Samarkandas amulets

24

Iztēlojies skarabeju, ne lielāku par sērkociņu kastīti, un četrus metrus garu milzi ar vērša galvu, kurš vicina rokā sudraba šķēpu. Un tu tūlīt pat sapratīsi, ka tā nav vienlīdzīga cīņa. Vēl jo vairāk tāpēc, ka skarabejs atrodas iesprostots Enerģijas lodē, kas pārvērstu pelnos viņa būtību, tiklīdz tas pieskartos lodes sienām kaut vai ar ūsu galiņu. Jā, es patiešām biju darījis visu, kas manos spēkos, lai paildzinātu savu izdzīvošanu šīs kolon­nas galā, maldīgi cerot, ka man izdosies parauties malā, kad lode atkal samazināsies. Bet patiesībā jau es tam īsti neticēju. Un tagad mani gatavojās sašķaidīt viens četrmetrīgs dulburis, kam bija tikpat smadzeņu, cik mušai, un, jo ātrāk tas beigsies, jo labāk.

Biju mazliet pārsteigts, kad utuka kaujas saucienu pārtrauca pēkšņi izkliegta pavēle tieši tobrīd, kad šķēps bija pacelts man virs galvas.

- Baztuk, beidz!

Bija ierunājies Ērgļknābis; viņa balsī skanēja uztraukums. Kad utuks ir izlēmis kaut ko darīt, tam ir ļoti grūti mainīt savu domu gājienu: Vēršgalvis ar grūtībām apturēja gaisā atvēzēto šķēpu, bet arī nenolaida to lejā.

- Kas tad nu, Kserks? viņš šņāca. Nenolaupi man šo iespēju atriebties! Divdesmit septiņus gadsimtus es esmu gaidī­jis, kad Bartimajs beidzot būs manā varā…

- Tad tu vari pagaidīt vēl vienu minūti. Viņš nekur neaiz­bēgs. Ieklausies vai tu kaut ko nedzirdi?

Baztuks pielieca galvu uz vienu pusi. Arī es vairs nedūcu un ieklausījos. Telpā bija dzirdama klusa klaudzināšana tik klusa un neskaidra, ka nebija saprotams, no kuras puses tā nāk.

- Tas nevar būt nekas nopietns. Gan jau tikai strādnieki. Vai tie cilvēki atkal maršē pa laukumu. Viņiem tas varen patīk. Un tagad paklusē, Kserks. Baztuks nevēlējās veltīt šai dīvainajai skaņai vairs ne mirkli uzmanības. Cīpslas uz viņa apakšdelmiem savilkās, kad viņš atkal atvēzēja šķēpu.

- Tie nav strādnieki. Pārāk tuvu. Spalvas uz Kserksa ērgļa galvas bija sacēlušās stāvus. Viņš bija uztraukts. Atstāj Barti­maju mierā un nāc paklausies! Tas ir svarīgi!

Skaļi nolamājies, Baztuks aizstampāja prom no manas kolon­nas. Viņi ar Kserksu apstaigāja visas četras zāles sienas, pie­spieduši ausi pie mūra un klusi sarunādamies. Un visu laiku klaudzināšana nerimās, tā bija klusa, neregulāra un kaitinoši nenosakāma.

- Nespēju saprast, no kurienes tā nāk, Baztuks teica, paskrāpējot ar šķēpa uzgali sienu. Tā varētu nākt no jebkuras vietas šajā zālē. Pagaidi… Varbūt viņš to dara… Un utuks naidīgi palūkojās manā virzienā.

- Neesmu vainīgs, jūsu augstība, es noteicu.

- Neesi muļķis, Baztuk, Ērgļknābis teica. Viņš nespēj lie­tot maģiju ārpus lodes sienām. Te notiek kaut kas cits. Manu­prāt, vajadzētu sacelt trauksmi.

- Bet nekas jau nav noticis, Vēršgalvja balsī ieskanējās pa­nika. Viņi mūs sodīs. Vismaz ļauj man pirms tam nogalināt Bar­timaju, viņš lūdzās. Es nedrīkstu palaist garām šo iespēju.

- Es gan domāju, ka jums noteikti vajadzētu izsaukt palīgus, es ierosināju. Šeit notiek kaut kas tāds, ar ko jūs nespējat tikt galā. Varbūt tā ir nikna vabole. Vai kāds apmaldījies dzenis.

Pa Baztuka nāsīm izplūda tvaiku mākonis. Tas bija pēdējais piliens, Bartimaj! Tu mirsi! Viņš apklusa. Bet, paga, varbūt tā patiešām ir vabole, ja tā labi padomā…

- Akmens celtnē? Kserkss pasmīnēja. Manuprāt, ne.

- Kā tad tu pēkšņi esi kļuvis par tādu ekspertu?

Abi sargi atkal sāka ķildoties, dunkādami un grūstīdami viens otru, novesti līdz baltkvēlei paši sava stulbuma un manas veiklās mēles dēļ.

Bet klaudzināšana nerimās. Es jau sen biju atklājis, ka klau­vējieni nāk no akmens pleķīša augstu pie vienas no sienām, ne pārāk tālu no vienīgā loga. Uzmundrinot cīnītājus, es nenovērsu acis arī no šī sienas laukuma. Pēc pāris minūtēm mana pacie­tība atalgojās, jo pamanīju, ka vietā, kur divas akmens plāksnes bija savienotas, parādās mazs putekļu mākonītis. Vēl pēc brīža tur atklājās neliels caurums, pa kuru telpā iegāzās vēl vairāk putekļu un javas gabalu, un kaut kas melns un ass turpināja kalt caurumu lielāku.

Man par aizkaitinājumu, nemitīgi kaujoties un grūstoties, apskrējuši visapkārt telpai, Kserkss un Baztuks izbeidza plūk­ties netālu no dīvainā cauruma. Tagad tas bija tikai laika jautā­jums, līdz viņi pamanītu lejup krītošos putekļus, tāpēc es izlēmu vēlreiz riskēt.

- Ei, jūs, smilšu ēdāji! es saucu. Mēness spīd pār jūsu biedru kauliem, un šakāļi nes uz savām alām viņu galvaskau­sus, lai ar tiem spēlētos mazie šakālēni. [59] [1] Nu, tulkojumā tas neskan tik iespaidīgi. Es to izkliedzu senēģiptiešu valodā, kuru tie abi zināja un dziļi ienīda. Tas viņiem atgādināja laiku, kad faraons bija sūtījis savu armiju tālu Asīrijas zemē, izraisot milzīgus zau­dējumus tur mītošajām tautām. Ir ļoti nepieklājīgi džinu starpā atgādināt par cilvēku kariem (kuros mēs allaž karojam dažādās pusēs). Atgādināt utukiem par karu, kurā viņi zaudēja, bija gan nepieklājīgi, gan ne sevišķi gudri.

Kā jau biju paredzējis, Baztuks nekavējoties atlaida savu tvē­rienu no Kserksa ērgļa cekula, un Kserkss izvilka pirkstus no Baztuka nāsīm. Abi utuki pagriezās pret mani un sāka nākt šurp, acīs gailot niknumam. Labi. Biju izrēķinājis, ka apmēram pēc trīsdesmit sekundēm pa caurumu sienā jāparādās tam, kas tur šo caurumu kala. Ja tas kavēsies, es būšu pagalam ja ne no Kserksa vai Baztuka šķēpa, tad no lodes, kura tagad jau bija samazinājusies līdz greipfrūta izmēriem.

- Baztuk, Kserkss pieklājīgi bilda, es atļaušu tev izdarīt pirmo cirtienu.

- Cik laipni no tavas puses, Kserks, Baztuks atbildēja. Pēc tam tu varēsi izšķaidīt visu atlikušo pēc sirds patikas.

Abi utuki pacēla šķēpus un nostājās manā priekšā. Aiz viņiem klaudzināšana pēkšņi rimās un pa caurumu sienā, kas jau bija kļuvis krietni liels, parādījās mirdzošs, melns knābis, ass kā kalēja lakta. Tam sekoja tintes melna galva ar mirdzošām ače­lēm. Tās šaudījās no vienas puses uz otru, novērtējot situāciju, un tad beidzot putns sāka spraukties iekšā pa caurumu gluži neraksturīgā manierē.

Telpā pa izkalto caurumu beidzot ielēca milzīgs, melns krauk­lis, kas apmetās uz sienas apmales. Tiklīdz tas bija pilnībā ierā­pies iekšā, caurumā parādījās vēl viens knābis.

Tagad utuki jau bija sasnieguši manu kolonnu. Baztuks atvē­zēja roku ar šķēpu.

Es noklepojos. Tev kāds ir aiz muguras!

- Tu mani nepiemānīsi, Bartimaj! Baztuks iebrēcās. Viņš pacēla roku augstāk, un šķēps jau traucās lejup. Un tad tā ceļā pašāvās melna šautra, kas sagrāba šķēpu knābī un turpināja lidot, izraujot to utukam no rokas. Baztuks izdvesa pārsteiguma saucienu un pagriezās. Arī Kserkss apcirtās riņķī.

Krauklis apsēdās uz vienas tukšās kolonnas, turēdams šķēpu knābī.

Baztuks nepārliecinoši paspēra soli uz priekšu.

Krauklis nevērīgi pārkoda šķēpa kātu. Tas sadalījās divās daļās, kas rībēdamas novēlās zemē.

Baztuks apstājās kā zemē iemiets.

Otrs krauklis apmetās uz blakus kolonnas. Tie abi klusi sēdēja un cieši vēroja utukus.

Baztuks palūkojās uz savu biedru. Ēēē… Kserks?

Ērgļknābis bažīgi pakladzināja mēli. Cel trauksmi, Baztuk! viņš teica. Es tikšu ar viņiem galā. Viņš ieliecās ceļos un palēcās augstu gaisā. Ar švīkstu atpletās lielie, baltie spārni. Kserkss tos savicināja vienu, tad divas reizes un nu jau bija pacēlies līdz pat griestiem. Spalvas saliecās un iztaisno­jās, viņš pats pieliecās, it kā nirtu galva pa priekšu, spārni nostiepti atpakaļ, vienā rokā turēdams izstiepto šķēpu; un tad viņš metās lejup zibens ātrumā.

Pretī krauklim, kas mierīgi gaidīja.

Kserksa acīs parādījās šaubu izteiksme. Tagad viņš atradās gandrīz virs kraukļa, kas joprojām nebija pakustējies. Tad šīs šaubas nomainīja pēkšņas izbailes, viņš izpleta spārnus un izmi­sīgi centās izvairīties no sadursmes.

Krauklis plaši atpleta knābi.

Kserkss iekliedzās.

Tālāk viss saplūda vienā kustīgā murskulī, varēja dzirdēt tikai skaņu, it kā kaut kas liels tiktu pakampts gaisā un norīts. Kolonnai abās pusēs noplīvoja pāris spalvu. Krauklis joprojām sēdēja kolonnas galā, sapņaini lūkodamies tālumā. Kserkss bija pazudis.

Baztuks pa to laiku bija devies uz sienu, kur vajadzēja parā­dīties portālam. Viņš kaut ko meklēja pie jostas piestiprinātajā makā. Krauklis pārlēca uz nākamo kolonnu, nogriežot Vēršgalvim ceļu. Ar izmisīgu brēcienu Baztuks meta šķēpu. Tas netrā­pīja krauklim, bet līdz pat rokturim ietriecās kolonnas vienā sānā. Krauklis, nožēlas pilns, pagrozīja galvu un pacēlās spār­nos. Baztuks beidzot bija atvēris maku un izņēmis mazu bron­zas svilpīti. Viņš to pielika pie lūpām…

Vēl viens spalvu murskulis, pārāk straujš, lai tam izsekotu ar acīm. Baztuks bija ātrāks: es redzēju, kā viņš noliec galvu, izstiepjot uz priekšu ragus un tad melnais virpulis viņu ierāva sevī. Kad tas norima, arī Baztuks bija pazudis. Krauklis apdomīgi nolaidās zemē, un no viena spārna viņam pilēja zaļas asinis.

Lodes iekšpusē skarabejs sajūsmā lēkāja. Lieliski darīts! es saucu, mēģinādams padarīt savu balsi nedaudz skaļāku un mazāk pīkstošu. Es nezinu, kas jūs tādi esat, bet kā būtu, ja jūs man palīdzētu…

Es pēkšņi apklusu. Lodes enerģija ļāva man saskatīt jaunpienācējus tikai pirmajā plānā, un līdz šim viņi tajā bija parādījušies kā kraukļi. Iespējams, ka viņi to beidzot bija sapratuši, tāpēc uz sekundes simtdaļu arī pirmajā plānā parādīja, kādi patiesībā izskatījās. Tas bija tikai uz mirkli, bet man vairāk nevajadzēja. Es zināju, kas tie bija.

Ieslodzīta lodē, vabole izmisīgi norīstījās.

- Ak, es teicu. Nu tad sveiki!

- Sveiks, Bartimaj, Fakvarls teica.