Samarkandas amulets

Bartimajs 34

Biju jau atgriezies pirms vairāk nekā piecām stundām, kad skumji iečīkstējās vaļējais durvju dēlis un bibliotēkā ievilkās mans noskumušais, notašķītais un nelāgi smakojošais saim­nieks. Atstājot aiz sevis dubļu (vismaz es cerēju, ka tie bija dubļi) sliedi, viņš kā tāds milzu gliemezis rāpās augšup uz otro stāvu, kur bezspēkā atkrita pret sienu. Tīri zinātniskas inte­reses dēļ es iededzu mazu liesmiņu un apskatīju viņu tuvāk. Par laimi, man jau iepriekš bija bijušas darīšanas ar nagainajiem velnēniem un tiem līdzīgām būtnēm, jo skats, kas pavērās, nebija no skaistajiem. Likās, ka knēvelis ir tiešā nozīmē izvārtīts pa īpaši smirdīgu dumbrāju vai kūts pagalmu, pirms tam iebāžot galvu mēslu mucā un tikko nopļautā zālē. Viņa mati slē­jās stāvus kā dzeloņcūkas sari. Džinsa bikses bija saplēstas un asiņainas no ceļgala uz leju. Uz vaiga vīdēja liels nobrāzums un virs auss nejauka brūce. Bet vislabākais bija viņa acis gluži neprātīgas.

- Labi pavadīji vakaru? es ieminējos.

- Uguni, viņš nošņācās, iekur uguni. Es salstu.

Bija mazliet neparasti dzirdēt, ka tik pavēloši runā cilvēks, kas izskatījās tā, ka pat šakālis tam būtu gājis ar līkumu, bet es neņēmu ļaunā. Man tas viss šķita pārāk uzjautrinoši. Tāpēc savācu dažādus koka gabalus, atkal iededzu uguni un apsēdos tik tuvu savam saimniekam (pieņēmis Ptolemaja izskatu), cik nu vien mans izsmalcinātais deguns atļāva.

- Cik patīkamas pārmaiņas, es mundri teicu. Parasti džins pārnāk mājās pārguris un netīrumiem klāts. Man šāds jaunievedums tīri labi patīk. Kāpēc tu aizgāji no bibliotēkas? Vai tevi atrada Siržulauzēja sūtītie spiegi? Vai ielauzās Dža­bors?

Puika runāja lēni, zobiem klabot. Es izgāju nopirkt avīzi.

Jo tālāk, jo labāk! Es nosodoši pašūpoju galvu. Šādi bīstami darbi jāuztic labāk apmācītiem cilvēkiem: nākamreiz jāpalūdz palīgā vecmāmiņa vai kāds mazulis…

- Aizveries! Netenjela acis niknumā kvēloja. Tas bija avīž­zēns! Un viņa draugs Freds. Divi no vienkāršajiem ļautiņiem! Viņi nozaga manu disku to, ko es pats pagatavoju, un aiz­vilināja mani prom no šejienes! Es viņiem sekoju, un tad viņi mēģināja mani nogalināt. Un būtu arī tā izdarījuši, ja nebūtu iejaukusies meitene…

- Meitene? Kāda meitene?

- … bet es tik un tā šausmīgi sadauzīju galvu un ievēlos peļķē, un tad, kad viņi bija aizgājuši, es vairs nespēju atrast ceļu atpa­kaļ, un tad atskanēja vakara signāls un tika palaistas Izlūklo­des, un man visu laiku bija jāslēpjas, līdzko tās tuvojās. Beidzot es atradu kādu upi un palīdu zem tilta, un tad stundām gulēju dubļos, kamēr Izlūklodes šaudījās šurpu turpu pa ielu. Un, kad tās beidzot bija prom, man vēl vajadzēja atrast ceļu atpakaļ! Tas prasīja stundām laika! Turklāt es savainoju celi.

Nu, protams, tas nebija nekāds Šekspīrs, tomēr labākā vakara pasaciņa, kādu es pa ilgiem laikiem biju klausījies. Tā mani ļoti uzjautrināja.

- Viņi ir Pretošanās kustības biedri, zēns turpināja, vērda­mies ugunī. Esmu par to pārliecināts. Un viņi pārdos manu disku tiem cilvēkiem, kas tonakt uzbruka Parlamentam. Ak! Viņš vīstīja dūres. Kāpēc tevis tur nebija, lai man palīdzētu? Es būtu viņus notvēris un piespiedis pastāstīt, kurš ir viņu vadonis.

- Cik atceros, es auksti piezīmēju, biju devies uzdevumā, kuru tu man biji uzticējis. Kas tā bija par meiteni?

- Nezinu. Es redzēju viņu pāris sekunžu. Viņa bija galvenā. Kādudien es viņu atradīšu un atriebšos!

- Man likās, tu teici, ka viņa neļāva šiem tevi nogalināt?

- Bet viņa paņēma manu disku! Viņa ir zagle un nodevēja.

Lai kas arī tā meitene būtu, šis apraksts izklausījās dīvaini

pazīstams. Pēkšņi man kaut kas ienāca prātā. Bet kā viņi zināja, ka tev ir disks? Vai tu viņiem to parādīji?

- Nē. Vai tev liekas, ka es esmu muļķis?

- Tas neattiecas uz manu jautājumu. Vai tu esi pārliecināts, ka nejauši neizvilki to ārā, kad meklēji kabatā sīknaudu?

- Nē. Avīžzēns to vienkārši zināja. It kā viņš būtu džins vai velnēns…

- Interesanti… Izklausījās tieši pēc tās bandas, kas bija man uzklupusi naktī, kad biju nozadzis Samarkandas amuletu. Arī tai meitenei un viņas pakalpiņiem nevajadzēja redzēt amuletu, lai zinātu, ka man tāds bija. Turklāt viņi mani atrada aiz Slēpņa burvestības. Noderīgas spējas… kuras acīmredzot tika liktas lietā. Ja viņi piederēja pie Pretošanās kustības, tad izklausījās, ka opozīcija burvjiem šeit bija daudz labāk attīstīta, nekā biju domājis tai bija ievērojams potenciāls. Londonā drīz sāksies pārmaiņu laiks…

Es nestāstīju par savām pārdomām zēnam. Galu galā viņš bija ienaidnieks, un pēdējais, kas burvjiem vēl ir vajadzīgs, ir gudrs padoms. Uz mirkli atliec malā savas raizes, es teicu. Varbūt tu gribēsi noklausīties manu ziņojumu?

Saimnieks kaut ko piekrītoši norūca. Vai tu atradi Hedlhe­mas muižu?

- Atradu gan, un, ja tu vēlēsies, varēšu tevi arī turp nogādāt. Blakus Temzai ir dzelzceļa maģistrāle, kas stiepjas uz dienvi­diem, pāri upei un ārā no Londonas. Bet vispirms es tev pastās­tīšu par aizsardzības pasākumiem, kurus Siržulauzējs ir veicis pie savas draudzenes muižas. Un tie ir ievērojami. Aviācijas folioti patrulē pa apkārtni, un ik pa brīdim uz zemes materiali­zējas augstākas būtnes. Virs pašas celtnes atrodas vismaz divi aizsardzības kupoli, un arī tie maina atrašanās vietu. Pat es viens pats netiku aiz šī aizsardzības loka robežām, bet ar tādu nīkuli kā tu pie rokas tas ies vēl grūtāk.

Puika neko neatcirta. Laikam bija pārāk noguris. Bet mani pārņēma nojauta, ka viņi tajā muižā kaut ko slēpj. Šīs aizsarg­barjeras ir uzstādītas jau divas dienas pirms lielā notikuma, un tam vajadzīga milzīga vara. Tas norāda, ka tur notiks kāda nelietība.

- Cik ilgs laiks mums nepieciešams, lai tur nokļūtu?

- Ja izbrauksim rīt ar pirmo vilcienu, varam nokļūt pie mui­žas līdz ar tumsu. Līdz Hedlhemai mūs sagaida ilgs gājiens, bet arī tagad mums jau jāpošas ceļā.

- Ļoti labi. Viņš slējās kājās, apaviem žļurkstot un drēbēm pilot.

- Vai esi pārliecināts, ka gribi tā darīt? es vaicāju. Tā vietā mēs varētu doties uz ostu. Es dzirdēju, ka viņi meklējot kuģapuikas. Tāda dzīve ir grūta, bet skaista. Un padomā par vese­līgo, svaigo gaisu!

Netenjels neatbildēja. Viņš jau devās uz durvju pusi. Es smagi nopūtos, nodzēsu uguni un sekoju viņam.

Maršruts, kuru biju izvēlējies, veda gar šauru Temzas pieteku starp pamestām fabrikām un noliktavām. Sīkā upīte bezmērķīgi līkumoja pa pārplūdinātu lauku, izveidodama neskaitāmus pau­gurus, purvus un dīķīšus, starp kuriem mēs klīdām visu atlikušo nakti. Mūsu kurpes grima dubļos un mirka ūdenī, asas niedres saskrāpēja kājas un rokas, un virs mūsu galvām ik pa brīdim iesīcās kukaiņi. Turklāt puišelis visu laiku sūkstījās. Pēc saskrie­šanās ar Pretošanās kustību viņš bija pagalam sliktā omā.

- Ko tu vaidi, man iet vēl sliktāk nekā tev, es uzšņācu pēc kādas īpaši sērīgas tirādes. Es būtu varējis nolidot šo attā­lumu piecās minūtēs, bet nē, man ir jāsastāda tev kompānija. Vazāšanās pa dubļiem un dūņām ir tava privilēģija, cilvēk, bet ne manējā.

- Es neredzu, kur lieku kājas, viņš burkšķēja. Vai tu ne­vari paspīdināt gaismu?

Jā, varu gan, īpaši, ja tu vēlies pievērst kāda naktī lidojoša džina uzmanību. Visas ielas tiek novērotas, kā jau tu pirms lai­ciņa pamanīji, un tāpat neaizmirsti, ka Siržulauzējs joprojām var tevi meklēt. Vienīgais iemesls, kāpēc es izvēlējos šo ceļu, ir tieši tas, ka te ir tik tumšs un riebīgs.

Nešķita, ka tas viņam būtu liels mierinājums, tomēr viņš vairs nežēlojās. [77]

Kamēr mēs tā stampājām uz priekšu, es ar savu nepielū­dzamo loģiku apsvēru mūsu situāciju. Bija pagājušas jau sešas dienas, kopš šis puika bija mani izsaucis. Sešas dienas, kuru laikā manī brieda arvien pieaugošs nemiers. Un es tam nere­dzēju galu.

Tas sīkais! Kurā vietā lai viņu ierindo starp visiem man nepatīkamajiem cilvēkiem? Viņš nebija sliktākais saimnieks, kas man jebkad bija bijis, [78] bet viņam piemita pāris dīvainību. Visi saprātīgie burvji, būdami pietiekami lietpratīgi savā nežē­lībā, zināja, kad ir īstais brīdis cīnīties. Viņi riskēja ar savu (un savu kalpu) dzīvību samērā reti. Bet šis knēvelis rīkojās pilnīgi pretēji. Viņu tā bija satriekusi nelaime, kas bija izcēlusies paša vainas dēļ, ka vienīgā reakcija bija mesties virsū ienaidniekam kā ievainotai čūskai. Lai kāds arī bija iemesls puišeļa nepatikai pret Siržulauzēju, sākotnējo apdomību bija nomainījis izmisums, kuru vadīja bēdas. Lepnums un dusmas bija pārmākušas tādu vienkāršu izjūtu kā pašsaglabāšanās instinkts. Puika soļoja tieši pretī savai nāvei. Pats par sevi tas nebūtu nekas slikts, ja vien viņš neaizrautu sev līdzi arī mani.

Te nu man trūka padoma. Es biju saistīts ar savu saimnieku. Varēju vienīgi mēģināt viņu uzturēt pie dzīvības pēc iespējas ilgāk.

Ap rītausmu mēs bijām nogājuši no Ziemeļlondonas gandrīz līdz pašai Temzai. Te Temzas pieteka ievērojami paplašinājās, pirms pāri vairākiem dambjiem iegāzās lielajā upē. Bija pienā­cis laiks atkal atgriezties uz ceļa. Mēs uzrāpāmies augšup pa krastu, izlīdām caur stiepļu žogu (kurā es izdedzināju nelielu caurumu) un nonācām uz bruģētas ielas. Pilsētas politiskais centrs atradās no mums pa labi, Tauers pa kreisi. Temza stie­pās tieši priekšā. Nakts bija veiksmīgi aizvadīta, bet uz ielām vēl neviena nebija.

- Tad nu tā, es teicu, apstādamies uz ielas. Stacija ir pavi­sam tuvu. Pirms turp dodamies, mums jāatrisina viena pro­blēma.

- Kāda?

- Kā panākt, lai tu vairs neizskatītos un nesmirdētu pēc cūkgana. Apkārtnes neskaitāmie smārdi bija pielipuši manam saimniekam kā mušas. Viņš izskatījās atbaidoši. Nudien, kaut vai ierāmē un pakar modes preču veikalā pie sienas!

Puika sarauca pieri. Tev taisnība. Tad vispirms notīri mani. Noteikti jābūt kādai iespējai…

- Tāda ir.

Iespējams, ka man nevajadzēja viņu tā vienkārši saķert un iemērkt upē. Temza nav daudz tīrāka par to purvu, caur kuru tikko bijām izgājuši. Tomēr ūdens noskaloja lielāko daļu dubļu. Pēc minūti ilgas enerģiskas mērcēšanas es izvilku zēnu virs ūdens. Viņš sprauslāja un izdvesa dīvainas skaņas, kuru jēgu bija grūti noteikt. Toties es jau biju iemēģinājis roku.

- Vēlreiz? Tu nu gan esi izsmalcināts.

Vēl viena skalošana lika Netenjelam izskatīties gluži kā jau­nam. Noliku saimnieku pie krasta un ar nelielas uguns palī­dzību ātri izžāvēju viņa drēbes. Lai cik dīvaini tas būtu, kaut gan smaka bija pazudusi, zēna garastāvoklis nebija ne par matu uzlabojies. Bet visu jau nevar gribēt.

Kad šī problēma beidzot bija atrisināta, mēs devāmies uz dzelzceļa staciju un ieradāmies tieši laikā, lai noķertu pirmo rīta vilcienu uz dienvidiem. Nozagu divas biļetes, un, kamēr sargi par šo pārkāpumu centīgi meklēja sarkansejainu mācītāju, jau biju ērti iekārtojies savā vietā. Vilciens devās ceļā. Netenjels bija apsēdies otrā vagona galā manuprāt, ar nodomu. Viņš laikam joprojām gremzās par improvizēto mazgāšanos.

Ceļojuma pirmā daļa, izbraucot ārā no pilsētas, bija pati klu­sākā un mierīgākā pusstunda, kādu varēju izbaudīt, kopš tiku izsaukts. Vilciens lēni dudināja caur nebeidzamām Londonas priekšpilsētām nomācošām, juceklīgām ķieģeļu kaudzēm, kas izskatījās kā iežu sakopojums pēc ledāju aiziešanas. Pabraucām garām vairākām jau slēgtām fabrikām un vēl citām, kas noteikti drīz vien tiks slēgtas. Tām blakus stiepās šauras ieliņas, šur tur no skursteņiem pacēlās dūmi. Tikai vienreiz kā bezkrāsains mākonis, kas aizsedz sauli, pa debesīm uz dienvidiem aiztraucās džinu bars. Pat no tāda attāluma varēja pamanīt, kā mirdz viņu krūšu bruņas.

Pāris cilvēku izkāpa, citi iekāpa. Es atpūtos. Džini nesnauž, bet atpūšas, aizceļojot pagājušajos gadsimtos un atceroties laimī­gākos savas dzīves mirkļus burvju kļūdas, savu atriebību…

Šo sapņojumu pārtrauca zēns, apsēzdamies man pretī. Mums vajadzētu ieplānot turpmāko rīcību, viņš drūmi teica. Kā mēs varēsim tikt cauri aizsargbarjerām?

Muižā ar mainīgiem kupoliem un sargkareivjiem, es pre­cizēju, būs grūti ielavīties nepamanītiem. Mums būs vajadzīgs kaut kas līdzīgs Trojas zirgam. Netenjels neizpratnē palūko­jās uz mani. Nu, zini, kāds priekšmets, kas izskatītos pietie­kami nevainīgs, lai viņi to ielaistu pa vārtiem. Un mēs varētu tajā paslēpties. Nudien ko viņi mūsdienās vispār māca burv­jiem? [79] [1] Acīmredzot ne jau klasisko vēsturi. Šāda nezināšana būtu satriekusi Fakvarlu, kurš lielījās, ka tieši viņš esot ieteicis Odisejam domu par koka zirgu. Esmu pārliecināts, ka viņš melo, bet nevaru to pierādīt, jo Trojas karā nepiedalījos: es tolaik biju Ēģiptē.

- Tātad mums vajadzētu kaut kur paslēpties, zēns norūca.

- Vai tev ir kādi priekšlikumi?

- Ne-e.

Saraucis pieri, saimnieks domāja tālāk. Tik saspringti, ka gandrīz varēja dzirdēt, kā viņa smadzenēs griežas zobratiņi.

- Viesi ieradīsies rītdien, puika skaļi prātoja, un viņi taču būs jāielaiž iekšā, tā ka rītdien pa vārtiem noteikti plūdīs liela auto straume. Varbūt mēs varētu iekļūt aiz vārtiem ar kādu no šīm automašīnām.

- Varbūt, es teicu. Bet visi burvji noteikti būs līdz zobiem bruņojušies ar aizsargvairogiem, un viņus pavadīs acis izvalbī­juši velnēni. Mums būs grūti ielavīties viņu automašīnās nepa­manītiem.

- Un kā ar apkalpojošo personālu? Netenjels turpināja.

- Arī viņiem taču kaut kā jātiek iekšā.

Tā nebija slikta doma. Lielākā daļa kalpu jau būs muižā, es teicu, bet tev taisnība daži varētu ierasties arī svinību dienā. Noteikti tiks piegādāts arī svaigs ēdiens. Un, iespējams, ieradīsies izklaidētāji, mūziķi vai jokdari… Netenjels nicinoši savilka lūpas. Jokdari ?

- Kuram te ir lielāka pieredze ar burvjiem man vai tev? Burvju mākslinieki ierodas vienmēr. [80] [1] Burvjiem ir briesmīga gaume! Un tā ir bijis vienmēr. Ak jā, sabiedrībā viņi izliekas par izsmalcinātiem un atturīgiem estētiem, bet, tiklīdz viņi atpūšas savā lokā, kā tev šķiet, vai viņi klausās kamerorķestrus? Nē. Viņus uzjautrina rūķīši, kas staigā uz koka kājām, un bārdainas vēderdejotājas. Maz zināms fakts par Zālamanu Gudro: pa vidu spriedumu pasludināšanai viņu izklaidēja libāniešu jokdari.

- Bet svarīgi ir tas, ka muižā ieradīsies cilvēki, kas nav burvji. Tātad, ja mēs nokļūtu pie muižas pietiekami agri, mums varbūt rastos iespēja iebraukt aiz vārtiem kopā ar kādu no viņiem. Ir vērts mēģināt. Bet tagad tev vajadzētu pagulēt. Kad nokļūsim vajadzīgajā stacijā, mums vēl tāls gabals ejams.

Zēna plakstiņi bija svina smagi. Vismaz šoreiz viņš nestrī­dējās.

Nudien, man jāsaka, ka esmu redzējis, kā ledāji apklāj zemi ātrāk, nekā kustējās šis vilciens, tā ka Netenjels dabūja pienā­cīgi pasnaust. Bet beidzot mēs ieradāmies stacijā, kas atradās vistuvāk Hedlhemas muižai. Uzmodināju savu saimnieku, un mēs izkāpām uz stacijas perona, kuru bija apsēduši dabas spēki. Pa betona plaisām spraucās dažādu pasugu zāle, bet pussagru­vušās uzgaidāmās telpas sienas un jumtu bija pārņēmis uzņē­mīgs tītenis. Zem sarūsējušām lampām ligzdoja putni. Te nebija ne biļešu kases, ne kādas citas zīmes par cilvēku klātesamību.

Vilciens aizlīgojās prom tik lēni, it kā grasītos izlaist garu. Otrpus sliedēm balti vārti veda uz nebruģētu ceļu. Tam abās pusēs stiepās plaši lauki. Es sasparojos: bija tik patīkami bei­dzot izsprukt no pilsētas nežēlīgā tvēriena un atrasties starp kokiem un labības laukiem. [81] [1] Lai gan šos laukus bija izveidojuši un iekopuši cilvēki, tiem nepiemita nekādas maģiskas smakas. Burvji jau kopš neatminamiem laikiem ir bijuši caurcaurēm pilsētnieki: viņi zeļ un plaukst pilsētās, vairojoties gluži kā žurkas mēra laikā un skraidot pa biezi savītiem tenku un intrigu tīkliem kā resnvēderi zirnekļi. Tuvākās ārpilsētas burvju kopienas Ziemeļamerikas un Āzijas stepju šamaņi darbojas tik atšķirīgi, ka gandrīz nevar tikt saukti par burvjiem. Bet viņu laiks jau pagājis.

- Mēs dosimies uz priekšu pa šo ceļu, es sacīju. Muiža ir vismaz deviņas jūdzes tālu, tāpēc mēs varam pārāk neuzmanī­ties. Es… Kas tad nu?

Saimnieks izskatījās bāls un nemierīgs. Nekas. Tikai… Neesmu radis pie šāda… plašuma. Nespēju saskatīt nevienu māju.

- Tas ir labi. Ja nav māju, tad nav cilvēku. Nav burvju.

- Es jūtos dīvaini. Te ir tik kluss.

Izklausījās sakarīgi. Zēns nekad nebija bijis ārpus, pilsētas. Droši vien nekad arī nebija pastaigājies pa lielu parku. Šis tuk­šums viņu biedēja.

Es šķērsoju sliežu ceļu un atvēru vārtus. Aiz šiem kokiem ir ciemats, es teicu. Tur tu varēsi dabūt kaut ko ēdamu.

Tomēr pagāja zināms laiks, kamēr mans saimnieks pārstāja trīcēt un drebēt. It kā viņš baidītos, ka tukšie lauki un ziemāji uzbruks viņam kā ienaidnieki, un puika nepārtraukti grozīja galvu, cerēdams pamanīt šo uzbrukumu. Netenjels salēcās, sadzirdējis pat putna treļļus.

Es, gluži pretēji, šajā pirmajā ceļojuma pusē paliku pavisam mierīgs, turklāt tieši tāpēc, ka šie lauki šķita pavisam pamesti. Nekur tuvumā nemanīja nekādas maģiskas darbības vai parā­dības, ne uz zemes, ne debesīs.

Nokļuvuši ciematā, mēs izsirojām pa vientuļu pārtikas preču veikalu un paķērām nepieciešamās pārtikas rezerves, lai zēns varētu justies paēdis visu atlikušo dienu. Tas bija pavisam mazs ciematiņš, kur nedaudzas mājeles bija satupušas apkārt izpostī­tai baznīcai, tik mazs, ka te noteikti pastāvīgi nedzīvoja neviens burvis. Tie daži cilvēki, kurus mēs ceļā satikām, klīda apkārt pat bez velnēna saitītē. Mans saimnieks bija pavisam satriekts, to redzot.

- Vai tad viņi nesaprot, cik ievainojami ir? viņš šņāca, kad mēs pagājām garām pēdējai mājai. Viņiem nav nekādas aiz­sardzības. Viens burvju uzbrukums, un viņiem būs beigas.

- Iespējams, ka tas nav viņu svarīgāko lietu saraksta sākumā, es teicu. Viņiem ir citas rūpes: piemēram, izdzīvo­šana. Bet tev jau tas nav mācīts. [82] [1] Tiesa gan. Burvji ir īsti parazīti. Sabiedrībās, kur burvji ir valdošā klase, viņi dzīvo no citu pūliņiem. Tad, kad viņi zaudē varu un jāsāk pašiem pelnīt maizi, viņi parasti nokļūst pavisam nožēlojamā situācijā, rādot burvju trikus kroga pūlim un saņemot par to kapeikas.

- Ak tad ne? Netenjels vaicāja. Būt par burvi ir lielākais aicinājums. Mūsu prasmes un uzupurēšanās uztur valsti, un cilvēkiem būtu jābūt pateicīgiem, ka mēs esam.

- Pateicīgiem par tādiem burvjiem kā Siržulauzējs?

Puišelis saviebās, bet neatbildēja.

Ar briesmām pirmoreiz saskārāmies tikai pēcpusdienā. Pirms mans saimnieks paspēja kaut ko pamanīt, es metos viņam virsū un iegāzu šaurā grāvī blakus ceļam. Piespiedu viņu pie zemes nedaudz stiprāk, nekā bija nepieciešams.

Tādējādi knauķis sarijās pilnu muti dubļu. Kho tu dari?

- Klusē! Mums pāri lido gaisa patruļa. No ziemeļiem uz dien­vidiem.

Viņš izspļāva zemi. Es neko neredzu.

- Piektajā un tālākajos plānos tie izskatās kā folioti. [83] [1] Lielākoties ar piecām acīm: divas uz galvas, pa vienai uz katra sāna un viena… nu, teiksim tā, viņam būtu grūti pielavīties no aizmugures, ja viņš būtu pieskāries ar plaukstām kāju pirkstiem.

- Tici man. Turpmāk mums būs jāpārvietojas uzmanīgāk.

Par strazdiem maskējušies sargi aizlidoja uz dienvidiem. Es uzmanīgi piecēlos kājās un palūkojos apkārt. Nedaudz tālāk izklaidus augoši koki iezīmēja meža sākumu. Tagad labāk novirzīsimies no ceļa, es teicu. Šeit tas ir pārāk atklāts. Tuvosimies mājai, tikai iestājoties naktij. Mēs ļoti piesardzīgi izlīdām pa caurumu dzīvžogā un, apgājuši apkārt tuvākajam laukam, paslēpāmies koku paēnā. Nevienā plānā nemanīja neko bīstamu.

Mežs bija izvēlēts ne bez iemesla; drīz vien bijām aizlavījušies līdz tā tālākajai malai, lai izpētītu priekšā atrodošos zemi. Tālāk atradās neliels zemes nogruvums un pavērās lielisks skats uz laukiem tie bija tikko uzarti un izskatījās sarkanbrūni.

Apmēram jūdzi nostāk lauki beidzās pie vecas ķieģeļu sienas, kura bija vēja un lietus ārdīta un vietām pussabrukusi. Šī siena un zema, tumša priežu audze aiz tās iezīmēja Hedlhemas mui­žas robežas. No priedēm augšup pacēlās sarkans aizsargkupols (redzams piektajā plānā). Kamēr es uz to lūkojos, tas pazuda; nedaudz vēlāk vēl viens kupols, šoreiz zilgans, materializējās sestajā plānā nedaudz tālāk.

Kokos bija paslēpusies augsta arka iespējams, tā bija parā­des ieeja muižas zemēs. No šīs arkas uz ciemata pusi starp lau­kiem stiepās ceļš, taisns kā šķēps, līdz krustojās ar vēl vienu ceļu pie ozolu pudura, apmēram pusjūdzi tālāk no vietas, kur mēs stāvējām. Ceļš, pa kuru iepriekš bijām gājuši, ari veda uz šīm krustcelēm. Divi citi ceļi aizlocījās citos virzienos.

Saule vēl nebija pazudusi aiz kokiem, un mans saimnieks samiedza acis, vērdamies debesīs. Vai tas ir sargkareivis? Viņš norādīja uz celmu pusceļā uz krustcelēm. Uz tā kaut kas nekustīgi sēdēja: iespējams, melna figūra.

- Jā, es teicu. Un vēl viens tikko parādījās tā trīsstūrainā lauka malā.

- Re! Pirmais jau ir pazudis.

- Es jau tev teicu viņi laiku pa laikam materializējas. Vai tu redzi aizsargkupolu?

-Nē.

- Tavas lēcas nu gan ir nekam nederīgas.

Netenjels nolamājās. Ko tad tu gaidīji? Man nav tādas redzes kā tev, dēmon. Kur tas ir?

- Rupjības tev neko nelīdzēs. Es neteikšu.

- Nekļūsti smieklīgs! Man taču jāzina.

- Dēmons neko neteiks.

- Kur tas ir?

- Uzmanies, kad dauzi kāju pret zemi. Man šķiet, tu kaut kur esi iekāpis.

- Vienkārši pasaki man!

- Es jau vairākas reizes gribēju tev to pateikt. Man nepatīk, kad mani sauc par dēmonu. Skaidrs?

Natenjels dziļi ievilka elpu. Skaidrs.

- Tas tikai tā, lai tu zinātu.

- Labi.

- Es esmu džins.

- Jā, skaidrs. Kur ir tas kupols?

- Mežā. Tagad redzams sestajā plānā, bet drīz vien mainīs atrašanās vietu.

- Viņi ir papūlējušies, lai mums būtu grūti tikt iekšā.

- Nūja. Tam jau tie aizsardzības pasākumi ir domāti.

Saimnieka seja bija no bažām pelēka, bet joprojām stingra un

apņēmīga. Mūsu mērķis ir skaidrs. Vārti ar arku droši vien ir galvenā ieeja muižā un tur ir vienīgais caurums aizsargkupolos. Tur viņi pārbaudīs iebraucēju identitāti un caurlaides. Ja tiktu viņiem garām, mēs būtu iekšā.

- Tikai lai mūs notvertu un nogalinātu, es piemetināju. Urrā!

- Jautājums ir, viņš turpināja, kā mēs tiksim iekšā.

Netenjels kādu laiku sēdēja, acis ar roku aizsedzis, un vēroja,

kā saule noriet aiz laukiem un tie pārklājas ar pelēkzaļām ēnām. Sargi parādījās neregulāri, neatstājot aiz sevis ne smakas (vai, pareizāk sakot, mēs bijām pārāk tālu, lai saostu sēra smaku).

Neskaidra skaņa atkal pievērsa mūsu uzmanību ceļam. Pa ceļu, kas aizstiepās līdz horizontam, šurp kaukdama brauca automašīna, kas no jūdzes attāluma izskatījās pēc melnas sēr­kociņu kastītes: tā bija burvja mašīna, kas traucās starp dzīvžo­giem, uz katra pagrieziena uzstājīgi pūšot autotauri. Tā sasnie­dza krustceles, piebremzēja un, pārliecinājusies, ka no pretējās puses neviens netuvojas, pagriezās uz labo pusi pa ceļu uz Hedlhemu. Kad automašīna tuvojās vārtiem, pār tumšajiem laukiem lielā ātrumā tai pretī traucās divi sargi, mantijām plīvojot aiz viņiem kā saplēstām burām. Sasnieguši dzīvžogu, kas auga abās pusēs ceļam, sargi vairāk netuvojās automašīnai, bet lidoja tai blakus, kamēr tā sasniedza vārtus. Šeit ēnas bija biezas un tum­šas, un bija grūti saskatīt, kas notika tālāk. Automašīna pie­brauca pie vārtiem. Tai tuvojās kāds garš siluets. Sargi paslēpās koku ēnās. Un tagad jau automašīna turpināja ceļu, cauri arkai un tālāk, prom no skatiena. Tās dūkoņa pagaisa vakara vējā. Sargi aizlidoja atpakaļ uz laukiem.

Zēns apsēdās un izstaipīja rokas. Nu, viņš teica, tagad mums ir skaidrs, kas jādara.