Samarkandas amulets

12

Kādā vasaras dienā, kad Netenjelam bija desmit gadu, viņš kopā ar skolotāju apsēdās uz akmens sola dārzā, mēģinādams uzskicēt aiz sētas augošo kastaņkoku. Saule karsēja sarkanos ķieģeļus. Pa sētas malu pastaigājās pelēkbalts kaķis, ritmiski šūpodams asti no vienas puses uz otru. Koka lapas sašūpoja viegla vēsma, tā atnesa sev līdzi maigo rododendru ziedu smaržu. Sūnas uz statujas mirdzēja zeltainajā saules gaismā. Zumēja kukaini.

Todien viss mainījās.

- Pacietību, Netenjel.

- Jūs to atkārtojat visu laiku, Lutiēnas jaunkundz.

- Un atkārtošu vēlreiz, nav nekādu šaubu. Tu esi pārāk nemierīgs. Tā ir tava lielākā nelaime.

Netenjels saniknots ieskicēja koka ēnojumu.

- Bet tas ir tik kaitinoši! viņš iesaucās. Meistars man nekad neļauj neko pamēģināt! Es drīkstu tikai iedegt sveces, kūpināt vīraku un vēl pāris lietu, ko es spētu izdarīt pat miegā, stāvot uz galvas! Man pat neļauj runāt ar gariem.

- Arī tas ir pareizi, Lutiēnas jaunkundze stingri teica. Atceries, ka ēnojumam jābūt maigam. Nekādu stingru līniju.

- Tas ir smieklīgi, Netenjels neatkāpās. Viņš neaptver, ko es spēju izdarīt. Esmu izlasījis visas grāmatas, es…

- Visas grāmatas?

- Visas tās, kas atrodas mazajā grāmatplauktā, un viņš teica, ka man tās jāizlasa tikai līdz divpadsmit gadu vecumam. Man vēl nav pat vienpadsmit, Lutiēnas jaunkundzi Esmu jau apgu­vis Virziena un Pakļaušanas vārdus vai vismaz lielāko to daļu; es varētu dot džinam pavēli, ja meistars man kādu no viņiem izsauktu. Bet viņš pat neļauj pamēģināt!

- Nevaru pateikt, kas ir nepievilcīgāka tava lielīšanās vai tavs sapīkums, Netenjel. Tev jābeidz raizēties par to, kā tev nav, un jāpriecājas par to, kas tev ir patlaban. Piemēram, šis dārzs. Es ļoti priecājos, ka šodien varējām noturēt stundu dārzā.

- Es vienmēr nāku šurp, kad vien iespējams. Te man raisās domas.

- Tam es ticu. Te ir tik mierīgi un savrupi… Tādas vietas kā šī Londonā nav daudz, tāpēc jūties pateicīgs, ka tu te dzīvo!

- Turklāt man ir jauka sabiedrība, Netenjels sacīja, norā­dot uz skulptūru. Man viņš patīk, lai gan es nezinu, kas viņš tāds ir.

- Viņš? Lutiēnas jaunkundze pacēla acis no skiču albuma, bet turpināja zīmēt. Ā, es zinu. Viņa vārds ir Gledstons.

- Kā, lūdzu?

- Gledstons. Tu taču zini. Vai tad Pārsela kungs nav tev mācījis jaunāko laiku vēsturi?

- Esmu apguvis mūsdienu politiskās zinības…

- Tas ir pārāk vēls laika periods. Gledstons ir miris jau vai­rāk nekā pirms simts gadiem. Sava laikmeta varonis. Viņam par godu tika izkaltas tūkstošiem statuju un izvietotas pa visu val­sti. Un tas bija taisnīgi. Arī tu Gledstonam vari būt pateicīgs.

Netenjels bija samulsis. Kāpēc?

- Viņš bija pats varenākais burvis, kas jebkad kļuvis par premjerministru. Viktorijas laikā viņš trīsdesmit gadus bija savā amatā un pakļāva valdībai visus savstarpēji naidīgos burvju grupējumus. Tu noteikti esi dzirdējis par viņa dueli ar brīnum­dari Dizraeli no Vestminsteras. Nē? Tev vajadzētu aiziet turp un paskatīties. Tur joprojām redzamas deguma pēdas. Gledstons bija slavens ar savu neizsīkstošo enerģiju un neaizstājamo izlē­mību izšķirīgos brīžos. Viņš nekad nepadevās, arī tad ne, kad izskatījās pavisam ļauni.

- Oho! Netenjels pavērās uz skulptūrā attēlotā burvja bargo seju, kas lūkojās uz viņu zem sūnu pārsega. Akmens roka bija satvērusi zibens bultu viegli, bet pārliecinoši, gatava mest.

- Kāpēc viņi duelējās, Lutiēnas jaunkundz?

- Man šķiet, Dizraels bija nepieklājīgi izteicies par kādu no Gledstona draudzenēm. Tā bija liela kļūda. Gledstons nekad neļāva nevienam aizskart savu godu, arī savu draugu godu ne. Viņš bija ļoti varens un spēja izaicināt ikvienu, kas viņam noda­rīja ļaunu. Skolotāja nopūta ogles putekļus no sava zīmējuma un, pacēlusi to pret gaismu, kritiski nopētīja.

- Gledstons darīja vairāk nekā jebkurš cits, lai Londona kļūtu par maģiskajā pasaulē nozīmīgu vietu. Toreiz Prāga joprojām bija pati varenākā pilsēta pasaulē, bet tagad tās varenība sen zudusi; tā bija veca un pagrimusi, tās burvji klīda pa graustu rajoniem un nemitīgi ķildojās savā starpā. Gledstons izvirzīja jaunus ideālus, jaunas nākotnes ieceres. Iegūstot konkrētas varenas relikvijas, viņš piesaistīja Londonai daudzus spēcīgus ārzemju burvjus. Londona kļuva par nozīmīgu vietu. Tādu, kāda tā ir pašlaik. Vai nu tas ir uz labu, vai uz ļaunu… Bet, manuprāt, mums jābūt Gledstonam pateicīgiem.

Netenjels pavērās skolotājā ar neizpratnes pilnu skatienu. Kā jūs to domājāt uz labu vai uz ļaunu? Kas gan te var būt ļauns?

Lutiēnas jaunkundze saknieba lūpas. Pašreizējā sistēma ir ļoti labvēlīga burvjiem un tiem dažiem laimīgajiem, kas ir kopā ar viņiem. Bet ne tik labvēlīga visiem pārējiem. Un tagad paska­tīsimies, kā tev veicies ar skicēšanu.

Skolotājas balss tonis izraisīja Netenjelā sašutumu. Atmiņā uzausa Pārsela kunga stundās dzirdētais. Par valdību tā ne­drīkst izteikties, viņš sacīja. Bez burvjiem valsts būtu pavisam neaizsargāta! Ja pie varas nāktu vienkāršie cilvēki, tas novestu valsti pie sabrukuma. Burvji ziedo savu dzīvi, lai sargātu valsti. Tas jums jāatceras, Lutiēnas jaunkundz. Pat viņam pašam likās, ka balss skan pārāk pamācoši.

- Esmu pārliecināta, ka tad, kad būsi pieaudzis, tu nevil­cināsies ziedoties valsts labā, Netenjel, skolotājas balss ska­nēja asāk nekā parasti. Bet tev jāzina, ka visas valstis nevada burvji un arī šīm valstīm klājas labi.

- Jūs zināt diezgan daudz…

- Vairāk, nekā pienāktos pazemīgai zīmēšanas skolotājai? Vai tavā balsī atskan pārsteigums?

-Jūs taču esat no vienkāršās tautas… viņš aprāvās un nosarka. Piedodiet, es tā nedomāju…

- Tieši tā, Lutiēnas jaunkundze viņu pārtrauca. Es esmu no vienkāršās tautas. Bet tev jāzina, ka burvji nav vienīgie, kam pieder zināšanas. Tā nepavisam nav. Turklāt zināšanas un prāta spējas nav viens un tas pats un kādā dienā tu to sapratīsi.

Brīdi abi nodevās zīmēšanai un nesarunājās. Kaķis, kas sēdēja uz mūra sētas, laiski pavēzēja ar ķepu turpat apkārt riņķojošās lapsenes virzienā. Beidzot Netenjels pārtrauca klusumu.

- Vai jūs negribējāt kļūt par burvi, Lutiēnas jaunkundz? viņš klusi vaicāja.

Skolotāja sausi iesmējās. Mani neizvēlējās, viņa atbil­dēja. Esmu tikai zīmēšanas skolotāja, bet man patīk mans darbs.

Zēns ierunājās vēlreiz. Ko jūs darāt, kad neesat šeit? Tas ir, kad nemācāt mani?

- Mācu citus skolēnus, protams. Ko tad tu domāji ka dodos mājās un mokos ar grūtsirdību? Krūmložņas kungs man nemaksā tik daudz, lai es varētu atļauties būt grūtsirdīga. Man jāstrādā.

- Ak tā… Netenjelam nekad nebija ienācis prātā, ka Lutiē­nas jaunkundzei varētu būt vēl citi audzēkņi. Nez kāpēc šis atklājums lika viņam sajust dīvainu tukšumu pakrūtē.

Skolotāja to laikam sajuta; pēc neilga laiciņa viņa atkal ieru­nājās nu jau daudz maigākā balsī. Tomēr stundas, ko pasnie­dzu šajā mājā, man dod lielu gandarījumu, viņa teica. Varētu teikt, ka tās iekrāso manu darba nedēļu… Man patīk pavadīt laiku kopā ar tevi, lai gan tu esi ļoti nepacietīgs un domā, ka visu zini labāk. Tāpēc labāk pasmaidi un ļauj man palūkoties, kā tev veicies ar šo skici.

Nākamajos mirkļos, kas aizritēja, runājot par mākslu, sko­lotājas un skolēna saruna atgriezās parastajā mierīgajā gultnē. Bet pavisam drīz viņus pārtrauca negaidīta Martas kundzes ierašanās viņa bija pavisam aizelsusies un sasarkusi.

- Netenjel! viņa sauca. Ak redz, kur tu esi!

Lutiēnas jaunkundze un Netenjels godbijīgi piecēlās kājās. Es tevi visur izmeklējos, mīļais, Martas kundze teica, smagi elšot. Domāju, ka jūs esat klasē…

- Piedodiet, Krūmložņas kundze, Lutiēnas jaunkundze sacīja. Bija tik skaista diena…

- Ak, tas nekas. Ir jau labi. Tikai manam vīram nekavējoties vajadzīgs Netenjels. Artūram ir viesi, un viņš vēlas parādīt savu audzēkni.

- Redzi nu, Lutiēnas jaunkundze klusi sacīja, kad viņi visi steidzās atpakaļ uz māju. Krūmložņas kungs nemaz nevērtē tevi par zemu! Viņš noteikti ir ļoti lepns, ka var parādīt tevi sa­viem draugiem! Tavs meistars grib, lai tie redz, ko esi iemācījies.

Netenjels nedaudz pasmaidīja, bet neko neteica. Doma, ka tūlīt būs jātiekas ar vairākiem svešiem burvjiem, lika justies šķebīgi. Visu šo gadu laikā, ko zēns bija pavadījis šajā mājā, viņam nekad nebija atļauts satikt sava skolotāja kolēģus, kas te laiku pa laikam iegriezās. Skolniekam tad parasti bija jādo­das uz savu guļamistabu vai arī jāmācās pie citiem skolotājiem augšstāvā. Šis bija jauns notikumu pavērsiens, lai gan diezgan draudīgs. Viņš iztēlojās istabu, kas piebāzta pilna ar gariem, vareniem vīriem, kuriem ir saraina bārda un plīvojošs apmet­nis. Netenjelam saļodzījās ceļi.

- Viņi ir viesistabā, Martas kundze teica, kad visi trīs bija sasnieguši virtuvi. Paraudzīsimies, kā tu izskaties… Viņa notīrīja zīmuļa švīku no Netenjela pieres. Ļoti labi. Tad ej!

Smacīgā istaba patiešām bija pilna ar burvjiem to Netenjels bija iedomājies pareizi. Gaisā vēdīja tējas smarža un pieklājīgas sarunas. Bet, kad puisēns bija aizvēris durvis un izlocījies līdz vienīgajai brīvajai vietai pie ornamentiem rotāta skapīša, viņa priekšstats par dižo burvju sabiedrību jau bija saļodzījies.

Šie cilvēki nemaz neizskatījās tādi…

Nemanīja neviena apmetņa. Tikai pāris vīriešiem bija bārda, bet nevienam tik iespaidīga kā viņa meistaram. Lielākā daļa vīriešu valkāja pelēcīgus uzvalkus ar vēl pelēcīgāku kaklasaiti; tikai pāris kungu bija uzvilkuši gaišpelēku vesti vai ielikuši žaketes kabatā baltu mutautiņu. Un kājās visiem bija mel­nas kurpes. Netenjelam likās, ka viņš ir nokļuvis apbedīšanas biroja darbinieku sapulcē. Neviens no šiem vīriem ne spēkā, ne varenībā ne druskas nelīdzinājās Gledstonam. Daži no viesiem bija īsi, citi veci un salīkuši un vairāki diezgan tukli. Viņi nopietni sarunājās, dzerot tēju un graužot cepumus, un neviena balss neizcēlās vispārējās murmināšanas gaisotnē.

Netenjels jutās dziļi vīlies. Viņš sabāza rokas kabatās un dziļi nopūtās.

Viņa meistars spraucās cauri pūlim, paspiežot viesiem roku un aprauti iesmejoties ik reizi, ja kāds pateica kaut ko kaut mazliet smieklīgu. Pamanījis audzēkni, viņš pamāja, lai zēns pienāk tuvāk. Netenjels izspraucās starp tējas galdiņu un kāda burvja resno vēderu un tuvojās meistaram.

- Šis ir tas zēns, meistars piesmakušā balsī paziņoja, uzsitot Netenjelam pa plecu. Uz viņu palūkojās trīs vīri. Viens vecs, sirmiem matiem un ar krunkainu, sarkanam tomātam līdzīgu seju. Otrs bija resnvēderis ar ūdeņainām acīm, apmēram pus­mūžā; viņa āda izskatījās auksta un mikla, gluži kā zivij. Treša­jam visjaunākajam un arī visizskatīgākajam bija atpakaļ pie­glausti mati, apaļas brilles un spoži balti zobi. Netenjels viņus klusējot uzlūkoja.

- Nekas dižs jau nav, teica tas ar ūdeņainajām acīm un nošņaukājās.

- Viņš diez ko ātri nemācās, meistars kā aizbildinādamies teica, joprojām plikšķinot Netenjelam pa plecu.

- Lēni mācās, vai ne? sacīja vecais burvis. Viņš runāja ar tādu akcentu, ka Netenjels tikko spēja saprast, ko viņš saka. Jā, daži zēni tādi ir. Tev jābūt neatlaidīgam.

- Vai tu viņu iekausti? vaicāja resnvēderis.

- Reti.

- Tas nav prātīgi. Sišana veicina atmiņas darbību.

- Cik vecs tu esi, zēn? jautāja jaunākais burvis.

- Desmit gadus vecs, ser, Netenjels pieklājīgi teica. No­vembrī man paliks…

- Vēl pāris gadu, pirms viņš tev kaut cik varēs būt node­rīgs, Krūmložņa, jaunākais burvis pārtrauca Netenjelu, it kā viņa nemaz te nebūtu. Droši vien viņa uzturēšana izmaksā dārgi…

- Gultasvieta un skolotāji? Nu protams!

- Varu derēt, ka viņš ēd kā zilonis.

- Ak tad rijīgs arī? vecais vīrs pārjautāja un skumji pa­māja. Jā, daži zēni tādi ir.

Netenjels klausījās šajā sarunā ar vāji slēptu sašutumu. Es neesmu rijīgs, viņš teica, cik vien pieklājīgi mācēja. Vecais burvis pievērsa viņam skatienu, bet pēc tam atkal novērsās, it kā nebūtu zēna teikto dzirdējis. Meistars stiprāk saspieda sava audzēkņa plecu.

- Labi, zēn, tagad tu vari iet, viņš teica. Atgriezies pie mācībām.

Skolnieks bija priecīgs, ka var doties prom, bet, tiklīdz viņš paspēra pāris soļu, jaunais vīrietis ierunājās.

- Tu neesi ar pliku roku ņemams, viņš teica. Nemaz nebaidies runāt pretī vecākajiem.

Netenjels neko neatbildēja.

- Varbūt tu nemaz nedomā, ka mēs esam labāki par tevi?

Jaunais burvis runāja nepiespiesti, tomēr viņa balss tonis bija

ass. Netenjels tūlīt pat saprata, ka ne jau viņš šajā sarunā bija svarīgs jaunais vīrietis, aizskarot Netenjelu, izaicināja viņa meistaru. Zēns juta, ka vajadzētu atbildēt, bet nespēja izdomāt, vai uz šādu jautājumu atbilde būtu jāsāk ar "jā" vai "nē".

Burvis šo klusēšanu uztvēra pēc sava prāta. Tagad viņš domā, ka ir par labu, lai vispār ar mums sarunātos! viņš uz­sauca saviem draugiem un pavīpsnāja.

Resnvēderis ieķiķinājās, aizlicis roku priekšā mutei, bet sir­mais vīrs nosodoši pašūpoja galvu. Njā, viņš novilka.

- Ej nu prom, zēn, meistars sacīja.

- Pagaidi, Krūmložņa, jaunais vīrietis teica, plati pasmai­dot. Pirms viņš aiziet, paskatīsimies, ko tu viņam esi iemācījis. Tas būs uzjautrinoši! Panāc šurp, puis!

Netenjels palūkojās uz Krūmložņas kungu, kas izvairījās no šī skatiena. Viņš lēni un negribīgi tuvojās burvju grupiņai. Jau­nais vīrietis uzsita knipi un sāka bērt jautājumus.

- Cik daudz ir klasificētu garu grupu?

Māceklis atbildēja, ne mirkli nevilcinoties: Trīspadsmit tūkstoši četrdesmit sešas grupas, ser.

- Un neklasificētu?

- Petronijs uzrāda četrdesmit piecus tūkstošus, Zavatini četrdesmit astoņus tūkstošus.

- Kāda ir Kartāgas apakšgrupas modus apparendi ?

- Tie parādās kā raudoši bērni vai kā dubultnieki, parasti ar tiem sastopas burvji agrā jaunībā.

- Kā šos garus var padzīt?

- Jāliek viņiem izdzert vāts ēzeļa piena.

- Hmm. Kādi drošības pasākumi jāievēro, izsaucot kokatrisu?

- Jāvalkā brilles ar spoguļstikliem. Un jāapjož pentakls ar spoguļiem no abām pusēm, lai piespiestu kokatrisu skatīties vienmēr vienā virzienā, kur tam būs uzrakstītas turpmākās darbības instrukcijas.

Netenjela pašpārliecinātība pieauga. Šādas sīkas detaļas viņš jau sen bija iegaumējis un ar prieku redzēja, ka šīs ātrās un pre­cīzās atbildes nenoliedzami kaitināja jauno burvi. Resnvēderis bija pārtraucis ķiķināt, un vecais vīrs, kas bija klausījies, galvu piešķiebis, pāris reižu pat bija piekrītoši pamājis. Zēns redzēja, ka arī meistars smaida. Bet tas nav tavs nopelns, Netenjels no­domāja. To visu esmu izlasījis pats. Tu man neesi iemācījis neko.

Pirmo reizi jaunā burvja jautājumu tirādē bija iestājusies pauze. Viņš acīmredzot kaut ko pārdomāja un beidzot, runājot lēni un apdomīgi, teica: Labi. Kādi ir seši Vadīšanas vārdi? Jebkurā valodā.

Artūrs Krūmložņa beidzot ierunājās: Esi taču taisnīgs, Saimon! To viņš vēl nav mācījies! Bet audzēknis neņēma vērā meistara protestu. Šo formulu zēns jau bija izlasījis septiņās no grāmatām, kuras atradās Krūmložņas kunga grāmatplauktā un kuras viņš bija sācis lasīt pēdējā gada laikā.

-Appare; Mane; Ausculta; Se Dede; Pare; Redi Parādies; Paliec; Klausies; Paklausi; Pakļaujies; Atgriezies. Un Neten­jels triumfējoši ielūkojās jaunā burvja acīs.

Klausītāji atzinīgi iemurdējās meistars nu jau smaidīja arvien platāk, resnvēderis izbrīnā uzrauca uzacis, bet vecais burvis sašķieba seju un izdvesa: Bravo! Bet jaunais burvis tikai noskurinājās, it kā šī atbilde nebūtu nekas īpašs. Viņš izskatījās tik iedomīgs un uzpūtīgs, ka Netenjels juta: prieks par saviem panākumiem pārvēršas dusmās.

- Laikam ir pazeminājušās prasības, jaunais vīrietis teica, izņemdams no kabatas mutautiņu un noslaucīdams neredzamu puteklīti no uzvalka piedurknes, ja jau atpalicis audzēknis var tikt uzslavēts par kaut ko tādu, ko mēs visi esam iezīduši ar mātes pienu.

- Jūs vienkārši esat neveiksminieks! Netenjels izsaucās.

Telpā iestājās klusums. Tad jaunais burvis izgrūda vienu

vārdu, un Netenjels juta, ka uz pleciem uzguļas kaut kas smags. Neredzamas rokas sagrāba viņu aiz matiem un parāva galvu atpakaļ ar tik mežonīgu spēku, ka zēna seja vērās griestos un viņš sāpēs iekliedzās; viņš mēģināja pacelt rokas, bet sajuta, ka tās ir kā piesietas pie sāniem un visi muskuļi saistīti ar tādu kā mezglu, kas apvijies viņam apkārt līdzīgi milzīgai mēlei. Pui­sēns spēja saskatīt tikai griestus. Viņš juta, ka atsegto kaklu kņudina neredzami pirksti. Panikas pārņemts, Netenjels sauca pēc sava meistara.

Kāds pienāca viņam tuvāk, bet tas nebija meistars. Tas bija jaunais burvis.

- Ko nu, pašpārliecinātais iznireli? jaunais vīrietis indīgi jautāja. Ko tu darīsi tagad? Vai tu vari atbrīvoties? Nē. Cik pārsteidzoši: tu esi bezpalīdzīgs. Tu zini dažus vārdus, bet nespēj neko izdarīt. Iespējams, ka šis tev iemācīs, cik bīstami būt nekaunīgam, ja esi pārāk vājš, lai aizstāvētos. Un tagad pazūdi no manām acīm!

Kāds ieķiķinājās zēnam pie auss un tad ar spēcīgu lēcienu nolēca no muguras. Tajā pašā brīdī viņa rokas bija brīvas. Galva noliecās, un no acīm sāka ritēt asaras. Netenjels raudāja sāpju dēļ, taču baidījās, ka pārējie uztvers šīs asaras kā gļēvuma pazīmi. Viņš noslaucīja acis ar piedurkni.

Istabā valdīja klusums. Visi burvji bija pārtraukuši sarunas un skatījās uz viņu. Netenjels palūkojās uz savu meistaru, mēmi lūdzot pēc padoma vai palīdzības, bet Artūra Krūmložņas acīs bija lasāms tikai niknums niknums, kas bija veltīts audzēk­nim. Puisēns novērsās, pagriezās un gāja cauri klusajai istabai, atvēra durvis un izgāja ārā.

Viņš klusi un kārtīgi aizvēra aiz sevis durvis.

Bāls un ar neizteiksmīgu skatienu acīs skolnieks kāpa augšup.

Pa ceļam viņš sastapa Martas kundzi.

- Kā tev gāja, mīļais? viņa vaicāja. Vai varēji paspīdēt ar savām zināšanām? Vai kaut kas noticis?

Netenjels, kuru bija pārņēmušas bēdas un kauns, nespēja paskatīties viņai acīs. Viņš kāpa augstāk, neko neatbildējis, bet beigās tomēr apstājās un izmeta: Viss bija labi. Vai jūs gadī­jumā nezināt, kas bija tas burvis ar mazajām brillītēm un plato smaidu?

Martas kundze sarauca pieri. Manuprāt, tas ir Saimons Siržulauzējs. Jaunākais tirdzniecības ministrs. Viņam nu gan ir balti zobi, vai ne? Uzlecoša zvaigzne. Vai tu satiki viņu? -Jā.

Tu esi bezpalīdzīgs.

- Vai ar tevi tiešām viss kārtībā? Tu izskaties bāls.

- Jā, paldies, Martas kundze. Es tagad kāpšu augšā.

- Lutiēnas jaunkundze gaida tevi klasē.

Tu nespēj neko izdarīt.

- Tad nu es iešu, Martas kundze.

Netenjels negāja uz klasi. Lēni, bet noteikti viņš devās uz skolotāja darbistabu, kur putekļi uz netīrajām pudelēm mir­dzēja saules gaismā, neļaujot saskatīt, kas pudelēs slēpjas.

Netenjels piegāja pie grubuļainā darba galda. Uz tā atradās diagrammas, pie kurām viņi bija strādājuši iepriekšējā dienā.

Tu esi pārāk vājš, lai aizstāvētos.

Viņš pastiepa roku pēc mazas stikla kārbiņas, kurā lidinājās un zumēja sešas radības.

To mēs vēl redzēsim.

Netenjels apņēmīgi piegāja pie sienas skapja un atvēra vienu atvilktni. Tā bija tik ļoti piebāzta, ka pusceļā iesprūda un zēnam bija jānoliek stikla kastīte malā un jārauj atvilktne no visa spēka, pirms tā atvērās. Atvilktnē blakus citiem darbarīkiem atradās arī neliels āmurs. Netenjels to izņēma, atkal pacēla stikla kastīti un, pametot atvilktni vaļā, izgāja no darbistabas.

Viņš stāvēja ēnainajā kāpņu laukumā, klusībā atkārtojot Vir­ziena un Kontroles vārdus. Stikla kastītē sešas sīkās radībiņas triecās pret stiklu ar divkāršu spēku; kastīte viņa rokās drebēja.

Tu neko nespēj.

Viesības tuvojās noslēgumam. Atvērās durvis, un pirmie burvji devās prom. Krūmložņas kungs viņus pavadīja. Viņi apmainījās ar laipnībām un atvadījās. Neviens nepamanīja bālo zēnu, kas viņus vēroja, stāvēdams zem kāpnēm.

Vārds bija jāpasaka pēc pirmajām trim komandām, bet pirms pēdējās. Tas nebija pārāk grūti, vismaz pieņemot, ka tu nesastomies pie garākajām zilbēm. Viņš atkal atkārtoja. Jā, tas nebija grūti.

Aizgāja vēl vairāki burvji. Netenjela pirksti bija sastinguši no aukstuma. Uz stikla kastītes varēja redzēt pirkstu nospie­dumus.

Jaunais burvis un abi viņa draugi iznāca no viesistabas. Viņi dzīvi sarunājās, smejoties par kādu resnvēdera izstāstītu joku. Lēnā, nesteidzīgā gaitā viņi devās pie Netenjela skolotāja, kas stāvēja pie durvīm.

Puisēns cieši sažņaudza āmuru.

Viņš turēja stikla kastīti sev priekšā. Tā nedaudz drebēja.

Vecais vīrs spieda Krūmložņas kunga roku. Aiz viņa stāvēja jaunais burvis, nepacietīgi lūkodamies uz ielu, it kā vēlētos ātrāk tikt prom.

Skaļā balsī Netenjels izrunāja pirmās trīs komandas, tad Saimona Siržulauzēja vārdu un beidzot pēdējo komandu.

Tad viņš sašķaidīja stikla kastīti.

Atskanēja plīstoša stikla troksnis un skaļa dūkoņa. Stikla gabali nobira uz paklāja. Sešas mazās radībiņas izlauzās no sava cietuma un metās lejup pa kāpnēm, izstiepušas uz priekšu dzeloņus.

Burvji tikko paspēja paskatīties augšup, kad miti jau bija viņiem uzklupuši. Trīs metās Saimonam Siržulauzējam sejā; strauji pacēlis roku, viņš parādīja kādu zīmi. Visi trīs miti pār­vērtās uguns bumbās, kas triecās pret sienu un eksplodēja. Trīs pārējie nepakļāvās komandai divi metās virsū resnvēderim, kas ar izbaiļu kliedzienu lēca malā, paklupa pār slieksni un izvēlās dārzā. Radībiņas lidinājās virs viņa, meklēdamas miesu, kur iedzelt. Resnvēderis vicināja rokas priekšā sejai, bet tam nebija lielas jēgas. Burvis saņēma divus dzēlienus, kurus pava­dīja sāpju brēcieni. Sestā radībiņa metās virsū vecajam vīram. Likās, ka viņš neko nedarīs, bet, kad mits atradās tikai collu no viņa sejas, uzbrucējs pēkšņi strauji pagriezās un sāka riņķot gaisā. Tas nepakļāvās kontrolei un nolaidās blakus Saimonam Siržulauzējam, kurš notrieca radībiņu uz paklāja.

Artūrs Krūmložņa, kurš to visu bija vērojis ar neslēptām šausmām, tagad mēģināja saņemties. Viņš izgāja dārzā, kur viņa viesis patlaban atdusējās puķudobē, un sasita plaukstas. Divi atlikušie uzbrucēji nekustīgi nokrita zālē.

Šajā brīdī Netenjels saprātīgi izlēma atkāpties.

Viņš ieslīdēja klases telpā, kur Lutiēnas jaunkundze sēdēja pie galda un lasīja žurnālu. Viņa pasmaidīja, kad zēns ienāca telpā.

Kā tev veicās? Izklausās, ka šodien sarīkota kārtīga ballīte. Esmu pārliecināta, ka dzirdēju, kā kāds saplēš glāzi.

Netenjels neko neteica, jo vēl joprojām gara acīm skatīja to ainu, kā visi trīs viņa raidītie uzbrucēji bija eksplodējuši kā uguns lodes. Viņš drebēja vai nu no bailēm, vai bezspēcīgām dusmām.

Lutiēnas jaunkundze pielēca kājās. Netenjel, nāc šurp! Kas noticis? Tu izskaties slims! Tu viss drebi… Viņa aplika roku savam skolniekam ap pleciem un pieglauda viņu tuvāk. Zēns aizvēra acis. Seja dega; viņš juta karstumu un aukstumu vien­laikus. Skolotāja kaut ko jautāja, bet viņš nespēja atbildēt…

Tobrīd klases durvis atvērās.

Tajās stāvēja Saimons Siržulauzējs, un saules gaismā aiz briļļu stikliem zvēroja viņa acis. Burvis izteica kādu komandu Netenjels tika izrauts no Lutiēnas jaunkundzes apskāviena un aiznests pa gaisu. Brīdi viņš karājās starp griestiem un grīdu, pietiekami ilgi, lai redzētu, ka aiz jaunā burvja stāv abi viņa biedri un vēl tālāk Artūrs Krūmložņa.

Netenjels dzirdēja, ka Lutiēnas jaunkundze kaut ko kliedz, bet tad viņš pēkšņi atradās pakārts ar kājām gaisā, asinis mežo­nīgi šalca ausīs, un viss pārējais izzuda.

Viņš karājās ar galvu uz leju, rokām un kājām brīvi kuļājo­ties gaisā. Un tad kāda neredzama roka vai neredzama nūja sāka viņu pērt. Zēns kliedza, mēģināja izlocīties, spārdījās. Bet neredzamā roka atkal un atkal sita, un arvien stiprāk un stip­rāk…

Vēl ilgi pirms nenogurstošā roka pārstāja sist upuri, viņš bija pārtraucis pretoties mierīgi gulēja gaisā, apzinādamies tikai neciešamās sāpes un kaunpilno sodu. Apziņa, ka Lutiēnas jaun­kundze to redz, padarīja kaunu vēl neciešamāku. Brīžiem viņš vēlējās, kaut būtu miris, un, kad beidzot pār apziņu nolaidās tumsa, zēns to sagaidīja kā atbrīvotāju.

Neredzamās rokas viņu atlaida, bet jau ilgi pirms tam, kad viņa augums pieskārās grīdai, zēns bija zaudējis samaņu.

Netenjels uz mēnesi bija nosodīts neiznākt no savas ista­bas, kā arī pakļauts vēl vairākiem sodiem. Pēc sākotnējās sodu virknes meistars nolēma nerunāt ar audzēkni, un tāpat viņam tika liegta jebkura sabiedrība, izņemot Martas kundzi, kas nesa viņam ēdienu un iznesa naktspodu. Netenjelam nenotika mācī­bas, un viņš nedrīkstēja lasīt grāmatas. Zēns sēdēja savā istabā no saules lēkta līdz rietam, skatīdamies pāri Londonas jumtiem uz Parlamenta ēku.

Šāda vientulība būtu varējusi jebkuru padarīt vājprātīgu, ja viņš nebūtu atradis zem gultas vecu lodīšu pildspalvu un pāris papīra gabalu. Jaunais burvis īsināja laiku, skicējot skatus, kas pavērās aiz loga. Kad apnika zīmēt, Netenjels virs skicēm pie­rakstīja smalkas piezīmes, kuras paslēpa zem gultas matrača ikreiz, kad dzirdēja soļus uz kāpnēm. Šīs piezīmes bija viņa atriebības plāna sākums.

Netenjelam par lielām bēdām, arī Martas kundzei bija aiz­liegts ar viņu sarunāties. Lai gan no viņas izturēšanās varēja saprast, ka meistara dzīvesbiedre joprojām jūt pret viņu sim­pātijas, tomēr šī klusēšana sniedza zēnam gandrīz vai mierinā­jumu. Ar laiku viņš ierāvās sevī un vairs nemēģināja runāt ar Martas kundzi, kad viņa ienāca.

Tikai pēc mēneša, kad izolācijai pienāca beigas un atsākās mācības, Netenjels uzzināja, ka Lutiēnas jaunkundze atlaista no darba.