Samarkandas amulets

4

No drošās slēptuves ar savām daudzajām acīm ieskatījos gluži parastā viesistabā. Tas grīdu klāja biezs vilnas paklājs, uz sienām dižojās neciešamas, strīpainas tapetes un divas no vecuma nomelnējušas eļļas gleznas, kroņluktura vietā karājās kaut kāds briesmīgs kristāla veidojums, un visu ansambli papildināja dīvāns un divi krēsli (arī strīpaini), zems kafijas galdiņš ar sudraba paplāti, uz kuras stāvēja vientuļa sar­kanvīna pudele. Glāzes atradās divu cilvēku rokās.

Viena bija sieviete. Pajauna (cilvēku izpratnē, tādējādi tas ir bezgalīgi mazs vecums) un laikam jau gluži izskatīga, ja man jāraksturo miesiskais veidols. Lielas acis un tumši, zēngalviņā apgriezti mati. Es paturēju viņas tēlu atmiņā. Šādā izskatā es rīt ieradīšos pie zēna. Tikai bez apģērba. Redzēsim, ko šis zaglī­gais, bet jau tik nobriedušais prātvēders teiks!*[1] Ja nu tu brīnies: pārvērsties par sievieti man nesagādā nekādas grū­tības. Protams, arī pārvērsties par vīrieti ne. Zināmā mērā kļūt par sievieti ir ilgstošāks un smalkāks process, bet to tagad neapspriedīsim. Sieviete, vīrietis, kurmis, kāpurs galu galā nav nekādas starpības, vajadzīgas tikai prāta spējas.

Tomēr pašlaik man vairāk rūpēja vīrietis, kuram sieviete uzsmaidīja, paklausīgi mādama ar galvu. Viņš bija garš, tievs un klasiski skaists, turklāt iesmērējis matus ar kaut kādu asi smaržojošu eļļu. Viņam bija mazas, apaļas brilles un plata mute ar līdzeniem, baltiem zobiem. Un iespaidīgs žoklis turklāt. Es nojautu, ka šis bija Saimons Siržulauzējs, slavenais burvis. Vai par to liecināja viņa netveramā varas un spēka aura? Vai pārlie­cinātie žesti, kas pavadīja viņa vārdus? Vai varbūt tomēr mazais velnēns, kas peldēja gaisā pie viņa kreisā pleca (otrajā līmenī), uzmanīgi vērodams apkārtni?

Es aizkaitinājumā saviebos un paberzēju kājas vienu pret otru. Man jābūt ļoti piesardzīgam. Velnēni mēdz būt bīstami. [5] [1] Nepārproti, es no velnēna nebaidījos. Es tādus uzkožu brokastīs. Tomēr piesardzība nenāca par ļaunu velnēna nelokāmās uzticības un redzīgo acu dēļ. Viņu mans muļķīgais mušas izskats nepiemānītu pat uz sekundes simtdaļu.

Žēl, ka nebiju pārvērties par zirnekli. Tie spēj stundām mie­rīgi sēdēt un gaidīt. Mušas ir daudz nemierīgākas. Bet, ja es šeit mainītu izskatu, burvja vergs to tūliņ sajustu. Es piespiedu savu negribīgo ķermeni palikt slēptuvē, neievērodams atkal pieaugo­šās sāpes, kas šoreiz parādījās hitīnā [6] [1] Hitīns ragviela, kas pārklāj kukaiņa ķermeņa daļas.

.

Burvis runāja. Patiesībā viņš vispār nedarīja neko citu. Sie­viete lūkojās viņā ar spaniela acīm, tik platām un apbrīnas pilnām, ka man gribējās viņai iekost.

…tas būs vissatriecošākais notikums, Amanda. Tu būsi Londonas sabiedrības uzmanības degpunktā! Vai tu zini, ka premjerministrs drīzumā gatavojas apciemot tavu muižu? Jā, maniem vārdiem neapšaubāmi ir spēks. Mani ienaidnieki jau nedēļām viņu vajā ar zemiskiem piedāvājumiem, bet viņš tik un tā neatkāpjas no domas rīkot konferenci tavā muižā. Tā nu tu redzi, mīļā, es joprojām spēju viņu ietekmēt, kad vien tas nepieciešams. Jāzina tikai, kā izspēlēt pareizās kārtis, kā glai­mot viņa iedomībai. Nesaki to nevienam, bet patiesībā premjer­ministrs ir tik vājš… Jā, viņa stiprā puse ir šarms, bet arī tam viņš pēdējā laikā pievērš maz uzmanības. Un kāpēc lai valdības galva par to uztrauktos? Viņam ir vīri melnā, kas visu paveiks vina vietā…

Burvis tā turpināja vāvuļot vēl vairākas minūtes, nevajadzīgi šķiezdams enerģiju. Sieviete dzēra vīnu, māja ar galvu, ik pa brīdim noelsās, sajūsmināti iesaucās un piekļāvās viņam arvien tuvāk. Es no garlaicības gandrīz iedūcos. [7] [1] Cilvēks droši vien būtu klausījies šo sarunu ar pavērtu muti, jo burvja stāstījums par korupciju Britu valdībā bija visumā sīks un smalks. Bet man no tā nebija ne silts, ne auksts. Pieredzējis, kā sagrūst pīšļos un putek­ļos neskaitāmas civilizācijas, daudz varenākas nekā šī, es nespēju pievērst uzmanību viņa pļāpāšanai. Tā vietā es neveiksmīgi mēģināju atcerēties, kādi pazemes spēki varētu būt Saimona Siržulauzēja kalpībā. Man bija jāga­tavojas uz visļaunāko.

Pēkšņi velnēns izrādīja trauksmes pazīmes. Viņa galva pa­griezās par 180 grādiem un palūkojās uz durvīm otrā istabas galā. Tas uzmanīgi ieknieba burvim ausī, lai brīdinātu viņu. Pēc sekundes durvis atvērās, un pa tām godbijīgi ienāca melnā žaketē tērpts plikpaurains sulainis.

- Atvainojiet, ser, bet jūsu mašīna gaida.

- Paldies, Kārter. Mēs tūlīt iesim.

Plikpauris pazuda kā nebijis. Burvis nolika savu (joprojām pilno) vīna glāzi atpakaļ uz kafijas galdiņa un, saņēmis sievietes roku, to eleganti noskūpstīja. Velnēns viņam aiz muguras rādīja grimases, kas atspoguļoja visdziļāko pretīgumu.

- Man diemžēl jāiet, Amanda, pienākums sauc. Šovakar būšu vēlu. Vai drīkstu tev piezvanīt? Varbūt mēs rītvakar varētu apmeklēt kādu teātra izrādi?

- Tas būtu burvīgi, Saimon.

- Tad norunāts. Mans draugs Mierdaris tikko iestudējis jaunu izrādi, un es šovakar pat rezervēšu mums biļetes. Bet tagad Kārters tevi aizvedīs mājās.

Vīrietis, sieviete un velnēns izgāja no istabas, atstādami durvis pusvirus. Muša piesardzīgi izlīda no savas slēptuves un sāka ne­dzirdami lidināties pa istabu, meklējot vislabāko skatpunktu uz priekšnamu. Tur pašlaik notika liela rosība tika atnesti mēteļi, do­tas pavēles, atvērtas un aizvērtas durvis. Un tad burvis bija prom.

Es ielidoju priekšnamā. Tas bija plašs un auksts, un uz nevai­nojami tīrās grīdas rotājās melnbaltu flīžu ornaments. Milzīgos keramikas podos auga sulīgi zaļas papardes. Ieklausīdamies riņ­ķoju ap griestu lampu. Bija ļoti kluss. Vienīgās skaņas nāca no netālās virtuves, un tās bija pavisam nevainīgas tikai katlu rīboņa un šķīvju šķindoņa, un pavāra atraugāšanās.

Es apsvēru domu raidīt tiešu maģisko impulsu, lai redzētu, vai nevaru noteikt maģisko priekšmetu aptuvenu atrašanās vietu, bet izlēmu, ka tas būtu pārāk riskanti. Pat ja to nesargāja kāds bīstamāks sargs, arī sargkareivji mājas ārpusē varētu signālu pārtvert. Tāpēc man, mušai, meklējumi bija jāturpina pašai.

Skats visos līmeņos bija tīrs. Es pārlidoju priekšnamam un tad, sekojot intuīcijai, devos augšup pa kāpnēm.

Kāpņu augšgalā ar biezu grīdsegu klāts gaitenis veda divos virzienos, un abos pie sienām greznojās eļļas gleznas. Mani tūlīt piesaistīja gaitenis pa labi, jo tajā atradās spiegs. Cilvēka acij tas izskatītos pēc ugunsgrēka signalizācijas, bet citos līmeņos atklājās tā patiesā seja uz griestiem ar galvu uz leju tupēja rie­bīgs krupis ar izvalbītām acīm. Apmēram pēc minūtes tas palē­cās, mazliet pagriezdamies ap savu asi. Kad atgriezīsies burvis, krupis tam izstāstīs visu, kas pa šo laiku gaitenī būs noticis.

Raidīju mazu burvestību krupja virzienā. No griestiem pēkšņi nolaidās biezu, eļļainu garaiņu mākonis, ietinot krupi un aizse­dzot tam skatu uz notiekošo. Kamēr krupis apmulsumā lēkāja un kurkstēja, es pašāvos tam garām, lidojot tieši uz durvīm pašā gaiteņa galā. Šīs bija vienīgās durvis visā gaitenī bez atslēgas cauruma; zem baltā krāsojuma varēja manīt, kā koka dēļi mijas ar metāla ielaidumiem. Minēto divu iemeslu dēļ šo istabu vaja­dzētu pārbaudīt pirmo.

Durvju apakšā spīdēja neliela šķirbiņa. Pārāk maza kukai­nim, bet man jau tik un tā vajadzēja pārvērsties. Muša pārtapa dūmu strūkliņā, kas pagaisa zem durvīm tieši tobrīd, kad izzuda arī krupi ietinošie dūmi.

Nonācis istabā, pārvērtos par bērnu.

Ja es zinātu mācekļa vārdu, kurš mani izsauca, es būtu ļaun­prātīgi to izmantojis un pārvērties par viņu, lai dotu Saimonam Siržulauzējam norādi, ar ko sākt šķetināt zādzību. Bet, nezinā­dams viņa vārdu, nespēju to izdarīt. Tāpēc pārtapu par zēnu, kuru reiz biju pazinis un mīlējis. Viņa pīšļi jau sen, sen bija aizpeldējuši pa Nilu, tāpēc mans noziegums viņam nekādu ļau­numu nenodarīs, turklāt man bija patīkami savu draugu atce­rēties. Viņam bija brūna āda un spožas acis, un viņš bija tērpies baltā gurnu apsējā. Zēns palūkojās apkārt sev ierastajā manierē, galvu nedaudz piešķiebis.

Istabai nebija logu. Pie sienām atradās vairāki skapji, pilni ar maģiskiem atribūtiem. Lielākā daļa šo nieciņu bija pavisam nelietderīgi, domāti, tikai lai izrādītos, [8] [1] Ak, tas bija pietiekami iespaidīgi, ja vien tu nebiji burvis. Paskatīsi­mies: tur bija kristāla lodes, novērošanas stikli, galvaskausi un svēto kauli, garu izsaukšanas rīkstes, kas bija nolaupītas Sibīrijas šamaņiem, pudelī­tes ar šaubīgas izcelsmes asinīm, kaktu dakteru maskas, izbāzti krokodili, jauni zižļi, pakaramie, uz kuriem karājās apmetņi dažādām ceremonijām, un ļoti, ļoti daudz smagu grāmatu par maģiju, kas izskatījās tā, it kā aizlaikos būtu iesietas cilvēka ādā, bet droši vien bija masu produkcija, ko pirms nedēļas izdevusi Ketforda. Burvjiem tas viss ļoti patīk, viņi ir sajūsmā par visu šo hokus-pokus mistēriju (un daļa no viņiem tam pat tic) un vienkārši dievina to iespaidu, kādu šie nieciņi atstāj uz citiem. Turklāt visi šie grabuļi novērš uzmanību no patiesā burvju varas avota. No mums.

bet to vidū varēja redzēt arī dažas interesantas mantas.

Tur stāvēja varens džinu Izsaukšanas rags es to zināju, jo, pat paskatoties uz to, man kļuva slikti. Viens šī raga pūtiens un tu esi pie burvja kājām, lūdzoties žēlastību un soloties izdarīt visu, ko vien viņam labpatiks tev pavēlēt. Tas bija ļoti vecs un nežēlīgs instruments, un es negribēju tam pat tuvoties. Kādā citā skapī atradās māla acs, kas droši vien bijusi kāda golema pierē. Reiz jau tādu biju redzējis un tagad prātoju, vai šis muļ­ķis maz zināja acs spēku. Visticamāk, ka ne gan jau bija to pacēlis no zemes kā dīvainu suvenīru par piemiņu no brīvdie­nām Eiropā. Burvju tūrisms… labāk neprasiet. [9] [1] Viņi visi uz to ir kā traki spiežas autobusos (vai, tā kā daudzi no viņiem ir pietiekami bagāti, braukā ar privātām lidmašīnām), lai apceļotu pagātnes maģiskās pilsētas. Uzgavilē un noelšas par katru slavenu skatu tempļiem, slavenu burvju dzimšanas un miršanas vietām. Un visi gatavi nolauzt pa gabaliņam no slavenām statujām un apmeklēt melno tirgu, cerē­dami iegūt savā īpašumā sajūsmu izraisošus krāmus. Es jau neiebilstu pret kultūras pieminekļu postīšanu, nebūt ne, tomēr tas ir tik šausmīgi vulgāri.

Nu, ja mums paveiksies, šis nieciņš viņu kādudien nogalēs.

Un, lūk, tur bija arī Samarkandas amulets. Tas viens pats atradās mazā skapītī, un to sargāja stikls un paša slava. Devos tam klāt, virzīdamies cauri visiem līmeņiem, meklēdams bries­mas un neatrazdams nu, neko īpašu, tomēr septītajā līmenī mani nepameta sajūta, ka tuvumā kaut kas kustas. Nejau pavi­sam blakus, bet gluži netālu. Vajadzēja pasteigties.

Amulets bija mazs, dūmakains, darināts no zelta. Tas karā­jās īsā zelta ķēdītē, un tā vidū spīdēja ovāls nefrīts. Zeltā bija iegravēti ornamenti, kas attēloja skrienošus ruiņakus. Tai senās Āzijas tautai, kas pirms trim tūkstošiem gadu bija izgatavojusi šo amuletu un devusi to līdzi kapā vienai no savām princesēm, zirgi nozīmēja ļoti daudz. 20. gs. 50. gados amuletu bija atradis kāds krievu arheologs, bet jau drīz pēc tam, apjautis amuleta patieso vērtību, to bija nozadzis kāds no burvjiem. Kā pie tā bija ticis Saimons Siržulauzējs? Kuru viņš bija apkrāpis vai nonāvē­jis, lai amuletu iegūtu? Man nebija ne jausmas.

Atkal piešķiebu galvu un ieklausījos. Mājā valdīja absolūts klusums.

Pacēlu roku virs stikla skapīša, uzsmaidīdams savam attēlam stiklā un vērodams, kā mana roka savelkas dūrē.

Tad lēnām laidu roku lejā cauri stiklam.

Maģiskā pulsācija atbalsojās visos septiņos līmeņos. Es paķēru amuletu un uzkāru to kaklā. Tad strauji pagriezos. Istaba jopro­jām bija tukša un klusa, bet es spēju sajust, ka septītajā līmenī kaut kas kustas un nāk man arvien tuvāk.

Mans laiks bija beidzies.

Skrienot uz durvju pusi, ar acs kaktiņu pamanīju, ka kaut kur gaisā pēkšņi atveras portāls. Tajā bija samanāma vienīgi tumsa, kas izzuda, tikko no portāla kāds izkāpa.

Pieskrēju pie durvīm un iesitu pa tām ar savu mazā zēna dūri. Durvis atsprāga vaļā kā saliekta spēļu kārts. Izskrēju tām cauri, pat neatskatīdamies.

Izskrējis gaitenī, nonācu aci pret aci ar krupi, kas, mani ieraudzījis, atvēra muti. No tās izšāvās zaļš gļotu kamols, kas traucās lejup, mērķēts uz manu galvu. Es pieliecos, un gļotas izšķīda pret sienu tieši man aiz muguras, kur iznīcināja gan gleznu, gan sienas apdari līdz pat kailiem ķieģeļiem.

Izmetu uz krupi Blīvējuma bultu. Ar mazu nožēlas kurkstienu tas saruka līdz blīvas marmora bumbiņas lielumam un nokrita zemē. Es nepalēnināju soli. Skrienot pa gaiteni, apbru­ņoju savu fizisko ķermeni ar aizsargvairogu, ja nu gadījumā kāds atkal izdomātu uz mani šaut.

Tā bija laba doma, jo nākamajā mirklī man aiz muguras atska­nēja sprādziens. Tā vilnis bija tik spēcīgs, ka ietriecos ar pieri sienā. Man visapkārt iegailējās zaļas liesmas, atstājot uz sienas tādus kā milža roku nospiedumus.

Pieslējos kājās starp sašķaidītajiem ķieģeļiem un pagriezos.

Gaiteņa galā izgāztajās durvīs stāvēja kāds, pieņēmis ļoti gara vīra izskatu. Šim vīram bija spilgti sarkana āda un šakāļa galva.

BARTIMAJ!

Pāri gaitenim vēlās vēl viens sprādziens. Es metos kūlenī, mērķēdams uz kāpņu pusi, un, kad zaļais sprādziena vilnis, norāvis daļu sienas, aiztraucās tālāk, es noripoju lejā pa kāp­nēm, izkritu cauri margām un nogāzos uz melnbaltās flīžu grī­das, kas no trieciena saplaisāja.

Pielēcis kājās, palūkojos uz parādes durvīm. Caur leduspu­ķēm durvju stiklā varēju saskatīt miglaini dzeltenu sargkareivja atveidu. Tas tur gulēja laiskā mierā, nemaz nenojauzdams, cik labi no iekšpuses bija redzams. Izlēmu doties prom pa citu ceļu. Prāts vienmēr uzvar rupju spēku, un tā tas notiek katru dienu!

Man bija jāsteidzas nozust. To apstiprināja trokšņi augš­stāvā.

Izskrēju cauri pāris istabām bibliotēkai un ēdamistabai katru reizi palūkodamies pa logu un redzēdams vienu vai vai­rākus sargkareivjus. Viņu muļķība, tik atklāti guļot un vēro­jot apkārtni, bija acīmredzama, un vienīgi ar īpašu piesardzību uzmanījos no jebkuriem maģiskiem ieročiem, kas vien viņiem varēja būt krājumos.

Aiz muguras kāds trakā niknumā atkal un atkal sauca manu vārdu. Arvien pieaugošā panikā atrāvu vaļā nākamās durvis un attapos virtuvē. Te tālāk vairs durvju nebija, izņemot vienas, kas veda uz mājai blakus esošo siltumnīcu, kur auga zaļumi un dārzeņi. Aiz tās atradās dārzs un arī trīs sargkareivji, kuri parādījās ap mājas stūri, pārsteidzošā ātrumā rotēdami ap savu asi. Lai iegūtu laiku, ar maģisku zīmogu aizzīmogoju durvis sev aiz muguras. Tad palūkojos apkārt un ieraudzīju pavāru.

Viņš sēdēja savā krēslā pašā virtuves tālākajā stūrī, kājas salicis uz galda, resns, dzīvespriecīga izskata vīrs ar sarkanu seju un lielu nazi rokā. Viņš ar nazi rūpīgi grieza nagus, katru nogriezto naga galu veikli iemetot netālu esošajā kamīnā. To darot, ar savām mazajām, melnajām ačelēm viņš mani neat­laidīgi vēroja.

Es sajutos neērti. Šis cilvēks nemaz nelikās izbrīnīts, ierau­dzīdams savā virtuvē ieskrienam mazu ēģiptiešu zēnu. Es pār­baudīju viņu visos septiņos līmeņos. No pirmā līdz sestajam viņš bija tas pats tuklais pavārs baltajā priekšautā. Bet septītajā…

Ak vai.

- Bartimajs.

- Fakvarls.

- Kā iet?

- Normāli.

- Pēdējā laikā tā kā neesi manīts.

- Neesmu gan.

- Žēl, vai ne?

- Jā… nu, un tagad esmu klāt.

- Esi gan.

Kamēr norisinājās šī augstākā mērā izsmalcinātā saruna, otrpus durvīm atskanēja sprādzieni cits pēc cita. Durvis bija aizzīmogotas, kā pienākas. Es pasmaidīju savu labāko smaidu.

- Džabors ir lielisks, kā vienmēr.

- Jā, viņš ir gluži tāds pats kā vienmēr. Vienīgi varbūt ne­daudz vairāk izsalcis, Bartimaj. Vienīgā izmaiņa, ko esmu pamanījis. Viņš nekad nešķiet pietiekami paēdis, pat tad, kad tiek pabarots. Un tas šajās dienās notiek arvien retāk, kā jau tu vari iedomāties.

- Izturies pret viņiem labi, bet paturi acīs tāda ir jūsu pavēl­nieka iemīļotākā frāze, vai ne? Viņš noteikti ir ļoti varens vīrs, ja jau var atļauties turēt par vergiem gan tevi, gan Džaboru.

Pavārs sāji pasmaidīja un ar naža vēzienu uzsvieda naga galu pret griestiem. Tas iedūrās griestu apdarē un tur arī palika.

- Nu, nu, Bartimaj, mūsdienās mēs šo vārdu vairs nelietojam, vai ne? Mēs ar Džaboru esam iesaistījušies nozīmīgā spēlē.

- Bet protams!

- Runājot par spēku samēriem, es ievēroju, ka tu izvairies mani uzrunāt septītajā līmenī. Tas ir mazliet nepieklājīgi. Vai varētu būt, ka tu nespēj lūkoties uz manu patieso formu?

- Spēju, Fakvarl, vienkārši cenšos būt smalkjūtīgs. [10] [1] Es jau ari pats neesmu nekāds skaistulis, bet Fakvarlam nudien ir pārāk daudz taustekļu pēc manas gaumes.

- Nu, ļoti laipni no tavas puses. Starp citu, es apbrīnoju tavu pieņemto izskatu, Bartimaj. Ļoti piemīlīgi. Tomēr man jāteic, ka tevi liec pie zemes amulets. Vai tu nebūtu tik laipns un neno­liktu to uz galda? Un tad, ja vēl tu man pateiktu, kura burvja labā strādā, es varētu apsvērt, kā šo tikšanos beigt mierīgā ceļā.

- Ļoti laipni no tavas puses, bet tu zini, ka to es nevaru. [11] [1] Tā nu gluži nebija. Es varēju atdot amuletu un tādējādi neizpildīt uzdevumu. Bet tad, pat ja man izdotos izbēgt no Fakvarla, pie bālā zēna būtu jāatgriežas tukšām rokām. Šī neveiksme atstātu mani pilnīgā atkarībā no viņa, dubultojot mana pavēlnieka spēku, un man nezin kāpēc likās, ka tā nav laba doma.

Pavārs ar naža galu padurstīja galdu. Runāsim atklāti. Tu vari, un tu to izdarīsi. Neuztver personiski, varbūt kādudien mēs atkal strādāsim kopā. Bet patlaban mani saista zvērests tāpat kā tevi. Un arī man jāpilda uzdevums. Tā ka mēs nonākam, kā jau allaž, pie jautājuma par varu. Saki, ja kļūdos, bet man šķiet, ka tev šodien nav pārāk daudz pašpārliecinātības citādi tu būtu izgājis laukā pa parādes durvīm, izšķaidīdams sargkareiv­jus uz visām pusēm, nevis ļāvis, lai tie triec tevi apkārt mājai, līdz atved pie manis.

- Nācu šurp, tikai savas iegribas vadīts.

- Ak tā? Tad varbūt tu varētu būt tik laipns un pārtraukt virzīties uz loga pusi, Bartimaj? Šāda viltība būtu acīmredzama pat cilvēkam, [12] turklāt aiz loga tevi gaida sargkareivji. Atdod man amuletu, vai arī tev vajadzēs atklāt, ka tavs sagrabējušais aizsargvairogs nav ne nieka vērts.

Viņš piecēlās un pastiepa roku. Es nekustējos. Viņpus aiz­zīmogotajām durvīm joprojām skanēja Džabora nepārtraukti raidītie sprādzieni (ja vien satraukuma dēļ es tos nedzirdēju iztēlē). Durvis jau sen bija satriektas pīšļos un putekļos. Dārzā lidinājās visi trīs sargkareivji, cieši pievērsuši man skatienu. Es palūkojos visapkārt, meklēdams iedvesmu.

- Amuletu, Bartimaj.

Pacēlu roku, lai ar lēnu, traģisku žestu pieskartos kaklā pakārtajam amuletam. Un tad pēkšņi noliecos pa kreisi, tajā pašā brīdī atdarīdams aizzīmogotās durvis. Fakvarls izdvesa aiz­kaitinājuma šņācienu un izstiepa roku uz manu pusi. Bet tieši tobrīd viņu notrieca no kājām spēcīgs sprādziens, kas ielauzās telpā caur izgāztajām durvīm, kuras vairs nesargāja zīmogs. Es triecu savu pretinieku atmuguriski kamīnā, kur pār viņu nogruva ķieģeļu lavīna.

Kad pa durvju caurumu virtuvē ieklumzāja Džabors, es jau biju siltumnīcā. Kamēr Fakvarls rausās ārā no gruvešiem, es jau plivinājos dārzā. Visi trīs sargkareivji metās man virsū, acis plati iepletuši un kājas griezdami. Un pēkšņi tiem no kājām izauga izkaptīm līdzīgi nagi. Es uzbūru visspožāko iluminā­ciju, likdams visam dārzam atspīdēt it kā rietošas saules staros. Spožā gaisma apžilbināja sargkareivjus, un tie sāpēs aizmiedza acis. Pārlēcu tiem pāri un metos skriet cauri dārzam, izvairoties no maģiskajām bultām, kas lidoja no mājas, ietriekdamās kokos un pārvēršot tos pelnos.

Pašā dārza galā, tieši starp komposta kaudzi un zāles pļā­vēju, es pārlēcu mūra sienai, saraudams maģisko tīklojumu un atstādams tajā ķermeņa atveida caurumu. Pār visu Siržulauzēja īpašumu tūlīt pat atskanēja trauksmes zvani.

Es piezemējos uz ietves, amuletam lēkājot uz krūtīm. Otrpus mūra sienai varēja dzirdēt tuvojošos soļus. Bija īstais laiks pār­vērsties.

Ir pierādīts, ka visātrākie putni ir lielie piekūni viņi spēj lidot pat ar ātrumu divsimt kilometru stundā. Tādu ātrumu gan reti kurš spētu sasniegt, lidojot pāri Ziemeļlondonas jumtiem, turklāt bija jāpadomā arī par amuletu, kura svars palēnināja lidojumu. Tomēr, kad Fakvarls un Džabors piezemējās Hempstedas ielā, izraisot neredzamu sprādzienu garāmbraucošā mēbeļu pārvadājamā furgonā, viņi mani nekur vairs neatrada.

Jo sen jau biju gabalā.