Samarkandas amulets

19

Krūmložņu pāris ar savu mācekli gāja gar melno automašīnu rindu uz metāla durvīm. Netenjels bija tik satraukts, ka tikko spēja kaut ko uztvert. Viņš gandrīz nepamanīja divus sargus, kuri viņus apstādināja pie ieejas durvīm un kuriem meistars pasniedza trīs plastikāta caurlaides, kas tika rūpīgi apskatītas un atdotas atpakaļ. Zēns uzmeta tikai paviršu skatienu ozol­koka liftam, kurā viņi pēc tam iekāpa, un mazajai, sarkanajai Modrības lodei, kas viņus novēroja no griestiem. Un tikai tad, kad lifta durvis atvērās un viņi iegāja greznajā Vestminsteras zālē, visas maņas pēkšņi atgriezās.

Tā bija plaša zāle ar augstiem griestiem, kurus balstīja no vecuma nomelnējušas sijas. Sienas un grīdas izgatavotas no mil­zīgiem, noslīpētiem akmens bluķiem; greznajos arkveida logos mirdzēja krāsainas, sarežģītas vitrāžas. Zāles tālākajā galā atra­dās vairākas durvis, kas veda uz terasi ar skatu uz upi. Terasi ar dzeltenu gaismu izgaismoja laternas, kas atradās uz jumta un pie sienām. Apmēram divsimt cilvēku jau stāvēja vai pastaigājās pa zāli. Melnā tērpies apkalpotājs pienāca un paņēma meistara mēteli. Vēl viens ar pieklājīgu žestu aicināja viņus lejā.

Netenjela uzmanību piesaistīja kāds objekts kreisajā pusē. Tā bija blāvi pelēka statuja zēns savādās drēbēs, kas skatījās augšup platām acīm un turēja rokās kājslauķi. Lai gan laiks bija nodzēsis smalkākos sejas vaibstus, Dizraēla mācekļa sejā jopro­jām bija saglabājusies izbiedēta un lūdzoša izteiksme, kas lika Netenjelam nodrebināties. Viņš steidzās tālāk, uzmanīdamies, lai neuzmītu meistaram uz papēžiem.

Nokāpusi pa kāpnēm, nelielā sabiedrība apstājās. Viņiem tuvojās apkalpotāji, nesot glāzes ar šampanieti (kuru Netenjels vēlējās pagaršot) un laima dzērienu (kuru viņš nevēlējās dzert, tomēr dabūja). Krūmložņas kungs iedzēra malku šampanieša un nervozi pavērās apkārt. Viņa kundze lūkojās pāri savai glā­zei un sapņaini smaidīja. Netenjels iedzēra savu laima dzērienu un arī paskatījās uz citiem burvjiem.

Visapkārt spietoja dažāda vecuma burvji, viņi sarunājās un smējās. Zāle bija pilna ar melnos uzvalkos iespīlētiem kungiem un elegantās kleitās tērptām dāmām, te mirdzēja baltu zobu rindas un zaigoja dārgakmeņi. Pie katras izejas stāvēja pelē­kās žaketēs ģērbti vīrieši ar skarbu seju. Netenjels prātoja, ka tie varētu būt policisti vai apsardzes darbinieki, kas bija gatavi izsaukt džinus, tiklīdz kaut kas liecinātu par nepatikšanām, bet pat ar lēcām viņš nespēja saskatīt zālē nevienu maģisku būtni.

Toties viņš pamanīja pāris staltu jaunekļu un meitenes ar atpakaļ atglaustiem matiem, kuri, tāpat kā viņš, droši vien bija mācekļi. Viņi visi pašpārliecināti sarunājās ar citiem viesiem, turklāt izturējās pavisam nepiespiesti. Tikai tagad Netenjels pamanīja, cik vientuļi viņa meistars un Martas kundze stāvēja malā no visiem pārējiem.

- Vai tad mums nevajadzētu iet un aprunāties ar citiem? viņš ieminējās.

Krūmložņas kungs uzmeta viņam niknu skatienu. Man šķiet, es tev teicu… Viņš pēkšņi apklusa un metās sasveicinā­ties ar kādu apaļu vīru, kas tikko bija ienācis zālē. Grigor!

Grigors nešķita pārlieku sajūsmināts. Ak. Sveiks, Krūm­ložņa.

- Cik patīkami tevi redzēt! Krūmložņas kungs piesteidzās pie svešā vīra, gandrīz vai uzskriedams viņam virsū un būdams tik sajūsmināts, ka var uzsākt sarunu. Martas kundze un Neten­jels palika divatā.

- Vai tad viņš neiepazīstinās mūs ar savu draugu? māceklis čukstus pavaicāja.

- Tikai neuztraucies, mīļais. Tavam meistaram ir nepiecie­šams parunāties ar cilvēkiem no augstākajām aprindām. Bet mums tas nav vajadzīgs, vai ne? Mēs varam pastāvēt malā un pavērot, kas arī ir patīkami… Viņa nopūtās. Jāsaka, ka šogad ģērbšanās stils ir pārmēru konservatīvs.

- Vai premjerministrs ir šeit, Martas kundze?

Viņa pastiepa kaklu. Man gan tā neliekas, mīļais, nē. Vēl ne. Bet tas, lūk, ir Divāla kungs, policijas priekšnieks… Mazliet tālāk stāvēja spēcīgs vīrs pelēkā uzvalkā, pacietīgi klausīdamies divās sievietēs, kas vienlaikus un vienlīdz aktīvi viņam kaut ko stāstīja. Esmu satikusi viņu vienreiz īsts džentlmenis. Un ļoti varens, saprotams. Kas tad vēl te ir? Ak tu dieniņ… vai tu redzi tur to dāmu? Netenjels redzēja. Pieminētā sieviete bija neticami tieva, ar īsi apcirptiem, baltiem matiem; viņas pirk­sti, kas turēja glāzi, izskatījās kā putna nagi. Tā ir Džesika Vaitvela. Saistīta ar drošības dienestiem; ļoti slavena burve. Viena no tiem, kas pirms desmit gadiem palīdzēja notvert čehu spiegus. Tie uzsūtīja viņai briesmīgu lāstu, bet Džesika uzbūra tukšumu, un tas iesūca lāstu sevī. Viņa to izdarīja viena pati, turklāt gandrīz bez sekām. Tā ka labāk nestājies viņai ceļā, kad būsi vecāks, Džon.

Martas kundze iesmējās un iztukšoja glāzi. Tūlīt pat viņai pie sāniem parādījās kalpotājs un piepildīja glāzi no jauna. Arī Netenjels iesmējās. Kā jau parasti Martas kundzes sabied­rībā, viņu ietekmēja sievietes pašpaļāvīgais miers. Zēns atslābi­nājās.

- Atvainojiet, atvainojiet! Vestminsteras hercogs un herco­giene! Zālē iesteidzās pāris livrejās tērptu kalpotāju. Netenjelu bez ceremonijām pagrūda malā. Maza, ķildīga izskata sieviete noplukušā melnā kleitā, ar zelta sprādzi ap potīti un pavēlošu sejas izteiksmi nokāpa zālē. Viņai sekoja vīrietis, kas izskatījās pagalam noguris. Martas kundze uzjautrināta noskatījās viņiem pakaļ.

- Cik gan tā sieviete ir briesmīgai Nespēju iedomāties, ko hercogs viņā saskatījis. Viņa iemalkoja vēl šampanieti. Un paskaties tur ak, šausmas! Kas viņam noticis? ir dižais tirgo­tājs Solto Pinns. Netenjels pamanīja lielu, resnu vīrieti baltā lina uzvalkā klibojam lejā pa kāpnēm, balstoties uz kruķiem. Izskatījās, ka katra kustība sagādā viņam neciešamas sāpes. Seja bija klāta ar nobrāzumiem; viena acs pavisam zila un aiz­pampuši. Vīrietim blakus steidzās divi kalpotāji, kas palīdzēja saimniekam nokļūt līdz krēslam.

- Viņš neizskatās labi, Netenjels atzina.

- Patiešām ne. Laikam cietis briesmīgā nelaimes gadījumā. Varbūt kāds no maģiskajiem priekšmetiem iedarbojies nepareizi. Nabaga vīrs… Ik pa brīdim iedzerot šampanieti, Martas kun­dze turpināja aprakstīt viesus, kas ieradās Vestminsteras zālē. Tas bija valdības un sabiedrības krējums, ietekmīgākie cilvēki Londonā (un tātad arī pasaulē). Kamēr Krūmložņas sieva rak­sturoja šīs pasaules varenos, Netenjels kļuva arvien bēdīgāks, apjaušot, cik tālu viņš atradās no šīs slavas un varas. Pašapziņa, kas zēnu bija pārņēmusi, braucot šurp, tagad bija pazudusi, un tās vietā nāca vilšanās. Viņš vēl vairākas reizes uzmeta ska­tienu savam meistaram, kas vienmēr stāvēja burvju grupiņu malā, jo ar viņu sarunājās tikai pieklājības pēc vai vispār igno­rēja. Jau kopš sadursmes ar Siržulauzēju Netenjels zināja, cik nespēcīgs burvis ir viņa meistars, bet šis vakars bija atkal tam jauns pierādījums. Visi kolēģi zināja, ka šis vīrs ir vājš. Neten­jels dusmās sakoda zobus. Būt nicināma meistara nicināmajam māceklim tas nebija dzīves sākums, kādu viņš vēlējās vai kādu būtu pelnījis…

Martas kundze uzstājīgi paraustīja viņu aiz rokas. Tur! Skaties, Džon! Vai tu redzi? Tas ir viņš!

-Kas?

- Ruperts Devro, premjerministrs.

Netenjels nesaprata, no kurienes valdības galva bija uzradies, bet tur jau viņš stāvēja: maza auguma, tievs vīrs ar gaišbrūniem matiem, kas, atrazdamies tieši vakartērpu un smokingu ielenkumā, saglabāja mieru un grāciju. Viņš klausījās, ko ļau­dis viņam stāstīja, smaidīja un māja ar galvu. Premjerministrs!

Ietekmīgākais vīrs Lielbritānijā un, iespējams, visā pasaulē… Pat, raugoties uz šo vīru pa gabalu, Netenjels juta cieņu; viņam gribējās nokļūt tuvāk, paskatīties uz viņu, dzirdēt, kā viņš runā. Zēns sajuta, ka visi, kas atrodas zālē, jūtas tāpat; lai gan cil­vēki turpināja sarunāties, visu maņas bija noskaņotas vienā vir­zienā. Bet, kaut arī Netenjels nenolaida no premjerministra ne acu, slavenajam vīram apkārt sapulcējās arvien vairāk cilvēku un beidzot aizsedza viņu skatienam.

Netenjels negribīgi novērsās. Viņš iedzēra malku laima dzē­riena un sastinga.

Netālu no viņiem, trepju pakājē stāvēja divi burvji. Atstatu no visiem pārējiem, viņi nepievērsa nekādu uzmanību premjer­ministram, bet dzīvi sarunājās, sabāzuši galvas kopā. Netenjels dziļi ievilka elpu. Viņš pazina tos abus šīs sejas bija iespie­dušās zēna atmiņā kopš pagājušā gada pazemojuma. Tur bija vecais burvis ar sačokurojušos seju, viņa mati bija kļuvuši vēl baltāki un pats vēl vairāk salīcis; un jaunākais burvis, apaļvēderis ar miklo zivs ādu, kura taukainie mati krita uz apkaklītes. Siržulauzēja draugi. Un, ja tie abi bija klāt, arī pats Siržulauzējs nevarēja būt tālu.

Netenjels sajuta nepatīkamu kņudoņu vēderā un vājumu, kas viņu pašu saniknoja. Zēns aplaizīja sausās lūpas. Nomieri­nies. Tev nav, no kā baidīties. Siržulauzējs nekādi nespētu sais­tīt amuleta pazušanu ar Netenjelu, pat ja viņi satiktos aci pret aci. Saimona spiegiem būtu bijis jāiekļūst Krūmložņas mājā, lai sajustu amuleta auru. Viņš bija drošībā. Nē, jāizmanto šī iespēja, kā labam burvim pienākas. Ja pievirzītos tuvāk ienaidniekiem, varbūt varētu sadzirdēt, par ko tie runā.

Zēns palūkojās apkārt; Martas kundze bija iesaistījusies sarunā ar pavecāku maza auguma kungu un tikko bija izplūdusi skaļos smieklos. Netenjels sāka neuzkrītoši lavīties cauri pūlim, lai nokļūtu trepju pusē, netālu no abiem burvjiem.

Pusceļā viņš pamanīja, ka vecais vīrs pārtrauc sarunu un paceļ acis augšup. Netenjels sekoja šim skatienam. Viņa sirds salēcās.

Tur jau viņš bija: Saimons Siržulauzējs, piesarkušu seju un bez elpas. Acīmredzot tikko ieradies. Viņš steigā norāva mēteli un pasvieda to kalpotājam, tad sakārtoja žaketes atlokus un stei­dzās lejup pa kāpnēm. Viņš izskatījās gluži tāpat, kā Netenjels atcerējās: brilles, atpakaļ atglausti mati, enerģiskas kustības, plata, smaidoša mute ar mirdzoši baltiem zobiem. Viņš strauji noskrēja pa kāpnēm, atteikdamies no piedāvātā šampanieša, un piebiedrojās saviem draugiem.

Netenjels pielika soli. Pāris sekundēs viņš bija sasniedzis tukšo laukumiņu aiz kāpņu margām. Tagad zēns stāvēja vietā, kur trepju margas saliecās izgreznotā ritulī, kas izveidoja apaļu riteni, uz kura bija novietota akmens vāze. Pa vienu vāzes pusi skatoties, viņš varēja saredzēt resnvēdera galvu; pa otru vecā burvja žaketi. Siržulauzējs tikko bija noskrējis pa kāpnēm un nāca pie draugiem.

Vāze paslēpa Krūmložņas mācekli viņu skatieniem. Zēns atspiedās pret margām, kā pašam likās, dzīvespriecīgā atbrīvo­tībā, tad palēnām mēģināja izšķirt trīs burvju balsis no apkār­tējā trokšņa.

Viņam palaimējās. Runāja Siržulauzējs, un šī balss bija grie­zīga un kaitinoša. -… nekādi neizdevās. Esmu izmēģinājis visu. Neviens no dēmoniem, ko esmu izsaucis, nespēj man pateikt, kurš to kontrolē.

- Mjā, tu esi lieki tērējis laiku. Tas bija vecais vīrs ar dīvaino akcentu. Kā lai citi dēmoni to zina?

- Esmu radis izmēģināt jebkuru iespēju. Bet tev taisnība. Un arī lodes ir nederīgas. Tāpēc mums varbūt jāmaina plāns. Vai saņēmi manu ziņu? Varbūt tas jāatceļ.

- Jāatceļ? trešā balss iejaucās.

- Es varēšu vainot visā meiteni.

- Tas nebūtu gudri. Vecais vīrs runāja tik klusi, ka Neten­jels tikko spēja saklausīt vārdus. Devro būs nikns, ja tu šo pasākumu atcelsi. Viņš nespēj vien sagaidīt visus tos labumus, ko viņam esi apsolījis. Nē, Saimon, mēs nedrīkstam neko atcelt. Turpini meklēt. Vēl ir pāris dienu laika. Tas vēl var uzrasties.

- Ja neizdosies, man ir beigas! Vai tu maz zini, cik tās istabas izmaksāja?

- Nomierinies. Tu pacel balsi.

- Labi. Bet zini, ko es nevaru paciest? Tas, kurš to izdarīja, ir kaut kur šeit. Viņš mani vēro un klusībā smejas… Kad uzzināšu, kurš tas ir, es…

- Runā klusāk, Siržulauzēj! tā bija resnvēdera balss.

- Varbūt mums patiešām vajadzētu noiet kādā klusākā vietā, Saimon… Netenjels savā slēptuvē atlēca atpakaļ, it kā būtu saņēmis elektrošoku. Viņi gatavojās iet prom. Sastapties ar tri­jotni aci pret aci nebūtu prātīgi. Zēns tūlīt pat pakāpās nost no kāpnēm un iejuka pūlī. Tiklīdz viņš bija pietiekamā attālumā, lai justos droši, jaunais burvis palūkojās atpakaļ. Siržulauzējs un viņa draugi nebija daudz pakustējušies; viņiem bija pievieno­jusies kāda vecāka kundze un tagad pļāpāja bez mitas.

Netenjels iedzēra malciņu sulas un sakopoja domas. Viņš nebija sapratis pilnīgi visu no dzirdētā, bet Siržulauzēja tra­košana sagādāja gandarījumu. Lai noskaidrotu kaut ko vairāk, būs jāizsauc Bartimajs. Varbūt viņš tieši pašlaik ir šeit, izspie­godams Siržulauzēju… Ar lēcām neko nevarēja redzēt, bet džini spēja mainīt formu ikvienā no pirmajiem četriem plāniem. Un ikviens no šiem labi ģērbtajiem cilvēkiem varēja būt tikai čaula, kurā slēpās džins.

Netenjels stāvēja netālu no mazas burvju grupiņas, zaudējis laika izjūtu. Beidzot viņš sadzirdēja, par ko viņas runā.

- … tik izskatīgs. Vai viņš ir jau aizņemts?

- Saimons Siržulauzējs? Jā, viņam ir kaut kāda sieviete. Vārdu neatceros.

- Labāk turies no viņa pa gabalu, Devina! Viņš nav nekāds zelta gabaliņš!

- Nākamnedēļ viņš rīko konferenci, vai ne? Un viņš ir tik izskatīgs…

- Viņam noteikti bija ilgi jāapvārdo Devro, lai tas piekristu. Bet Saimona karjera strauji iet uz galu. Pagājušajā gadā viņš mēģināja iekļūt Iekšlietu ministrijā, bet Divāls bija pret. Šis ienīst Saimonu, nespēju tikai atcerēties, kāpēc.

- Tas kopā ar Siržulauzēju ir vecais Šīlers, vai ne? Ko gan viņš ir izsaucis, ka viņa seja kļuvusi šāda? Esmu redzējusi izska­tīgākus velnēnus…

- Siržulauzējs izvēlas ministra statusam neatbilstošus drau­gus, vismaz man tā šķiet. Kas ir tas ar taukainajiem matiem?

- Manuprāt, Laims. No Zemkopības ministrijas.

- Izskatās pēc zivs…

- Un kur tā konference notiks?

- Kaut kādā nezināmā vietā ārpus Londonas…

- Nē, vai patiešām? Cik garlaicīgi! Jābaidās, vai zemnieki mūs neuzdurs uz dakšām…

- Nu, ja jau premjerministrs tā vēlas…

- Cik briesmīgi!

- Un tomēr viņš ir glīts…

- Džon!

- Tu esi sekla, Devina! Bet man gribētos zināt, kur viņš ņēmis tādu uzvalku.

- Džon!

Martas kundze pietvīkušu seju laikam no karstuma telpā parādījās Netenjela priekšā. Viņa sagrāba zēnu aiz rokas. Džon, es tevi visur izmeklējos! Devro kungs gatavojas teikt runu. Mums jāiet nostāties aizmugurē; priekšā stāv tikai minis­tri. Pasteidzies!

Viņi pakāpās malā, un pūlis, papēžiem klikšķot un vakar­tērpiem šalcot, bara instinkta vadīts, pavirzījās tuvāk skatuvei, kas tika izstumta no sānu istabas. Vispārējā steigā Netenjelu un Martu nedaudz saspieda, un beigās viņi nokļuva zāles aiz­mugurē netālu no durvīm, kuras veda uz terasi. Viesu skaits bija daudzkārt pieaudzis. Netenjels lēsa, ka te varēja būt vairāki simti cilvēku.

Ar jauneklīgu lēcienu Ruperts Devro parādījās uz skatuves.

- Dāmas un kungi, ministri, es priecājos jūs visus šovakar redzēt šeit… Viņam bija patīkama balss, dziļa un ritmiska, pieradusi pavēlēt. Runu pārtrauca aplausi un izsaucieni. Martas kundze sajūsmā gandrīz nometa zemē šampanieša glāzi. Neten­jels aizrautīgi aplaudēja.

Šī uzruna man vienmēr ir patīkams uzdevums, Devro turpināja. Jo tās laikā man apkārt ir tik daudz brīnišķīgu cilvēku… Atkal atzinīgi izsaucieni un gaviles, kas atbalsojās senajā zālē. Paldies. Šodien es ar prieku varu pavēstīt par panākumiem kā mūsu valstī, tā ārzemēs. Vēlāk es pastāstīšu sīkāk, bet tagad gribētu paziņot, ka mūsu armija ir pieveikusi Itālijas dumpiniekus strupceļā pie Turīnas un uz ziemas mēne­šiem ierīkojusi tur apmetni. Turklāt mūsu Alpu bataljoni ir iznīcinājuši čehu spēkus… Uz mirkli viņa balss pazuda vispā­rējo aplausu vētrā, -…kā arī lielu skaitu viņu džinu.

Viņš ieturēja pauzi. Runājot par iekšlietām, ir izteiktas bažas par sīkām zādzībām, kas pēdējā laikā arvien biežāk notiek Londonā: ir ziņots, ka pēdējo nedēļu laikā ir nozagti vairāki burvjiem piederoši maģiski priekšmeti. Bet mēs zinām, ka šādi rīkojas nodevēji un atkritēji un viņu rīcībai nekad nav nozīmīgu seku. Bet, ja mēs nepacentīsimies to apturēt, vienkāršie ļaudis var sekot viņu piemēram kā nesaprātīgs lopu bars. Tāpēc mēs pieņemsim drakoniskus noteikumus, lai ierobežotu šo vandā­lismu. Visi pārkāpēji tiks sodīti, negaidot tiesu. Esmu pārlieci­nāts, ka ar šādiem pasākumiem Iekšlietu ministrija drīz vien spēs nodrošināt kārtību.

Uzruna turpinājās vēl vairākas minūtes, to ik pa brīdim pārtrauca pūļa prieka izsaucieni. Drīz vien runa pārvērtās par nemitīgu valdības tikumu slavināšanu un tās ienaidnieku lādē­šanu. Pēc brīža Netenjelam kļuva garlaicīgi: viņš gandrīz vai juta, kā smadzenes pārvēršas biezputrā, mēģinot izsekot šim murgam. Galu galā zēns beidza klausīties un palūkojās apkārt.

Pa pusei pagriezies, viņš varēja redzēt, kas notika uz terases. Aiz marmora margām plūda tumšie Temzas ūdeņi, kuros vie­tām atspoguļojās dzeltenās laternu gaismas no dienvidkrasta. Upe plūda augstu zem Vestminsteras tilta pretī Doklendai un jūrai.

Acīmredzot vēl kādam runa bija likusies pārāk garlaicīga un tas bija izgājis uz terases. Netenjels redzēja viņu stāvam gaismā, kas plūda no zāles. Tas nu gan bija nekaunīgs viesis, kurš tik atklāti atļāvās ignorēt premjerministra runu… Droši vien tas bija tikai apsardzes darbinieks.

Netenjels prātoja par tabakdozi, kas gulēja Temzas dziļumos. Tā tagad ir pa pusei apbērta ar smiltīm un uz ilgu laiku zudusi šajās tumšajās dzīlēs.

Ar acs kaktiņu Netenjels pamanīja, ka vīrietis uz terases izdara strauju kustību, it kā būtu izvilcis kaut ko lielu no mēteļa apakšas.

Krūmložņas skolnieks mēģināja saskatīt labāk, bet sveši­nieku tagad sedza tumsa. Viņš dzirdēja, kā premjerministra medussaldā balss joprojām skandēja: … šis ir vienprātības un saliedētības gads, mani draugi. Mēs esam dižākā burvju elite uz zemes; mums viss ir pa spēkam…

Neskaidrā figūra paspēra soli uz durvju pusi.

Netenjels caur lēcām saskatīja gaismas uzplaiksnījumu; tā bija redzama ne tikai vienā līmenī…

- Mums jāseko savu dižo priekšteču piemēram, mums jācen­šas…

Netenjels mēģināja runāt, bet mēle bija pielipusi pie aukslē­jām.

Nepazīstamā figūra ielavījās zālē. Tas bija jauneklis ar tum­šām, mežonīgām acīm; ģērbies melnās džinsa biksēs un melnā džemperī; arī seja bija nosmērēta ar kaut ko melnu. Viņš rokās turēja spoži zilu lodi apmēram greipfrūta lielumā. Tā mirdzēja un pulsēja. Netenjels varēja saskatīt tajā mazus, baltus punkti­ņus, kas griezās un riņķoja.

- … par mūsu turpmāko valdīšanu. Mūsu ienaidnieki pagurst…

Jauneklis pacēla roku. Lode laternu gaismā uzmirdzēja.

Kāds pūlī ievilka elpu. Vai tiešām pamanījis…

- … Jā, es jums vēlreiz saku…

Netenjels atvēra muti nedzirdamā kliedzienā.

Jauneklis izstiepa roku, un lode aizlidoja.

-…viņi pagurst…

Zilā lode aizlidoja gaisā, pāri Netenjela galvai, pāri pūlim. Netenjelam, kuru lodes lidojums bija nohipnotizējis kā čūskas skatiens peli, likās, ka šis lidojums nekad nebeigsies. Zālē iestā­jās pilnīgs klusums, ja neskaita lodes kluso sīkšanu, un tad atskanēja sievietes spiedziens.

Lode pazuda pār pūļa galvām. Tad sekoja plīstoša stikla trok­snis.

Un pēc mirkļa nogranda sprādziens.