Samarkandas amulets

14

E.S zināju: tiklīdz nokļūsim bēniņos, zēns mani tūlīt pat izsauks, tāpēc pienācīgi sagatavojos. Pirmkārt, man bija jāizlemj, kādu formu pieņemt. Gribēju parādīt kaut ko tādu, kas viņu patiešām satriektu liktu zaudēt paškontroli. Un, lai cik dīvaini nebūtu, tas izslēdza vairumu briesmīgāko formu un patiesībā nozīmēja parādīšanos cilvēka veidolā. Ja tevi apsaukā mirdzoša kristāla lode vai par tevi smejas spārnota čūska tas nav ne uz pusi tik kaitinoši kā tad, ja to dara cilvēkam līdzīgs tēls. Neprasiet man, kāpēc. Tā vienkārši darbojas cilvēka prāts.

Beidzot izlēmu, ka vislabākais būtu parādīties kā viņa vecuma zēnam kādam, kas liktu šim puikam izjust sāncensības jūtas. Nekādu problēmu. Ptolemajam bija četrpadsmit, kad es viņu iepazinu. Ptolemajs derēs.

Tad man vēl atlika pārdomāt visas pretburvestības, lai pēc iespējas ātrāk atgrieztos mājās.

Uzmanīgāks lasītājs noteikti ir pamanījis, ka mana attieksme pret zēnu kļuvusi daudz pozitīvāka. Tā arī bija. Kāpēc? Tāpēc, ka tagad es zināju viņa īsto vārdu. [29] [1] Apbruņots ar šīm zināšanām, es spēšu atsist visbriesmīgākos šī izni­reļa uzbrukumus. Tas, ka tu zini burvja vārdu, nedaudz izmaina spēku samēru, kalpo par aizsargvairogu džinam. Tas ir kā sens talismans klau, tu patiešām to lasi? Labāk lasi tālāk un uzzini pats, kā tas darbojas!

Bet te nu viņš nāca. Iesteidzies pa istabas durvīm, uzvilka mēteli, ielēca pentaklā un skaļā balsī mani izsauca. Nevajadzēja jau tā kliegt; es turpat vien biju.

Pēc brīža pretējā pentaklā parādījos kā mazs ēģiptiešu zēns savā Londonas ietērpā un plati pasmaidīju.

- Netenjels, ko? Ļoti eleganti. Neteiktu, ka tev piestāv. Biju domājis, ka tevi sauc kaut kā vienkāršāk Bērts vai Čaks.

Mana saimnieka seja bija nobālējusi bailēs un dusmās; viņa acīs varēju saskatīt paniku. Puika ar pūlēm savaldījās un savilka nicīgu sejas izteiksmi.

- Tas nav mans īstais vārds. Pat mans meistars to nezina.

- Jā, kā tad. Kuru tu gribi piemuļķot?

- Vari domāt, ko gribi. Es tev pavēlu…

Nespēju noticēt savām ausīm šis knauķis gribēja sūtīt mani vēl vienā uzdevumā! Es smējos viņam sejā, sabāzis rokas kaba­tās, un nekaunīgi viņu pārtraucu:

- Ej tu galīgi…

- Es tev pavēlu…

- Jā, kā tad, ūdensgalva!

Zeņķis bija tik nikns, ka viņam pa nāsīm gandrīz sāka mutu­ļot dūmi. [30] [1] Jauniem vai veciem, maziem vai resniem visiem burvjiem vājākā vieta ir lepnums. Viņi nespēj paciest, ka par viņiem smejas. Tas viņiem tik ļoti riebjas, ka pat gudrākie zaudē paškontroli un pieļauj muļķīgas kļūdas. Viņš piesita kāju pret zemi, gluži kā mazulis rotaļu laukumā. Tad kā jau es biju domājis šis aizmirsa par sevi un metās parastajā uzbrukumā. Tā bija Ciešā saite [31] [1] Ciešā saite apkopo vairākas spēka saites, kas tevi aptver tik cieši kā ietītu mūmiju. Burvis atkārto šos vārdus atkal un atkal, līdz cieši sasietais džins, ietīts spēka saitēs, lūdz žēlastību.sīkajam tā patika vislabāk.

Viņš pateica buramvārdus, un es jutu, kā ap mani sienas saites.

- Netenjels, ļoti klusi izrunāju viņa vārdu un tad pretburvestību.

Spēka saites nekavējoties atlaidās. Tās izlidoja no pentakla, sa­viļņodamas gaisu kā ūdenī iemests akmens. Puišelis redzēja, ka tās virzās uz viņa pusi. Viņš pārbīli iekliedzās, bet pēc īsa panikas brīža atminējās pateikt Atsaukšanas vārdus. Saites pazuda.

Notraucu neredzamu pūciņu no savas piedurknes un piemie­dzu šim ar aci. Ak vai, es teicu. Gandrīz paliki bez galvas!

Ja zēns būtu mirkli nogaidījis, viņš būtu sapratis, kas par lietu. Bet viņš bija pārāk nikns. Mans pretinieks acīmredzot domāja, ka pieļāvis kādu kļūdu, kaut ko izrunājis nepareizi vai nelaikā. Dziļi ieelpojis, viņš pārdomāja visus savus nelietīgos trikus. Tad, sasitis plaukstas, ierunājās atkal.

Nebiju gaidījis neko tik iespaidīgu kā Stimulējošais kompass. No visiem pieciem mana pentakla stūriem sīcot un dzirksteļo­jot augšup izšāvās elektrības strāvas. Tās izskatījās kā zibens bultas; pēc mirkļa katra bulta jau bija pārvērtusies horizontālā starā, kas triecās pret mani kā šķēps. Manu ķermeni sagrāba elektrības viļņi; es kliedzu un spārdījos, kad burvestības spēks mani pacēla no grīdas.

Zobiem klabot, es izrunāju: Netenjels, un pretburvestību. Tā iedarbojās nekavējoties. Burvestība vairs mani neskāra, un es nogāzos uz grīdas. Visos virzienos aiztraucās mazas elektrī­bas bultiņas. Puišelis pieliecās tieši laikā elektrības šautra, kas būtu viņu nogalinājusi, caururba tikai plīvojošo mēteli, kad viņš metās zemē. Dažas strāvas bultas ietriecās gultā un galdā, viena sašķaidīja puķu vāzi, skaisti pāršķeļot to divās daļās. Pārējās pazuda sienās, atstājot tajās mazas deguma zīmes. Cik skaisti…

Mētelis bija apsedzis zēna seju. Viņš lēnām pacēla galvu un palūrēja uz mani no mēteļa apakšas. Draudzīgi parādīju viņam augšup pavērstus īkšķus.

Tā turpināt, es smaidot teicu. Kādā dienā, ja centīgi strādāsi un nepieļausi šīs muļķīgās kļūdas, tu varētu kļūt par īstu, pieaugušu burvi.

Knauķis neko neteica, tikai saviebās sāpēs un pieslējās kājās. Tīrās veiksmes pēc viņš bija nokritis uz grīdas pentakla iek­špusē, tāpēc joprojām atradās drošībā. Es neiebildu. Mani inte­resēja, kāda būs viņa nākamā kļūda.

Bet pašlaik viņš saspringti domāja: stāvēja klusu un neko neteica.

- Labāk ķeries man klāt, es aizrādīju. Vecais Krūmložņa noteikti dzirdēja troksni un nāks skatīties, kas te notiek.

- Nenāks vis. Mēs esam pārāk augstu.

- Tikai divus stāvus augstāk.

- Turklāt viņš ar vienu ausi ir kurls un nekad neko nedzird.

- Viņa kundze…

- Paklusē! Es domāju. Tu kaut ko izdarīji… abas reizes… kas tas bija?

Viņš uzsita knipi. Mans vārds! Nu, protams! Tu to izman­toji, lai izvairītos no manām burvestībām, sasodīts!

Es centīgi pētīju savus nagus un uzraucu uzacis. Varbūt jā, varbūt nē. Es to zinu, bet tu tikai mini.

Puika atkal piesita ar kāju. Izbeidz! Nerunā ar mani tā!

- Kā tad?

- Kā nupat! Tu runā kā bērns!

- Tāds tādu pazīst, draudziņ…

Tas bija jautri. Es viņu patiešām kaitināju. Zaudējis vārdu, viņš bija pazaudējis arī paškontroli. Izskatījās, ka mans preti­nieks gatavojas vēl vienam uzbrukumam viņš jau bija ieņēmis atbilstošo stāju. Es pieņēmu līdzīgu, tikai no aizsardzības pozī­cijām, gluži kā sumo cīkstonis. Ptolemajs bija tieši tikpat garš kā šis zēns, ar tumšiem matiem un arī citādi ļoti līdzīgs, [32] [1] Tikai daudz izskatīgāks, saprotams. tā ka mēs abi izskatījāmies ļoti skaisti un simetriski.

- Gan es atradīšu iespēju, kā tikt tev klāt, viņš murmi­nāja. Pagaidi tikai!

- Vai, kā es nobijos! mēdījos. Skaties: bailēs trīcu!

Puika saspringti domāja. Zem viņa acīm bija pelēkas ēnas. Ik

reizi, veicot kādu burvestību, viņš sevi arvien vairāk nogurdi­nāja, un tas man bija pa prātam. Zināju dažus burvjus, kas vien­kārši bija nokrituši zemē beigti no pārpūles. Nabadziņi, viņiem nu gan bija stresa pilna dzīve!

Netenjels domāja ļoti ilgi. Uzkrītoši nožāvājos un uzbūru sev uz rokas pulksteni, lai varētu tajā ik pēc brīža ielūkoties.

- Varbūt pavaicā savam priekšniekam? es ieteicu. Viņš tev palīdzēs.

- Mans meistars? Tu laikam joko!

- Nē, nejau tas vecais muļķis. Es domāju to, kurš tevi uzkū­dījis pret Siržulauzēju.

Sīkais sarauca pieri. Tāda nav. Man nav neviena priekšnieka.

Tagad bija mana kārta raukt pieri.

- Es darbojos viens pats.

Es nosvilpos. Tu gribi teikt, ka patiešām izsauci mani viens pats? Nav slikti… bērnam. Mēģināju izklausīties piedienīgi pieglaimīgs. Tad došu tev padomu. Labākais, ko tu vari darīt, ir palaist mani brīvībā. Tev vajadzīga atpūta. Vai pēdējā laikā esi paskatījies spogulī? Es domāju, parastajā, nevis tajā, ar vel­nēnu iekšā. Tev jau sāk parādīties krunkas! Tavā vecumā tas nav pieļaujams. Tā tu drīz vien iedzīvosies sirmos matos. Un kas tad būs, kad tu satiksi savu pirmo sukubu [33] [1] Sukubs: pavedinošs džins sievietes izskatā. Ārkārtīgi populārs vīriešu kārtas burvju aprindās.

? Tavs izskats viņu atbaidīs!

Es zinu, ka runāju pārāk daudz, bet nespēju apstāties, jo patiesībā biju noraizējies. Krūmložņas audzēknis lūkojās uz mani ar pētošu skatienu, kas man nepavisam nepatika.

- Turklāt, es turpināju, kad būšu prom, neviens vairs nezinās, ka tev ir amulets. Tu varēsi to izmantot pilnīgā sle­penībā. Tas ir ļoti vērtīgs visi to tik ļoti iekāro. Negribēju tev stāstīt, bet pirms tam viena meitene gribēja man to atņemt, kamēr es klīdu pa pilsētu.

Zēns sarauca uzacis. Kāda meitene?

- Sameklēsi pats. Es nepieminēju, ka tieši šis skuķis bija mani atradis un izsekojis.

Netenjels nodrebinājās. Mani interesē tikai Saimons Siržu­lauzējs, viņš teica, vairāk pats sev nekā man. Nejau amulets. Viņš mani reiz pazemoja, un tagad es viņu par to iznīcināšu.

- Nav labi turēt naidu savā sirdī, es sludināju.

- Kāpēc?

-Nu…

- Es tev pastāstīšu kādu noslēpumu, dēmon, viņš teica. Ar savas maģijas palīdzību [34] [1] Parastās burvju muļķības. Tas bija nabaga velnēns bronzas diskā, kas izdarīja visu darbu es redzēju, kā Saimons Siržulau­zējs ieguva Samarkandas amuletu. Pirms vairākiem mēnešiem kāds svešinieks melnīgsnējs, bārdains un tinies apmetnī naktī ieradās pie viņa un atnesa amuletu. Viņš saņēma naudu. Tā bija slepena tikšanās.

Es nošņācos. Kas gan tur tik pārsteidzošs? Visi burvji tir­gojas. Tev nu to vajadzēja zināt. Šāda slepenība ir pilnīgi lieka, bet iespaidīga.

- Tā nebija vienkārši tirdzniecība. Tur bija kaut kas neliku­mīgs… Svešinieka apmetnis bija notraipīts ar svaigām asinīm.

- Tas mani tik un tā nepārsteidz. Slepkavības ir daļa no burvja likteņa. Paskaties pats uz sevi tu jau esi apsēsts ar atriebības alkām, un tu esi tikai sešus gadus vecs…

- Divpadsmit gadus vecs.

- Nekādas starpības. Nē, slepkavība burvju aprindās nav nekas neparasts. Tas puisis ar asins svītrām uz apmetņa droši vien nodarbojas ar biznesu. Viņš noteikti ir atrodams Dzeltena­jās lapās, ja tev iznāks laiks tās pašķirstīt.

- Es gribu uzzināt, kas viņš tāds bija.

- Hmm. Ar melnu bārdu un apmetni? Tas sašaurina aizdo­mās turamo loku līdz piecdesmit pieciem procentiem Londonas burvju, neizslēdzot arī sieviešu kārtas burves.

- Izbeidz šo pļāpāšanu! Likās, ka sīkais ir pamatīgi noskai­ties.

- Kas tad nu? Man šķita, ka mēs labi saprotamies…

- Es zinu, ka amulets ir nozagts. Lai to iegūtu, kāds tika nogalināts. Un, kad es uzzināšu, kurš tas bija, es atmaskošu Siržulauzēju un iznīcināšu viņu. Es nolikšu amuletu kādā vietā, aizvilināšu Siržulauzēju uz turieni un tajā pašā laikā paziņošu policijai. Viņš tiks pieķerts nozieguma vietā. Bet vispirms es gribu uzzināt visu par viņu un viņa plāniem. Man jāzina viņa noslēpumi, darījumi, jāzina, kas ir viņa draugi, itin viss par viņu! Man jāzina, kam pirms tam piederēja amulets un kādas burvestības ar to var veikt. Un jānoskaidro, kāpēc Siržulauzējs to nozaga. Tāpēc es tev pavēlu, Bartimaj…

- Pagaidi mirklīti. Vai tu kaut ko neesi aizmirsis?

- Ko tad?

- Es zinu tavu vārdu, Netij. Tas nozīmē, ka man pār tevi ir vara. Šī vairs nav tikai vienpusēja saruna, vai ne?

Zēns klusēja.

- Tagad tu man vairs tik vienkārši nevari nodarīt pāri, es turpināju. Un tas ierobežo tavu darbību. Met man ar kaut ko un es metīšu to atpakaļ.

- Es joprojām varu piesaistīt tevi savai gribai. Tev joprojām jāpakļaujas manām pavēlēm.

- Tiesa. Tavas pavēles ir vienīgais iemesls, kāpēc esmu šajā pasaulē. Es nevaru no tā atbrīvoties, ja vien tu neraidi manā virzienā Pārogļojošo uguni. [35] [1] Tas ir ļoti grūti uzliekams sods, kas ietver piecpadsmit lāstus piecās dažādās valodās. Burvis drīkst to izmantot tikai pret tādu dēmonu, kas tīši nepakļaujas vai atsakās izpildīt pavēles. Tas tūlīt pat pārvērš dēmonu pelnos. Tiek izmantots tikai ārkārtējos gadījumos, jo ir pārāk sarežģīts bur­vim, turklāt uz mūžīgiem laikiem atņem viņam vienu kalpu.

- Bet es varu padarīt tavu dzīvi pēc iespējas neciešamāku, arī izpildot tavas pavēles. Piemēram, izspiegojot Saimonu Siržulauzēju, es varētu kāda cita uzdevumā izspiegot un nodot arī tevi. Agrāk es tā nerīkojos, jo mani baidīja iespējamās sekas. Bet tagad par tām varu neuztraukties. Un, pat ja tu man dotu pavēli nenodot tevi, es atrastu citu veidu, kā tev kaitēt. Piemēram, nejauši pavēstot saviem paziņām tavu īsto vārdu. Tu naktīs nespēsi gulēt, baidoties no tā, ko es varētu izdarīt.

Redzēju, ka viņš ir satriekts. Mana pretinieka acis šaudījās, it kā meklējot kādu apstiprinājumu, ka es mānos. Biju pašpār­liecināts: uzdot uzdevumu džinam, kas zina tavu īsto vārdu, ir gluži kā mest degošu sērkociņu raķešu fabrikā. Agrāk vai vēlāk tev būs jāizjūt sekas. Labākais, ko Netenjels varēja darīt, bija palaist mani vaļā un cerēt, ka mani neizsauks neviens cits bur­vis, kamēr vien viņš būs dzīvs.

Vai vismaz es tā domāju. Bet šis bija neparasti gudrs un zinošs bērns.

- Nē, viņš teica, es nespēju tevi aizkavēt nodot mani. Bet es varu parūpēties, lai tu ciestu kopā ar mani. Padomāsim…

Puika pārmeklēja sava noplukušā mēteļa kabatas. Te kaut kur bija jābūt… aha! Viņam rokā parādījās maza metāla dozīte, uz kuras bija uzraksts Olā Chokey.

- Tā ir tabakdoze! es iebrēcos. Vai tad tu nezini, ka smē­ķēšana kaitē veselībai?

- Tajā vairs nav tabakas, Netenjels sacīja. Tā ir mana meistara doze. Tagad tajā ir rozmarīns. Viņš nedaudz pavēra vāciņu, un pēc mirkļa ellīgā smaka sasniedza mani, liekot matiem saslieties stāvus. Dažas zālītes ļoti slikti ietekmē dži­nus, un rozmarīns ir viena no tām. Burvjiem gan šis aromāts ļoti patīk. [36] [1] Pastāv ļoti attīstīts burvjus aizsargājošo dezodorantu un pēcskūšanās līdzekļu bizness. Piemēram, tas pats Saimons Siržulauzējs smirdēja pēc Pīlādža svaiguma

- Tavā vietā es to drīzāk izbērtu un piepildītu ar labu tabaku, es ierosināju. Tas ir daudz veselīgāk.

Zēns aizvēra vāciņu. Es tevi sūtīšu vēl vienā uzdevumā, viņš teica. Tiklīdz tu būsi prom, es uzlikšu tev Beztermiņa ieslodzījuma burvestību, piesaistot tevi šim trauciņam. Šī bur­vestība neiedarbosies tūlīt. Patiesībā es likšu tai darboties tikai pēc mēneša. Ja nu es neatsaukšu šo burvestību, pirms mēnesis būs beidzies, tu atradīsies iesprostots šajā trauciņā, līdz kāds to atkal atvērs. Kā tev tas patīk? Pārsimts gadu mazā trauciņā, kas piepildīts ar rozmarīnu. Tas tavā labā paveiks zilus brīnu­mus…

- Tev nu gan piemīt stratēģiskā domāšana, es sērīgi novilku.

- Un, ja nu tu riskētu un izvēlētos šo sodu, es drošības pēc piesiešu šim trauciņam akmeni un iemetīšu to Temzas dibenā, pirms vēl būs uzlēkusi saule. Tad nu negaidi, ka tevi tik drīz kāds atbrīvos.

- Es nedošu tev iemeslu tā rīkoties. Tas tiesa. Es neesmu pārmēru liels optimists.*[1] Beztermiņa ieslodzījums ir riebīga burvestība, tā ir viena no nejau­kākajām lietām, ko burvis var izdarīt. Tu vari tikt gadsimtiem ieslodzīts mazmazītiņā trauciņā, un daži no tiem ir pavisam banāli. Sērkociņu kastī­tes, pudeles, rokassomiņas… Reiz pazinu džinu, kas bija iesprostots vecā, netīrā lampā.

Tagad mana pretinieka sejā parādījās triumfējošs smaids. Viņš līdzinājās tam nejaukajam knēvelim no rotaļu laukuma, kas bija pievācis manu labāko marmora bumbiņu.

- Nu, Bartimaj, viņš smīnēdams teica, ko tu teiksi par to?

Es veltīju viņam platu smaidu. Kā būtu, ja tu to visu aiz­mirstu un vienkārši uzticētos man?

- Nekādā gadījumā.

Mani pleci saguma. Re, atkal nekā. Lai kā arī tu pūlētos, burvji vienmēr beigās atrod iespēju tevi uzvarēt.

- Labi, Netenjel, es sacīju. Kas man jādara?