Samarkandas amulets

Netenjels 31

Aiz saplēstajam loga rūtīm iegaismojās debesis. Neatlaidīgais lietus, kas bija lijis jau kopš rītausmas, pārvērtās smalkā smigucī un drīz vien norima pavisam. Netenjels nošķaudījās.

Londona modās. Uz ielas parādījās satiksme: noputējuši, sar­kani autobusi ar pukšķošiem motoriem veda pirmos piepilsētu darboņus uz centru; dažas automašīnas aiztraucās pa ceļu, skaļi taurēdamas uz visiem, kas uzdrošinājās parādīties tām ceļā; bija manāmi arī velosipēdi, ar kuriem brauca smagos mēteļos satuntulējušies noguruši cilvēki.

Pamazām vērās arī veikali ielas pretējā pusē. Parādījās vei­kalu īpašnieki un pacēla smagās žalūzijas, kas pa nakti bija aiz­vērtas priekšā logiem. Tika pielabotas logu vitrīnas: miesnieks emaljētajos plauktos uzmeta pāris rozā gaļas šķēles, tabakas izstrādājumu tirgotājs pakāra virs letes statīvu ar jaunākajām avīzēm. Bet maiznieka krāsnis jau stundām bija karstas; siltā svaigi ceptas maizes un cukuroto apaļmaizīšu smarža aizplūda pāri ielai un sasniedza Netenjelu, kas nemierīgs un izsalcis sagrozījās tukšajā istabā.

Blakus ielā savu darbu sāka tirgus. Atskanēja klaigas citas jautras, citas aizsmakušas un rīkles skaņām piesātinātas. Garām aizsteidzās zēni, ripinādami mucas vai ķerras, pilnas ar dārze­ņiem. Pa ielu uz ziemeļiem aizbrauca policijas automašīna, pie­bremzējot pie tirgus, tad atkal paātrinot gaitu un attālinoties.

Saule pacēlās virs jumtiem blāvi dzeltens, miglas tīts disks.

Citkārt ap šādu laiku Martas kundze jau gatavotu brokas­tis.

Netenjels varēja iztēloties viņu acu priekšā: mazu, vienmēr jautru, aizrautīgi darbojoties pa virtuvi, šķindinot pannas, grie­žot tomātus, liekot grauzdēties maizītes… gaidot, kamēr viņš nokāps lejā.

Citu rītu viņš tieši tā arī būtu darījis. Bet tagad šīs virtuves vairs nebija. Arī mājas ne. Un Martas kundze, Martas kundze bija…

Izmisušajam zēnam gribējās raudāt; visi sejas muskuļi bija savilkti. Netenjels jutās tā, it kā visas emocijas būtu sagūlušas tur, gatavas līt pāri karstās asarās. Tomēr viņa acis palika sausas. Viņš neraudās. Zēns skatījās uz ielu, neko no tā visa neredzēdams, neievērodams aukstumu, kas koda kaulos. Kad vien jaunais burvis aizvēra acis, tumsā dejoja baltas liesmas kā atgādinājums par ugunsgrēku.

Martas kundze bija…

Netenjels dziļi ievilka elpu, iebāza roku bikšu kabatā un sajuta plaukstu pieskārāmies vēsajam bronzas diskam. Tas lika sarauties un atvilkt roku. Ķermenis no aukstuma drebēja. Sma­dzenes šķita kā paralizētas.

Meistars viņa labā audzēknis bija darījis visu iespējamo. Bet Martas kundze… Netenjelam vajadzēja viņu pabrīdināt, izdabūt ārā no mājas, pirms tas notika. Taču viņš…

Viņam vajadzēja padomāt. Tagad nebija laika… Jāizdomā, ko darīt, vai arī viņš būs pagalam.

Gandrīz visu nakti Netenjels bija kā vājprātīgs joņojis pa dārziem un Londonas ziemeļpuses ceļiem, neko neredzošās acis iepletis, muti atvēris. Viņš to atcerējās tikai kā neprātīgu skrē­jienu naktī, rāpšanos pār sienām un traukšanos zem laternām, visu laiku ausīs skanot čukstus izteiktām pavēlēm, kurām viņš akli paklausīja. Netenjels miglaini atminējās, ka viņš tika pie­spiests pie aukstas ķieģeļu sienas, izgrūsts cauri dzīvžogam, saskrāpēts, savainots un izmircis. Nepaspējis attapties, zēns tika iegrūsts komposta kaudzē un, šķiet, nogulēja tur veselu mūžību, seju iespiedis jau sadalīties sākušās gļotās. Tas likās tik nereāli kā sapnī.

Un visa šī neprātīgā skrējiena laikā viņam acu priekšā bija stāvējusi Krūmložņas kunga baiļu izķēmotā seja, kad meistars bija ieraudzījis šakāļa galvu paceļamies no liesmām. Tikpat nereāli. Kā sapnis sapnī.

Netenjels neatcerējās, kā bija notikusi pakaļdzīšanās, vienīgi saprata, ka brīžam vajātājs bija nonācis pavisam tuvu. Izlūk­lodes zumēšana, dīvains, vēja nests ķīmisks aromāts: tas bija pēdējais, kas bija palicis atmiņā, līdz īsi pirms rītausmas viņi bija patvērušies šaurā ieliņā starp sarkanu ķieģeļu mājām un atraduši pamestu, ar dēļiem aiznaglotu namu.

Te viņi uz brīdi jutās drošībā. Te bija laiks padomāt, ko darīt tālāk.

Bet Martas kundze bija…

- Auksts, vai ne? atskanēja pazīstama balss.

Netenjels novērsās no loga. Nedaudz tālāk izpostītajā istabā stāvēja zēns, kurš patiesībā nebija zēns, un vēroja viņu ar mir­dzošām acīm. Puika bija uzbūris sev mugurā biezu ziemas apģērbu platu jaku, jaunus, zilus džinsus, izturīgus, brūnus zābakus, pūkainu cepuri. Izskatījās, ka viņam ir silti.

- Tu trīci, džins sacīja. Bet tu jau arī neesi kārtīgi saģēr­bies šādai ziemas pastaigai. Ko tu esi pavilcis zem tā džersijas džempera? Tikai kreklu, ja? Un paskaties uz savām plānajām kurpēm! Tās noteikti ir cauri slapjas.

Netenjels tik tikko dzirdēja, ko viņam teica. Domas klīda kaut kur tālu prom.

- Šī nav vieta, kur ziemas laikā sēdēt pusplikam, Bartimajs turpināja. Paskat! Sienās spraugas, griestos caurums… Mēs šeit esam pakļauti visiem četriem elementiem. Brr! Vēsi.

Viņi bija apmetušies kādas ēkas augšējā stāvā, kur istabas bija plašas un tukšas, ar kaļķi balsinātās sienas pārklājušās ar zaļu un dzeltenu pelējumu. Gar sienām stiepās tukši plaukti, pilni ar putekļiem, netīrumiem un putnu mēsliem. Nenosakā­mas izcelsmes koka mēbeļu kaudzes, kas varēja būt gan galdi, gan krēsli, bija nevērīgi sakrautas stūros. Uz ielas pusi bija izbūvēts plats logs, un lejup veda marmora pakāpieni. Visa telpa smaržoja pēc mitruma un puvuma.

- Vai negribi, lai palīdzu tev sasildīties? džins vaicāja, pie­šķiebis galvu. Tev tikai jāpasaka.

Netenjels neatbildēja. Viņš izpūta gaisā elpu.

Ēģiptiešu zēns panāca soli tuvāk. Es varētu sakurt uguni, viņš teica. Jauku, siltu uguni. Pār uguns elementu man ir pie­tiekami liela vara. Paskaties! viņa plaukstā uzmirdzēja lies­miņa. Re, cik te daudz koka… tāpat aizies postā. Kā tev šķiet, kas šī ir bijusi par vietu? Bibliotēka? Jā, laikam gan. Man šķiet, ka pēdējā laikā vienkāršajiem ļautiņiem nav ļauts daudz lasīt. Tā jau parasti notiek. Liesmiņa kļuva mazāka. Tev tikai jāpalūdz, ak, pavēlniek. Un es tev izdarīšu šo pakalpojumu. Tam jau draugi ir domāti.

Pavēlniekam klabēja zobi. Vairāk par visu pat vairāk par ēdienu, lai gan bads grauza vēderu kā nikns suns, viņam bija nepieciešams sasildīties. Mazā liesmiņa dejoja un lēkāja.

- Jā, viņš aizsmakušā balsī teica. Iekur uguni.

Liesmiņa nodzisa. Bartimajs sarauca uzacis. Tas nu gan

nebija pārāk laipni.

Viņa saimnieks aizvēra acis un smagi nopūtās. Lūdzu.

- Tā jau ir labāk. Liesmiņa atkal parādījās un aizdedzināja tuvāko galdu un krēslu grēdu. Netenjels piesteidzās tuvāk un apsēdās pie uguns, izstiepis pret to rokas.

Kādu laiciņu džins klusēja, klīzdams pa istabu. Netenjels juta, ka pirkstos atkal ieplūst dzīvība, bet seja palika nejūtīga. Zēns pamanīja, ka viņa kalps bija pienācis klāt, apsēdies pie uguns un tagad laiski bakstīja ugunskuru ar koka pagali.

- Kā tu jūties? Bartimajs jautāja. Cerams, ka sāc palē­nām atkust. Viņš pieklājīgi gaidīja atbildi, bet Netenjels neko neteica. Es tev kaut ko pateikšu, džins turpināja, it kā viņi tāpat vien pļāpātu par dzīvi, tu esi interesants eksemplārs. Es savulaik esmu pazinis daudzus burvjus, bet reti kurš no viņiem ir bijis tik pašnāvnieciski noskaņots kā tu. Lielākā daļa burvju domātu, ka uzrasties pie varena ienaidnieka, lai paziņotu, ka tu esi nozadzis viņa vērtīgāko maģisko priekšmetu, nebūt nav spoža doma. īpaši, ja tu esi pilnībā neaizsargāts. Bet tu? Nūjā, to jau no tevis varēja gaidīt.

- Man tas bija jādara, Netenjels atbildēja. Viņam nebija vēlēšanās runāt.

- Mhm. Tev pilnīgi noteikti bija lielisks plāns, kas man un arī Siržulauzējam, starp citu, palika nepamanīts. Varbūt tu man pateiktu, kāds tas bija?

- Paklusē taču!

Džins sarauca degunu. Ak tad tāds bija tavs plāns? Ļoti vienkāršs, ja drīkstu izteikties. Tikai neaizmirsti, ka tu riskēji ne vien ar savu, bet arī ar manu dzīvību, netīrās sirdsapziņas vadīts, rīkodamies tik neapdomīgi. Viņš pastiepa roku un izvilka no uguns gailošu ogli, domīgi grozot to pirkstos. Man reiz bija viens saimnieks, kas ļoti atgādināja tevi. Viņš bija tik­pat ietiepīgs kā tu un reti rīkojās savās interesēs. Ilgi neno­dzīvoja. Ēģiptiešu zēns nopūtās un iemeta ogli atpakaļ uguns­kurā. Lai nu kā viss ir labs, kas labi beidzas.

Viņa pavēlnieks pirmo reizi paskatījās uz savu kalpu. Labi beidzas?

- Tu esi dzīvs. Vai tad tas nav labi?

Kā no liela attāluma Netenjels pēkšņi ieraudzīja vīziju liesmu ieskautu Martas kundzes seju nolūkojamies uz viņu. Viņš izberzēja acis.

- Man diemžēl jāsaka, džins turpināja, ka Siržulauzējam bija taisnība. Tu vakarnakt rīkojies pilnīgi neatbilstoši. Burvji tā neuzvedas. Par laimi, es biju tur un varēju tevi izglābt. Tātad kurp tu tagad dosies? Uz Prāgu?

-Ko?

- Nu, Siržulauzējs zina, ka tu esi aizbēdzis. Viņš tevi mek­lēs un tu jau zini, uz ko viņš ir spējīgs, lai tevi apklusinātu. Tava vienīgā iespēja ir pazust un cerēt, ka Siržulauzējs nomieri­nāsies. Visdrošāk būtu doties uz ārzemēm. Uz Prāgu.

- Kāpēc man būtu jādodas uz Prāgu?

- Turienes burvji varētu tev palīdzēt. Turklāt esmu dzirdējis, ka tur esot garšīgs alus.

Netenjels uzmeta lūpu. Es neesmu nodevējs.

Ēģiptiešu zēns paraustīja plecus. Ja ne, tad ne. Tādā gadī­jumā tu vari uzsākt jaunu dzīvi tepat Londonā. Te ir tik daudz iespēju! Padomāsim… laikam neko smagu tu nevarētu celt, tu esi pārāk izstīdzējis. Tātad par strādnieku tu nederi.

Jaunais burvis sašutumā saviebās. Prātā nenāk!…

Bet Bartimajs nelikās dzirdam. Tu tomēr varētu izman­tot savu sīko augumu kā priekšrocību… Jā! Tu varētu kļūt par skursteņslauķa mācekli. Viņiem allaž vajadzīgi jauni puikas, kas varētu līst dūmeņos.

- Pagaidi! Es ne…

- Vai arī tu varētu iet mācīties amatu pie kanalizācijas attīrī­tājiem. Tev iedotu suku, metāla āķi un ļautu lavīties pa pašiem šaurākajiem tuneļiem, lai atrastu nosprostojumus.

- Es nekad…

- Nudien, pasaule ir iespēju pilna! Un jebkura iespēja ir labāka nekā būt par beigtu burvi.

- Apklusti! Piepūle, paceļot balsi, Netenjelam lika justies tā, it kā galva plīstu pušu. Man nav vajadzīgi tavi padomi. Viņš pieslējās kājās, acīm dusmās zibot. Džina izsmiekls bija salauzis viņa nogurumu un pašpārmetumus un iesvēlis vēl nepiedzīvotu niknumu. Tas cēlās no vainas apziņas, šoka un nāves mokām un barojās no tā visa. Siržulauzējs bija teicis, ka gods nepastāv, ka katrs burvis rīkojas tikai sava labuma dēļ. Ļoti labi. Netenjels turēs viņu pie vārda un otrreiz vairs nepieļaus šādu kļūdu.

Bet arī Siržulauzējs bija pieļāvis kļūdu: novērtējis savu ienaidnieku par zemu, nosaucis Netenjelu par vāju un mēģinājis nogalināt. Bet zēns bija izdzīvojis.

- Tu gribi, lai es bēgu prom? jaunais burvis kliedza. Es nevaru! Siržulauzējs ir nogalinājis vienīgo cilvēku, kas jebkad bija par mani rūpējies… Viņš apklusa; balss ķērās, bet acis palika sausas.

- Krūmložņu? Tu joko! Viņš tevi ienīda! Viņš bija auksts, lie­tišķs cilvēks.

- Viņa sievu. Es gribu, lai taisnīgums uzvar. Es gribu viņu atriebt.

Šo vārdu diženumu zināmā mērā izbojāja džina skaļā sprauslošana. Bartimajs lēnām piecēlās, skumji šūpojot galvu, it kā to liektu lejup visa pasaules gudrība. Tu nemeklē taisnīgumu, puika. Tu tikai gribi aizmirsties. Viss, kas tev piederēja, pagājušonakt sadega tajā mājā. Es spēju lasīt tavas domas, it kā tās būtu manis paša: tu gribi iegūt mūžīgu slavu, pārmācot Siržu­lauzēju.

- Nē. Es vēlos taisnīgumu.

Bartimajs skaļi smējās. Tas nebūs grūti sekot savam meis­taram un viņa sievai mūžīgajā tumsā. Daudz vieglāk nekā sākt dzīvi no jauna. Tevi vada lepnums, un tas tevi ved pretī nāvei. Vai tad pagājušā nakts tev neko neiemācīja? Tu nestāvi viņam blakus, Netij. Padodies.

- Nemūžam!

- Tu jau pat vairs neesi burvis. Viņš norādīja uz istabu. Paskaties visapkārt. Kur tu atrodies? Šī nav grezna pilsētas māja, pilna ar grāmatām un pierakstiem. Kur ir sveces? Kur vīraks? Kur ir visas ērtības ? Vai nu tev tas patīk, vai ne, Neten­jel, bet tu esi zaudējis visu, kas burvim vajadzīgs. Bagātību, dro­šību, pašcieņu, savu meistaru… Tev nav nekā.

- Man ir Novērošanas disks, Netenjels atbildēja. Un vēl man esi tu. Viņš atkal apsēdās pie uguns. Aukstums stindzi­nāja.

- Ak jā, tik tālu es vēl nebiju ticis. Džins sāka berzēt grīdu ar zābaka purngalu. Kad tu būsi nedaudz nomierinājies, es tev atnesīšu krītu. Tad tu varēsi uzzīmēt pentaklu un palaist mani brīvībā.

Viņa saimnieks apjucis lūkojās uz džinu.

- Es esmu izpildījis savu uzdevumu, ēģiptiešu zēns tur­pināja. Vēl vairāk. Es izspiegoju Siržulauzēju. Uzzināju par amuletu. Un izglābu tavu dzīvību.

Netenjelam šķita, ka galva ir dīvaini viegla un domas neskaid­ras, it kā kāds būtu sabāzis viņa galvaskausā vati.

- Nē, ko tu! Nevajag man pateikties! Bartimajs turpināja. Gandrīz jau nosarku… Es tikai vēlos redzēt, kā tu uzzīmē pentaklu. Tas ir viss, kas man pašlaik vajadzīgs.

- Nē, Netenjels noteica. Vēl ne.

- Kā, lūdzu? viņa kalps pārjautāja. Pēc dramatiskās izglābšanās, kas, pateicoties man, pagājušonakt notika, mana dzirde acīmredzot pasliktinājusies. Man izklausījās, ka tu tikko teici "nē".

- Tieši tā. Es vēl nevaru tevi atbrīvot. Vēl ne.

Telpā iestājās smags klusums. Netenjels redzēja, kā nelielais ugunskurs sāk dzist, palēnām it kā iesūkdamies grīdas dēļos. Nu tas jau bija pagaisis. Koka gabali, kas pirms mirkļa bija tik omulīgi deguši, tagad pārklājās ar plānu ledus kārtiņu. Zēns juta, kā visu ķermeni pārņem aukstums. Elpa pēkšņi šķita asa, un katrs elpas vilciens sagādāja sāpes.

Jaunais burvis pieslējās kājās. Izbeidz! viņš dvesa. Iededz uguni!

Džina acis spīdēja. Tas nāks tev par labu, viņš teica. Es tikai tagad sapratu, cik nesaprātīgi biju rīkojies. Tu taču nemaz negribi redzēt uguni ne jau pēc tā, kuru tu pats vakarnakt izraisīji. Esmu pārliecināts, ka tevi grauž sirdsapziņa.

Netenjelam acu priekšā iznira mirgojoši tēli, degošā vir­tuve. Es neizraisīju ugunsgrēku, viņš čukstēja. Tā nebija mana vaina.

- Nē? Tu noslēpi amuletu. Tu iegāzi Krūmložņu.

- Nē! Es nedomāju, ka Siržulauzējs ieradīsies. Tas bija dro­šības nolūkos…

Ēģiptiešu zēns pasmīnēja. Tieši tā: personiskās drošības nolūkos.

- Ja Krūmložņa būtu bijis pietiekami labs burvis, viņš būtu izglābies! Viņš būtu sakāvis Siržulauzēju un sacēlis trauksmi!

- Tu taču pats tam netici. Skaties labāk patiesībai acīs tu viņus nogalināji!

Netenjela seja dusmās sašķiebās. Es gribēju atmaskot Sir­žulauzēju! Gribēju, lai varas iestādes pieķer viņu ar amuletu rokās!

- Kam tas tagad vairs interesē? Tu nokavēji. Un izgāzies.

- Pateicoties tev, dēmon! Ja tu nebūtu atvedis viņu uz mūsu māju, nekas tāds nebūtu noticis! Netenjels pieķērās pie šīs domas kā slīcējs pie salmiņa. Jā, tā ir tava vaina, un es tev atriebšos! Tu domā, ka jebkad tiksi brīvībā? Padomā vēlreiz! Tu esi saistīts ar Mūžīgo saistību.

-Ak tā? Nu tad labi… džins paspēra vienu soli un pēkšņi atradās pavisam tuvu. Tad es pats varu tevi nogalināt. Man nav, ko zaudēt. Es tik un tā nokļūšu tabakdozē, bet pirms tam vismaz gūšu apmierinājumu, pārlaužot tev sprandu. Un viņš vieglītēm uzlika rokas Netenjelam uz kakla.

Jaunais burvis juta, kā viņam uzmetas zosāda. Viņš apspieda vēlmi pagriezties un bēgt prom un tā vietā ieskatījās tumšajās, neko neizteicošajās acīs.

Ilgu laiku neviens no viņiem neko neteica.

Beidzot Netenjels aplaizīja sausās lūpas. Tas nebūs nepie­ciešams, viņš teica. Es tevi atbrīvošu, vēl pirms šis mēnesis būs beidzies.

Džins pievilka zēnu tuvāk. Atbrīvo mani tūlīt.

- Nē, viņa pavēlnieks atteica. Mums vispirms jāpaveic viens darbiņš.

- Darbiņš? Džins sarauca pieri. Viņa rokas ciešāk satvēra pretinieka plecus. Kāds darbiņš? Kas tad vēl te būtu darāms?

Netenjels ar lielām pūlēm saglabāja mieru. Mans meistars un viņa sieva ir miruši. Man viņi jāatriebj. Siržulauzējam jāsa­maksā par savu nodarījumu.

Ēģiptiešu zēna seja bija pavisam tuvu; Netenjels varēja redzēt, kā viņš čukst, bet nejuta viņa elpu uz savas sejas: Es jau tev teicu. Siržulauzējs ir pārāk varens. Tev nav ne mazāko cerību viņu uzveikt. Aizmirsti to, tāpat kā es esmu ar mieru to darīt. Atbrīvo mani un aizmirsti par šīm raizēm.

- Es nevaru.

- Kāpēc?

- Es… es esmu parādā savam meistaram. Viņš bija labs cil­vēks…

- Nē, nebija vis. Un tas nav galvenais iemesls. Džins čuk­stēja savam saimniekam ausī. Tagad tevi nedzen ne gods,, ne taisnīguma izjūta, puis, bet gan vistīrākā vainas apziņa. Tu nespēj pieņemt, ka tavai rīcībai ir šādas sekas. Tu meklē iespēju, kā apslāpēt savu vainas apziņu par to, ko esi nodarījis savam meistaram un viņa sievai. Ja tas ir labākais veids, kā cilvēki izvēlas ciest, tad lai tā būtu. Bet neliec man ciest līdzi!

Netenjels ierunājās pārliecinošāk nekā jutās. Kamēr šis mēnesis nav beidzies, tu pakļausies manām pavēlēm vai arī nekad neredzēsi brīvību.

- Dzīšanās pakaļ Siržulauzējam tik un tā līdzinās pašnāvī­bai tā būs gan tava, gan mana nāve, Bartimajs pavīpsnāja. Tā ka es neredzu nekādu iemeslu, kāpēc lai es nenogalinātu tevi tūlīt…

- Bet pastāv taču iespējas, kā viņu atmaskot, Netenjels nespēja apstāties; viņš apzinājās, ka runā pārāk uztraukti, pārāk ātri. Mums tikai rūpīgi jāpadomā. Noslēgsim darījumu. Tu palīdzēsi man uzveikt Siržulauzēju, un es tevi tūlīt pēc tam atbrīvošu. Pēc šādas norunas mūsu starpā vairs nebūs nekādu pārpratumu. Mēs abi būsim ieinteresēti, lai viss izdotos.

Džina acis iemirdzējās. Kā jau parasti, apbrīnojami godīgs darījums, ko diktē viena puse tā, kurai pieder vara. Lai notiek. Man nav izvēles. Bet, ja tu kādā brīdī pakļausi mūs abus pār­mērīgam riskam, atceries, ka es pirms nāves tev atriebšos.

- Piekrītu.

Bartimajs atkāpās malā un atlaida Netenjela plecus. Arī zēns pakāpās tālāk, plati iepletis acis, smagi elpodams. Dungodams kādu melodiju, džins piegāja pie loga un it kā nejauši garāmejot atkal iededza uguni. Netenjels pūlējās nomierināties un atgūt pašsavaldīšanos. Pār viņu vēlās vēl viens bēdu vilnis, bet viņš tam nepadevās. Tam nebija laika. Pavēlniekam jābūt stipram sava verga acīs.

- Nu tad, saimniek, džins teica, apgaismo mani. Pastāsti, ko mēs darīsim!

Netenjels pūlējās runāt tik mierīgi, cik vien spēja. Pirmām kārtām man nepieciešams ēdiens un jaunas drēbes. Tad mums jāsaliek kopā viss, ko mēs zinām par Siržulauzēju un amuletu. Un jāuzzina, ko valdība domā par… vakardienas notikumiem.

- Pēdējais nav grūti izdarāms, Bartimajs sacīja, norādot uz logu. Paskaties laukā!