Samarkandas amulets

Bartimajs 30

KRūmložņas kunga galdam pienācās atzinība. Tas bija vecmo­dīgs un stiprs, un, par laimi, Džabors bija materializējies tā tālā­kajā galā. Trīs sekundes, kas viņam bija vajadzīgas, lai izlauztos galdam cauri, deva man vajadzīgo laiku rīcībai. Biju turējies pie griestiem lampas mestā gaismas loka ēnā; tagad metos lejā, kri­tienā pārvērzdamies par gargoilu. Nolaidos virs sava saimnieka, bez ceremonijām sagrābu viņu aiz kakla un, tā kā Džabors bija aizstājies priekšā logam, metos durvju virzienā.

Mana rīcība palika gandrīz neievērota, jo burvji bija aizņemti ar citām darīšanām. Ietinies savā aizsargtīklā, Krūmložņa meta Siržulauzējam zilu Uguns bultu. Tā trāpīja Saimonam tieši krū­tīs un pazuda. Samarkandas amulets bija to padarījis nekai­tīgu.

Izlauzos caur durvīm, vilkdams zēnu sev līdzi, un metos augšup pa kāpnēm. Vēl nebiju sasniedzis augšstāvu, kad māju satricināja briesmīgs sprādziens, kas mūs meta pret sienu un apdullināja. Kamēr, uz mirkli apstulbināts, gulēju zemē, šai eksplozijai sekoja vēl vairākas. Džabors, šķiet, bija pārcenties: izklausījās, it kā visa darbistabas grīda zem viņa sprādziena būtu iebrukuši. [72] [1] Tipiski Džaboram. Viņš ir no tiem, kas mierīgi nozāģē zaru, uz kura pats sēž, vai iekrāso sevi istabas stūrī.

Atguvos diezgan ātri un piecēlos kājās, bet, ticat vai neticat, pa šo laiku tas neciešamais puišelis bija pazudis. Pamanīju viņu kāpņu laukumiņā, steidzoties uz kāpņu pusi. Viņš kāpa lejup!

Neticīgi pašūpoju galvu. Ko es Netenjelam biju teicis par turēšanos tālāk no nepatikšanām? Viņš jau vienreiz bija ieskrē­jis taisni Siržulauzējam rokās, riskējot ar mūsu abu dzīvībām. Un te nu tas neprātis atkal skrēja prom, visticamāk, lai attaptos Džabora apskāvienos. Ir jau labi skriet, lai glābtu savu dzīvību, bet būtu vēlams skriet pareizajā virzienā. Savicināju spārnus un metos viņam pakaļ.

Otrais bēgšanas zelta likums ir: neradi liekas skaņas. Kad zēns bija sasniedzis apakšējo stāvu, es dzirdēju, kā viņš pārkāpj šo nerakstīto likumu ar skaļu kliedzienu, kas atbalsojās pa visu māju: Martas kundze! Martas kundze! Kur jūs esat? Puikas kliedzieni skanēja pat pāri dārdoņai, kas dunēja pa visu māju.

Izbolīju acis, metos lejup pa pēdējo kāpņu posmu un, nonācis priekštelpā, secināju, ka tā jau ir pilna ar dūmiem. Pa sienām dejoja liesmu mēles. Zēns jau bija man priekšā es redzēju, kā viņš skrien tieši ugunī.

- Martas kundze!

Kaut kas dūmos sakustējās. Kāds tēls, kas bija sarāvies stūrī zem sagāztajām kāpņu margām. Arī puišelis to pamanīja. Viņš steberēja turp. Es lidoju vēl ātrāk un izstiepu uz priekšu nagus.

- Martas kundze? Vai ar jums viss…?

Tēls izstiepās visā augumā. Tam bija dzīvnieka galva.

Mans saimnieks atvēra muti, lai kliegtu. Tieši tobrīd es viņu sakampu ap vidu. Zēns nelāgi iebrēcās.

- Tas esmu es, muļķi, uzšņācu, velkot viņu uz kāpņu pusi. Tas grib tevi nogalināt! Vai gribi mirt kopā ar savu meistaru?

Jaunā burvja seja bija bāla. Šie vārdi bija viņu satriekuši. Man šķiet, ka tikai tagad Netenjels tā īsti bija sapratis, kas notiek, lai gan visu bija redzējis savām acīm. Bet es to pateicu labprāt; dažiem beidzot pienācis laiks saprast, ka katrai rīcībai ir savas sekas.

Cauri uguns sienai mums tuvojās Džabors. Viņa āda spīdēja kā ieeļļota, un uz tās atmirdzēja dejojošās liesmiņas.

Mēs atkal devāmies augšup pa kāpnēm. Mani locekļi smeldza no saimnieka svara. Viņš šķita sašļucis un nespējīgs pats kustēties.

-Augšup, es šņācu. Mēģināsim bēgt no jumta.

Netenjels izdvesa neskaidru skaņu. Mans meistars…

- Ir pagalam, es sacīju. Visticamāk, aprīts vesels. Daž­kārt bija labāk būt precīzam līdz sīkumiem.

- Bet Martas kundze…

- Kopā ar savu vīru.

Un te, tici vai netici, šis muļķis sāka spārdīties un dauzīt mani ar savām mazajām dūrītēm. Nē! viņš kliedza. Tā ir mana vaina! Man viņa jāatrod… Knauķis locījās kā zutis, mēģinādams izslīdēt no mana tvēriena. Pēc brīža viņš jau būtu pārkritis pāri margām tieši Džaboram rokās. Es skaļi nolamā­jos [73] [1] Neuztraucies, tas bija senbabiloniešu valodā. Puika neko nesaprata. un, sagrābis viņu aiz auss, stiepu augšup.

- Beidz pretoties, es teicu. Vai tu šodien jau neesi izdarījis pietiekami daudz muļķību?

- Martas kundze…

- Negribētu, lai tu esi miris, es uzšņācu. [74] [1] Tiesa, diezgan nepārliecinoši. Man tā likās pilnīgi loģiska vēlēšanās. Jā, tā ir tava vaina, bet, mmm, nevaino sevi. Dzīve ir domāta, lai to dzī­votu… un, mmm… Ak, lai nu paliek. Man jau sāka pietrūkt spēka. [75] [1] Psiholoģija nav mana stiprā puse. Man nav ne jausmas, kas motivē cilvēkus rīkoties tā vai citādi, turklāt man arī ir vienalga. Ar burvjiem pa­rasti ir pagalam vienkārši: viņus var iedalīt trīs kategorijās, un viņus motivē godkāre, alkatība vai bailes. Krūmložņa, piemēram, cik nu man iznāca viņu redzēt, bija baiļu pārņemtais tips. Siržulauzējs? Vienkārši godkārīgais, godkāre plūda no viņa ķermeņa kā slikta smaka. Arī puika bija no god­kārīgajiem, bet vēl ļoti jauns, nenobriedis. No turienes arī tie nesakarīgie altruisma jūtu uzplūdi.

Vai nu to panāca mani gudrie vārdi, vai ne, bet puika vairs nepretojās. Biju aplicis roku viņam ap kaklu un rāvu viņu augšup un ap stūriem, pa pusei lidodams, pa pusei skriedams, cik vien ātri varēju. Mēs sasniedzām otro stāvu un jau bijām ceļā uz bēniņiem, kad tieši zem mums kāpnes iekrakšķējās un ieliecās zem Džabora soļiem.

Līdzko sasniedzām bēniņus, mans saimnieks jau bija tiktāl attapies, ka gāja pats savām kājām, gandrīz bez pieturēšanas. Un tā, gluži kā maratonskriešanā ar sasietām kājām, mēs bei­dzot nokļuvām bēniņu istabā, kur gan mūs neviens nesagaidīja ar aplausiem. Bet arī tas jau bija sasniegums.

Pie loga! es saucu. Mums jātiek uz jumta! Aizstūmu Netenjelu līdz logam un atvēru to vaļā. Istabā iebrāzās auksts vējš. Uzlidoju uz jumta un, ieķēries tajā ar nagiem, pastiepu roku. Nāc taču! es saucu.

Bet, man par dusmām, tas neaprēķināmais puika vēl kavējās. Viņš metās uz istabas stūri, noliecās un pacēla kaut ko. Novē­rošanas disks. Nu, dieva dēļ! Mums pakaļ dzenas briesmonis ar šakāļa galvu, bet viņš vēl meklē kaut ko tādu! Tikai tad saim­nieks piesteidzās pie loga, bet viņa sejā joprojām nebija lasāma nekāda izteiksme.

Džaboram ir viena laba īpašība: viņš ir lēns. Džinam bija vajadzīgs zināms laika sprīdis, lai saprastu, kā uzkāpt pa līku­motajām kāpnēm. Ja mums pakaļ dzītos Fakvarls, viņš jau būtu paspējis mūs apdzīt, aizvērt un noslēgt logu un varbūt pat pie­kārt logam priekšā jaukas žalūzijas, pirms mēs būtu ieradušies. Bet mans saimnieks bija tik apātisks, ka, tikko biju paspējis viņu satvert, kad Džabors jau bija sasniedzis bēniņstāvu, dzirkstelēm lecot no viņa ķermeņa un aizdedzinot mājas sienas. Džins bei­dzot pamanīja zēnu, pacēla roku un paspēra soli uz priekšu.

Un atsita galvu pret zemajām bēniņu durvīm.

Tieši tas man bija vajadzīgs. Es noliecos, turoties pie jumta ar kājām kā pērtiķis, sagrābu savu saimnieku zem padusēm un atkal biju atpakaļ uz jumta. Kad mēs nogāzāmies uz jumta dak­stiņiem, pa logu izšāvās Uguns lode. Māja nodrebēja.

Netenjels būtu te nogulējis visu nakti, stiklainām acīm vērda­mies zvaigznēs, ja es to būtu pieļāvis. Man liekas, viņš bija šokā.

Varbūt nekad agrāk neviens viņu nebija mēģinājis nogalināt. Turpretī man jau bija izstrādājusies aizsargreakcija: acumirklī pielēcu kājās, uzrāvis augšā arī zēnu, un metos prom pajumtu, cieši turēdamies pie dakstiņiem ar nagiem.

Nokļuvu līdz tuvākajam skurstenim un, paslēpis zēnu aiz tā, palūkojos atpakaļ. Karstums darīja savu: uz jumta dejoja lies­mas, dakstiņi vairs neturējās vietā, un kaut kur jau ieliecās sijas.

Pie loga bija samanāma kustība: no liesmu apņemtās mājas izlidoja liels, melns putns. Tas nolaidās uz jumta kores un mai­nīja formu. Džabors palūkojās visapkārt. Es paslēpos aiz skur­steņa un pašķielēju uz ielas pusi.

Nekur neredzēja nevienu citu no Siržulauzēja kalpiem: ne džinus, ne Izlūklodes. Droši vien, atkal dabūjis savās rokās amuletu, Siržulauzējs vairs neuzskatīja, ka māja būtu jāaplenc. Viņš paļāvās uz Džaboru.

Palūkojos apkārt: mēs varējām aizbēgt pa māju jumtiem, kas bija savienoti savā starpā. Pa kreisi tumšais jumtu masīvs aiz­stiepās gar laternu apgaismoto ielu. Pa labi pletās ēnaini dārzi, pilni ar mūžveciem kokiem un bieziem krūmiem. Nedaudz tālāk ļoti tuvu pie mājas auga liels koks. Tā bija mūsu iespēja.

Bet zēns joprojām bija diezgan gauss. No viņa nevarēja gaidīt strauju skrējienu. Džabors mums trāpīs ar nākamo Uguns lodi, pirms vēl būsim nogājuši piecus metrus.

Riskēju un pabāzu galvu ap skursteni. Džabors jau tuvo­jās, nedaudz noliecis galvu, ošņājot mūsu pēdas. Drīz vien viņš uzminēja, kur mēs slēpjamies, un uzpūta skurstenim karstu dvašu. Bija pēdējais laiks izdomāt ģeniālu plānu.

Nekas uzreiz nenāca prātā. Es improvizēju.

Atstājis Netenjelu guļam uz jumta, pacēlos gaisā savā gargoilas izskatā. Džabors mani pamanīja; kad viņš atvēzēja roku, lai mestu Uguns lodi, es uz brīdi sakļāvu spārnus, ļaujot sev krist lejup. Uguns lode aizlidoja man pāri galvai un, nekādu ļau­numu nenodarot [76] [1] Tas ir, nenodarot nekādu ļaunumu man. Tas šobrid bija galvenais., nokrita uz ielas. Atkal savicināju spārnus un pielidoju tuvāk Džaboram, nenolaižot acis no mazajām liesmu mēlītēm, kas dejoja pie mana pretinieka kājām, plēšot nost dak­stiņus un laizot koka sijas, kuras turēja jumtu.

Draudzīgi izstiepu vienu nagaino ķetnu. Vai mēs nevarētu parunāties? Varbūt tavs saimnieks tomēr vēlētos dabūt puiku dzīvu?

Džaboram nekad nebija raksturīgi pārāk daudz runāt. Vēl viena Uguns lode aizšāvās man gar ausīm. Es aplidoju viņam apkārt, cik ātri vien varēju, noturēdams viņu pēc iespējas tajā pašā vietā. Katrreiz, kad džins raidīja sprādzienu, tā spēks arvien vairāk satricināja jumta daļu, uz kuras viņš stāvēja. Un ar katru reizi jumts nodrebēja spēcīgāk. Bet man jau sāka trūkt spēka manas māņu kustības kļuva arvien lēnākas. Nākamā Uguns lode aizķēra manu spārnu, un es nogāzos uz jumta.

Džabors paspēra soli uz priekšu.

Pacēlu roku un raidīju atbildes sprādzienu. Tas bija vājš un lidoja zemu, pārāk zemu, lai uztrauktu Džaboru. Tas skāra jumta dakstiņus tieši viņam pie kājām. Mans ienaidnieks skaļi, triumfējoši iesmējās…

… un šos smieklus pārtrauca krakšķis, ar kuru iebruka vesels gabals jumta. Koka sija, kas bija balstījusi jumta kori, sašķēlās divās daļās: šķērssijas sabruka, koks, ģipsis un dakstiņi gāzās lejup, aizraujot Džaboru līdzi. Džins katrā ziņā krita labu gabalu lejup cauri četriem degošiem stāviem līdz pat pazemes pagra­bam. Un daļa mājas bija uzgāzusies viņam uz galvas.

Pa caurumu jumtā izlauzās liesmas. Man šī skaņa izklausījās kā aplausi. Aši metos aiz skursteņa.

Zēns joprojām gulēja turpat, tukšām acīm vērdamies tumsā.

Mums ir pāris minūšu laika, es sacīju. Mēs nedrīkstam kavēties. Ejam.

Varbūt to panāca mans laipnais balss tonis, bet mans saim­nieks diezgan ātri pietrausās kājās. Bet tad atkal viņu sagrāba bailes, un Netenjels sāka šļūkāt kājas, virzoties pa jumtu ele­ganti, bet ļoti lēni. Šādā tempā būs vajadzīga nedēļa laika, lai nokļūtu līdz kokam. Viņu varētu panākt pat vecs vīrs ar bril­lēm, kur nu vēl saniknots džins. Es palūkojos atpakaļ. Vēl nekas neliecināja, ka mums dzītos pakaļ, pa iebrukušā jumta cau­rumu kaukdamas pacēlās liesmas. Sakopojis pēdējos spēkus, es pārmetu puišeli pār plecu un skrēju, cik ātri vien jaudāju, pa jumtu uz priekšu.

Četras mājas tālāk mēs sasniedzām koku. Tā izrādījās mūž­zaļa egle, un tās tuvākie zari bija tikai četrus metrus no jumta malas. Tik tālu varēja aizlēkt. Bet vispirms man vajadzēja nedaudz atpūsties. Nometu zēnu uz jumta un atkal palūkojos atpakaļ. Nekā. Džaboram laikam bija nelielas problēmas. Iedo­mājos, kā džins cīnās pa tvaikiem pilno pagrabu, pāri viņam sabrukuši tonnām gruvešu un viņš pūlas tikt ārā…

Pēkšņi liesmās nozibēja kustība. Bija laiks.

Es nedevu puišelim iespēju pārbīties. Satvēris viņu ap vidukli, es ieskrējos pa jumtu un lēcu. Kamēr mēs lidojām pa gaisu, jaunais burvis neizdvesa ne skaņas, viņa seja bija oranža no liesmu atspīduma. Es izmisīgi vēcināju spārnus, lai notu­rētos gaisā vismaz tik ilgi, kamēr līdz ar skaļu brīkšķi, zariem lūstot un durstot, mēs ielēcām eglē.

Apķēros ap koka stumbru, neļaudams mums krist. Zēns atspiedās pret zaru. Es paskatījos pār plecu. Uz uguns fona kus­tējās melns siluets.

Atlaidis tvērienu vaļīgāk, ļāvu mums slīdēt. Zem maniem nagiem lobījās koka miza, kamēr mēs palēnām šļūcām lejup un piezemējāmies slapjajā zālē koka pakājē.

Noliku Netenjelu atkal uz kājām. Tagad pilnīgu klu­sumu! es nočukstēju. Un turies tuvāk kokiem.

Un tā nu mēs ar saimnieku lavījāmies dziļāk mitrajā, tumšajā dārzā. Mums aiz muguras atskanēja ugunsdzēsēju automašīnas sirēnas, un spožs gaismas kūlis apspīdēja joprojām liesmojošās Krūmložņu mājas drupas.