Samarkandas amulets

36

Tātad tas bija viņš cilvēks, kurš bija nozadzis Samarkan­das amuletu un pazudis bez pēdām, kurš bija pārgriezis rīkli šī maģiskā priekšmeta glabātājam un atstājis viņu guļam asins peļķē. Siržulauzēja algotnis. Augumā ļoti liels, galvas tiesu garāks par parastu mirstīgo un arī plecos platāks. Viņam mugurā bija gara, melna virsjaka ar pogām un platas bikses austrumnieku stilā, vaļīgi sabāztas augstos ādas zābakos. Svešā vīra bārda bija tintes melna, deguns plats un acis zem biezajām uzacīm caururbjoši zilas. Kaut gan tips bija liela auguma, viņš tomēr kustējās graciozi, vienu roku šūpodams gar sāniem, otru aizbāzis aiz jostas.

Šis algotnis apgāja apkārt automašīnas pārsegam un pienāca pie mana loga, nenolaizdams no mums acis. Pienākdams tuvāk, viņš palūkojās apkārt un pamāja; es pamanīju, ka mūs pavado­šie gūli atkal dodas atpakaļ uz lauku.

Pa pusei izbāzu galvu pa logu. Labrīt, es priecīgi teicu, cerams, ar pieklājīgu Londonas akcentu. Ernests Skvalls un dēls, pārtikas preču pievedums muižai.

Vīrietis apstājās un mūs uzmanīgi nopētīja.

- Skvalls un dēls… Balss bija lēna un zema, bet acis caur­urbjoši vērās manī. Tas bija mulsinoši. Zēns man blakus skaļi norīstījās; es cerēju, ka viņš nekritīs panikā. Skvalls un dēls… Jā, jūs jau sen gaida.

- Jā, šef.

- Ko jūs esat atveduši?

- Pārtikas preces, šef.

- Kādas?

- Hmm… Man nebija ne jausmas. Visādas, šef. Gribat apskatīt?

- Pietiks ar īsu uzskaitījumu.

Sasodīts! Labi, šef. Mums ir kastes, mums ir skārda kār­bas ļoti daudz skārda kārbu neskaitāmas pakas un pudeles…

Viņš samiedza acis. Tu neizsakies pārāk precīzi.

Man blakus atskanēja smalka balstiņa. Netenjels bija palie­cies uz manu pusi. Viņš nesastādīja sarakstu, ser. To darīju es. Mēs esam atveduši Baltijas laša kaviāru, tārtiņa olas, svai­gus sparģeļus, kūpinātu Boloņas salami, Sīrijas olīvas, vaniļas stiebrus no Amerikas vidienes, tikko pagatavotus makaronus, lakstīgalu mēlītes ar aspiku, savās čaulās marinētus gliemežus, tikko maltus melnos piparus un rupjo sāli, austeres, strausa gaļu…

Algotnis pacēla roku. Gana. Un tagad es vēlos to apskatīt.

- Jā, šef. Es drūmi izkāpu no furgona un devos uz tā aiz­muguri, sirsnīgi vēlēdamies, kaut zēns nebūtu tik ļoti devis vaļu iztēlei. Kas notiks, ja furgonā atradīsies pavisam citas pārti­kas preces, man bija pat bail domāt. Bet tagad tur vairs neko nevarēja darīt. Algotnim bezkaislīgi stāvot man aiz muguras, es atvēru furgona aizmugurējās durvis.

Viņš brīdi nopētīja atvestās preces. Ļoti labi. Varat doties tālāk uz māju.

Gandrīz neticēdams savām ausīm, es pārskatīju furgona pre­ces. Vienā stūrī es pamanīju kasti ar pudelēm un uz tās uzrak­stu: Sīrijas olīvas. Pa pusei paslēpta aiz tām bija maza kastīte ar lakstīgalu mēlītēm, turpat tālāk arī pakas ar makaroniem… Es aizvēru durvis un atgriezos pie stūres.

- Kā mums tālāk braukt, šef?

Vīrietis nolika roku uz mana atvērtā loga stikla: tā bija kā nosēta ar šaurām, baltām rētām. Brauciet pa šo ceļu, līdz tas sadalās, tad dodieties pa labi uz mājas aizmuguri. Tur jums dos tālākus rīkojumus. Izdariet visu, kas jādara, un atgriezieties. Pirms aizbraucat, es jūs brīdinu: tagad jūs ierodaties ļoti varena burvja privātajā īpašumā. Nenovirzieties no ceļa un nemēģiniet nekur ielavīties, ja jums dārga dzīvība. Sodi ir smagi un liks līt jūsu asinīm.

- Jā, šef.

Viņš pamāja ar galvu, pakāpās malā un deva mums atļauju braukt. Es iedarbināju motoru un lēni izbraucu cauri arkai. Drīz vien mēs izslīdējām cauri arī abiem aizsargkupoliem; tie lika manai būtībai sarauties un nodrebēt. Un tad jau mēs atra­dāmies uz smilšaina, līkumota ceļa, kas vijās starp kokiem.

Palūkojos uz zēnu. Viņa seja neko neizteica, bet pār deniņiem ritēja sviedru lāsīte. Kā tu zināji nosaukt visas tās preces? es jautāju. Tu taču palūkojies uz kravu tikai pāris sekundes.

Viņš viegli pasmaidīja. Esmu taču trenēts šādiem nolūkiem. Lasu ātri un atceros precīzi. Nu, ko tu domā par viņu?

- Par Siržulauzēja algotni? Viņš nav džins un, manuprāt, nav arī burvis no viņa nevēdī tāda samaitātības smaka kā nojums visiem. [89] [1] Es nemaz nebiju rupjš! Nu labi, biju, bet pamatoti. Varbūt es neesmu Izlūklodes velnēns (atceries visas tās nāsis!), bet man ir ļoti laba oža, un es gandrīz vienmēr varu saost burvi, pat ja viņš ir maskējies. Visi tie gadi, ko viņi pavada piedūmotās istabās, izsaucot varenas būtnes no Citas pasaules, piešķir burvju ādai īpašu smaku, kurā sajaucas vīraka un baiļu aromāts. Ja vēl tad tu neesi pārliecināts, vari palūkoties viņiem acīs: parasti tajās varēs saskatīt lēcas.

- Bet mēs zinām, ka viņam bija izdevies nozagt amuletu, tā ka šim vīram noteikti piemīt zināma vara… Un viņš izstaro milzīgu pašpārliecinātību. Redzēji, kā gūli viņam paklausīja?

Netenjels sarauca pieri. Ja viņš nav ne burvis, ne dēmons, kāda gan vara viņam var būt?

- Neļaujies pievilties, es noslēpumaini sacīju, pastāv arī citi varas veidi… Iedomājos Pretošanās kustības meiteni un viņas biedrus.

Gatavojos jau atbildēt uz nākamo jautājumu, bet ceļš pēkšņi iztaisnojās, un mēs izbraucām no koku paēnas. Un mums priekšā pavērās skats uz Hedlhemas muižu.

Mans ceļabiedrs sajūsmā noelsās.

Uz mani gan šī ēka neatstāja tik satriecošu iespaidu. Kad esi palīdzējis būvēt vairākas pasaules varenākās celtnes un dažkārt devis labus padomus arhitektiem, [90] [1] Ne vienmēr mani padomi tika ņemti vērā: paskaties pats uz šķībo Pizas torni.

viduvēja Viktori­jas laiku muiža gotiskajā stilā neliek tev sajūsmā nosvilpties. Nu, tu jau zini tādas ēkas: daudz ķeburainu izliekumu un tornīšu. [91] [1] Tas tev neliekas pietiekami labs apraksts? Es tikai mēģināju nevil­cināt stāstījumu. Hedlhemas muiža bija milzīga taisnstūrveida celtne ar pamatīgiem ziemeļu un dienvidu spārniem un daudziem augstiem, arkās izliektiem logiem. Ēka bija celta divos stāvos, ar slīpu jumtu, pārmērīgi daudziem ķieģeļu skursteņiem un fasādi, kas bagātīgi izrotāta ar baroka stila ornamentiem. Virs parādes durvīm atradās stilizēts cietokšņa mūra robojums. Mājai bija augsti, velvēti griesti (ar krusta velvēm) un notekcau­rules fantastisku figūru atveidā. Ēka bija celta no krēmīgi brūna akmens, kas izskatās pievilcīgs, ja to lieto nelielā daudzumā, bet šādos kvantumos atgādina kūstošu īrisu. Namam visapkārt pletās zaļš mauriņš, kurā dekoratīvi stāvēja pāvi un mazie ķenguri. [92] [1] tik dekoratīvi, ka man bija jādomā, vai viņu kājas nav pielīmētas pie zāles. Zālienā bija uzsliets arī pāris strīpainu telšu, uz kurām jau soļoja apkalpotāji, nesdami lielas paplātes ar pudelēm un vīna glāzēm. Mājas priekšā auga liela, veca īve, un zem tās platajiem zariem sadalījās ceļš. Kreisais ceļa atzars lepni aizlocījās uz mājas priekšu, labais rāmi ritinā­jās uz aizmuguri. Kā jau mums tika norādīts, mēs pagriezāmies pa kalpotāju ceļu.

Mans saimnieks joprojām ar ilgpilnu skatienu vērās ainavā.

Nedaudz atraujies no saviem nomoda sapņiem, es teicu. Ja gribi kādudien tā dzīvot, tev vispirms jāizdzīvo šodien. Tātad tagad mēs esam iekšā un mums jāizdomā plāns. Kāds tas ir?

Netenjels bija pati uzmanība. No tā, ko mums pastās­tīja Siržulauzējs, var noprast, ka viņš kaut kādā veidā plāno uzbrukt ministriem, zēns sacīja. Tikai mēs nezinām, kā. Tas droši vien notiks, tiklīdz viesi būs ieradušies, kamēr tie vēl ir atslābinājušies un neuzmanīgi. Un, lai kāds arī būtu plāns, tajā nozīmīga loma ir amuletam.

- Jā. Piekrītu. Es uzsitu automašīnas stūrei. Bet kāds ir mūsu plāns?

- Mums ir divi uzdevumi: atrast amuletu un uzzināt, kādas lamatas sagatavojis Siržulauzējs. Amulets noteikti atradīsies pie kāda no viņa algotņiem. Visādā ziņā tas būs labi apsargāts. Būtu lietderīgi noskaidrot, kur tas atrodas, bet mēs to neņemsim, pirms visi nebūs ieradušies. Mums jāparāda visiem, ka amulets ir pie Siržulauzēja: jāpierāda, ka viņš ir nodevējs. Un, ja mēs ministriem varēsim atklāt, kādas lamatas viņiem sagatavotas, tad vēl labāk. Mums būs visi nepieciešamie argumenti.

- Tu runā tā, it kā tas būtu ļoti vienkārši. Es iedomājos par Fakvarlu, Džaboru un visiem pārējiem vergiem, kas Siržulauzē­jam ir pie rokas, un smagi nopūtos. Vispirms mums jātiek vaļā no šī furgona un mūsu maskēšanās tērpiem.

Piebraucamais ceļš beidzās grantētā apaļā pagalmā mājas sētas pusē. Tur stāvēja arī floristes furgons. Netālu bija atvēr­tas baltas dubultdurvis, un pie tām stāvēja vīrs, tērpies melnā uniformā. Viņš mums pamāja, lai braucam tuvāk.

- Labi, zēns teica. Mēs izkrausim furgonu un tad ķersim pirmo izdevību. Gaidi manu pavēli.

- Vai tad es kādreiz esmu darījis ko citu? Man izdevās aptu­rēt furgonu pāris milimetru no skaisti izveidota krūma, un es izkāpu ārā. Sulainis tuvojās.

- Skvalla kungs?

- Tas esmu es, šef. Un šis ir… mans dēls.

- Jūs kavējaties. Pavāram jau sen bija nepieciešami jūsu produkti. Lūdzu, nesiet tos uz virtuvi, cik ātri vien iespē­jams.

- Jā, šef. Manai būtībai pārskrēja neomulīgas trīsas, un sari uz skausta sacēlās gaisā. Pavārs… Nē, tas nevar būt. Viņš noteikti būs kaut kur citur. Es atvēru furgona aizmugures dur­vis. Dēls, nes nu produktus uz virtuvi, vai arī sajutīsi manas rokas smagumu!

Es guvu zināmu gandarījumu, sakraudams saimniekam rokās tik daudz burku ar Sīrijas olīvām un gliemežiem, cik vien varēju, un tad pastūmu viņu vajadzīgajā virzienā. Puika grīļo­jās zem savas nastas gluži kā Simpkins Pinna veikalā. [93] [1] Nedomā, ka esmu aizmirsis Simpkinu. Gluži otrādi. Man ir laba atmiņa un bagātīga iztēle. Man vēl ir ieceres attiecībā uz viņu. Pats paņēmu nelielu kastīti ar lakstīgalu mēlītēm un sekoju viņam pa vēsu, tīri izmazgātu gaiteni. Dažādas formas, lieluma un dzi­muma kalpotāji skraidīja visos virzienos gluži kā izbiedēti zaķi, aizņemti ar simtiem pienākumu; visapkārt valdīja liela kņada un troksnis. Gaisā bija jaušama svaigas maizes un tikko ceptas gaļas smarža, tā atvēdīja no plašās durvju ailes, kas veda uz virtuvi.

Palūkojos pa virtuves durvīm. Dučiem balti ģērbtu pavāra palīgu, kas grieza, kapāja, mazgāja un šķēlēja… Kaut kas gro­zījās uz iesma lielajā kamīnā. Uz galdiem bija sakrautas mil­zīgas dārzeņu kaudzes, un tām blakus biskvīti tika pildīti ar augļu želeju. Virtuve dūca kā bišu spiets. To visu uzraudzīja apmēros dižens šefpavārs, kas tobrīd kliedza uz mazu zēnu zilā uniformā.

Šefpavāra uzsvārča piedurknes bija uzritinātas augšup. Un uz vienas rokas viņam bija biezs, balts pārsējs.

Es aši uzmetu skatienu septītajam plānam.

Un tikpat aši novērsos. Šos taustekļus pazinu pārāk labi, lai vēl šaubītos.

Mans saimnieks bija iegājis virtuvē un nolicis savu nedrošo nastu uz tuvākā galda un atkal nāca ārā, neko nenojauzdams. Tiklīdz zēns nogriezās ap stūri, es iegrūdu viņam rokās lakstī­galu mēlītes.

- Paņem arī šīs, es teicu. Es nevaru iet iekšā.

- Kāpēc?

- Vienkārši ienes tās!

Netenjelam pietika prāta paklausīt, turklāt ātri, jo kalpotājs melnajā uzvalkā atkal bija parādījies gaitenī un nenolaida no mums acis. Mēs devāmies ārā pēc pārējiem produktiem.

- Šefpavārs, es čukstēju, vilkdams ārā no furgona tālākā gala cūkgaļas pastēti, ir džins Fakvarls. Nejautā, kāpēc viņam patīk šādi maskēties, man nav ne jausmas. Bet es nevaru iet iekšā virtuvē. Viņš mani nekavējoties pamanīs.

Puišeļa acis samiedzās. Kā lai zinu, ka tu saki taisnību?

- Šoreiz tev man vienkārši jānotic. Nu re tu taču vari panest vēl vienu maisu ar strausa steikiem, vai ne? Ak vai… Laikam jau ne. Palīdzēju viņam piecelties kājās. Es izkraušu furgonu, bet tu nes visu iekšā. Pa to laiku abi padomāsim, ko darīt.

Kamēr saimnieks vairākas reizes soļoja iekšā un ārā, mēs izdomājām jaunu plānu. Vajadzēja nedaudz pacīnīties, lai nonāktu pie vienošanās. Viņš gribēja, lai mēs abi aizlavāmies garām virtuvei un dodamies pārmeklēt māju, bet es nepavisam negribēju rādīties tuvumā Fakvarlam. Savukārt mans piedāvā­tais plāns bija šāds: mēs izkaujam furgonu, paslēpjam to kaut kur netālu krūmos un tad lavāmies atpakaļ, lai izpētītu apkār­tni, bet tā atkal nebija ar mieru puika. Tev jau tas der, viņš teica. Tu vari šķērsot zālienu kā indīgas gāzes mākonis vai kaut kas tamlīdzīgs. Bet es nevaru viņi mani notvers vēl pus­ceļā. Tagad esmu pie mājas, un man jāmēģina tikt iekšā.

- Bet tu taču esi pārtikas produktu piegādātāja dēls. Kā tu izskaidrosi visiem, ka klaiņo pa māju?

Netenjels pasmīnēja. Neuztraucies. Es vairs ilgi nebūšu pārtikas produktu piegādātāja dēls.

- Bet man ir pārāk riskanti iet garām virtuvei, es tiepos. Man jau vienreiz paveicās. Fakvarls parasti mani pamana jūdzes attālumā. Tas neder. Man jāmēģina tikt iekšā citādi.

- Man tas nepatīk, saimnieks bilda. Kā mēs pēc tam satik­simies?

- Es tevi atradīšu. Tikai uzmanies, lai tevi līdz tam neno­tver.

Viņš nodrebinājās. Ja arī zēns bija pamatīgi nobijies, viņam izdevās to labi noslēpt. Es ieliku Netenjelam rokās pēdējo grozu ar tārtiņa olām un noskatījos, kā viņš iegrīļojas mājā. Aizvē­ris furgona aizmugurējās durvis, pametu atslēgas uz vadītāja sēdekļa un apsvēru esošo situāciju. Man drīz vien nācās atteik­ties no sākotnējās idejas par to, ka varētu atstāt furgonu starp kokiem: tas pievērstu vairāk uzmanības nekā tad, ja es to vien­kārši pamestu šeit. Galu galā neviens neuztraucās par tepat bla­kus novietoto floristes furgonu.

Pagalma pusē mājai bija ļoti daudz logu, un es zināju, ka pa katru no tiem varēja lūkoties kāds novērotājs. Tāpēc devos durvju virzienā, it kā gatavotos ieiet mājā, visu laiku pārbau­dīdams plānus: nedaudz tālāk pāri kokiem lidoja sargkareivju patruļa, tieši gar iekšējo kupolu. Tas nekas viņi neko nemanīs. Mājā pagaidām viss šķita kārtībā.

Tuvodamies durvīm, es pakāpos uz vienu pusi, tā, lai mani neredzētu no iekšpuses, un pārvērtos. Skvalla kungs kļuva par mazu ķirzaciņu, kas nokrita uz grīdas, noskurinājās un, aiz­skrējusi līdz ārējai sienai, uzkāpa pa to līdz pirmajam stāvam. Mana krēma brūnā āda ideāli saplūda ar smilšakmens sienu. Mazie piesūcekņi uz kājām ļāva viegli pārvietoties. Manas acis grozījās uz augšu, uz riņķi un atpakaļ. Visu apsverot, šī bija vēl viena spīdoša formas maiņa. Skrēju augšup pa sienu, prāto­dams, kā gan veicas manam saimniekam ar viņa daudz sarežģī­tāko maskēšanos.