekļa izskatā ielīdu tuvākajā grīdas dēļa šķirbā un atkal parādījos griestu plaisā apakšstāva istabā.

Biju nonācis tukšā vannasistabā. Durvis bija atvērtas. Es steidzos pa baltā apmetuma klātajiem griestiem tik ātri, cik manas astoņas kājas spēja mani nest. Un brīnījos par zēna nekaunību.

Iegāzt otru burvi tas nebija nekas neparasts. Tas piederēja pie lietas. [23] [1] Burvji ir visneiecietīgākā, greizsirdīgākā un divkosīgākā cilvēku grupa uz zemes, pat briesmīgāki par advokātiem un akadēmiķiem. Viņi dievina varu un vēlas to turēt savās rokās, un meklē iespējas ieriebt saviem sāncenšiem. Aptuveni rēķinot, apmēram astoņdesmit procentos dēmonu izsaukšanas gadījumu tiek dota pavēle nodarīt kaitējumu kādam citam bur­vim vai aizstāvēt burvi pret kāda cita nodarīto kaitējumu. Savukārt garupasaulē lielākā daļa ciņu ir bez personiskiem iemesliem, jo mēs jau necī­nāmies, savas gribas vadīti. Piemēram, man patlaban nebija nekāda naida pret Fakvarlu; nu labi tie ir meli, man viņš riebās bet ne vairāk kā pa­rasti. Galu galā, mūsu abpusējā nepatika bija sakņota daudzos gadu simtos, pat tūkstošos. Bet burvji ķildojās sava prieka pēc. Šajā sakarā mums būtu kaut kas jādara.

Bet iegāzt savu meistaru tas bija mazliet neparasti,

turklāt vēl ņemot vērā, ka šādu nejaucību pastrādā divpadsmit­gadīgs knēvelis. Pieaugušie burvji ķildojās smieklīgi regulāri, bet nejau tik agrā jaunībā, kad viņi vēl tikai apgūst visus burvju mākslas noteikumus un likumus.

Kā es zināju, ka burvis, uz kura darbistabu dodos, ir zēna meistars? Nu, ja vien vecie paradumi nebija atmesti un mācekļi netika sūtīti uz internātskolām apgūt burvju mācības (kas gan bija maz ticams), tad cita izskaidrojuma vienkārši nebija. Burvji turēja savus amata noslēpumus cieši savās noslēgtajās, sīkajās sirsniņās, krājot burvestību doto spēku gluži kā sīkstuļi zeltu, un ar vislielāko piesardzību savas zināšanas nodeva tālāk. Kopš burvju viduslaikiem mācekļi vienmēr bija dzīvojuši savu meis­taru mājās viens māceklis pie viena meistara un burvju māksla tika apgūta vislielākajā slepenībā. No zikurātiem līdz piramīdām, no svētajiem ozoliem līdz debesskrāpjiem, gadu tūk­stošiem mainoties, šī kārtība nemainījās.

Tātad: lai paglābtu savu ādu, šis nepateicīgais bērns bija gatavs izsaukt spēcīga burvja dusmas pār sava nevainīgā meis­tara galvu. Iespaidīgi. Lai gan viņš droši vien bija uz vienu roku ar kādu no pieaugušajiem acīmredzot sava meistara ienaidnie­kiem -, tas tomēr bija apbrīnojami gudrs plāns, īpaši tik jaunam cilvēkam.

Iztipināju ārā no vannasistabas uz savām astoņām kājām. Un tur es ieraudzīju meistaru.

Nekad nebiju dzirdējis par šo burvi Artūru Krūmložņu. Tāpēc iedomājos, ka viņš ir kāds sīks burvītis, triku meistars, kurš nekad nav uzdrošinājies traucēt augstākās garu pasaules būtnes tādas kā mani. Kad viņš pagāja man garām un iegāja vannasistabā (tātad biju iznācis no tās pēdējā brīdī), ierindoju šo cilvēku pie burvju pasaules viduvējībām. To apliecināja ari viņa izskats, kurā bija viss, kas parastam cilvēkam liktos burvim pie­derīgs, gari, pinkaini mati pelnu krāsā, gara, gaiša bārda, kas bija pastiepta uz priekšu gluži kā kuģa priekšgals, un biezas, nokarenas uzacis. [24] [1] Burvji, kuriem ir mazākas spējas, pieliek lielas pūles, lai izskatītos tieši tā. Bet patiešām vareni burvji uzjautrinās, izskatīdamies pēc grāmat­vežiem. Varēju iztēloties viņu traucamies pa Lon­donu melnā velveta uzvalkā, matiem plīvojot. Viņam noteikti bija apzeltīts spieķis un varbūt pat švītīgs apmetnis. Jā, tad viņš noteikti izskatījās ļoti iespaidīgi. Bet ne pašlaik, kad kātoja uz vannasistabu, kāpjot virsū uz pārāk garajām pidžamas starām un nesdams padusē salocītu avīzi.

- Marta! Krūmložņa uzsauca, pirms bija aizvēris vannasis­tabas durvis.

No guļamistabas iznāca maza, apaļīga sieviete. Par laimi, viņa bija kārtīgi saģērbusies. Jā, dārgais?

- Man likās, tu teici, ka tā sieviete vakar visu uzkopa?

- Jā, tā arī bija. Kāpēc vaicā?

- Jo gaitenī pie griestiem stiepjas netīrs zirnekļa tīkls un tajā karājas atbaidošs zirneklis. Pretīgi. To mājkalpotāju vajadzētu atlaist.

- Jā, jā, es redzu. Cik nejauki! Neuztraucies, es ar viņu paru­nāšu. Un tūlīt pat atnākšu ar putekļu lupatu, lai to zirnekļa tīklu aizvāktu.

Dižais burvis kaut ko noburkšķēja un aizvēra vannasista­bas durvis. Sieviete samierinoši pašūpoja galvu un, dungodama jautru dziesmiņu, kāpa lejup. "Atbaidošais" zirneklis ar divām no savām kājām parādīja nepieklājīgu žestu uz vannasistabas durvju pusi un aizrāpoja pa griestiem, stiepdams aiz sevis zir­nekļa tīklu.

Pagāja pāris minūtes, līdz nokļuvu pie ieejas darbistabā, kas atradās vēl stāvu zemāk. Un te apstājos. Durvis bija aizsargātas pret nevēlamiem ienācējiem ar burvestību, kas izskatījās pēc piecstaru zvaigznes. Tas nebija nekas sarežģīts. Zvaigzne izska­tījās kā uzzīmēta ar sarkanu krāsu; bet, ja kāds neuzmanīgais atvērtu durvis, lamatas tiktu iedarbinātas un sarkanā krāsa pārvērstos savā īstajā formā par uguns mēlēm.

Zinu, zinu, izklausās vienreizēji, bet patiesībā tas tāds nieks vien ir. Varbūt nobiedētu ziņkārīgu mājkalpotāju, bet ne jau Bartimaju. Pacēlu savu aizsargvairogu, un, pieskāries durvīm ar vienu kāju, tūlīt pat atlēcu metru nostāk.

Sarkano līniju iekšpusē parādījās mazas, oranžas svītriņas. Pēc brīža tās izplūda pa visu zvaigznes formu gluži kā lava. Tad no tās augšējā stara izlauzās uguns liesma, atsitās pret gries­tiem un krita tieši man virsū.

Jau sagatavoju aizsargvairogu triecienam, bet tāds nemaz nesekoja. Liesma patraucās man garām un trāpīja zirnekļa tīklam, kuru vilku aiz sevis. Un zirnekļa tīkls to uzsūca, gluži kā sulu pa salmiņu. Un tas bija viss. Uguns bija pazudusi. Tā pazuda zirnekļa tīklā, kas palika tikpat auksts kā iepriekš.

Izbrīnīts palūkojos visapkārt. Darbistabas durvīs bija iededzi­nāta melna zvaigzne, kas palēnām atkal sāka sārtoties atguva burvestību pret nākamo miera traucētāju.

Un tad es sapratu, kas bija noticis. Nu protams! Amulets bija izdarījis tieši to, ko amuleti parasti dara, pasargājis tā valkā­tāju. [25] [1] Amuleti ir maģiski priekšmeti, kas tevi aizsargā, atvaira ļauno. Tie ir pasīvi, un, lai gan spēj uzsūkt vai atvairīt bīstamas burvestības, tomēr īpaš­nieks to spēku nevar kontrolēt. Tā tie atšķiras no talismaniem, kam piemīt aktīvs maģisks spēks, kuru var izmantot talismana īpašnieks. Piemēram, pakavs ir (primitīvs) amulets; septiņjūdžu zābaki ir talismans. Jauki. Tas bija ticis galā ar šo burvestību bez mazākajām grūtībām. Man tas patika. Es noņēmu aizsargvairogu un palīdu zem Krūmložņas darbistabas durvīm.

Otrpus durvīm vairs neatradu nekādas lamatas nevienā no līmeņiem tas tikai liecināja par to, ka šis nebija augstākā līmeņa burvis. (Atminējos sarežģīto aizsardzību tīklu ap Saimona Siržulauzēja māju, kur tik viegli biju ielavījies. Ja zēns domāja, ka amulets pie viņa meistara būs drošībā, viņam būs jāpadomā vēlreiz.) Istaba kopumā bija tīra, ja neskaita putekļus plauktos, un tajā atradās viens aizslēgts skapis, kurā droši vien glabājās burvja dārgumi. Ierāpos skapī pa atslēgas caurumu, velkot zirnekļa tīklu aiz sevis.

Iekšā nedaudz izgaismoju telpu. Uz trim stikla plauktiem ar lielu rūpību bija sakārtoti nožēlojami burvju pasaules nieciņi. Dažiem no tiem, piemēram, somiņai ar slepeno kabatu, kas lika pazust monētām, vispār nepiemita maģiskas spējas. Tas lika man atzīt, ka, vērtējot šo burvi pat kā viduvējību, biju pārstei­dzies. Man pat sametās žēl vecā nejēgas. Viņa paša dēļ cerēju, ka Saimons Siržulauzējs nekad neiedomāsies meklēt šeit savu īpašumu.

Skapja dziļumā bija putna totēms no Javas salas, tā spalvas un knābis bija pelēki no putekļiem. Acīmredzot Krūmložņa tam nekad nebija pieskāries. Ievilku zirnekļa tīklu starp somiņu un zaķa kāju un paslēpu aiz totēma. Labi. Šeit to neviens neatra­dīs, ja vien ļoti centīgi nemeklēs. Beidzot es noņēmu amuletam burvestību, atgriežot to iepriekšējā izmērā un formā.

Līdz ar to mans darbs bija paveikts. Bija atlicis tikai atgriez­ties pie zēna. Es izlīdu no skapja un, izgājis no darbistabas, devos atpakaļ uz augšstāvu.

Un tad sākās pats aizraujošākais.

Kāpu augšup uz bēniņiem, protams, izmantojot netīros gries­tus virs kāpnēm, kad zēns pēkšņi nāca man pretī. Viņam sekoja burvja sieva, un mans pavēlnieks izskatījās pagalam nelaimīgs. Tātad viņš bija izsaukts no savas istabas.

Tas lika man sasparoties. Šī situācija nenāca zēnam par labu, un arī viņš to saprata, cik varēja nojaust no sejas izteiksmes. Jaunais burvis zināja, ka esmu brīvībā kaut kur pavisam netālu. Viņš zināja, ka atgriezīšos, jo mans uzdevums bija "nekavējoties atgriezties pie viņa, klusi un nemanāmi, un gaidīt turpmākās pavēles". Puika zināja, ka patlaban varu viņam sekot, klauso­ties un novērojot, uzzinot arvien vairāk par viņu, un ka viņš tur neko nevar līdzēt, kamēr nav atgriezies atpakaļ savā istabā un nostājies pentakla vidū.

īsāk sakot, mans pavēlnieks bija zaudējis kontroli pār situā­ciju, un tas ir visbīstamākais, kas ar burvi var notikt.

Strauji pagriezos un sekoju viņiem. Izpildot savu uzdevumu, paliku kluss un nemanāms, bet neatpaliku ne uz mirkli.

Sieviete veda zēnu uz pirmo stāvu. Viņš jau ir tur, mīļais, viņa sacīja.

Labi, sīkais nomurmināja. Viņa balss bija maiga un pakļā­vīga, un kā man patika to dzirdēt!

Viņi iegāja telpā vispirms sieviete, tad zēns. Durvis aiz­vērās tik ātri, ka man nācās mest pāris tīmekļu, lai paspētu iespraukties durvju spraugā, pirms tās aizvērās. Tas bija lielisks triks žēl, ka neviens to neredzēja. Bet nekā! Es biju kluss un nemanāms.

Mēs bijām nokļuvuši padrūmā ēdamistabā. Artūrs Krūm­ložņa viens pats sēdēja tumša, nopulēta galda galā, un viņam pa rokai bija nolikta krūzīte un apakštasīte, un sudraba kafi­jas kanna. Viņš joprojām bija aizņemts, jo lasīja avīzi, kas bija nolikta priekšā uz galda. Kad ienāca sieviete un zēns, viņš paņēma laikrakstu, atlocīja, ar skaļu švīkstu pāršķīra lapu un atkal salocīja avīzi. Burvis nepacēla acis.

Dāma pietipināja pie galda. Artūr, Netenjels ir šeit, viņa sacīja.

Zirneklis bija iekārtojies tumšā stūrī virs durvīm. Dzirdot šos vārdus, tas palika nekustīgi sēžam, kā jau zirnekļi mēdz darīt, bet iekšēji sajūsmā trīcēja.

Netenjels! Labi. Tas bija sākums.

Ar prieku vēroju, kā zēns saviebjas, izdzirdot savu vārdu. Viņa acis šaudījās pa labi un pa kreisi, meklējot, vai neesmu šeit ielavījies.

Burvis nekā neizrādīja, ka būtu dzirdējis sievas vārdus, un turpināja gremdēties rīta avīzē. Viņa kundze sāka kārtot diezgan nožēlojamos sausos ziedus uz kamīna malas. Tagad es sapratu, kas bija nolicis zēna istabā puķu vāzi. Sausās puķes vīram, svaigi ziedi māceklim tas izskatījās interesanti.

Krūmložņa atkal atlocīja, pāršķīra un salocīja avīzi un turpi­nāja lasīt. Zēns klusi stāvēja un gaidīja. Tagad, kad biju ārpus pentakla un tādējādi nebiju pakļauts tiešai viņa kontrolei, es varēju viņu novērtēt daudz bezkaislīgāk. Viņš bija novilcis mēteli un tērpies tikai pelēkās biksēs un džemperī. Jaunā burvja mati bija samitrināti un atglausti atpakaļ, zem rokas atradās papīru sainis. Pats cieņas un godbijības iemiesojums.

Viņam nebija nekādu īpašu pazīmju ne dzimumzīmes, ne rētas, ne citu īpatnību. Puikas mati bija tumši un taisni, seja pastiepta uz priekšu. Āda ļoti bāla. Paviršam vērotājam viņš varētu šķist pavisam neievērojams. Bet mans gudrais un nenovīdīgais skatiens pamanīja arī ko citu: zēna vērīgās acis; pirkstus, kas nepacietīgi bungoja pa papīru ķīpu; smalko seju, kas spēja pieņemt tādu izteiksmi, kādu no viņa gaidīja. Tieši tobrīd audzēknim bija padevīga, bet vērīga sejas izteiksme, kam vajadzēja glaimot vecajam vīram. Tomēr acis nemitīgi klīda pa istabu, meklējot mani.

Negribēju bērnam likt ilgāk mocīties. Kad viņš skatījās manā virzienā, es pāris reižu pagriezos, pakustināju dažas kājas, prie­cīgi pagorīju vēderu. Puika tūlīt pat mani pamanīja, kļuva vēl bālāks nekā pirms tam un iekoda lūpā. Bet viņš nevarēja neko darīt, nenododams sevi.

Manas jautrās dejas vidū Krūmložņa pēkšņi nikni norūcās un uzsita ar plaukstu pa galdu. Paskaties tikai, Marta! viņš sacīja. Mierdaris atkal sacerējis vienu no tiem saviem austrumu stila gabaliem. Arābijas gulbji… Vai tu kādreiz esi dzirdējusi tādas sentimentālas muļķības? Un tik un tā biļetes uz visām izrādēm ir izpārdotas jau līdz janvārim… Cilvēki ir dīvaini!

- Visas biļetes jau izpirktas? Ak, Artūr, es arī gribēju šo izrādi redzēt…

- Es citēju: "..luga, kurā jauka misionāru meitene no Cizikas iemīlas brūnādainā džinā.." tās ir ne tikai romantiskas, bet arī sasodīti bīstamas muļķības! Cilvēki tiek dezinformēti…

- Ak, Artūr…

- Tu esi redzējusi džinu, Marta. Vai tu jebkad esi manījusi džinu ar "melnām acīm, kas izkausē tavu sirdi"? Varbūt vienīgi izkausē tavu seju…

- Tev taisnība, Artūr.

- Bet Mierdaris jau zina labāk. Cik apkaunojoši! Es nudien kaut ko uzsāktu, ja viņš nebūtu tik tuvos draugos ar premjer­ministru.

- Jā, mīļais. Vai tu vēlies vēl kafiju?

- Nē. Premjerministram labāk vajadzētu palīdzēt manam Iekšlietu departamentam, nevis izniekot laiku, tiekoties ar rakstniekiem. Pagājušajā nedēļā vien četri zagļi, Marta, četri. Un nozagtas vērtīgas lietas. Es tev saku, viss iet uz leju. To pateicis, Krūmložņa ar vienu roku pacēla uz augšu ūsas, ar otru pielika pie mutes kafijas krūzi un skaļi iestrēba dzērienu. Marta, šī ir auksta. Uzsildi vēl kafiju, labi?

Sieva devās prom izpildīt uzdevumu. Tiklīdz viņa bija izgā­jusi, burvis nolika avīzi malā un beidzot pievērsās savam audzēknim.

Vecais vīrs nokāsējās. Tā. Tu esi klāt, vai ne?

Par spīti uztraukumam, zēna balss bija mierīga. Jā, ser. Jūs vēlējāt mani ataicināt.

- Tā gan. Es esmu runājis ar taviem skolotājiem, un, izņe­mot Sindras kungu, visiem par tevi ir labas atsauksmes. Viņš pacēla roku, lai apklusinātu zēnu, kurš jau gribēja izteikt patei­cību. Tu nudien to neesi pelnījis pēc tā, ko izdarīji pagāju­šajā gadā. Tomēr, par spīti konkrētiem trūkumiem, uz kuriem vairākkārt esmu vērsis tavu uzmanību, pamatprincipu apguvē tu esi krietni progresējis. Tāpēc, burvis ieturēja izteiksmīgu pauzi, ir pienācis laiks tev pirmoreiz izsaukt dēmonu.

Pēdējo teikumu viņš izrunāja ļoti lēni, acīmredzot gribēdams iedvest zēnā bijību. Bet Netenjela (kā es tagad zināju viņu saukt) domas bija kaut kur citur. Viņš domāja par zirnekli.

Zēna izklaidība nepaslīdēja garām Krūmložņam neievērota. Viņš stingri pabungāja pa galdu, lai pievērstu sava audzēkņa uzmanību.

- Klausies, ko es saku, puika! viņš sacīja. Ja tu šitā uztrau­cies, jau domājot vien par garu Izsaukšanu, tu nekad nekļūsi par burvi. Labi sagatavots burvis nebaidās ne no kā. Saprati?

Māceklis piespieda sevi koncentrēties un pievērst uzmanību meistaram. Jā, ser. Protams, ser.

- Turklāt es būšu kopā ar tevi visu Izsaukšanas laiku, blakus pentaklā. Man pie rokas būs dučiem aizsargājošu burvestību un daudz pulverveida rozmarīna. Mēs sāksim ar kādu jauku dēmoniņu, piemēram, smilšu krupja velnēnu. [26] [1] smilšu krupja velnēns neinteresants radījums, kas izskatās un uzvedas gandrīz kā parasts krupis. Ja viss izdosies, turpināsim ar kurmēnu. [27] [1] Kurmēns vēl garlaicīgāks radījums par smilšu krupja velnēnu, ja vien tas ir iespējams.Secināju, ka šis burvis ir ļoti neapķērīgs, ja vēl nebija pama­nījis nicinājuma liesmiņu puišeļa acīs. Bet vecais vīrs dzirdēja tikai Netenjela pazemīgo balsi. Jā, ser. Es ļoti gaidu šo mir­kli.

- Lieliski. Vai tev jau ir kontaktlēcas?

- Jā, ser. Saņēmu tās pagājušajā nedēļā.

- Labi. Tad mums vēl jānokārto tikai viens…

- Vai gadījumā pie durvīm kāds neklauvēja, ser?

- Nepārtrauc mani, puika! Kā tu uzdrīksties! Mums jāno­kārto vēl kaut kas, ko varu novilcināt, ja tu neuzvedīsies pie­nācīgi: tas ir, mums tev jādod vārds, kādā tevi sauks ikdienā. Pievērsīsimies šim uzdevumam pēcpusdienā. Pēc pusdienām ienāc bibliotēkā ar Loeiu's[28][1] Grāmatu izdevniecība Vācijā. Tulk. piez. Vārdu almanahu, un mēs kopā izraudzīsimies tev vārdu.

- Jā, ser.

Zēna pleci bija nošļukuši, viņa balss tikko dzirdama. Viņam pat nevajadzēja redzēt mani līksmojam savā tīklā, lai zinātu, ka esmu visu sapratis.

Netenjels nebija viņa oficiālais vārds. Tas bija vārds, ko zēnam bija devuši vecāki. Šis muļķis bija mani izsaucis, vēl nesaņēmis savu oficiālo vārdu. Un tagad es zināju viņa īsto vārdu! Krūm­ložņa atgāzās savā krēslā. Ko tu gaidi, puika? Nav laika slais­tīties līdz pusdienām tev vēl daudz kas jāiemācās. Vari iet.

Jā, ser. Paldies.

Zēns apātiski vilkās uz durvīm. Priecīgi klabinot apakšžokli, es viņam sekoju, atmuguriski apmetot astoņkārtīgu kūleni.

Viņš tagad bija manās rokās. Mēs bijām gandrīz vienlīdzīgi. Puika zināja manu vārdu, es viņējo. Viņam bija sešu gadu pie­redze, man piectūkstoš desmit. Te kaut ko varēja iesākt.

Pavadīju viņu augšup pa kāpnēm. Viņš tūļājās, lēni velkot kājas.

Pasteidzies taču! Dodies atpakaļ uz savu pentaklu. Es stei­dzos pa priekšu, mani sajūsmināja gaidāmā sacensība ar zēnu.

Vēl tikai astoņi pakāpieni.

Netenjels