Samarkandas amulets

6

Galvenā problēma ar tik varenu maģisku priekšmetu ka Samarkandas amulets ir tā, ka šādām lietām piemīt uzkrītoši spēcīga, pulsējoša aura, [13] [1] Ari dzīvām būtnēm ir auras. Tās pieņem krāsainu apļu veidolu, ieskaujot dzīvas būtnes ķermeni. Auras eksistē pirmajā līmenī, bet vairums cilvēku tās neredz. Daudzi dzīvnieki, piemēram, kaķi, var saredzēt auras, tāpat arī džini un daži īpaši apdāvināti cilvēki. Aura maina krāsu atkarībā no cilvēka garastāvokļa un ir noderīgs līdzeklis, lai noteiktu, vai cilvēks ir nobijies, nikns, bēdīgs vai jūtas citādi. Tāpēc ir ļoti grūti apmānīt kaķi vai džinu, ja vēlat tam ļaunu.

kas pievērš apkārtējo uzmanību gluži kā kails cilvēks bērēs. Es zināju: tiklīdz Saimons Siržulauzējs uzzinās par amuleta zādzību, viņš tūlīt pat sūtīs izlūkus mek­lēt šo nodevīgo pulsāciju. Un, jo ilgāk es palikšu vienā vietā, jo lielākas iespējas viņiem būs mani atrast. Zēns mani neizsauks pirms rīta blāzmas, [14] [1] Man daudz labāk patiktu nekavējoties doties pie puišeļa un tikt vaļā no amuleta. Bet burvji gandrīz vienmēr ievēro vienotu laiku Izsaukšanai. Tas viņus pasargā no iespējamības, ka mēs pieķertu viņus pašiem neizde­vīgā situācijā.

tāpēc man vajadzēja pārdzīvot vēl pāris nemierīgu stundu.

Ko gan burvis varētu sūtīt man pakaļ? Diezin vai viņam piederēja vēl kāds tik spēcīgs džins kā Fakvarls un Džabors, bet viņš katrā ziņā varēja uz ātru roku savākt vēl duci vājāku izlūku. Parasti spēju pieveikt foliotu ar vienu rokas vēzienu, bet, ja viņi ierastos lielākā skaitā un es būtu noguris, tas varētu būt sarežģītāk.*[1] Pat burvjus mulsina mūsu dažādās formas, kas atšķiras cita no citas kā zilonis no mušas vai ērglis no amēbas. Tātad, vispārīgi ņemot, burvja rīcībā var būt piecu pakāpju dēmoni. Tie ir, sarindojot pēc spēka un vare­nības, māridi, ifrīti, džini, folioti un velnēni. (Ir vēl tūkstošiem zemāku garu, kas ir vājāki par velnēniem, bet burvji parasti ar tiem nekrāmējas. Tāpat augstāk par māridiem eksistē vēl lielāki un bīstamāki spēki, bet tie uz Zemes sastopami ļoti reti, jo nav daudz burvju, kas uzdrošinās pat izru­nāt viņu vārdus.) Detalizēta šīs hierarhijas pārzināšana ir ārkārtīgi svarīga tiklab burvjiem, kā mums, jo izdzīvošana bieži vien ir atkarīga no tā, vai tu apzinies savu vietu. Piemēram, es kā samērā izcils džinu dzimtas pārstāvis izturos ar zināmu godbijību pret citiem džiniem un visiem par mani aug­stākiem spēkiem, bet par foliotiem un velnēniem visai daudz nebēdāju.

Lidoju prom no Hempstedas, cik ātri vien spārni nesa, un apmetos atpūsties zem pamestas mājas jumta dzegām netālu no Temzas, kur sakārtoju spalvas un pavēros naksnīgajās debe­sīs. Pēc neilga laiciņa debesīs parādījās septiņas sarkanas uguns lodes, lidodamas ne pārāk augstu virs Temzas. Upes vidū tās sadalījās trīs turpināja ceļu uz dienvidiem, divas devās uz rie­tumiem un divas uz austrumiem. Ierāvos dziļāk zem jumta, bet nespēju nepamanīt amuleta auras raidītās īpaši spēcīgās pul­sācijas, kad tuvākās sārtās lodes aizšāvās garām, lejup pa upi. Kļuvu nervozs un pēc brīža atstāju savu slēptuvi, lai nolaistos uz celtņa upes otrā krastā, kur burvju kopienai pašlaik būvēja kooperatīvo dzīvojamo māju.

Pagāja piecas minūtes. Tumšie ūdeņi virpuļoja ap kuģu pie­stātnes dubļainajiem pāļiem. Mēnesi aizsedza mākoņi. Pēkšņi pretējā krastā pamestās mājas logos uzspīdēja zaļa gaisma. Likās, ka pa māju, kaut ko meklējot, ložņā salīkušas ēnas. Tomēr viņi neko neatrada. Gaismas kļuva bālākas, līdz vērtās par mirdzošu miglu, kas iztvaikoja pa logu ailēm un tika aiz­pūsta prom. Māju atkal ietina tumsa. Es tūlīt pat devos uz dien­vidiem, strauji lidodams no ielas uz ielu.

Turpmāko nakts daļu es turpināju šo neprātīgo bēgļa deju pāri Londonai. Izlūklodes [15] [1] Izlūklodes ir kā neatlaidīgi velnēni. Tām ir milzīgas, zvīņainas ausis un viena liela, saraina nāss, kas padara tās īpaši jutīgas pret jebkuru maģisku pulsāciju, un tās spēj nepagurstoši sekot skaļākai skaņai vai asai smaržai. Bēgot no izlūklodēm, man ik pa brīdim bija jāpatveras Rozerhizas notek­cauruļu rūpnīcā. šonakt parādījās vēl vairāk, nekā biju domājis (skaidrs kā diena, ka tās bija sūtījis vairāk nekā viens burvis) un sekoja man ar kaitinošu neatlaidību. Vienīgā iespēja no tām izvairīties bija nepārtraukti kustēties uz priekšu, un pat tad mani divreiz gandrīz pieķēra. Vienreiz lidoju ap biznesa kvartāla stūri un gandrīz saskrējos ar vienu no Izlūklodēm, kas šāvās ap to pašu stūri pretējā virzienā. Otrreiz mani gandrīz pamanīja, kad es, noguruma mākts, biju nolaidies bērzā Grīna parkā. Abos gadījumos man izdevās aizbēgt, pirms iera­dās papildspēki.

Drīz vien tikko spēju cilāt spārnus. Neierastā fiziskā forma, kurā zināmu laiku jau atrados, mani nokausēja un patērēja neattaisnojami daudz vērtīgās enerģijas. Tāpēc izlēmu mainīt darbības plānu atrast vietu, kur amuleta pulsāciju nomāktu citi maģiskie starojumi. Bija pienācis laiks sajaukties ar daudz­galvaino pūli lielo, neattīrīto masu -, citiem vārdiem runājot, ar cilvēkiem. Tas parāda, cik izmisis biju…

Pacēlos spārnos un lidoju atpakaļ uz pilsētas centru. Pat šajā vēlajā stundā tūristi Trafalgara laukumā bezgalīgā straumē joprojām plūda ap admirāļa Nelsona pieminekli, pirkdami suve­nīrus stendos, kas bija izvietojušies starp lauvu statujām. No laukuma pacēlās briesmīga maģisko skaņu un starojumu kakofonija. Gluži labi varēju paslēpties arī tepat…

No nakts iznira milzīgs putns un gluži kā zibens bulta metās lejup, pazuzdams starp diviem suvenīru stendiem. Pēc brīža no turienes parādījās mazs ēģiptiešu zēns ar skumjām acīm un, likdams lietā elkoņus, izlauzās cauri pūlim. Viņam mugurā bija jaunas džinsa bikses un melna stepēta jaka virs balta īspiedurkņu krekla, bet kājās liela izmēra baltas teniskurpes, kuru auklas nemitīgi sējās vaļā. Puika viegli un dabiski iejuka starp tūristiem.

Jutu, kā amulets dedzina manas krūtis. Ik pēc noteikta laika tas sūtīja nelielus karstuma viļņus, kas uzjundīja sirdspukstu ritmā. Es dedzīgi cerēju, ka šos signālus nomāks apkārtējā aura.

Lielākā daļa šejienes maģijas bija tikai tukša izrādīšanās bez patiesa kodola. Laukums bija pilns ar licencētiem pūšļotājiem un šarlatāniem, kuri pārdeva nenozīmīgus talismanus un greznumlietiņas, kas bija domāti zemāko sabiedrības slāņu lietoša­nai. [16] [1] īpaši pieprasītas bija kristāla lauskas, kas it kā vairojot labo auru. Cilvēki pirka šos kristālus un kāra kaklā, lai tie nestu viņiem veiksmi. Kristāla lauskām patiesībā nav nekādu maģisku spēju, bet zināmā mērā tās tomēr pildīja aizsargu funkcijas: katrs, kas tādu nēsāja kaklā, dēvēja sevi par maģiskajai kopienai nepiederošu personu un tādējādi izvairījās no naidīgi noskaņotu burvju kliķu uzbrukumiem. Cilvēkam, kurš bija apguvis pat visniecīgākās zināšanas par maģiju, Londonā uzturēties nebija vēlams: šāds cilvēks bija gan noderīgs, gan bīstams, turklāt varēja kļūt par vieglu medījumu spēcīgākiem burvjiem. Amerikas un Japānas tūristi, pārsteigumā plati iepletuši acis, pētīja daudzkrāsaino akmentiņu un vizuļojošo rotaslietu kalnus, cenzdamies atcerēties savu mājās palikušo radinieku dzimšanas datumus un horoskopa zīmes, kamēr viltīgie un smaidīgie tirgoņi viņus skubināja to visu iegādāties. Ja šeit ik pa brīdim neuzzibsnītu fotoaparātu zibspuldzes, varētu domāt, ka atkal esmu Kārnākās tirgū. Visapkārt skanēja kaulēšanās, priecīgi saucieni, pa labi un pa kreisi tika dāvāti smaidi. Te nori­sinājās mūžīgais lētticības un mantrausības teātris.

Bet ne jau viss šajā laukumā bija māņi un nieki. Vietvietām atturīga izskata vīri stāvēja pie slēgtiem stendiem. Pircējus tur ielaida tikai pa vienam. Acīmredzot iekšā bija izcilas nozīmes talismani un maģijas priekšmeti, jo blakus šiem stendiem atra­dās mazi novērotāji. Tie varēja pieņemt jebkuru formu parasti gan viņi parādījās baložu atveidā. Vairījos tiem tuvoties, jo neva­rēja zināt, cik asa bija to uztvere.

Pūlī varēja redzēt arī dažus burvjus. Nelikās, ka viņi te iera­dušies kaut ko pirkt drīzāk tie strādāja naktsmaiņā valsts iestādēs Vaitholā un bija iznākuši ieelpot svaigu gaisu. Vienu (tērptu smalkā uzvalkā) otrajā līmenī pavadīja mazs velnēns, kas lēkāja viņam pie papēžiem, pārējie (daudz vienkāršāk ģērbti) vienkārši klīda pa laukumu, vīraka, sviedru un sveču vaska smaržas apņemti.

Te bija manāmi arī policisti daži policijas priekšnieki un vairāki garmataini, slepkavnieciska izskata ierindas policisti, kuri ik pa brīdim parādījās drīz te, drīz tur, lai novērstu nepa­tikšanas, pirms tās vēl sākušās.

Visapkārt laukumam skrēja automašīnas ar spožām ugunīm, tās veda ministrus un citus burvjus no Parlamenta ēkas uz Sentdžeimsa klubiem. Biju pavisam tuvu tā varas rata centram, kas tālāk izpletās pa visu burvju impēriju, un tieši te, ja paveiksies, es varētu palikt neatklāts, līdz zēns mani izsauks.

Vai arī ne.

Es biju aizstaigājis līdz diezgan noplukušam stendam un pētīju tā piedāvājumu, un tad pēkšņi radās nepatīkama sajūta, ka mani kāds vēro. Nedaudz pagriezu galvu un vēroju pūli. Viena vienīga bezveidīga masa. Pārbaudīju visus līmeņus. Nekādu slēptu briesmu tikai stulbs, garlaicīgs ļaužu pūlis. Pagriezos atpakaļ pie letes un izklaidīgi paņēmu rokā maģisko spoguli lētu stikla gabalu, kas bija iestiprināts rozā plastikāta ietvarā un nemākulīgi izrotāts ar zižļu, kaķu un burvju cepuru atveidiem.

Jau atkal! Es strauji pagriezos. Pa spraugu pūlī varēju redzēt, ka tieši aiz manis atrodas kāds maģisko priekšmetu stends, kur aiz letes stāv apaļīga burve, bet viņai apkārt drūzmējas bērnu bariņš, savukārt viņus visus uzmanīgi novēro policists. Nelikās, ka kādam no viņiem būtu kaut niecīgākā interese par mani. Bet es zināju, ko biju sajutis. Nākamreiz būšu gatavs. Izlikos, ka vēl rūpīgāk pievēršos spoguļa apskatei. "VĒL VIENA LIELISKA DĀVANA NO LONDONAS, PASAULES MAĢIJAS GALVAS­PILSĒTAS!" bija rakstīts uz uzlīmes. "RAŽOTS TAIVĀN…"

Atkal šī dīvainā sajūta… Apcirtos riņķī žiglāk nekā kaķis, un man paveicās notvert divus acu pārus cieši uzlūkojam mani. Tie bija zēns un meitene no ķiķinošā bērnu bariņa. Viņi nepaspēja novērst acis. Zēnam bija apmēram četrpadsmit gadu, un viņa seju bija izraibinājušas pūtītes. Meitene izskatījās jaunāka, bet viņas skatiens bija auksts un stingrs. Es skatījos tieši uz viņiem. Man nebija, par ko uztraukties. Tie bija tikai cilvēki, viņi neva­rēja saskatīt manu patieso būtību. Lai skatās!

Bērni nespēja ilgāk izturēt manu skatienu. Viņi novērsās. Nodrebinājos un grasījos doties projām. Vīrs aiz letes skaļi no­klepojās. Noliku maģisko spoguli atpakaļ uz letes, uzsmaidīju pārdevējam un nozudu.

Bērni man sekoja.

Pie nākamā stenda atkal viņus ievēroju slēpjamies aiz sal­dumu kioska. Sīkie virzījās uz priekšu mazā bariņā iespējams, kādi pieci vai seši. Ko gan viņi varēja gribēt? Apzagt mani? Ja tā, tad kāpēc tieši mani? Te bija dučiem labāku, resnāku un bagātāku kandidātu. Lai to pārbaudītu, es pievirzījos tuvāk maza auguma tūristam ar milzīgu videokameru plecā un bie­zām brillēm. Viņš izskatījās turīgs. Ja es gribētu kādu aplaupīt, viņš manā sarakstā būtu pirmais. Bet, kad atvirzījos no viņa un izlīkumoju cauri pūlim, bērni man sekoja.

Dīvaini. Un kaitinoši. Es negribēju pārvērsties un aizlidot tas būtu pārāk riskanti. Gribēju tikai, lai mani liek mierā. Līdz rītausmai vēl bija atlikušas daudzas stundas.

Es paātrināju soli bērni tāpat. Kad mēs jau bijām trīs reizes apgājuši apkārt laukumam, man tas apnika. Pāris policistu bija vērojuši šo riņķa danci un droši vien gatavojās mūs nākamreiz apturēt mūsu riņķošana noteikti lika galvai griezties. Bija pie­nācis laiks pazust. Lai arī kāda iemesla dēļ knauķi man sekoja, es negribēju sev pievērst lieku uzmanību.

Tepat netālu atradās metrostacija. Aši noskrēju lejup un, neievērodams ieeju metrostacijā, atkal izkāpu virszemē otr­pus ceļam, tieši pretī centrālajam laukumam. Bērni bija pazu­duši droši vien palikuši metrostacijā. Šī bija mana lielā iespēja.

Aizlavījos ap stūri, garām grāmatnīcai un ieniru šaurā sānieliņā. Nedaudz nogaidīju, aizslēpies aiz atkritumu tvertnēm.

Sānieliņai garām aiztraucās pāris automašīnu. Man neviens nesekoja.

Izplūdu smaidā. Manuprāt, biju no viņiem aizbēdzis. Es kļūdījos.