Samarkandas amulets

Netenjels

Jaunais burvis aizvēra acis, lai neredzētu vispārējo haosu, un ieelpoja, cik vien lēni un dziļi spēja. Līdz viņam joprojām atska­nēja ciešanu un baiļu pilnie kliedzieni, bet zēns ar gribasspēka palīdzību izraidīja tos no prāta.

Tas bija vieglākais. Bet tagad viņu uzrunāja iekšējās balsis, un tās viņš nespēja izdzēst. Šis bija īstais brīdis! Šajā brīdī tūk­stošiem aizvainojumu un zaudējumu tiks atlīdzināti! Netenjels zināja buramvārdus viņš tos bija iemācījies jau sen. Zēns tos izrunās, un tad visi redzēs, ka viņu vairs nevar uzlūkot par mazvērtīgāku. Vienmēr, vienmēr viņš bija novērtēts par zemu! Krūmložņa bija uzskatījis viņu par muļķi, kas tik tikko spējīgs uzzīmēt pentaklu. Meistars bija atteicies noticēt, ka viņa mācek­lis varētu būt spējīgs izsaukt jebkādu džinu. Siržulauzējs bija domājis, ka zēns ir vājš, bērnišķīgs un mīkstsirdīgs, ka viņu var iekārdināt jebkurš varas un amata piedāvājums. Burvis nebija noticējis, ka Netenjels nogalināja Sīleru: viņa ienaidnieks bija miris, tam neticēdams. Un tagad pat Bartimajs, paša kalps, šau­bījās, ka saimnieks varētu zināt Atbrīvošanas vārdus! Vienmēr, vienmēr viņu novērtē par zemu.

Un tagad bija pienācis mirklis, kad viss bija viņa rokās. Pārāk bieži agrāk zēns bija izjutis bezspēcību ieslēgts istabā, aiz­nests prom no ugunsgrēka, vienkāršo ļaužu aplaupīts, ieslodzīts Sprostā… Šie pazemojuma mirkļi dega Netenjelam sirdī. Bet tagad Krūmložņas audzēknis rīkosies parādīs tiem!

Viņu pārņēma šis aizvainotā lepnuma sauciens. Tas pulsēja viņa galvā. Bet pašā dziļākajā sirds kaktiņā, zem vēlmes pēc pa­nākumiem, slēpās vēl viena dedzīga vēlēšanās. Kaut kur tālumā bija dzirdami izmisuma kliedzieni, un jauno burvi pārņēma žēlums. Ja nu viņš nespēs atcerēties buramvārdus, visas šīs bez­spēcīgās būtnes ies bojā. Viņu dzīvība bija atkarīga no Neten­jela. Atbrīvošana. Kādi bija īstie vārdi? Viņš bija tos lasījis, viņš zināja, ka bija, viņš tos bija iemācījies pirms vairākiem mēne­šiem. Tikai pašlaik viņš nespēja koncentrēties, nespēja atcerē­ties.

Tas bija slikti. Un tagad visi mirs tāpat kā bija mirusi Mar­tas kundze, un atkal viņš būs visus pievīlis. Cik ļoti Netenjels vēlējās viņiem palīdzēt! Bet ar vēlmi vien nepietika. Vairāk par visu zēns bija vēlējies izglābt Krūmložņas sievu, izvest savu labvēli no liesmām. Viņš būtu labprāt atdevis savu dzīvību, lai tikai šī sieviete varētu dzīvot. Bet Netenjels nebija varējis viņu izglābt. Jaunais burvis bija aizrauts prom, un viņa bija gājusi bojā. Un viņa mīlestība nebija spējusi neko mainīt.

Uz bridi viņu pārņēma pagātnes zaudējums un tagadnes steiga. Pār vaigiem nolija asaras.

Pacietību, Netenjel.

Pacietību…

Netenjels dziļi ieelpoja. Sāpes atkāpās. Un kaut kur no apzi­ņas dziļumiem iznira atmiņas par meistara dārzu viņš redzēja rododendru ziedus un to tumšzaļās lapas, kas mirdzēja saules staros. Bija redzami ābeļu baltie ziedi un kaķis, kas gulēja uz sarkano ķieģeļu mūra. Zēns sajuta ķērpi zem pirkstiem, redzēja sūnām apaugušo statuju un juta, ka ir pasargāts no apkārtējās pasaules. Jaunais burvis iedomājās, ka viņam blakus sēž Lutiē­nas jaunkundze un klusi zīmē. Un viņu pārņēma miers.

Prāts nomierinājās, un atmiņa noskaidrojās.

Vajadzīgie vārdi ienāca prātā, viņš tos zināja tikpat labi kā toreiz, pirms gada, kad bija sēdējis uz akmens un mācījies.

Netenjels atvēra acis un izteica buramvārdus, balss ska­nēja skaļi, skaidri un spēcīgi. Piecpadsmitās zilbes beigās viņš salauza Izsaukšanas ragu pret celi.

Kad ziloņkauls ar krakšķi pārlūza un izskanēja pēdējie vārdi, Ramutra apstājās kā sastindzis. Mirgojošie vilnīši gaisā, kas ieskāva viņa apveidus, sākumā viegli ieņirbējās un tad pamatīgi saviļņojās. Plaisa istabas vidū papletās plašāk. Un tad apdul­linoši pēkšņi dēmona apveidi saliecās un saruka, tika ierauti atpakaļ plaisā un pazuda.

Plaisa aizvērās, un rēta acumirklī aizdzija.

Kad tas bija noticis, zāle pēkšņi šķita klusa un tukša. Iedegās viens kroņlukturis un pāris mazāku gaismiņu, kas šur un tur meta vāju mirdzumu. Aiz loga vēlās pēcpusdienas debesis bija pelēkas, jau lēnām kļūstot tumši zilas. Varēja dzirdēt, kā vējš šūpo koku zarus netālajā mežā.

Zālē valdīja pilnīgs klusums. Burvju pūlis un pāris noskram­bātu velnēnu palika pavisam klusi. Bija samanāma tikai viena kustība: pāri zālei devās zēns, turēdams rokās Samarkandas

amuletu. Nefrīta akmens amuleta centrā maigi mirdzēja izzū­došajā gaismā.

Pilnīgā klusumā Netenjels nonāca pie Ruperta Devro, kas bija nogāzies zemē, daļēji aprakts zem ārlietu ministra, un uzmanīgi ielika amuletu viņam rokā.