Samarkandas amulets

Bartimajs 43

Cik tipiska rīcība šim zēnam! Varētu domāt, ka, paveicis pašu svarīgāko darbu savā sīkajā dzīvītē, viņš noslīgs zemē nogurumā un atvieglojumā. Bet nē! Šī bija saimnieka lielā iespēja, un viņš to izmantoja tik teatrāli, cik vien varēja. Visu acis bija pievēr­stas viņam, un zēns aizklumzāja pāri visai zālei kā ievainots putns tieši pie varenākā cilvēka valstī. Ko viņš gatavojās darīt? Neviens nezināja; neviens neuzdrošinājās minēt (es redzēju, kā premjerministrs saraujas, kad Netenjels pastiepa roku). Un tad, šīs mazās šarādes pašā kāpinājuma punktā, viss atrisinājās: leģendārais Samarkandas amulets pacelts augstu gaisā, lai visi to varētu redzēt, tika pasniegts atpakaļ valdības galvam. Puika pat atcerējās pieklājīgi palocīt galvu.

Sensācija!

Kāda izrāde, vai ne? Patiesībā pat vairāk nekā viņa prasme piemuļķot džinu, šī instinktīvā dižošanās pūļa priekšā liecināja, ka šim burvim lemti lieli panākumi. [113] [1] Ja burvji liek lietā teatrālus efektus, lai apmulsinātu parastos cilvēkus, tās pašas tehnikas viņi izmanto ari, lai ietekmētu cits citu. Šāda rīcība katrā ziņā bija panākusi vēlamo efektu: vienā mirklī zēns atradās apbrīnotāju ielenkumā.

Visā šajā pūlī nepamanīts es pārvērtos par mazu velnēnu, kas visu laiku (tiklīdz viss bars pavirzījās malā) pazemīgi uzturē­jās saimnieka tuvumā. Nevēlējos, lai klātesošie pamana manas patiesās spējas. Kāds varētu tās saistīt ar trakulīgo džinu, kas pirms neilga laiciņa bija izbēdzis no valdības cietuma.

Netenjela plecs bija ideāls skatpunkts, no kura novērot turp­māko notikumu attīstību, jo nākamās pāris stundas zēns bija visu uzmanības degpunktā. Kur vien gāja premjerministrs un viņa svarīgākie kolēģi, tur gāja arī mans saimnieks, atbildēdams uz jautājumiem un piestūķēdams pilnu muti ar konfektēm, ko viņam pienesa sīkāki ierēdņi.

Kad visi klātesošie bija saskaitīti un izveidots pazudušo saraksts, atklājās, ka trūkst četru ministru (par laimi, ne no sva­rīgākajiem posteņiem) un vienas sekretāres. [114] [1] Amanda Katkarta, Saimons Siržulauzējs un seši kalpotāji arī bija pazuduši Ramutras rīklē, bet šajos apstākļos tie netika uzskatīti par ievē­rojamiem zaudējumiem. Vairākus burvjus bija skārušas nozīmīgas sejas vai ķermeņa izmaiņas, vai viņiem bija sagādātas citas neērtības.

Vispārējais atvieglojums drīz vien pārvērtās naidā. Kad Ramutra bija prom, burvji atkal varēja sūtīt savus vergus pret maģiskajām barjerām uz durvīm un sienām un ātri tika ārā no zāles. Viņi aši pārmeklēja visu Hedlhemas muižu, bet, izņemot vairākus kalpus, mirušā vecā vīra ķermeni augšstāvā un niknu, vannasistabā ieslēgtu puišeli, nevienu citu neatrada. Nebija nekāds brīnums, ka bija nozudis zivij līdzīgais Rufuss Laims, tāpat netika atrasts arī garais melnbārdis, kas bija stāvējis pie vārtiem. Tie abi bija kā ūdenī iekrituši.

Netenjels aizveda izmeklētājus arī uz virtuvi, kur viņi atrada dažus pavāru palīgus trīcam pieliekamajā kambarī. Viņi pastās­tīja, ka apmēram pirms pusstundas [115] [1] T.i., tieši tajā brīdī, kad gāja bojā Siržulauzējs. šefpavārs briesmīgi ieklie­dzies, izplūdis kā zils dūmu mākonis, pirms tam pieņemdams milzīgus apmērus, un pazudis, atstādams aiz sevis sēra smaku.

Pēc rūpīgas izpētes kamīna sienā tika atrasts iecirsts gaļas nazis, kas bija pēdējā zīme no Fakvarla jūga. [116] [1] Un tā atkal mūsu ceļi bija krustojušies bez tiešas sadursmes. Patie­šām žēl; man tā gribējās Fakvarlu kārtīgi samizot. Man tikai tam nekad nepietika laika.Tā kā galvenie sazvērnieki bija miruši vai pazuduši, burvji sāka iztaujāt muižas kalpotājus. Tomēr izrādījās, ka tie par sazvērestību neko nebija zinājuši. Viņi ziņoja, ka pēdējo nedēļu laikā Saimons Siržulauzējs vadījis vērienīgu zāles pārbūvi, ilgu laiku aizliedzot tur kādam spert kāju. Neredzami strādnieki, kurus pavadīja dīvainas gaismas un skaņas, bija uzbūvējuši stikla grīdu un ielikuši jauno paklāju, [117] [1] Un, protams, arī slepeno mehānismu istabā zem glūdas, kas aizvilka prom paklāju un barjeras priekšā logiem. Dažas foliotu sugas ir ļoti talantī­gas celtniecībā; es strādāju ar tādiem, kad mēs cēlām Prāgas sienas. Viņi ir labi strādnieki, tikai ar nosacījumu, ka viņi nedzird baznīcas zvanus, tādā gadījumā tie nomet darbarīkus un sabirst pelnos. Tāpēc festivālu dienās bija tik grūti strādāt man bija jānolīgst bariņš velnēnu ar slotām un liekšķerēm, kas aizslaucīja prom pelnu kaudzītes. un tos visus esot uzraudzījis labi ģērbts vīrs ar apaļu seju un iesarkanu bārdu.

Tas bija kaut kas jauns. Mans saimnieks dedzīgi ziņoja, ka redzējis, kā šāds cilvēks rīta agrumā pamet muižu, un tūlīt pat tika izsūtīti ziņneši ar viņa aprakstu, lai brīdinātu policiju Lon­donā un blakus apgabalos.

Kad viss iespējamais bija izdarīts, Devro un augstākie minis­tri atspirdzinājās ar šampanieti, auksto gaļu un augļiem un vēl­reiz kārtīgi noklausījās mana saimnieka stāstītajā. Un kas tas bija par stāstu! Ar kādu degsmi viņš stāstīja! Pat es ar savu ilgo pieredzi cilvēku divkosībā biju pārsteigts par tiem meliem, ko zēns cēla priekšā ministriem. Atklāti sakot, Netenjelam bija šis tas slēpjams: piemēram, tas, kā viņš pats bija nozadzis amuletu, un mana nelielā saķeršanās ar Solto Pinnu. Bet daudzi no šiem meliem bija pilnībā nevajadzīgi. Bet man vajadzēja vien mierīgi sēdēt uz viņa pleca un klausīties, kā es vairākkārt tiku nodēvēts par "mazu velnēnu" (piecas reizes), "foliotu" (divreiz) un pat (vienreiz) par "homunkulu". [118] [1] Homunkuls: mazs cilvēciņš, ko ir izveidojis burvis un iesprostojis pudelē kā mākslas retumu. Dažiem no homunkuliem piemīt pareģu spējas, lai gan ir svarīgi vienmēr darīt tieši pretējo tam, ko viņi iesaka, jo homunkuli ir ļaunprātīgi un vēl saviem radītājiem nelaimi. Kā jums šķiet, vai tas nav aiz­vainojoši?

Bet tas vēl nebija nekas. Viņš stāstīja (ar platām, bēdu pilnām acīm), ka viņa mīļais meistars Artūrs Krūmložņa jau sen bija turējis aizdomās Saimonu Siržulauzēju, bet nekad nav bijuši pierādījumi viņa ļaundarībām. Līdz tai nelaimīgajai dienai, kad Krūmložņa nejauši uzzinājis, ka pie Siržulauzēja atrodas Samarkandas amulets. Pirms viņš paspējis par to paziņot varas iestādēm, Siržulauzējs un viņa džins ielauzies mājā, lai viņus visus nogalinātu. Krūmložņa kopā ar Džonu Mandrāku, savu uzticamo audzēkni, izveidojuši stipru aizsardzību, un darbībā iesaistīta pat Martas kundze, kura varonīgi centusies aizturēt Siržulauzēju saviem spēkiem. Bet tas viss izrādījies velti. Krūmložņas kungs un kundze tika nogalināti, un Netenjels bēdzis, glābjot savu dzīvību, un viņam palīdzējis tikai mazs velnēns. To visu stāstot, zēnam acīs bija asaras; izskatījās, ka viņš pats tic šīm muļķībām.

Turpmāk viņa meli pieņēma vēl lielākus apmērus. Nekādi nevarēdams pierādīt Siržulauzēja vainu, Netenjels bija devies uz Hedlhemas muižu, cerēdams kaut kā novērst viņa ieplānoto noziegumu. Un tagad viņš bija laimīgs, ka izdevies izglābt valsts vadītāju dzīvības, utt., utt.; goda vārds, te pat velnēnam bija jāraud!

Bet viņi uzķērās. Neapšaubīja nevienu puikas vārdu. Šis vēl kaut ko uzkoda, iedzēra šampanieti un devās prom ministrijas limuzīnā, atpakaļ uz Londonu un gatavs turpmākai iztaujāša­nai.

Protams, arī es devos viņam līdzi. Negatavojos izlaist saim­nieku no redzesloka, jo viņam bija jāizpilda solījums.