Samarkandas amulets

13

G arajas, aukstajās rudens dienās Netenjels izlavījās dārza, cik bieži vien varēja. Jebkurā laikā viņš ņēma līdzi grāmatas no meistara plauktiem un burtiski aprija tajās rakstīto, sēžot uz akmens soliņa, pār kuru krita krāsainās koku lapas. Dienās, kad līņāja, viņš vēroja pilošos krūmu un koku zarus un ļāva domām riņķot ap rūgtajām un atriebības pilnajām iecerēm.

Mācībās Netenjels strauji progresēja, jo prāts bija niknuma uzkurināts. Visi Izsaukšanas rituāli, visas burvestības, ko vien burvis varēja iemācīties, lai aizsargātu sevi pret uzbrukumu, visas pavēles, kas savaldīja nepaklausīgus dēmonus un acumir­klī tos padzina, Netenjels to visu lasīja un paturēja atmiņā. Ja gadījās kāda grūtāka rindkopa iespējams, uzrakstīta sama­riešu vai koptu valodā vai paslēpta aiz rūnu zīmēm un šķita, ka apņēmība zūd, zēnam atlika tikai paskatīties uz Gledstona statuju, lai mērķtiecība atgrieztos.

Gledstons bija atmaksājis katram, kas tam bija nodarījis ko sliktu: viņš bija aizstāvējis savu godu un par to tika augstu vēr­tēts. Netenjels vēlējās darīt tāpat, bet tagad viņu vairs neva­dīja nepacietība tā parādījās tikai dažkārt, un arī tikai tāpēc, lai sapurinātu un mudinātu nepadoties. Ja viņš bija saņēmis mācību, tad tā bija nerīkojies, pirms neesi pilnībā sagatavojies. Un tāpēc daudzu vientulīgu mēnešu laikā viņš bija nenogurstoši domājis par savu galveno mērķi: pazemot Saimonu Siržulauzēju.

Vēstures grāmatās, ko Netenjels bija lasījis, bija aprakstī­tas neskaitāmas burvju sāncenšu cīņas. Dažkārt bija uzvarē­juši varenākie, bet biežāk viņi tika sakauti paslepus, ar viltu.

Netenjelam nebija nolūka izaicināt savu ievērojamo pretinieku aci pret aci vismaz pagaidām ne, kamēr viņš pats nebūs iegu­vis spēku un varu. Viņš tiks Saimonam klāt citādi.

Mācību stundas viņam tagad nozīmēja garlaicīgu novēršanos no patiesajām mācībām. Bet Netenjels drīz vien iemācījās uzlikt paklausības masku, kam bija jāpārliecina Artūrs Krūmložņa, ka viņš dziļi nožēlo un ar kaunu atceras savu neseno nodarījumu. Šī maska nekad nesašķobījās, pat tad ne, kad meistars lika viņam darīt pašus neinteresantākos un garlaicīgākos darbus. Ja viņu rāja par kādu nenozīmīgu kļūdu, Netenjels neatļāva sejā parādīties ne mazākajai nepatikai; tikai palocīja galvu un steidzās kļūdu izlabot. Ārēji viņš bija nevainojams audzēknis, kurš visā pakļaujas savam meistaram un neizrāda nepacietību par to gliemeža gaitu, kādā virzījās viņa apmācība.

Šādi Netenjels rīkojās tāpēc, ka vairs neuzskatīja Artūru Krūmložņu par savu īsto meistaru. Viņa patiesie skolotāji bija pagātnes varenie burvji, kas uzrunāja zēnu no grāmatām, atļaujot mācīties, cik ātri gribēja, un piedāvājot neskaitāmus brīnumus, ko aptvert prātam. Viņi neizturējās aizbildnieciski un nekad nenodeva Netenjelu.

Artūrs Krūmložņa uz visiem laikiem bija zaudējis tiesības uz sava skolnieka patiesu paklausību un cieņu brīdī, kad nebija aizstāvējis zēnu pret Saimona Siržulauzēja izsmieklu un fizis­kajiem pāridarījumiem. Netenjels zināja, ka īsts meistars tā nedrīkstēja rīkoties. Katram audzēknim tika stāstīts, ka viņa meistars ir viņa ģimene, tēvs vai māte, kura pienākums ir aiz­stāvēt savu audzēkni, kamēr viņš pats pieaug un var sevi aizsar­gāt. Bet Artūrs Krūmložņa tā nebija rīkojies. Viņš bija stāvējis blakus un noraudzījies, kā Netenjelu pazemo vispirms viesī­bās un pēc tam klases telpā. Kāpēc? Tāpēc, ka viņa meistars bija gļēvulis un baidījās no Siržulauzēja spēka.

Turklāt viņš bija atlaidis Lutiēnas jaunkundzi.

No sarunas ar Martas kundzi Netenjels uzzināja, ka brīdī, kad viņš tika pacelts gaisā un Siržulauzēja vadītais velnēns bija viņu sitis, Lutiēnas jaunkundze bija darījusi visu, lai viņam palī­dzētu. Oficiāli viņai tika uzteikts darbs par "nekaunīgu un neat­bilstošu rīcību". Bet patiesībā zīmēšanas skolotāja bija mēģi­nājusi iesist Siržulauzēja kungam, un tas nebija izdevies tikai tāpēc, ka viņu bija aizturējuši abi Saimona draugi. Domājot par to, Netenjelam asinis sāka vārīties vēl trakāk, nekā atceroties savu pazemojumu. Skolotāja bija mēģinājusi viņu aizstāvēt, un tāpēc, ka viņa bija rīkojusies tieši tā, kā vajadzēja rīkoties pašam Krūmložņas kungam, viņa tika atlaista.

To Netenjels nekad nespēja savam meistaram piedot.

Tā kā Lutiēnas jaunkundze vairs neparādījās, vienīgais cil­vēks, kura klātbūtne Netenjelam darīja prieku, bija Martas kundze. Viņas sirsnība palīdzēja mācīties cītīgāk un pārciest pārējo skolotāju vēsumu un neieinteresētību. Bet viņš nevarēja uzticēt Martas kundzei savas ieceres: tas bija pārāk bīstami. Lai kļūtu stiprs un pasargāts, viss bija jāpatur noslēpumā. īsts burvis apspriežas tikai ar sevi.

Pēc pāris mēnešiem Netenjels izdomāja sev pirmo pārbaudi viņš izlēma izsaukt kādu zemākas klases velnēnu. Lai gan viņš diezgan droši zināja Izsaukšanas komandas, zināms risks pastā­vēja, jo zēns vēl nebija saņēmis kontaktlēcas, ar kurām varēja pārredzēt pirmos trīs līmeņus, tāpat arī oficiālo vārdu. Tie abi bija jāsaņem dienā kā Krūmložņas kungs teica -, kad viņš kļūs pietiekami pieaudzis, bet Netenjels negribēja gaidīt tik ilgi. Viņš paņēma brilles no darbistabas un nolēma nedot dēmonam ne mazāko iespēju uzzināt savu vārdu.

Netenjels nočiepa vecu bronzas plāksni no skolotāja darbis­tabas un ar lielām grūtībām izgrieza no tās raupju disku. Vairā­kas nedēļas puisēns spodrināja šo disku, līdz tas mirdzēja sveču gaismā un bez defektiem atspoguļoja attēlu.

Tad viņš sagaidīja nedēļas nogali, kad ne Krūmložņas kunga, ne kundzes nebija mājās. Tiklīdz viņu automašīna bija izbrau­kusi uz ceļa, Netenjels ķērās pie darba. Viņš saritināja savas guļamistabas paklāju un uz grīdas dēļiem uzzīmēja divus vien­kāršus pentaklus. Mirkstot baiļu sviedros, zēns aizvēra aiz­karus un iededza sveces. Starp apļiem tika novietota pīlādža koka bļoda (vajadzēja tikai vienu, jo velnēns, ko jaunais burvis gatavojās izsaukt, bija vājš un bailīgs). Kad viss bija sagatavots, Netenjels paņēma uzspodrināto bronzas disku un nolika tā pentakla centrā, kurā bija jāparādās velnēnam. Tad viņš uzlika brilles, uzvilka vecu mēteli, ko bija paņēmis no darbistabas, un, iekāpis savā piecstūrī, sāka skaitīt buramvārdus.

Sausu muti zēns izrunāja sešas Izsaukšanas zilbes un no­sauca izsaucamās būtnes vārdu. Balss nedaudz ķērās, un viņš vēlējās, kaut būtu tālredzīgi nolicis savā pentaklā glāzi ūdens. Nedrīkstēja nepareizi izrunāt nevienu zilbi.

Netenjels pagaidīja, domās noskaitot deviņas sekundes. Tas bija vajadzīgs, lai viņa vārdi nokļūtu Citā pasaulē. Tad vēl septiņas sekundes, kas izsauktajai būtnei bija vajadzīgas, lai atsauktos uz savu vārdu. Beidzot vēl trīs sekundes, kas bija nepieciešamas, lai…

…aplī parādījās kails mazulis, kas kustināja rokas un kājas, it kā peldētu gaisā. Tas lūkojās Netenjelā ar spoži dzeltenām acīm. Mazulis savilka lūpas un izpūta siekalu burbuli.

Jaunais burvis izrunāja Ieslodzījuma vārdus.

Mazulis nikni iebrēcās un, kuļot gaisu ar kājām un rokām, tika palēnām vilkts lejup uz spožo bronzas disku. Pavēle bija pietiekami stipra it kā pēkšņi iesūkts atvarā, mazulis pazuda diskā. Uz brīdi parādījas viņa niknā seja, atsitoties ar degunu pret bronzas disku; tad disku pārklāja tāda kā migla un tas atkal kļuva tīrs.

Netenjels izrunāja vēl pāris buramvārdu, lai nostiprinātu disku un pārbaudītu, vai tur neslēpjas kādas lamatas, bet viss bija kārtībā. Kājām trīcot, zēns izkāpa no sava pentakla.

Pirmā dēmona izsaukšana bija noritējusi veiksmīgi.

Ieslodzītais velnēns izrādījās pagalam nekaunīgs, tomēr pēc nelielas burvestības, kas nedaudz atgādināja elektrošoku, Netenjels varēja piespiest viņu parādīt, kas notiek tālu prom, kādā citā vietā. Velnēns spēja atstāstīt noklausītās sarunas un parādīt notikumus uz diska. Netenjels turēja šo raupjo, bet efek­tīvo disku paslēptu zem jumta dakstiņiem un ar tā palīdzību uzzināja daudz ko.

Pirmajā reizē jaunais burvis nosūtīja velnēnu izlūkot, kas notiek meistara darbistabā. Jau pēc dažām dienām zēns saprata, ka Krūmložņa gandrīz visu laiku pavada pie telefona, cenšoties būt lietas kursā par politiskajiem notikumiem. Meistars paranoiski baidījās, ka ienaidnieki Parlamentā tīko pēc viņa ieņe­mamā amata. Netenjelam tas šķita diezgan interesanti, bet detaļas nespēja viņu pārāk aizraut, tāpēc meistara izspiegošana drīz vien tika pārtraukta.

Nākamo viņš novēroja Lutiēnas jaunkundzi. Disku pārklāja zeltaina migla, tas noskaidrojās, un, sirdij sitoties straujāk, Netenjels atkal ieraudzīja viņu: smaidot, strādājot un… mācot zīmēšanu. Diskā parādījās mazs puisēns, acīmredzot viņas skol­nieks, kas nepacietīgi švīkāja skiču lapas un kāri tvēra katru skolotājas vārdu. Netenjela acīs sariesās greizsirdības un dusmu asaras. Aizlūzušā balsī viņš pavēlēja attēlam pazust, griezdams zobus par nejaukā velnēna nebēdnīgajiem smiekliem.

Beidzot Krūmložņas skolnieks pievērsās savam galvenajam mērķim. Kādā vakarā viņš pavēlēja velnēnam izsekot Saimonu Siržulauzēju, bet sev par nepatīkamu pārsteigumu atklāja, ka bronzas diskā parādās mazuļa seja.

- Ko tu te dari? Netenjels iebrēcās. Tev tika dota pavēle izpildi to!

Mazulis sarauca degunu un ierunājās mulsinoši zemā balsī. Šis nav no vieglajiem, ne? viņš teica. Daudz aizsardzības mūru. Nez vai tikšu cauri. Var sanākt liela ķēpa, ja kas.

Netenjels pacēla roku un draudīgi to pavicināja. Vai tu saki, ka tas ir neiespējami?

Velnēns sašķobīja seju un izbāza no mutes mēles galu, it kā grasītos aplaizīt vecas brūces. Nē, ne jau neiespējami. Tikai sarežģīti.

- Tad dari to!

Mazulis smagi nopūtās un pazuda. Pēc neilga laika diskā sāka parādīties mirgojošs attēls. Tas raustījās un šūpojās kā slikti noregulētā televizorā. Netenjels nolamājās. Viņš jau gatavojās izrunāt Sodīšanas vārdus, tomēr pēdējā brīdī saprata, ka tas laikam bija labākais, ko velnēns spēja parādīt. Jaunais burvis noliecās pār disku un koncentrēja skatienu uz redzamo ainu.

Pie galda sēdēja kāds vīrietis, ātri rakstot klēpjdatorā.

Netenjela acis samiedzās. Tas bija Saimons Siržulauzējs.

Velnēns bija iekārtojies pie griestiem, tāpēc Netenjels varēja labi pārredzēt visu istabu, lai gan attēls nedaudz miglojās, it kā to skatītu caur netīrām lēcām. Istaba bija ēnaina, vienīgā gaisma nāca no lampas uz Siržulauzēja galda. Istabas aizmu­gurē no griestiem līdz grīdai stiepās melni aizkari.

Burvis rakstīja un pāris reižu pakasīja degunu. Viņam mugurā bija žakete un ap kaklu vaļīga kaklasaite.

Pēkšņi diskā parādījās mazuļa seja. Es vairs ilgāk nespēju izturēt, viņš šņaukājās. Man kļūst garlaicīgi, turklāt, ja es tur vēl uzkavēšos, var sanākt nepatikšanas.

- Tu paliksi tur tik ilgi, līdz es tevi atsaukšu, Netenjels uzšņāca. Viņš izrunāja vienu zilbi, un mazulis sāpēs savieba seju.

- Labi jau, labi! Kā tu vari tā izturēties pret nevarīgu mazuli, tu, necilvēks! Mazuļa seja pazuda, un atkal parādījās iepriek­šējā aina. Siržulauzējs joprojām sēdēja pie galda un drukāja. Netenjels vēlējās, kaut varētu tuvāk ieskatīties papīros uz galda, bet burvjiem parasti bija uzstādīti īpaši sensori, lai sajustu jeb­kuras maģijas tuvošanos. Nebūtu gudri likt velnēnam pievirzī­ties tuvāk. Arī šis bija pietiekami labs skats, lai…

Netenjels salēcās.

Saimona Siržulauzēja istabā atradās vēl kāds. Viņš stāvēja aizkaru ēnā. Netenjels nebija redzējis, kā šī noslēpumainā per­sona ienāk, un tāpat arī burvis to laikam nenojauta, jo turpināja rakstīt, nemaz nepagriežoties pret ienācēju. Svešais bija garš un masīvas miesas būves, ietinies garā ādas apmetnī, kas krita līdz pat zābakiem. Gan apmetnis, gan zābaki izskatījās dubļaini un stipri nonēsāti. Lielāko daļu sejas sedza bieza, melna bārda; virs tās mirdzēja vērīgas acis. Kaut kas viņa skatienā lika Netenje­lam nodrebināties.

Acīmredzot ienācējs kaut ko pateica, jo Saimons Siržulauzējs pēkšņi salēcās un pagriezās pret svešinieku.

Attēls noraustījās, pagaisa un parādījās atkal. Netenjels lādē­jās un pieliecās tuvāk diskam. Izskatījās, ka darbība pavirzīju­sies uz priekšu par pāris sekundēm. Tagad abi atradās viens otram tuvāk svešais bija nostājies pie galda. Saimons Siržu­lauzējs kaut ko dedzīgi stāstīja. Viņš pastiepa roku, bet svešais tikai pamāja uz galda pusi. Burvis piekrītoši pamāja, atvēra vienu no atvilktnēm, izvilka no tās auduma maisu un izbēra tā saturu uz galda. Gaisā uzvirpuļoja naudas zīmes.

No diska atskanēja žēlabaina balss, kas runāja ļoti uzstā­jīgi: Es domāju, ka derētu tevi brīdināt, un tikai nesodi mani atkal, bet mums tuvojas kaut kāds novērotājs. Divas istabas tālāk. Mums jāpazūd, priekšniek, turklāt ātri.

Netenjels iekoda lūpā. Paliec, kur esi, līdz pēdējam brīdim! Es gribu redzēt, par ko viņš maksā. Un iegaumē sarunu!

- Tās ir tavas bēres, priekšniek!

Svešais ar cimdotu roku lēnām lika somā naudu. Netenjels dusmās vārījās kuru katru brīdi velnēns pazudīs no istabas, un viņš nebūs ticis ne par matu gudrāks.

Par laimi, Saimons Siržulauzējs bija tikpat nepacietīgs. Viņš atkal pastiepa roku, šoreiz daudz uzstājīgāk. Svešais pamāja. Viņš no apmetņa apakšas izvilka mazu paciņu. Burvis to paķēra un atplēsa iesaiņojumu.

Atkal atskanēja velnēna balss: Tas jau ir pie durvīm! Es pazūdu!

Netenjels vēl tikai paspēja saskatīt, ka viņa ienaidnieks no paciņas izvelk kaut ko, kas mirdzēja sveču gaismā, un tad disks atkal bija tumšs un tukšs.

Viņš pavēlēja velnēnam parādīties.

- Vai tad vēl nav gana? Es gribētu nedaudz nosnausties! Fū, šoreiz tas bija par mata tiesu! Mēs gandrīz iekritām.

- Ko viņi teica?

- Jā, ko gan viņi teica? Nejauši dzirdēju vienu otru aprautu vārdu, nejau tā, ka es neko nebūtu dzirdējis, bet ilgstošais ieslo­dzījums pavājinājis manu dzirdi…

- Vienkārši pastāsti!

- Lielais vīrs neko daudz neteica. Vai tu neredzēji tās sar­kanās svītras uz viņa apmetņa? Ļoooti aizdomīgi. Tas noteikti nebija kečups… Turklāt svaigas, to es varēju saost. Ko tad viņš īsti teica? "Es to dabūju." Un vēl: "Vispirms samaksu." Tas vīrs nebija no daiļrunīgajiem.

- Vai tas bija dēmons?

- Ar šo rupjo apzīmējumu tu droši vien biji domājis būtni no Citas pasaules? Nē. Tas bija cilvēks.

- Un ko teica burvis?

- Viņš bija runīgāks. Patiesību sakot, pārāk pļāpīgs. "Kā tu to dabūji?" viņš iesāka. Un tad: "Un kā tu… Nē, to es negribu zināt! Vienkārši pasniedz to man." Viņš bija aizelsies un ļoti uztraucies. Un tad viņš izvilka naudu no atvilktnes.

- Kas tas bija par priekšmetu? Vai neviens no viņiem neko neminēja?

- Kaut kā nespēju atminēties nē, pagaidi! Pagaidi! Tev nav jākļūst nejaukam es taču izpildu visu, ko tu man liec darīt, vai ne? Kad lielais vīrs pasniedza burvim sainīti, viņš kaut ko teica…

-Ko?

- Pavisam klusi, bija grūti sadzirdēt…

- Ko viņš teica ?

-Viņš teica: "Samarkandas amulets ir tavs, Siržulauzēj."

Netenjelam bija vajadzīgi vēl seši mēneši, lai sagatavotos. Viņš apguva arvien jaunus amata noslēpumus, iemācījās jaunas un spēcīgākas komandas un katru rītu pirms nodarbībām devās pel­dēt, lai norūdītos. Zēns kļuva spēcīgāks gan miesā, gan garā.

Krūmložņas audzēknim nekad vairs neradās iespēja izspiegot savu ienaidnieku. Vai nu toreiz viņu klātbūtne bija pamanīta, vai ne, velnēns vairs nespēja iekļūt Siržulauzēja mājā.

Bet tas nebija svarīgi. Netenjels bija ieguvis karoto informā­ciju.

Viņš sēdēja vasarīgajā dārzā un atkal, un atkal uzlaboja un pārveidoja savu atriebības plānu. Tas viņu iepriecināja, jo bija vienkāršs, tomēr prasīja lielu spēku, un neviens visā pasaulē nenojauta, ka viņam tāds varētu piemist. Meistars tikai tagad pasūtīja savam skolniekam lēcas; viņš bija ieminējies, ka ziemā Netenjels varētu pamēģināt pāris vienkāršākās dēmonu izsauk­šanas. Meistaram un skolotājiem, pat Martas kundzei visiem likās, ka zēns nav apveltīts ar pārāk lielu talantu. Un tā tas paliks, līdz izdosies nozagt Siržulauzējam amuletu.

Zādzība būs tikai sākums, paša spēku pārbaude. Un pēc tam, ja viss veiksies gludi, viņš izliks savas lamatas.

Atlika tikai izvēlēties kalpu, kas spētu izpildīt jaunā burvja pavēles. Kāds pietiekami spēcīgs un varens, lai varētu īstenot šo ieceri, bet ne pārāk iespaidīgs, lai tas nespētu izrēķināties ar pašu Netenjelu. Viņš vēl neprata tikt galā ar pašiem varenāka­jiem gariem.

Zēns pārlasīja visas skolotāja grāmatas par dēmonoloģiju. Viņš izlasīja visu, kas bija ierakstīts hronikās, un par Zālamana un Ptolemaja pakļautajiem mazākajiem dēmoniem.

Beidzot viņš izvēlējās:

Bartimajs.

Bartimajs