Samarkandas amulets

Netenjels 40

L intes melna Plazmas bulta trāpīja pa tuvāko galdiņu. Samaņa galvasrota, visi podi un pīpes, un arī pats galds kopā ar gabalu grīdas pazuda ar tādu troksni, it kā būtu iesūkti milzīgā vannas caurulē. No cauruma grīdā pacēlās tvaiki.

Kādu metru tālāk Netenjels saliecās ritenī un pielēca kājās. Galva griezās, bet viņš nevilcinājās ne mirkli. Zēns pieskrēja pie nākamā galdiņa, uz kura atradās metāla kubi. Kamēr vecais burvis vēlreiz pacēla roku, viņš paķēra tik daudz kubu, cik vien paspēja, un pazuda aiz blakus grāmatplaukta. Otrā Plazmas bulta aizlidoja garām.

Zēns uz mirkli apstājās. Aiz grāmatplaukta vecais vīrs klusi irgojās, klakšķinādams mēli. Ko tu tagad darīsi, mazais? Vai raidīsi manā virzienā vēl kādus mitus?

Netenjels palūkojās uz metāla kubiem savās rokās. Tie nebija miti, bet gan Prāgas kubi: tos izmantoja zemas klases burvji sīkiem trikiem. Katrā metāla kubiņā bija ieslodzīts viens vel­nēns kopā ar dažādiem pūderī saberztiem minerāliem. Kad mits tika izlaists ārā, izmantojot ļoti vienkāršu komandu, tas uzlies­moja kopā ar minerāliem, veidojot interesantu ainu. Tikai muļ­ķīgs laika kavēklis, nekas vairāk. Visādā ziņā ne jau nu nozī­mīgs ierocis. Taču neko labāku tuvumā nemanīja. Katrs kubs bija ietīts ar Zelta ielas alķīmiķu logo apzīmogotā papīrā. Šie kubiņi bija veci, iespējams, no deviņpadsmitā gadsimta. Varbūt pat vairs nedarbojās.

Netenjels paņēma vienu un, pat neiztinis no papīra, meta pāri plauktam.

Viņš nosauca Atbrīvošanas pavēli.

Kubā ieslodzītais velnēns uzliesmoja, atstādams aiz sevis sudraba dzirksteļu lietu un liegu melodiju. Gaisā uzvirmoja viegla lavandas smarža.

Zēns dzirdēja, kā vecais burvis izplūst smieklos. Cik apbu­roši! Lūdzu, vēl vienu! Es gribētu sajust savu mīļāko smaržu brīdī, kad mēs pārņemsim varu valstī. Vai tev nav pīlādža smar­žas? Man tā ļoti patīk!

Netenjels paķēra vēl vienu kubu. Lai gan tie bija tīrie viesību nieciņi, tomēr nekā cita pie rokas nebija.

Varēja dzirdēt, kā čīkst vecā vīra kurpes, kad viņš soļoja pa aili starp diviem grāmatplauktiem. Ko Netenjels varēja izdarīt? Abās pusēs atradās grāmatplaukti, kas neļāva viņam izbēgt.

Bet vai patiesi? Plauktiem nebija aizmugures dēļu. Skatoties caur plauktiem, varēja saredzēt nākamā plaukta grāmatas. Ja varētu izspraukties cauri…

Viņš meta nākamo kubiņu un skrēja.

Moriss Sīlers nogriezās ap stūri, un burvim ap roku mirgoja un šūpojās Spēka aplis.

Netenjels lēca cauri plauktam kā augstlēcējs. Viņš nomurmi­nāja Atbrīvošanas pavēli.

Kubiņš sprāga vecajam vīram tieši sejā. Purpurkrāsas dzirk­steļu spiets uzvirpuļoja un sagriezās augstu līdz griestiem, un to visu pavadīja deviņpadsmitā gadsimta čehu maršs.

Nākamajā ailē kā krītoša siena nogāzās apmēram piecdesmit grāmatas. Netenjels nokrita tām pāri.

Viņš drīzāk sajuta nekā saredzēja, kā melnā Spēka bulta izposta grāmatu plauktu aiz viņa.

Burvja balss tagad skanēja nedaudz aizkaitināti. Mazo zēn, man nav laika! Apstājies, lūdzu.

Bet Netenjels jau bija kājās un brāzās uz nākamā plaukta pusi. Viņš kustējās pārāk ātri, lai vēl kaut ko domātu, un neap­stājās ne uz mirkli, lai neļautu bailēm sevi pārņemt. Vienīgais mērķis bija sasniegt durvis telpas tālākajā galā. Vecais vīrs teica, ka tur atrodoties pentakls.

Džon, paklausies! Zēns nogūlās uz muguras nākamajā ailē starp sagāztajām grāmatām. Es apbrīnoju tavu izdomu. Adas vākos iesieta vārdnīca nokrita blakus viņa galvai, likdama gaismai iespīdēt sejā. Netenjels pieslējās kājās. Bet ir muļķīgi atriebt sava meistara nāvi. Vēl viens trieciens, un vēl viena skapja daļa pazuda pelnos. Istabu piepildīja biezi, kodīgi dūmi. Tas ir muļķīgi un nedabiski. Es pats kādreiz sen, sen nogali­nāju savu meistaru. Es saprastu, ja tavs Krūmložņa būtu bijis vērtīgs cilvēks. Netenjels pameta trešo kubu aiz sevis, tas atsitās pret galdu un neiedarbojās. Viņš bija aizmirsis izteikt pavēli. Bet tavs meistars taču nebija labs cilvēks, vai ne, Džon? Viņš bija trīceklīgs muļķis. Un tagad tu viņa dēļ esi gatavs zau­dēt dzīvību. Tev vajadzētu likties mierā.

Netenjels bija sasniedzis beidzamo aili. Viņš nebija tālu no durvīm, kas veda uz istabu, tās atradās tikai pāris soļu attā­lumā. Bet te viņš pirmo reizi apstājās. Zēnā iesvēlās milzīgas dusmas, kas nomāca bailes.

Kurpes klusi čīkstēja. Vecais vīrs nāca atpakaļ, sekodams izmētāto grāmatu kaudzēm un pārbaudīdams katru sānu atza­rojumu. No zēna nebija ne miņas. Pienācis pie durvīm, burvis iegriezās pēdējā ailē, jau pacēlis roku gatavībā mest…

Un izbrīnā noklakšķināja mēli. Arī šī aile bija tukša.

Netenjels bija klusi izrāpies cauri plauktiem atpakaļ uz sākotnējo aili un pielavījies vecajam aiz muguras. Tagad viņš izmantoja ienaidnieka pārsteigumu savā labā.

Trīs kubi vienlaikus atsitās pret burvi un eksplodēja pēc vie­nas pavēles. Tie bija Laima zaļie ritentiņi, Vīnes lielgabals un Jūraszilais sārts, un, lai gan katrs efekts atsevišķi būtu bijis pie­ticīgs, visi trīs kopā tie radīja varenu iespaidu. Atskanēja vien­kāršu melodiju sajaukums, un gaisā uzvēdīja pīlādža, ēdelveisa un kampara smaržas. Trīskāršais sprādziens notrieca veco vīru no kājām un meta pret istabas durvīm. Viņš pret tām atsitās smagi, ar galvu pa priekšu. Durvis iegāzās, un burvis vēlās tām pāri, kaklu dīvaini pagriezis. Melnā enerģija, kas pulsēja ap viņa roku, negaidot noplaka.

Netenjels lēni piegāja pie pakritušā burvja, nevērīgi grozī­dams plaukstā pēdējo metāla kubiņu.

Burvis nepakustējās.

Varbūt viņš tikai izlikās; tūlīt, tūlīt pielēks kājās, gatavs cīnīties… Tas bija iespējams. Netenjelam vajadzēja būt gata­vam.

Tuvāk… Joprojām ne mazākās kustības. Tagad viņš jau atra­dās blakus vecā vīra uz āru vērstajām ādas kurpēm…

Vēl pussolīti… tagad gan viņš celsies kājās.

Moriss Sīlers nepakustējās. Viņam bija lauzts kakls. Šīlera seja bija atspiesta pret durvīm, lūpas nedaudz pavērtas. Neten­jels stāvēja tik tuvu, ka varēja saskatīt visas līnijas un rētas uz viņa vaiga; varēja redzēt mazos asinsvadiņus pie deguna un zem acs…

Acs bija vaļā, bet stiklaina, neko neredzoša. Tā izskatījās kā zivs acs. Un tai pāri krita balta matu šķipsna.

Netenjela pleci iedrebējās. Uz brīdi šķita, ka viņš sāks raudāt.

Tomēr zēns palika nekustīgi uz vietas, gaidīdams, lai elpa kļūst mierīga un trīsas norimst. Kad emocijas bija norimušas, viņš mierīgi pārkāpa pāri vecā vīra ķermenim un klusi teica: Tu pieļāvi kļūdu. Es to nedarīju sava meistara dēļ.

Istaba bija maza un bez logiem. Likās, ka kādreiz tā kalpojusi par pieliekamo kambari. Istabas vidū bija uzzīmēts pentakls, un tam apkārt kārtīgi sarindotas sveces un vīraka trauki. Divas sveces bija nogāzušās, durvīm krītot, un Netenjels tās uzmanīgi novietoja, kā pienākas.

Pie vienas no sienām uz nagliņas, lentē iekarināts, stāvēja zeltīts gleznas rāmis. Bet tajā nebija ne gleznas, ne audekla. Tā vietā tur varēja redzēt skaistas, lielas, apaļas un saulainas istabas attēlu. Tajā bija redzami arī cilvēki. Netenjels tūlīt pat zināja, ka tas bija Novērošanas stikls, daudz skaidrāks un vare­nāks nekā viņa pašdarinātais bronzas disks. Viņš piegāja tuvāk, lai to nopētītu. Stikls parādīja zāli, kurā bija salikti krēsli, un grīda zem tiem dīvaini spīdēja. Ministri nāca iekšā istabā pa vienu pusi, turēdami rokā glāzes, un pie durvīm no kalpiem saņēma melnas pildspalvas un papīrus. Arī premjerministrs tur stāvēja pašā pūļa vidū, un garais ifrīts neatkāpās no viņa ne soli. Siržulauzējs vēl nebija redzams.

Bet pavisam drīz viņš ieradīsies un atklās savu plānu.

Netenjels bija pamanījis, ka uz grīdas stāv sērkociņu kār­biņa. Viņš steigšus iededza sveces, pārbaudīja vīraku un iekāpa aplī par spīti steigai, novērtēdams eleganci, ar kādu tas bija uzzīmēts. Tad zēns aizvēra acis, nomierinājās un mēģināja atce­rēties buramvārdus.

Pēc pāris sekundēm tie jau bija rokā. Balss nedaudz ķērās no dūmiem, ko viņš bija saelpojies; zēns divreiz noklepojās un izrunāja buramvārdus.

Tie iedarbojās tūlīt. Bija pagājis tik ilgs laiks, kopš Netenjels bija veicis Izsaukšanu, ka viņš pat nedaudz salēcās, kad parādī­jās džins. Bartimajs joprojām atradās gargoilas formā, un viņam sejā atspoguļojās tā pati kaitinošā izteiksme…

- Tev nu gan ir precīza laika izjūta, vai ne? viņš teica. Es tikko biju sagrābis slepkavu aiz rīkles, kad tu atcerējies, kā mani jāizsauc!

- Tūlīt sāksies! Piepūle, kas bija vajadzīga, lai izsauktu Bar­timaju, lika Netenjelam justies kā apreibušam. Viņš atspiedās pret sienu. Paskaties šajā stiklā! Viņi jau pulcējas. Siržulauzējs noteikti ir ceļā, viņam kaklā karājas amulets, un viņš nejutīs nekā no tā visa, kas notiks. E… es domāju, ka tā būs Izsaukšana.

- Ko tu saki! Es jau sen biju to sapratis. Nu tad nāc manos mai­gajos nagos.Gargoila izlaida nagus; tie nepatīkami noskrapstēja.

Netenjels nobālēja. Bartimajs pārbolīja acis. Es tevi aizne­sīšu, viņš teica. Mums jāpasteidzas, ja gribam Siržulauzēju apstādināt, pirms viņš ieiet istabā. Tiklīdz viņš būs iekšā, istaba tiks aizzīmogota. Varu derēt, ka tā notiks.

Netenjels uzmanīgi paspēra soli uz priekšu. Gargoila nepa­cietīgi piespēra ar kāju pret zemi. Neuztraucies par mani, tā nošņāca. Es nesastiepšu muguru vai tamlīdzīgi. Es jūtos nikns, un mans spēks ir atgriezies. To pateicis, džins sagrāba savu saimnieku ap vidu un pagriezās, lai ietu, kad nejauši paklupa pār ķermeni, kas gulēja uz sliekšņa.

- Nākamreiz uzmanīgāk izvēlies vietas, kur pamest savus upurus! Es atdauzīju kājas īkšķi. Ar vienu vēzienu džins notī­rīja visus gruvešus un lieliem lēcieniem lidoja cauri istabai, vēci­nādams platos akmens spārnus.

Netenjela vēderā pie katra soļa sagriezās. Lēnāk! viņš dvesa. Man kļūs nelabi!

- Tad jau šis tev nemaz nepatiks. Bartimajs izlēca cauri lūkai, neņemot vērā ne kāpnes, ne kāpņu laukumu, un precīzi pie­zemējās stāvu zemāk. Viņa saimnieka vaids atbalsojās visā stāvā.

Pa pusei lidojot, pa pusei lecot, gargoila turpināja savu ceļu pa nākamo gaiteni. Tu esi izdarījis savu pirmo tiešo slepkavību, tā saprotoši teica. Kā tu jūties? Laikam jau daudz vīrišķīgāks. Vai tas palīdzēs aizdzīt sēras par Krūmložņas sievas nāvi?

Bet jaunais burvis jutās tik nelabi, ka gandrīz nebija spējīgs klausīties, kur nu vēl atbildēt.

Minūti vēlāk trakais skrējiens bija galā, turklāt tik strauji, ka Netenjela locekļi nošūpojās kā lupatu lellei. Gargoila bija apstā­jusies gara gaiteņa galā. Tā nometa Netenjelu zemē un klusē­dama norādīja uz priekšu. Zēns pakratīja galvu, lai tā noskaid­rotos, un palūkojās uz priekšu.

Gaiteņa galā bija atvērtas durvis uz zāli. Tur stāvēja trīs cilvēki: uzpūtīgs kalps, kas turēja durvis vaļā; Rufuss Laims, burvis ar zivij līdzīgo seju; un Saimons Siržulauzējs, kas pogāja ciet kreklu. Pie viņa kakla uzmirdzēja zeltīts zibsnis, tad apkak­līte jau bija aizpogāta un kaklasaite apsieta. Siržulauzējs uzsita savam draugam pa plecu un devās uz durvīm.

- Mēs esam nokavējuši! Netenjels nošņāca. Vai tu ne­vari… Viņš izbrīnīts palūkojās sev blakus gargoila bija pazu­dusi.

Viņam ausī čukstēja sīka balstiņa. Pieglaud matus un ej uz durvīm. Tu vari iekļūt zālē kā kalpotājs. Pasteidzies! Neten­jels apspieda vēlmi pakasīt ausi; viņš juta, ka tur karājas kaut kas mazs un kutinošs. Zēns iztaisnoja plecus, pieglauda matus un aizsteidzās pa gaiteni.

Laims jau bija aizgājis kaut kur citur. Kalpotājs gatavojās aizvērt durvis.

- Pagaidiet! Netenjels vēlējās, kaut viņa balss būtu zemāka un pavēlošāka. Viņš pielika soli. Ielaidiet mani! Viņi vēlējās, lai vēl kāds palīdz pasniegt dzērienus.

- Es tevi nepazīstu, teica kalpotājs, saraukdams pieri. Kur ir jaunais Viljams?

- Mmm, viņam sāka sāpēt galva. Mani atsauca viņa vietā. Pēdējā mirklī.

Gaitenī atskanēja soļu troksnis un pavēloša balss. Pa­gaidi!

Netenjels pagriezās un dzirdēja, kā Bartimajs viņam pie auss nolamājas. Viņiem tuvojās melnbārdis, basām kājām, saplēsta­jam mētelim plīvojot, zilajām acīm zvērojot.

- Ātri! Džina balss bija pavēloša. Durvīs ir atvērta sprauga ielavies iekšā!

Algotnis pielika soli. Apturi to puiku!

Bet Netenjels jau no visa spēka bija uzminis ar zābaku kal­pam uz kājas. Vīrietis sāpēs iekliedzās un palaida vaļā durvis. Aši izlocījies, jaunais burvis izvairījās no viņa rokas tvēriena un, pastūmis durvis, iespraucās iekšā.

Kukainis viņam pie auss satraukumā lēkāja augšup un lejup. Aizver durvis!

Zēns grūda durvis no visa spēka, bet kalps otrā pusē pielika visu savu spēku, un durvis sāka lēnām atvērties.

Tad aiz durvīm atskanēja algotņa balss mierīga un glāsmaina.

Neuztraucies, melnbārdis teica. Lai viņš iet. Viņš ir pel­nījis savu galu.

Pretspēks no durvju otras puses vājinājās, un Netenjels aiz­vēra durvis. Tās nekavējoties tika aizzīmogotas.

Viņam pie auss ierunājās sīka balstiņa. Tas nu gan bija draudīgi, tā teica.