Samarkandas amulets

22

Pirmo reizi dzīvē jutos pateicīgs šim zēnam. Kāda lieliska laika izjūta! Cik vērā ņemama sakritība! Tagad varēju pazust tieši viņiem no deguna gala, izgaist dūmu mākonī, kamēr šie abi plā­tīja mutes kā zivis sausumā. Ja pasteigšos, man vēl pietiks laika pirms pazušanas parādīt viņiem garu degunu.

Uzmetu tiem abiem nožēlas pilnu skatienu. Man ir patie­šām žēl, es sacīju, es labprāt jums palīdzētu, nudien! Bet nu man jāiet. Taču neuztraucieties, gan jau mēs vēl kādreiz varēsim uzspēlēt šo mocīšanas un ieslodzīšanas spēli. Tikai ar mazām izmaiņām: es stāvēšu ārpusē, bet jūs abi kūņosieties lodes iekš­pusē. Tāpēc, ja būtu tavā vietā, Solto, es pacenstos novājēt. Bet pa to laiku jūs abi varat ak! iet galīgi ratā! Oho! Atzīšos, šī nebija pati asprātīgākā piebilde, bet Izsaukšanas sāpes jau bija mani sagrābušas. Un šoreiz bija sliktāk nekā parasti sāpes bija asākas, neparastākas…

Turklāt viss noritēja daudz ilgāk.

Es atmetu tēloti jautro pozu un sāku svaidīties sāpēs, domās mudinot zēnu pasteigties. Kas viņam bija lēcies? Vai tad viņš nejuta, ka es lokos agonijā? Patiesībā nevarēju pat kārtīgi locī­ties, jo lodes sienas bija man pārāk tuvu.

Pēc divām neizsakāmi nepatīkamām minūtēm Izsaukšanas spēcīgie rāvieni mazinājās un pēc tam pavisam norima. Biju pali­cis pavisam necienīgā pozā sarāvies kamoliņā, galvu iespiedis starp ceļiem, rokas sakrustojis pāri galvai. Stīvi pacēlu galvu un piesardzīgi atmetu matus no acīm.

Joprojām atrados lodes iekšpusē. Un arī abi burvji bija savās vietās, ar smīnu lūkojoties caur mana cietuma sienām.

Tas nepavisam neizskatījās labi. Lai gan manu ķermeni joprojām plosīja sāpes, es iztaisnojos, piecēlos kājās un uzmetu viņiem nepielūdzamu skatienu. Solto klusi ķiķināja. Tas bija to vērts, mīļā Džesika, viņš teica. Tas skatiens viņa sejā bija tik izteiksmīgs…

Uzrunātā piekrītoši pamāja. Tieši laikā, viņa sacīja. Man prieks, ka bijām šeit, lai to redzētu. Vai tad tu joprojām nesaproti, muļķa radījum? Viņas akmens plāksne pietuvojās vēl mazliet. Es jau tev teicu, ka Mokpilno lodi nav iespējams pamest pat tad, ja tu tiec izsaukts. Šajā lodē iesprostota tava būtība. Pat tavs saimnieks tevi no šejienes nespēs izglābt.

- Gan jau viņai tas izdosies, es teicu un tad, it kā nožēlojot pateikto, iekodu lūpā.

- Viņai ? sieviete samiedza acis. Tavs saimnieks ir sieviete?

- Tas ķēms melo, Šolto Pinns noraidoši sacīja. Acīmre­dzama mānīšanās. Džesika, es esmu ļoti vērīgs. Turklāt jau kavēju savu rīta masāžu Bizantijas pirtī. Man pašlaik jau vaja­dzēja atrasties tvaika pirtī. Vai drīkstu ieteikt, ka šim radī­jumam nepieciešams kāds pamudinājums runāt un mēs viņu varētu atstāt, lai nedaudz pamokās?

- Spoža ideja, mīļais Šolto. Sieviete piecreiz noklikšķināja nagus. Dūkoņa un sašūpošanās. Laiks pieņemt mazāku formu turklāt ātri! Sakopoju visu atlikušo enerģiju, lai ātri pārvērstos, un, tiklīdz lodes sienas sāka sarauties, jau biju sarucis. Slaiks kaķis, kūkumu uzmetis, pamuka malā no lodes sienām.

Pāris sekunžu laikā lode saruka par vienu trešdaļu no tās sākotnējā apjoma. Tās dūkšana, enerģijas saitēm savelkoties ciešāk, skaļi atbalsojās kaķa ausīs, bet joprojām starp mani un dedzinošajām lodes sienām bija pietiekami daudz vietas. Dže­sika vēlreiz noknikšķināja nagus, un lodes sarukšanas process kļuva daudz lēnāks.

- Apbrīnojami, viņa teica Šolto. Iedzīts stūrī, šis radī­jums vienā sekundē pārvēršas par tuksneša kaķi. Ļoti izskatās pēc… Ēģiptes. Manuprāt, šim bijusi ilga karjera. Tagad viņa pievērsās man. Lode turpinās sarauties, dēmon, viņa teica. Dažbrīd ātri, dažbrīd lēni. Beidzot tā saruks tā, ka tās iekšpusē nepaliks nemaz vietas. Tevi pastāvīgi novēros, tāpēc, kad vien tev radīsies vēlēšanās runāt, tev tikai tas jāpasaka. Ja ne tad ardievu!

Par atbildi kaķis nošņācās un meta ar ķepu. Tas bija tik daiļ­runīgi, cik nu es tobrīd varēju izteikties.

Akmens plāksnes atgriezās savās vietās. Solto un sieviete devās uz arku un nozuda portālā. Tas aizvērās, un siena izska­tījās gluži tāda pati kā līdz šim. Ērgļknābis un Vēršgalvis atsāka maršēt pa zāli. Lodes baltās sienas dūca, mirdzēja un nenovēr­šami tuvojās.

Kaķis saritinājās kolonnas galā un aplika asti sev apkārt tik cieši, cik vien varēja.

Nākamo divu stundu laikā mana situācija kļuva arvien nepa­tīkamāka. Kaķa tēls man sākumā noderēja, bet pašlaik manas ausis jau bija noliektas zemāk par ūsām un es jutu, ka astes gals sāk svilt. Tātad vajadzēja turpināt pārvērtības. Zināju, ka mani novēro, tāpēc nepārvērtos vis uzreiz par mušu lode, sekojot manām pārvērtībām, saruktu tikpat strauji. Tāpēc izmantoju vēl dažādas spalvainas un zvīņainas formas, katru reizi tikai nedaudz paglābjoties no sarūkošajām cietuma sienām. Vispirms kļuvu par trusi, tad par mērkaķīti, tad par kādu neatklātu grau­zēju… saliekot kopā visas šīs manas pārvērtības, tu iegūtu lie­lisku veikalu, kur pārdod dzīvniekus.

Lai kā pūlējos, man neizdevās izdomāt lielisku bēgšanas plānu. Varētu iegūt mazliet laika, sastāstot sievietei kādus sarežģītus melus, bet viņa drīz vien atklātu, ka esmu pūtis pīlītes, un pie­beigtu mani vēl ātrāk. Tas nederēja.

It kā man jau tā neklātos grūti, nelietīgais puika mani izsauca vēl divas reizes. Viņš nelikās mierā, acīmredzot domā­dams, ka pirmajā reizē pieļāvis kļūdu, un šī Izsaukšana man nodarīja tādas mocības, ka es jau gandrīz izlēmu viņu nodot.

Bet tikai gandrīz. Vēl nebija laiks padoties. Vienmēr pastā­vēja iespēja, ka kaut kas var atgadīties.

- Vai tu biji Ankoras Tomā? Vēršgalvis joprojām centās atcerēties, kur mani redzējis.

- Ko? es tobrīd biju pārvērties par grauzēju; gribēju runāt dārdošā, aizvainotā balsī, bet man izdevās tikai tāds aizvainots grauzēja pīkstiens.

- Nu, tu jau zini, Khmeru impērijas laikā. Es strādāju pie Impērijas burvjiem, kad tie iekaroja Taizemi. Vai tevis tur tie­šām nebija? Kādā dumpinieku grupējumā?

-Nē. [58] [1] Patiešām ne. Tas bija apmēram pirms 800 gadiem, un tieši tad es pār­svarā uzturējos Ziemeļamerikā.

- Esi pārliecināts?

- Jā! Protams, esmu pārliecināts! Tu mani jauc ar kādu citu. Bet, paklau, pievērsīsimies citam tematam… Grauzējs ierunā­jās klusāk un pielika ķepu priekšā mutei. Tu esi gudrs zellis, daudzreiz jau uzturējies uz šīs zemes un strādājis pārsvarā nežē­līgā Impērijā. Zini, man ir ietekmīgi draugi. Ja tu man palīdzētu izkļūt no šejienes, viņi nogalinātu tavu saimnieku un atbrīvotu tevi no saistībām.

Ja Vēršgalvim patiešām būtu smadzenes, es varētu zvērēt, ka viņš uz mani lūkojās skeptiski. Es tikmēr muldēju tālāk. Cik ilgi tu jau esi šeit saistīts ar sarga pienākumiem? Piecdesmit gadus? Simts? Tā nav nekāda dzīve kārtīgam utukam, vai ne? Arī tu reiz vari atrasties šādā lodē…

Vēršgalvis pielieca tuvāk galvu. Tvaiki no viņa nāsīm triecās pret lodes sienām, izspiežoties tām cauri un atstājot piles manā kažokā. Kādi draugi?

- Hmm… ļoti ietekmīgs mārids, un četri ifriti, arī ļoti spēcīgi, daudz varenāki par mani… tu varēsi mums pievienoties…

Galva atkal attālinājās, skaļi iemaurojoties. Tu laikam domā, ka es esmu stulbs!

- Nē, nē! grauzējs atmeta ar ķepu. Bet Ērgļknābis gan tā domā. Viņš teica, ka tu nekad nepievienošoties mūsu plānam. Ja jau tu patiešām neesi ieinteresēts… Noskurinājies un palēcies grauzējs uzgrieza utukam muguru.

- Ko? Vēršgalvis apsteidzās apkārt kolonnai, turot šķēpu pavisam tuvu lodei. Negriez muguru! Ko Kserkss teica?

- Ei! Ērgļknābis steidzās šurp no tālākā zāles stūra. Es dzirdēju pieminam savu vārdu. Izbeidz sarunāties ar ieslo­dzīto!

Vēršgalvis aizvainots palūkojās uz savu biedru. Es varu runāt, ja vēlos. Tātad tu domā, ka esmu stulbs? Bet es tāds neesmu, redzi? Kāds tad ir jūsu plāns?

- Nesaki viņam neko, Kserks! es skaļi čukstēju. Nesaki viņam neko.

Ērgļknābis izdvesa griezīgu skaņu. Plāns? Es neko nezinu ne par kādu plānu. Gūsteknis tev melo, Baztuk. Ko viņš tev teica?

- Ir jau labi, Kserks, es moži saucu. Es neesmu pieminē­jis… tu jau zini, ko.

Vēršgalvis pavicināja šķēpu. Manuprāt, tas esmu es, kurš tagad uzdod jautājumu, Kserks, viņš teica. Tu esi izplānojis sazvērestību kopā ar gūstekni!

- Nē taču, stulbeni…

- Ak tad es esmu stulbenis?

Un tad sākās: purns pret knābi, kaujai sasprindzināti mus­kuļi un mirdzošas spalvas, kliedzieni un dunkas. Ha, ha. Utukus vienmēr ir viegli apmuļķot. Šajā kaujas sparā es biju pavisam aizmirsts, kas man ļoti labi patika. Citreiz es priecātos redzēt, kā šie pārgriež viens otram rīkli, bet pašlaik tas man būtu vājš mierinājums.

Lode vēlreiz bija sašaurinājusies, tāpēc atkal mainīju formu, šoreiz pārvēršoties par skarabeju. Necerēju, ka šīs pārvērtības dos man lielu labumu, bet tas nedaudz attālināja nenovēršamo un deva man mazliet telpas, lai es varētu rāpot uz priekšu un atpakaļ pa kolonnas kapiteli, niknumā un izmisumā plivinot spārnus. Tas zēns, tas Netenjels! Ja kādreiz izkļūšu no šejie­nes, es viņam tā atriebšos, ka šī atriebība kļūs par leģendu un biedinājumu visiem cilvēkiem! Lai es, Bartimajs, kas ir runājis ar Zālamanu un Haijavatu, ietu bojā kā vabole, ko saspiež nere­dzams pretinieks? Nē! Es atradīšu izeju…

Soļoju šurpu turpu, šurpu turpu un domāju, domāju…

Tas nebija iespējams. Es nevarēju izmukt. Nāve tuvojās no visām pusēm. Es nespēju iedomāties, kas ļaunāks vēl varētu notikt.

Pēkšņi man priekšā parādījās tvaika mutulis, atskanēja rēciens un uz mani palūkojās nikna, sarkana acs. Bartimaj!

Tātad kaut kas vēl ļaunāks varēja notikt. Vēršgalvis bija pār­traucis savu ķīviņu ar kolēģi. Viņš pēkšņi bija atcerējies mani. Es atcerējos, kas tu esi! viņš iebļāvās. Tava balss! Jā, tas esi tu tu iznīcināji manu tautu! Beidzot! Šo brīdi es esmu gaidījis divdesmit septiņus gadsimtus!

Kad tu dzirdi kaut ko tādu, ir grūti izdomāt atbildi.

Utuks pacēla savu sudraba šķēpu un izdvesa triumfējošu kaujas saucienu, kā parasti pirms nāvējošā trieciena.

Pārstāju plivināt spārnus. Bezcerīgi, bet vienlaikus izaici­noši.