Samarkandas amulets

32

Times! Rīta izdevums!

Avīžzēns lēnām ripināja savus rokas ratiņus pa ielu, apstāda­mies ikreiz, kad garāmgājēji pastiepa viņam monētas. Cilvēku uz ielas bija daudz, un tirgonis tikai ar grūtībām virzījās uz priekšu. Viņš bija ticis līdz maiznīcai, kad Netenjels un Barti­majs parādījās ēnainajā alejā pie pamestās bibliotēkas un iznāca uz ielas.

Netenjelam kabatā joprojām šķindēja atlikums no tās naudas, ko viņš bija paņēmis no Martas kundzes burkas tajā dienā, kad brauca uz pilsētu. Viņš palūkojās uz ratiņiem: pilni ar Times valdības oficiālo avīzi. Avīžzēnam galvā bija rūtaina žokejcepure, rokās bezpirkstu cimdi un mugurā garš, melns mētelis, kas sniedzās viņam gandrīz līdz potītēm, pirkstu gali zili no aukstuma. Ik pa laikam avīžu pārdevējs izbļāva to pašu aizsmakušo kliedzienu: Times! Rīta izdevums!

Netenjelam nebija daudz pieredzes saskarsmē ar vienkār­šajiem ļaudīm. Viņš uzrunāja zēnu visuzstājīgākajā balss tonī. Times. Cik tas maksās?

- Četrdesmit pensi, sīkais. Netenjels pasniedza naudu un pretī saņēma avīzi. Avīžzēns paskatījās uz viņu sākotnēji vienaldzīgi, pēc tam jau ar pieaugošu interesi. Netenjels devās tālāk, bet puika vērsās pie viņa.

- Tu izskaties briesmīgi, draudziņ, viņš jautri bilda. Visu nakti pavadīji uz ielas?

- Nē. Netenjels savilka seju noraidošā grimasē. Viņš cerēja, ka tā liks svešajam turēties tālāk.

Nekā. Protams, ne, protams, ne, avīžzēns bilda. Un, pat ja tā būtu, es tevi nevainotu, ja tu to neatzītu. Bet pēc vakara signāla tev jābūt uzmanīgam. Policija okšķerē apkārt vēl vairāk nekā parasti.

- Pēc kāda vakara signāla? džins pavaicāja.

Avīžu pārdevējs pārsteigumā iepleta acis. Tu esi galīgi atpa­licis, vecīt! Pēc tā briesmīgā uzbrukuma Parlamentam no šīs nedēļas ieviests vakara signāls precīzi astoņos vakarā. Tas gan neko nekaitē, bet no astoņiem tiek palaistas Izlūklodes un arī Nakts policija dodas apgaitā, un tad ir labāk paslēpties kādā kaktā, pirms viņi tevi atraduši. Liekas, ka jums līdz šim ir vei­cies. Zināt ko es varētu ieteikt labu vietu, kur pārlaist šo nakti, ja jums tas gadījumā būtu nepieciešams. Tur ir droši, tā ir pati labākā vieta… viņš ieturēja pauzi un palūkojās apkārt, … ja jums ir kaut kas pārdodams.

Netenjels palūkojās uz viņu neko neizsakošām acīm. Pal­dies. Mums nav, ko pārdot.

Zeperis pakasīja pakausi. Dariet, kā jums labpatīk. Nu, es arī nevaru te ilgi pļāpāt. Dažiem no mums jāstrādā. Es nu dodos prom. Viņš satvēra savu ratiņu rokturus un lēnām brauca prom, bet Netenjels ievēroja, ka avīžzēns vairākas reizes atska­tās pār plecu.

- Dīvaini, Bartimajs noteica. Par ko viņš īsti runāja?

Viņa saimnieks paraustīja plecus. Viņš jau bija to aizmirsis.

Atnes man ēdienu un kādas siltākas drēbes. Es došos atpakaļ uz bibliotēku un izlasīšu avīzi.

- Lai notiek! Pamēģini neiekulties nepatikšanās, kamēr esmu prom. Džins pagriezās un iejuka pūlī.

Trīs slejas garais raksts bija iespiests otrajā lappusē starp Nodarbinātības ministrijas ikmēneša paziņojumu par jaunu mācekļu uzņemšanu un korespondenci par Itālijas kampaņu. Tas ar nožēlu vēstīja, ka pagājušonakt postošā ugunsgrēkā savā mājā gājis bojā iekšlietu ministrs Artūrs Krūmložņa un viņa sieva Marta. Ugunsgrēks sācies apmēram piecpadsmit minūtes pāri desmitiem vakarā un pilnībā ticis apdzēsts tikai pēc trim stundām, sadarbojoties ugunsdzēsēju komandām un ārkārtas vienības burvjiem. Līdz tam laikam nams bija nodedzis līdz pamatiem. Arī divas blakus ēkas tikušas pamatīgi sabojātas, bet to iemītnieki laikus evakuēti. Rakstā bija teikts, ka ugunsgrēka cēloņi vēl nav noskaidroti, tomēr policija uz aizdomu pamata vēlas nopratināt Krūmložņas kunga mācekli Džonu Mandrāku, divpadsmit gadus vecu zēnu, kura ķermeni sadegušajā namā tā arī neatrada. Ir liecinieki, kas redzējuši, kā viņš bēg no noti­kuma vietas. Tika izteikti minējumi, ka šim Mandrākam bijusi nestabila psihe; jau pirms gada viņš bija uzbrucis vairākiem ievērojamiem burvjiem, un sabiedrībai tiek izteikts brīdinājums no viņa uzmanīties. Raksta nobeigumā bija piebilsts, ka Krūm­ložņas kunga nāve ir liels zaudējums valdībai, kam viņš bija uzticīgi kalpojis visu savu dzīvi un veicis daudzus nozīmīgus ieguldījumus, kurus šeit diemžēl nebija vietas uzskaitīt.

Netenjels, kas sēdēja pie loga, ļāva avīzei nokrist zemē, nolieca zodu uz krūtīm un aizvēra acis. Izlasīt par notikušo bezkaislīgā avīžrakstā bija par daudz; tas trāpīja zēnam kā zibens spēriens. Viņš šūpojās uz priekšu un atpakaļ, aptvēris ar rokām ceļus; vēlējās, kaut varētu raudāt, bet nespēja. Tas nebija labi… Bet viņš jutās pārāk noguris. Vienīgā vēlēšanās gulēt, gulēt…

Zēnu kāds pabukņīja ar zābaku; tas nebija pārāk maigs pie­skāriens. Netenjels satrūkās un atvēra acis.

Blakus stāvēja džins ar savu pierasto smaidiņu lūpās. Viņš rokās turēja papīra maisiņu, no kura plūda kārdinoša ēdiena smarža. Bads pārvarēja Netenjela pašcieņu viņš paķēra papīra maisiņu no Bartimaja rokām, gandrīz izliedams sev klēpī karsto kafiju no polistirola krūzītes. Zem krūzītes bija divi rūpīgi ietīti papīra sainīši, un katrā no tiem atradās silta gaļas un salātu sviestmaize. Jaunajam burvim šķita, ka nekad dzīvē nav ēdis neko tik garšīgu. Pāris minūšu laikā viņš bija notiesājis abas sviestmaizes un tagad sildīja apsaldētos pirkstus pie karstās kafijas krūzes.

- Tā nu gan bija izrāde, džins novilka.

Viņa saimnieks iestrēba kafiju. Kā tu to visu dabūji?

- Nozagu. Liku kioskā sagatavot paciņu līdznešanai un tad, paņēmis maisiņu, aizbēgu, kamēr viņš sita čeku uz kases apa­rāta. Nekas īpašs. Protams, tika izsaukta policija.

Netenjels noelsās. Tikai policijas mums vēl trūka!

- Neuztraucies. Viņi meklēs garu, gaišmatainu dāmu zvēr­ādas kažokā. Runājot par kažokiem… viņš norādīja uz nelielu drēbju kaudzīti, kas gulēja uz grīdas, te tu atradīsi labākas drēbes. Mēteli, bikses, cepuri un cimdus. Ceru, ka tev derēs. Ņēmu pašus mazākos, kādus vien varēju atrast.

Pēc kāda laiciņa Netenjels jau bija puslīdz labi paēdis, labāk ģērbies un jau nedaudz atguvies. Viņš apsēdās pie ugunskura, lai sasildītos. Džins apmetās blakus, vērdamies uguns liesmās.

- Viņi domā, ka to izdarīju es, zēns teica, norādot uz avīzi.

- Un ko tad tu gaidīji? Siržulauzējs taču neies visā atzīties, vai ne? Kurš burvis gan tik muļķīgi rīkotos? Bartimajs zīmīgi piemiedza Netenjelam ar aci. Ugunsgrēks taču tika sarīkots ar mērķi noslēpt Siržulauzēja ielaušanos jūsu mājā. Un, tā kā neizdevās tevi novākt, viņš mēģinās visu vainu uzgrūst tev.

- Mani meklē policija…

- Jā. Policija no vienas puses un Siržulauzējs no otras. Viņa spiegi jau noteikti pilsētā dzen tev pēdas. Jauka, maza spiegu kustība. Viņš vēlas, lai tu pastāvīgi bēguļotu, slēptos un pat nedomātu viņam tuvoties.

Sarunas biedrs grieza zobus. To mēs vēl redzēsim. Ja nu es pats aizietu uz policiju? Es visu izstāstītu, un viņi varētu pār­meklēt Siržulauzēja māju un atrast amuletu…

- Un tu iedomājies, ka viņi tevī klausīsies? Tu tagad esi aiz­domās turamais… Un, pat ja tā nebūtu, es tavā vietā tik un tā uzmanītos no varas iestādēm. Siržulauzējs nedarbojas viens pats. Viņa meistars Sīlers…

- Sīlers? Nu, protams, krunkainais, sarkansejainais ve­čuks. Sīlers ir viņa meistars? Jā, es viņu zinu. Es noklausī­jos, kā viņi runā Parlamenta ēkā… Viņi runāja par amuletu! Ar viņiem kopā bija vēl viens, vārdā Laims.

Džins pamāja. Un tā var būt tikai aisberga redzamā daļa. Tonakt, kad es nozagu amuletu, man dzinās pakaļ neskaitā­mas Izlūklodes tas bija daudzu burvju darbs. Un, ja tā ir plaša sazvērestība, tu nevari droši doties uz varas iestādi, jo nekad nevar zināt, vai šis cilvēks tevi nenodos un pēc tam nenogalinās. Piemēram, arī maģisko priekšmetu tirgotājs Solto Pinns varētu būt viņu sabiedrotais. Tas ir viens no Siržulauzēja tuvākajiem draugiem, viņi vakar kopā ēda pusdienas. To es uzzināju, kad biju aizkavējies Pinna veikalā.

Netenjels atkal sadusmojās. Tu biji nevērīgs! Es tev liku izspiegot Siržulauzēju, nevis apdraudēt mani!

- Nomierinies, nomierinies. Tieši to jau es arī darīju. Es biju devies pie Pinna, lai noskaidrotu par amuletu. Siržulauzējs to ir ieguvis no burvja, vārdā Bīčems, turklāt uzdodams savam nolīgtajam vīram pārgriezt šim burvim rīkli. Valdība vēlas atgūt amuletu. Es būtu noskaidrojis vēl vairāk, bet diemžēl atsteidzās ifrīts un aizrāva mani uz Taueru.

- Bet tu izbēgi. Kā tev tas izdevās?

- Ak, tas bija diezgan interesanti, Bartimajs novilka. Pa­tiesībā mani izglāba pats Siržulauzējs. Viņš noteikti bija padzir­dējis no Pinna vai kāda cita, ka ir sagūstīts ārkārtīgi izveicīgs džins, un tūlīt pat nospriedis, ka tam jābūt man, amuleta nolau­pītājam. Viņš aizsūtīja savus džinus Fakvarlu un Džaboru mani izglābt jāsaka, tas bija visai riskants pasākums. Kā tev šķiet, kāpēc viņš tā darīja?

- Gribēja atgūt amuletu.

- Tieši tā. Un viņš to drīz vien vēlas izmantot. Vismaz vakar­nakt viņš tā teica. Un Fakvarls stāstīja to pašu: nākamo pāris dienu laikā amulets tiks likts lietā. Tā ka laiks negaida.

Netenjelam kaut kas atausa atmiņā. Parlamentā kāds teica, ka Siržulauzējs drīzumā rīkojot balli vai konferenci. Kaut kur ārpus Londonas.

-Jā, to es arī uzzināju. Siržulauzējam ir sieva, draudzene vai paziņa vārdā Amanda. Šī konference notiks pie viņas. To apmeklēs arī premjerministrs. Es redzēju Amandu Siržulauzēja mājā, kad pirmo reizi devos pēc amuleta. Saimons ļoti centās atstāt uz viņu labu iespaidu, tāpēc diez vai tā bija viņa sieva. Man likās, ka viņi nav pazīstami sevišķi ilgi.

Zēns brīdi padomāja. Es noklausījos, kā Siržulauzējs teica Šīleram, ka viņš vēlas atcelt konferenci. Tas bija, kad viņš vēl nebija atradis amuletu.

- Jā. Bet tagad viņš to ir atguvis.

Netenjels juta, kā atkal pāri brāžas dusmu vilnis. Samar­kandas amulets! Vai tu noskaidroji, kā tas darbojas?

- Tikai mazliet vairāk, nekā es jau zināju. Šis amulets jau sen tiek uzskatīts par lielas varenības simbolu. Šamanis, kas to pagatavoja, bija ļoti dižs burvis daudz spēcīgāks par jebkuru nojums. Viņa ciltij nebija ne gudru grāmatu, ne pergamenta tīs­tokļu: viņi nodeva savas zināšanas tālāk ar vārdu palīdzību un paturēja atmiņā. Tātad amulets aizsargā valkātāju pret jebkuru maģisku uzbrukumu tas būtu vienkāršākais skaidrojums. Tas nav talismans to nevar izmantot agresīvi, lai nogalinātu savus sāncenšus. Tas darbojas tikai aizsargājoši. Visi amuleti…

Jaunais burvis viņu pārtrauca: Nelasi man lekciju! Es zinu, ko amuleti dara!

- Tikai pārbaudīju. Es jau nezinu, ko mūsdienās bērniem māca. Es pieredzēju amuleta spēku, kad tu man biji uzdevis iefiltrēt to Krūmložņas darbistabā.

Netenjela seja dusmās noraustījās. Es neliku tev to iefil­trēt!

- Protams, ne. Bet amulets tika galā ar diezgan vājo Uguns burvestību bez grūtībām. Iesūca to sevī un viss. Un tas tika vaļā arī no Krūmložņas pašvakā uzbrukuma Siržulauzējam vakarnakt kā jau tu varbūt pamanīji, karājoties man zem rokas. Viens no maniem ziņotājiem pačukstēja, ka amuletā it kā esot paslēpta varena, būtne no Citas pasaules: ja tā, tad tas ir ļoti spēcīgs.

Netenjelam sāpēja acis. Viņš tās paberzēja ar rokām. Vairāk par visu zēns vēlējās gulēt.

- Lai arī kādas būtu amuleta spējas, džins turpināja, ir pilnīgi skaidrs, ka Siržulauzējs tās izmantos turpmāko dienu laikā, visticamāk, šajā konferencē. Kā? Grūti pateikt. Kāpēc? Viegli pateikt. Viņš grib iegūt varu. Bartimajs nožāvājās.

- Vecs stāsts.

Netenjels nolamājās. Viņš ir nodevējs! Atkritējs!

- Parasts burvis. Tu esi tieši tāds pats.

- Ko? Kā tu uzdrošinies! Es…

- Nu, varbūt vēl ne, bet pagaidi pāris gadu. Džins izskatījās garlaikots. Tātad ko tu domā darīt?

Netenjelam pēkšņi iešāvās prātā kāda doma. Pirms pāris dienām tika sarīkots uzbrukums Parlamentam, viņš teica.

- Vai, tavuprāt, Siržulauzējam ar to bija kāds sakars?

Džins neticīgi pašūpoja galvu. Es šaubos. Tas uzbrukums bija amatieru līmenī. Turklāt, spriežot pēc Siržulauzēja vēstu­lēm, viņi ar Sīleru tovakar nebija neko iecerējuši.

- Mans meistars domāja, ka tā ir Pretošanās kustība cil­vēki, kas ienīst burvjus.

Bartimajs pasmīnēja. Drīzāk. Piesargies tagad viņi vēl ir neorganizēti, bet beigu beigās jūs pieveiks. Tā vienmēr notiek. Paskaties uz Ēģipti, Prāgu…

- Prāga ir pagrimusi.

- Prāgas burvji ir pagrimuši. Un viņi tur vairs nevalda. Paska­ties te… Vienā bibliotēkas telpas pusē satrupējušie plaukti bija sagāzušies. Sienas bija nokrāsotas ar grafiti un dažiem rūpīgi uzzīmētiem hieroglifiem. Vecās pasaules lāsts, Bartimajs teica. Jums šeit ir izglītoti noziedznieki. Tas lielākais vēsta: Nāvi kaklakungiem! Un tas esi arī tu, Netij, ja nemaldos.

Netenjels nelikās ne zinis par džina teikto; viņš mēģināja sakopot domas. Ja ir pārāk bīstami ziņot par Siržulauzēju varas iestādēm, zēns teica, tad atliek tikai viena iespēja. Man pašam jādodas uz konferenci un tur jāatmasko sazvēres­tība!

Bartimajs daudznozīmīgi noklepojās. Man šķiet, mēs vie­nojāmies pārmērīgi neriskēt… Piesargies šī iecere man šķiet pašnāvnieciska.

- Bet ne tad, ja mēs visu rūpīgi pārdomāsim. Vispirms mums jāzina, kad un kur šī konference notiek. Tas varētu būt sarež­ģīti… Tev būs jānoskaidro šī informācija! Te Netenjels nola­mājās. Bet tas prasīs ilgu laiku! Ja vien man būtu grāmatas un vīraks es varētu izsaukt velnēnu baru, kas izspiegotu visus ministrus vienlaikus. Nē viņus būtu grūti kontrolēt. Vai es varētu…

Džins bija pacēlis no grīdas avīzi un šķirstīja to. Vai arī tu vienkārši varētu izlasīt šeit iespiesto rakstu.

-Ko?

- Šeit, Parlamenta vēstīs. Klausies: Trešdien, otrajā decem­brī, Hedlhemas muižā Amanda Katkarta rīko ikgadējo Parla­menta konferenci un Ziemas balli. Konferenci apmeklēs arī augsti godājamais Ruperts Devro, tāpat arī Angus Nešs, Dže­sika Vaitvela, Hloja Baskara, Tims Hildiks, Šolto Pinns un citi valdošās elites pārstāvji.

Netenjels izrāva džinam no rokām avīzi. Amanda Katkarta tā noteikti ir Siržulauzēja draudzene. Par to nav šaubu.

- Žēl, ka mēs nezinām, kur atrodas Hedlhema.

- Mans Novērošanas disks to atradīs, puišelis izvilka no kabatas disku.

Bartimajs greizi palūrēja uz disku. Diez vai. Tas izskatās pēc viltojuma.

- Es pats to pagatavoju.

- Kā tad.

Netenjels divreiz pārlaida plaukstu pār disku un nomurmi­nāja Izsaukšanas vārdus. Pēc trešās reizes diskā parādījās vel­nēna seja, kas nepārtraukti griezās uz riņķi. Velnēns pārstei­gumā uzrauca uzacis.

- Vai tad tu neesi pagalam? tas vaicāja. -Nē.

- Žēl gan.

- Beidz griezties! jaunais burvis uzšņāca. Man tev ir viens uzdevums.

- Pagaidi brītiņu! velnēns izsaucās, pēkšņi apstājies. Kas ir kopā ar tevi?

- Tas ir Bartimajs, vēl viens no maniem vergiem.

- Vismaz viņam tā gribas domāt, džins norūca.

Velnēns sarauca pieri. Tas pats Bartimajs? Tas, kurš sēdēja Tauerā? -Jā.

- Vai tad viņš nav pagalam? -Nē.

- Žēl gan.

- Šis gan ir nešpetns, džins izstaipījās un nožāvājās. Pasaki, lai piesargās. Es šitādus velnēnus izmantoju par zobu bakstāmajiem.

Mazulis saviebās. Ak šitā? Bet es tādus džinus kā tu uzkožu brokastīs, vecīt!

Netenjels piesita kāju pret grīdu. Vai jūs abi paklusēsiet un ļausiet man izteikt pavēli? Es te esmu galvenais. Velnēn, es gribu, lai tu man parādi Hedlhemas muižu, kur notiks kon­ference! Tas ir kaut kur ārpus Londonas. Pieder kādai sievie­tei, vārdā Amanda Katkarta. Viss. Dodies izpildīt savu uzde­vumu!

- Cerams, ka tas nav pārāk tālu. Mana astrālā saite taču nav bezgalīgi gara!

Disks apmācās. Netenjels nepacietīgi gaidīja, kad tas noskaid­rosies.

- Tas nu gan ir viens lēns Novērošanas disks, Bartimajs aizrādīja. Vai tu esi pārliecināts, ka tas vispār darbojas?

- Protams, darbojas! Vienkārši uzdevums ir grūts, tāpēc tas paņem ilgāku laiku. Un neceri, ka tev nebūs darba! Kad būsim atraduši Hedlhemas muižu, es gribu, lai tu dodies to pārbau­dīt. Paskatīsies, kas tur notiek. Varbūt Siržulauzējs jau izliek lamatas.

- Tad tām jābūt ļoti smalkām lamatām, lai apmuļķotu visus tos varenos burvjus, kas trešdien dosies turp. Kāpēc tu to disku nepakrati?

- Es jau tev teicu, ka tas darbojas! Skaties!

Diskā atkal parādījās velnēna seja, viņš pūta un elsa, it kā būtu galīgi bez elpas. Kas tev ir uznācis? tas burkšķēja. Lielākā daļa burvju izmanto Novērošanas diskus, lai izspie­gotu, kā viņu simpātijas mazgājas dušā. Bet tu ne. Tev tas būtu pārāk neinteresanti. Es vēl nekad nebiju tuvojies tik labi apsargātai vietai. Šī muiža ir gandrīz tikpat briesmīga kā pats Tauers. Smalki sakaru un apsardzes tīkli, daudz sargu, nudien, ļoti daudz. Man bija jāpazūd drīz vien pēc parādīšanās. Šis ir labākais attēls, kādu es varēju sagādāt.

Diskā parādījās ļoti miglaina bilde. Tajā varēja saskatīt izplū­dušu, brūnu ēku ar vairākiem tornīšiem, kurai apkārt bija mežs, bet uz muižu veda garš piebraucamais ceļš. Aiz mājas pēkšņi parādījās divi melni punkti, kas strauji tuvojās.

- Redzi? velnēns norādīja. Sargkareivji. Viņfmani sajuta, tiklīdz es materializējos. Un metās man pakaļ. Aši, vai ne? Nav nekāds brīnums, ka laidos lapās.

Attēls pazuda, un tā vietā atkal parādījās mazuļa seja. Nu, kā tas bija?

- Nekam nederīga bilde, Bartimajs norūca. Mēs tik un tā nezinām, kur tā muiža atrodas.

- Te nu tu maldies, mazuļa sejā parādījās ļoti pašapmie­rināta izteiksme. Tas ir piecdesmit jūdzes uz dienvidiem no Londonas un deviņas jūdzes uz rietumiem no Braitonas dzelz­ceļa līnijas. Milzīgs īpašums; garām pabraukt nav iespējams. Varbūt es esmu lēns, toties vērīgs.

- Vari atpūsties. Netenjels pārlaida plaukstu pār disku, un tas atkal bija tukšs. Un tagad sāksim. Stingrā apsardze nenoliedzami norāda, ka tieši tur notiks konference. Trešdien… Mums ir divas dienas laika, lai turp nokļūtu.

Džins piepūta vaigus. Tikai divas dienas, un mēs atkal būsim Siržulauzēja, Fakvarla un Džabora žēlastībā. Turklāt satiksimies ar simtiem burvju, kuri visi ir pārliecināti, ka tu esi dedzinātājs. Ak tu dieniņ! Nespēju vien sagaidīt.

Viņa saimnieka seja apmācās. Mums bija vienošanās, atce­ries? Mums vajadzīgs tikai labs plāns. Dodies uz Hedlhemas muižu, piekļūsti tik tuvu, cik vien vari, un noskaidro, kā mēs tur varam ielavīties. Es tevi gaidīšu tepat. Man jāpaguļ.

- Cilvēkiem nudien trūkst izturības. Ļoti labi: es dodos prom. Bartimajs piecēlās kājās.

- Cik ilgu laiku tas prasīs?

- Pāris stundu. Es būšu atpakaļ, pirms iestāsies tumsa. Atce­ries par vakara signālu un Izlūklodēm! Labāk vispār neblandies apkārt.

- Beidz mani mācīt! Vienkārši dodies prom! Pagaidi vai tu man neparādītu, kā sakurt ugunskuru?

Pēc pāris minūtēm džins jau bija prom. Netenjels gulēja uz grīdas blakus ugunskuram. Un viņam pāri kā ēnas gūlās bēdas un vainas apziņa, bet nogurums bija stiprāks par tām abām kopā. Tāpēc drīz vien zēns jau bija aizmidzis.