Samarkandas amulets

Netenjels

Netenjels stāvēja kāpņu laukumiņā, cieši pieķēries pie kāpņu margām, it kā baidītos nokrist. No lejasstāva ēdamista­bas nāca balsis; tās kļuva skaļākas un klusākas, bet zēns to tik tikko pamanīja. Panikas vilnis aizskaloja visas pārējās skaņas. Nekompetents burvis ir slikts burvis. Un kas tad bija nekompe­tence? Kontroles zaudēšana. Pēdējo pāris dienu laikā notikumi lēni, bet neatlaidīgi bija norisinājušies neatkarīgi no Netenjela gribas. Vispirms Bartimajs bija uzzinājis zēna vārdu. Viņš gan šo lietu bija nokārtojis ar tabakdozes palīdzību, tomēr ilgstoša atelpa nesekoja. Veiksmes vietā cita pēc citas nāca jaunas nelai­mes. Bartimaju bija notvērusi valdība, Krūmložņa bija atklājis, ar ko viņa māceklis nodarbojas, un nu jaunā burvja karjera bija sagrauta, pirms vēl sākusies. Tagad dēmons atsacījās izpildīt viņa pavēles un viņu mājā bija ieradies Siržulauzējs. Turklāt viss, ko Netenjels varēja darīt, bija stāvēt un bezpalīdzīgi nolū­koties notiekošajā. Zēns attapās, ka ir ierauts to notikumu straumē, kurus pats bija izraisījis, un bezpalīdzīgi peldēja pa straumi…

Pēkšņi Netenjela pašnožēlas pilnajā apcerē ielauzās kāda skaņa, kas lika viņam parauties nostāk no kāpņu margām. Tā bija Martas kundzes dungošana, kas atskanēja, viņai nākot no virtuves uz ēdamistabu. Krūmložņas sieva nesa tēju: Netenjels dzirdēja, kā uz paplātes šķind porcelāns. Pēc tam atskanēja klauvējiens pie durvīm; vēl neilgi varēja sadzirdēt porcelāna šķindoņu, un tad iestājās klusums.

Tobrīd Netenjels gandrīz aizmirsa pats savu sarežģīto stā­vokli. Martas kundzei draudēja briesmas. Mājā bija ienaidnieks. Drīz vien viņš piespiedīs meistaru atvērt darbistabas durvis, lai to pārmeklētu, un atradīs amuletu. Un tad… kas zina, ko Siržu­lauzējs izdarīs ar Krūmložņas kungu un viņa sievu?

Bartimajs bija pieteicis gaidīt augšstāvā un sagatavoties uz ļaunāko. Bet šī bezpalīdzīgā gaidīšana Netenjelam jau bija līdz kaklam. Viņš vēl nejutās sakauts. Jā, situācija bija sarežģīta, tomēr zēns vēl varēja kaut ko iesākt. Burvji sēdēja ēdamistabā. Krūmložņas kunga darbistaba bija tukša. Ja varētu ielavīties iekšā un paņemt amuletu, varbūt to vēl izdotos noslēpt citur, lai arī ko sacītu Bartimajs.

Netenjels ātri un klusi nolavījās lejā uz stāvu, kur atradās meistara darbistaba un citas darba telpas. Tagad viņš varēja skaidrāk sadzirdēt balsis no pirmā stāva: viņam likās, ka dzird, kā Krūmložņa kliedz. Laika bija maz. Netenjels izzagās cauri citām istabām un nonāca pie meistara darbistabas durvīm. Zēns brīdi vilcinājās. Šeit viņš nebija spēris kāju kopš sešu gadu vecuma. Tālas, baigas atmiņas lika nodrebēt, bet viņš tās apņē­mīgi atvairīja. Puisēns devās lejup pa kāpnēm…

Un apstājās kā sastindzis.

Uz Krūmložņas darbistabas durvīm bija uzzīmēta sarkana piecstaru zvaigzne. Netenjels skaļi novaidējās. Viņš zināja pie­tiekami, lai pazītu Uguns burvestību. Tiklīdz jaunais burvis pie­skartos durvīm, viņš pārvērstos pelnos. Bez aizsardzības viņš nevarēja pa tām ieiet, bet, lai izsauktu Aizsardzību, bija vaja­dzīgs pentakls, Izsaukšana, rūpīga sagatavošanās…

Un tam nebija laika. Viņš bija bezpalīdzīgs! Nederīgs! Zēns dusmās sita ar dūri pa sienu. Kaut kur atskanēja dīvaina skaņa, līdzīga baiļu kliedzienam.

Netenjels uzskrēja atpakaļ pa kāpnēm un cauri istabām uz kāpņu laukumiņu un tūlīt izdzirdēja, kā atveras ēdamistabas durvis un atskan soļi.

Viņi nāca šurp.

Atskanēja jautājošā un izbaiļu pilnā Martas kundzes balss, kas lika Netenjelam sāpēs nodrebēt. Vai viss kārtībā, Artūr?

Atbilde skanēja klusi, pavisam svešā balsī: Es tikai parādīšu Siržulauzēja kungam savu darbistabu. Paldies, mums nekas nav vajadzīgs.

Tagad viņi kāpa augšup pa kāpnēm. Netenjels mocījās neziņā. Ko tagad darīt? Tiklīdz abi gatavojās nogriezties ap stūri, zēns iemuka tuvākajā istabā un pievēra durvis. Smagi elpodams, viņš piespieda seju pie durvju šķirbas un paskatījās laukā. Garām lēni pagāja Krūmložņas kungs. Viņa mati bija izspūruši un drē­bes nekārtīgas, acīs neprātīgs skatiens un mugura saliekta it kā zem liela smaguma. Meistaram aiz muguras nāca Saimons Siržulauzējs, viņa acis slēpa briļļu stikli, bet lūpas bija saknieb­tas šaurā svītriņā. Un aiz viņa nāca zirneklis, tas steidzās pa sienu, slēpdamies ēnās.

Visi trīs pazuda darbistabas virzienā. Netenjels atliecās, viņam reiba galva. Smacēja bailes un vainas apziņa. Krūm­ložņas seja… Par spīti antipātijām pret meistaru, redzēt viņu šādā stāvoklī Netenjels nepavisam nebija vēlējies. Jā, meistars bija vājš; jā, viņš bija nožēlojams; un, jā, viņš bija izturējies pret Netenjelu ar nerimstošu nepatiku. Tomēr šis cilvēks bija ministrs, viens no trīssimt valdības pārstāvjiem. Un nejau viņš bija paņēmis amuletu, bet gan Netenjels.

Zēns iekoda lūpā. Siržulauzējs bija noziedznieks. Kas zina, uz ko viņš spējīgs? Lai Krūmložņa uzņemas vainu! Viņš to bija pelnījis, jo nekad nebija savu skolnieku aizstāvējis un bija atlai­dis Lutiēnas jaunkundzi… lai tad cieš! Kāpēc gan Netenjels bija nolicis amuletu Krūmložņas darbistabā? Vai ne tāpēc, lai pasar­gātu sevi dienā, kad pēc tā ieradīsies Siržulauzējs? Viņš neie­jauksies, kā jau džins bija mācījis. Jāsagatavojas bēgt, ja tas būs nepieciešams…

Netenjels satvēra galvu rokās.

Nē, viņš nevarēja nedz bēgt, nedz slēpties. To taču bija ietei­cis dēmons, nodevīgais viltnieks. Bēgšana un slēpšanās nebija godājama burvja cienīga. Ja viņš ļaus meistaram vienam cīnīties ar Siržulauzēju, kā viņš pēc tam varēs skatīties pats sev acīs? Ja cietīs meistars, cietīs arī Martas kundze, un tas būs nepanesami. Nē, te neko nevarēja līdzēt. Tagad, kad bija pienācis izšķirīgais brīdis, Netenjels sev par pārsteigumu un šausmām atklāja, ka tieši šis ir īstais laiks, lai rīkotos. Neatkarīgi no sekām viņam vajadzēja iejaukties.

Pat doma par to, kas tagad būs jādara, lika jaunajam burvim justies slikti. Tomēr viņš gāja, liekot soli aiz soļa. Ārā no istabas, pāri kāpņu laukumiņam, uz darbistabas kāpņu pusi… vēlreiz lejup pa kāpnēm…

Ar katru brīdi Netenjela veselais saprāts arvien uzstājīgāk lika viņam pagriezties un bēgt, bet zēns tam pretojās. Bēgdams viņš pieviltu Martas kundzi. Viņš ieies iekšā un pateiks tais­nību, un tad lai notiek, kas notikdams.

Durvis bija atvērtas, draudīgā Uguns zvaigzne pazudusi. No istabas spīdēja dzeltena gaisma.

Pie sliekšņa Netenjels apstājās. Likās, ka smadzenes ir attei­kušās darboties. Viņš vairs nesaprata, ko gatavojas darīt.

Viņš atvēra durvis un iegāja telpā tieši īstajā brīdī, lai redzētu, kā tiek atrasts amulets.

Siržulauzējs un Krūmložņa stāvēja pie bufetes, uzgriezuši zēnam muguru. Bufetes durvis bija plaši atvērtas. Saimons alka­tīgi izvirzīja uz priekšu galvu, gluži kā kaķis, kas izgājis medī­bās, tad aši pastiepa roku un, kaut ko nogāzis malā, triumfējoši iekliedzās. Burvis lēni pagriezās un pietuvināja roku Krūmlož­ņas kunga līķa bālajai sejai.

Netenjela pleci saguma.

Cik mazs gan izskatījās Samarkandas amulets, cik nenozī­mīgs tas likās, kad atradās Siržulauzēja rokā smalkajā zelta ķēdītē! Tas lēni šūpojās, mirdzot darbistabas lampu gaismā.

Burvis pasmaidīja. Kas tad mums te ir, ko?

Krūmložņa neticīgi šūpoja galvu. Šo pāris sekunžu laikā viņa seja bija novecojusi. Nē, vecais vīrs čukstēja, tā ir kāda vil­tība… tu mani gribi iegāzt…

Siržulauzējs pat neskatījās uz kolēģi. Viņš nespēja atraut acis no sava atgūtā amuleta. Nespēju iedomāties, ko tu gribēji ar to iesākt, viņš teica. Jau izsaukt Bartimaju vien noteikti bija pāri taviem spēkiem.

- Bet es tev saku, Krūmložņa čukstēja, ka es neko nezinu par šo Bartimaju, tāpat kā par tavu maģisko priekšmetu un to, kā tas šeit nokļuvis.

Te Netenjels izdzirdēja, ka ierunājas kāda balss, spalga un dreboša. Tas bija viņš pats, kas runāja.

- Viņš saka taisnību, zēns teica. Es to paņēmu. Cilvēks, ar kuru tu gribi runāt, esmu es.

Pēc šī paziņojuma klusums ilga apmēram piecas sekundes. Abi burvji strauji apgriezās, atvērtām mutēm blenzdami uz zēnu. Krūmložņas kunga uzacis pacēlās līdz pieres vidum, tad atkal nolaidās un atkal pacēlās, attēlojot galējo apjukumu. Sir­žulauzējs izbrīnīts sarauca pieri.

Netenjels izmantoja šo apjukumu un ienāca istabā. Tas biju es, Krūmložņas audzēknis teica, juzdamies nu jau nedaudz drošāk, kad pats svarīgākais bija pateikts. Viņam ar to nav nekāda sakara. Liec viņu mierā.

Krūmložņa mirkšķināja acis un purināja galvu. Likās, ka viņš šaubās, vai ir pie pilna prāta. Siržulauzējs palika mierīgs, vērīgi lūkojoties Netenjelā. Samarkandas amulets šūpojās viņa mierīgajos pirkstos.

Netenjels noklepojās. Mute bija izkaltusi. Viņam bija pat bail domāt, kas tagad notiks. Tomēr kaut kur šajā istabā bija paslē­pies viņa kalps, tātad zēns nebija pilnībā neaizsargāts. Ja būs nepieciešams, gan jau Bartimajs nāks palīgā.

Beidzot meistars ierunājās. Ko tu tur murmini, muļķa puika? Tev nav ne jausmas, par ko mēs runājam. Tūlīt pat pamet šo istabu! Pēkšņi viņam kaut kas iešāvās prātā. Pagaidi kā tu tiki ārā no savas istabas?

Siržulauzēja sarauktā piere izlīdzinājās, un viņš iesmējās. Mirklīti, Artūr! Nepārsteidzies.

Pēkšņi Krūmložņas kunga sejā atkal parādījās niknums.

- Nemuļķojies! Šis zeņķis nevar būt pastrādājis šādu nozie­gumu! Pirmām kārtām viņam būtu jātiek garām manai Uguns zvaigznei, nemaz nerunājot par tavas mājas aizsardzību.

- Un jāizsauc četrpadsmitā līmeņa džins, Siržulauzējs nomurmināja. Jā, tas arī.

- Tieši tā. Šāds pieņēmums ir ab… Iekšlietu ministrs pēkšņi noelsās. Viņa acīs atmirdzēja nojausma. Pagaidi… tomēr… Vai tas varētu būt iespējams? Šodien pat es notvēru šo knēveli ar visu Izsaukšanas aprīkojumu un Adelbranda pentaklu, uzzīmētu uz grīdas. Un viņa istabā atradās sarežģītas grāmatas tādas kā Ptolemaja vārds. Es domāju, ka viņam nav izdevies izsaukt džinu… Un ja nu man nebija taisnība?

Saimons Siržulauzējs neteica ne vārda, bet nenovērsa acis no Netenjela.

- Vēl pirms stundas, Krūmložņa turpināja, es pieķēru šo zeņķi izspiegojam mani mana paša darbistabā. Viņam bija Novē­rošanas disks, bet es neko tādu viņam nekad neesmu devis. Ja viņš ir spējīgs uz kaut ko tādu, tad kas zina, kādus noziegumus vēl spēj pastrādāt?

- Pat tad, ja tā būtu taisnība, Siržulauzējs mierīgi teica,

- kāpēc lai viņš gribētu mani apzagt?

Netenjels no sava skolotāja uzvedības varēja pateikt, ka viņš joprojām nav pazinis amuletu, un saprata, ka šī nezināšana vēl varēja viņus glābt. Vai Siržulauzējs noticēs, ka arī Netenjels nav zinājis, ko nozog? Viņš ātri ierunājās, cenzdamies izklausī­ties pēc iespējas bērnišķīgāks. Tā bija tikai palaidnība, viņš teica. Slikts joks. Gribēju atspēlēties par to, ka jūs mani toreiz nopērāt. Liku dēmonam nozagt no jūsu mājas, vienalga, ko. Gri­bēju to paglabāt līdz laikam, kad paaugšos un… mmm, sapra­tīšu, ko ar to iesākt. Ceru, ka tas nebija nekas vērtīgs, ser. Man ļoti žēl, ka sagādāju jums nepatikšanas…

Viņš apklusa, pats apzinādamies, cik nepārliecinošs bija šis stāsts. Siržulauzējs joprojām skatījās uz viņu, bet no viņa sejas izteiksmes neko nevarēja noprast.

Toties meistars tūlīt pat noticēja. Un sāka trakot. Tas bija pēdējais piliens, Mandrāk! viņš kliedza. Es tevi vedīšu tiesas priekšā! Pat tad, ja tev izdosies izvairīties no cietuma, tev atņems mācekļa statusu un izsviedīs uz ielas! Tu neda­būsi nekādu darbu! Tu būsi pēdējais starp vienkāršajiem ļau­dīm!

- Jā, ser. Netenjels bija ar mieru uz visu, lai tikai Siržulau­zējs ietu prom.

-Man jāatvainojas, Siržulauzēj, Krūmložņa saņēma sevi rokās un izrieza krūtis. Mēs abi esam piekrāpti. Viņš ir node­vis mani un nozadzis tev šo vērtīgo dārgumu, šo amuletu… Viņš palūkojās uz mazo, zeltīto, ovālo priekšmetu, kas karājās zelta ķēdītē Siržulauzēja rokā, un pēkšņi saprata, kas tas tāds bija. Krūmložņa strauji ievilka elpu. Lai gan tas notika klusi, Netenjels to sadzirdēja pietiekami skaidri. Siržulauzējs nepa­kustējās.

No Krūmložņas kunga vaigiem aizplūda visa krāsa. Viņa acis urbās Siržulauzēja sejā, lai saprastu, vai viesis ir to pama­nījis. Netenjels darīja tāpat. Sirdij strauji sitoties, viņš tomēr dzirdēja, kā Krūmložņa mēģina turpināt teikumu, it kā nekas nebūtu noticis: … un mēs abi ar prieku redzēsim, kā viņš tiks sodīts; viņš nožēlos to dienu, kad tikai iedomājās…

Siržulauzējs pacēla gaisā roku. Viņa kolēģis apklusa.

- Tad nu tā, Džon Mandrāk, Saimons Siržulauzējs teica. Es esmu pārsteigts. Jā, man ir sagādātas neērtības; pēdējās pāris dienas man nav bijušas vieglas. Bet tagad esmu atguvis savu dārgumu un viss būs labi. Lūdzu, neatvainojies. Tavā vecumā izsaukt tādu džinu kā Bartimajs ir nozīmīgs sasnie­gums; un tas, ka tev izdevies vairākas dienas saglabāt kontroli pār viņu, ir vēl apbrīnojamāk. Turklāt tava rīcība mani pilnībā satrieca, un tas notiek ļoti reti, turklāt tu to visu esi paveicis, Krūmložņam nezinot, kas gan notiek krietni biežāk. Ļoti gudri. Tikai beigās tu izgāzies. Kas tev lika uzņemties atbildību par savu rīcību? Es būtu mierīgi izrēķinājies ar Krūmložņu un licis tevi mierā. Viņa balss bija klusa un prātīga.

Mājas saimnieks centās iestarpināt kādu vārdu, bet Siržulau­zējs viņu apklusināja. Paklusē, vecais. Gribu uzzināt, kādi bija iemesli šādai rīcībai.

- Tāpēc, ka tā nebija viņa vaina, Netenjels apātiski teica. Viņš neko par to nezināja. Šis strīds bija starp jums un mani, pat tad, ja jūs to nezinājāt. Meistaram ar to nebija nekāda sakara. Tāpēc es atnācu šurp. Netenjels sajuta, cik nesaprā­tīga bijusi viņa rīcība.

Siržulauzējs noklakšķināja mēli. Vai tas ir kāds bērnišķīgs priekšstats par cildenumu? viņš jautāja. Vismaz man tā šķiet. Cēla rīcība. Varonīgi, bet muļķīgi. No kā tu esi mācījies šādus uzskatus? Ne jau no Krūmložņas.

- Es jūs aplaupīju, tāpēc ka jūs mani pazemojāt, zēns turpi­nāja. Es gribēju atmaksu. Tas arī viss. Sodiet mani, ja vēlaties. Man vienalga. Siržulauzēja mierīgā attieksme vairoja jaunajā burvī cerības. Varbūt viņš nenojauta, ka Netenjels ir zinājis par amuletu, varbūt viņš uzliks zēnam kādu sodu un dosies prom.

Krūmložņa acīmredzot cerēja uz to pašu. Viņš dedzīgi satvēra Siržulauzēju aiz rokas. Kā jau tu dzirdēji, Saimon, man ar šo lietu nav nekāda sakara. Vainīgs ir tas riebīgais puika. Vari darīt ar viņu, ko vēlies. Vari sodīt viņu tā, kā uzskati par nepiecie­šamu. Es to atstāju tavā ziņā.

Siržulauzējs atbrīvojās no tvēriena. Paldies, Krūmložņa. Zēnu es sodīšu mazliet vēlāk.

- Labi.

- Tiklīdz būšu ticis vaļā no tevis.

- Ko? Krūmložņa uz brīdi sastinga un tad tādā ātrumā, kādu no veca vīra neviens nebūtu gaidījis, skrēja uz atvērtajām durvīm. Tiklīdz viņš bija paskrējis garām audzēknim, spēcīga vēja brāzma aizcirta durvis. Krūmložņa raustīja durvju rokturi un vilka durvis no visa spēka, bet tās nebija atveramas. Bailēs ievaidējies, meistars apcirtās riņķī. Viņi ar Netenjelu stāvēja vienā istabas galā, Siržulauzējs otrā. Zēns juta, kā trīc kājas. Viņš izmisīgi lūkojās apkārt pēc Bartimaja, bet zirneklis nekur nebija redzams.

Siržulauzējs silti uzlūkoja amuletu un rūpīgi aplika tā zeltīto ķēdīti ap kaklu. Es neesmu muļķis, Džon, viņš teica. Pro­tams, pastāv iespēja, ka tu nezini, kas šis ir par priekšmetu, bet es nevaru riskēt. Un saprotams, nabaga Artūrs gan zina, kas tas ir.

To padzirdējis, Krūmložņa izstiepa roku ar asajiem nagiem un satvēra Netenjelu aiz rīkles. Viņa balsī bija saklausāma panika. Jā, es zinu, bet es neko neteikšu! Tu vari man uzticē­ties, Siržulauzēj! Manis pēc tu vari to amuletu paturēt mūžīgi! Bet puika ir neglābjams muļķis; viņš ir jāapklusina, pirms izpļā­pājas. Nogalini viņu tagad, un lieta būs izbeigta! Viņa nagi ieurbās skolnieka ādā, kad meistars pagrūda zēnu uz priekšu; Netenjels sāpēs iekliedzās.

Siržulauzējs pavīpsnāja. Cik burvīga meistara pieķerša­nās savam māceklim! Ļoti aizkustinoši. Redzi nu, Džon, mēs ar Krūmložņu tev pasniedzam pēdējo mācību stundu par to, ko nozīmē būt burvim, un, pateicoties man, tu to šodien sapra­tīsi. Tu ticēji, ka burvis ir godājams brīnumdaris, kas uzņemas atbildību par saviem darbiem. Tie ir meli. Tādu burvju nav. Nav ne goda, ne cēluma, ne taisnīguma. Katrs burvis rīkojas tikai savā labā, izmantojot jebkuru izdevību. Kad viņš ir vājš, viņš izvairās no briesmām (tieši tāpēc viduvēji burvji nopūlas, lai saglabātu pastāvošo sistēmu, Artūrs par to zina visu, vai ne, Krūmložņa?). Bet, kad burvis ir stiprs, viņš uzbrūk. Kā tu domā, kā Ruperts Devro nāca pie varas? Viņa meistars pirms kādiem divdesmit gadiem nogalināja iepriekšējo premjerministru, un Ruperts mantoja titulu. Tā tas notika patiesībā. Tā tas notiek. Kad es nākamnedēļ likšu lietā amuletu, es vienkārši sekošu tra­dīcijai, kas aizstiepjas līdz pat Gledstona laikiem. Stikls ietrī­cējās, un Siržulauzēja roka jau bija pacelta, gatava žestam. Lai tevi mierina tas, ka vēl pirms tavas parādīšanās jau biju izlēmis nonāvēt tevi un visus pārējos, kas būs atrodami šajā mājā. Es nedrīkstu riskēt. Tā ka tava muļķība, ierodoties šeit, patiesībā neko nemainīja.

Netenjels pēkšņi iedomājās Martas kundzi sēžam virtuvē… Pār viņa vaigiem sāka līt asaras. Lūdzu…

- Tu esi vājš, puika. Tāpat kā tavs meistars. Siržulauzējs sasita plaukstas. Darbistabā nodzisa visas gaismas. Grīda iedre­bējās. Netenjels juta, ka tālākajā istabas galā parādās kaut kāds tēls, bet bailes viņu bija sastindzinājušas, un viņam nepietika drosmes paskatīties, kas tas bija. Krūmložņa klusi murmināja Aizsargburvestības vārdus. Viņam visapkārt pacēlās zaļu aiz­sardzības staru tīkls. Netenjels atradās tīkla ārpusē, pavisam neaizsargāts.

- Meistar!

Tobrīd atskanēja troksnis, it kā iebruktu raktuvju šahta, un istabā atbalsojās dārdoša balss. JŪSU PAVĒLE?

Siržulauzēja balss teica: Iznīcini viņus abus. Un visu dzīvo, kas vēl ir šajā mājā. Pēc tam nodedzini to līdz pamatiem!

Krūmložņa iekliedzās. Ņem puiku! Atstāj mani dzīvu! Un viņš ar visu spēku pagrūda mācekli uz priekšu. Netenjels paspēra pāris soļu, viņam aizķērās kāja, un zēns krita. Asaru pilnām acīm viņš mēģināja piecelties, apzinādamies tikai savu galējo bezpalīdzību. Tuvumā atskanēja plīstošu stiklu trok­snis. Jaunais burvis atvēra muti kliedzienam. Kaut kur virs Netenjela augšā parādījās naglotas ķetnas, kas sagrāba viņu aiz rīkles.