Samarkandas amulets

Netenjels 37

Nolicis olu grozu uz tuvākā virtuves galda, Netenjels aplaida acis apkārt, meklēdams savu noskatīto upuri. Šeit apgrozījās tik daudz cilvēku, ka viņš sākumā nepamanīja mazo zēnu tumši zilajā uniformā, un nobijās, ka viņš varētu būt jau aizgājis. Bet tad Netenjels ieraudzīja puisēnu aiz muguras liela auguma konditorei. Viņš turēja rokās divstāvu sudraba paplāti ar kanapē maizītēm.

Skaidrs, ka knauķis gatavojās nest paplāti uz māju. Un Netenjels bija izlēmis pagadīties viņam ceļā.

Jaunais burvis riņķoja pa virtuvi, izlikdamies, ka iztukšo gro­zus, un tāpat vien vilkdams laiku, un kļuva arvien nepacietī­gāks, redzēdams, ka puika zilajā uniformā neiedomājami lēni un apdomīgi rindo uz šķīvjiem krējuma, siera un garneļu maizītes.

Uz Netenjela pleca nolaidās kaut kas ciets un smags. Viņš pagriezās.

Zēna priekšā stāvēja šefpavārs, piesarcis un sakarsis no kamīna liesmām. Uz viņu nolūkojās divas spoži melnas acis. Vīrietis apaļīgajā rokā turēja lielu gaļas nazi, un tieši ar tā neaso malu viņš bija pieskāries Netenjela plecam.

Ko tu dari manā virtuvē? šefpavārs ļoti laipnā balsī vai­cāja.

Nevienā no plāniem, kas Netenjelam bija saskatāmi, nekas neliecināja, ka šis resnis nebūtu parasts cilvēks. Tomēr viņš

paturēja prātā Bartimaja brīdinājumu un nemēģināja riskēt. Tikai savācu pāris no sava tēva groziem, viņš pieklājīgi atbil­dēja. Nav jau daudz, jūs redzat. Man žēl, ja jūs iztraucēju.

Šefpavārs norādīja ar gaļas nazi uz durvīm. Pazūdi!

- Jā, ser. Es jau eju. Bet, izgājis pa durvīm, Netenjels pie­spiedās pie sienas un gaidīja. Tikko kāds nāca ārā no virtuves, viņš noliecās un izlikās, ka sien kurpi. Tas kaitināja, turklāt visu laiku bija jābaidās, vai neparādīsies šefpavārs, bet citādi Netenjels juta savādu pacilātību. Pēc pirmā šoka, kad viņš pie vārtiem bija ieraudzījis bārdaino algotni, bailes bija noplakušas, un tās bija nomainījusi vēl neiepazīta sajūsma par to, ka viņš var rīkoties. Lai kas arī notiktu, vairs nebūs nekādas bezpalīdzī­gas stāvēšanas malā, kamēr viņa ienaidnieki nesodīti darbojās. Tagad viņš kontrolēs visus notikumus. Viņš bija saviem ienaid­niekiem uz pēdām. Un viņš soli pa solim tiem tuvojās.

Atskanēja mazi, tipinoši solīši. Pa virtuves durvīm iznāca zēns zilajā uniformā, balansēdams uz galvas divstāvu paplāti, uz kuras atradās divi šķīvji ar kanapē maizītēm. Pieturot to ar vienu roku, sīkais pagriezās pa labi uz gaiteni. Netenjels nostā­jās viņam blakus.

- Sveiks! Viņš runāja ļoti draudzīgi, pie viena noskatīdams uzrunāto no galvas līdz kājām. Tieši īstais lielums.

Puisēns pievērsās Netenjelam. Tu kaut ko vēlējies?

- Jā. Vai te kaut kur ir tualete? Esmu nobraucis garu ceļu, un… nūjā, tu jau saproti.

Sarunas biedrs apstājās pie platām kāpnēm un norādīja uz blakus gaiteni. Tur.

- Vai tu nevarētu mani aizvest? Baidos, ka atvēršu neparei­zās durvis.

- Es jau tā kavējos…

- Nu lūdzu!

Kaut ko norūcis, knēvelis pagriezās un aizveda Netenjelu pa blakus gaiteni, iedams tik ātri, ka paplāte uz galvas sāka drebēt. Viņš apstājās, sakārtoja paplāti un devās tālāk. Netenjels sekoja tam pa pēdām, apstādamies, tikai lai izņemtu no augšējā groza smagu miklas rulli, ko bija nočiepis virtuvē. Zeperis apstājas pie ceturtajām durvīm.

- Šeit.

-Vai šīs patiešām ir īstās? Es negribētu kādam uzskriet virsū.

- Kad es tev saku. Skaties! Un puika ar kāju atspēra durvis vaļā. Netenjels atvēzēja mīklas rulli. Zēns un sudraba paplāte ar šķīvjiem nogāzās uz grīdas ar tādu troksni, it kā atskanētu šāviens, un visapkārt izbira krējuma, siera un garneļu kanapē maizītes. Netenjels uzmanīgi iegāja vannasistabā, aizvēra dur­vis un aizslēdza tās.

Upuris bija atslēdzies, tāpēc nevarēja pretoties, kad Neten­jels paņēma viņa drēbes. Lielākas grūtības sagādāja savākt kanapē, kas bija izkaisītas un izsmērētas pa visu telpu. Siers bija gana mīksts, un to diezgan labi varēja uzlikt atpakaļ uz biskvīta pamata, bet atrast garneles ne vienmēr izdevās.

Kad Netenjels bija sakārtojis maizītes atpakaļ uz paplātes, cik labi vien spēja, viņš saplēsa savu zaļo kreklu strēmelēs un aizsēja zēnam muti, kā arī sasēja pašu. Tad viņš ievilka puiku vienā no dušas kabīnēm, aizbultēja durvis no iekšpuses un izkāpa ārā pa augšu, balansēdams uz ūdenstvertnes.

Paslēpis visus lietišķos pierādījumus, Netenjels iemeta ska­tienu spogulī, nogludināja savu uniformu, uzlika uz galvas paplāti un devās ārā. Nospriedis, ka kalpotāju galā neko vērtīgu neatradīs, viņš mainīja virzienu un devās augšup pa kāpnēm.

Dažādi kalpotāji steidzās augšup un lejup, nesot paplātes un skalu grozus ar pudelēm, bet neviens viņu neuzrunāja.

Kāpņu galā bija durvis uz zāli, kuru izgaismoja rinda aug­stu arkveida logu. Uz marmora grīdas gulēja grezni paklāji no Persijas un Tālajiem Austrumiem. Pie balti nomazgātajām sie­nām īpašās nišās bija izvietoti pagātnes dižo vadoņu alabastra krūšutēli. Tas viss kopā pat blāvajā ziemas gaismā radīja neaiz­mirstami spožu iespaidu.

Netenjels devās uz priekšu pa zāli, turēdams acis plati vaļā.

Priekšā viņš dzirdēja skaļas balsis; tur cilvēki sasveicinājās. Viņš nolēma, ka prātīgāk būtu no viņiem izvairīties. Atvērtajās sānu durvīs pazibēja grāmatplaukti. Zēns devās turp…

…un attapās skaistā, apaļā bibliotēkā, kas bija veidota divos stāvos un noslēdzās ar stikla kupolu jumtā. Augšup vijās spirāl­veida kāpnes, kas veda uz metāla terasi bibliotēkas otrajā stāvā augstu virs Netenjela galvas. Vienā pusē plašas stikla durvis ar logiem virs tām atklāja skatienam zālienu un attālu gleznainu ezeru. Sienas klāja grāmatplaukti, kas bija pilni ar grāmatām: lielas, dārgas un senas, savāktas no daudzām pilsētām visā pasaulē. Netenjela sirds aiz brīnumiem salēcās. Kādu dienu arī viņam piederēs tāda bibliotēka…

- Ko tad tu šeit meklē? Viens no grāmatplauktiem bija pavēries, atklājot aiz tā paslēptās durvis. Uz sliekšņa, pieri saraukusi, stāvēja jauna, tumšmataina sieviete. Nezin kāpēc Netenjelam viņa atgādināja Lutiēnas jaunkundzi. Zēns atvēra muti, lai kaut ko teiktu, bet skaņas nenāca pār lūpām.

Dāma panāca uz priekšu. Viņai mugurā bija eleganta kleita, uz slaidā kakla vizēja dārgakmeņu kaklarota. Netenjels sako­poja domas. Mmm… vai jūs nevēlētos maizīti?

- Kas tu tāds esi? Es tevi agrāk neesmu redzējusi. Viņas balss bija cieta kā krams.

Netenjels izmisīgi lauzīja galvu. Es esmu Džons Skvalls, cienītā. Šorīt palīdzēju savam tēvam atvest pārtikas produktus. Bet atklājās, ka viens no izsūtāmajiem zēniem saslimis, tāpēc mani palūdza, lai stājos viņa vietā. Viņi negribēja, lai jums tik svarīgā dienā trūktu kalpu. Liekas, ka es, nepazīdams šo ēku, būšu nepareizi nogriezies…

- Tas nekas. Viņa joprojām nebija sevišķi laipna; samiegusi acis, sieviete pārskatīja paplāti. Paskaties, kā šis ēdiens izska­tās! Kā tu uzdrīksties kaut ko tādu atnest…

- Amanda! Viņai pa pēdām bibliotēkā ienāca jauns vīrie­tis. Tad, lūk, kur tu esi… Ak, paldies Dievam, ēdiens! Palaid mani! Viņš pavirzījās kundzei garām un paķēra trīs vai četras no briesmīgākajām kanapē maizītēm no Netenjela šķīvja.

- Tās man izglābs dzīvību! Es esmu tā izbadējies, braucot šurp no Londonas. Mmm, uz šīs ir arī garneles. Ienācējs aiz­gūtnēm gremoja. Interesants pildījums. Ļoti svaigs. Saki man, Amanda… vai tā ir taisnība par tevi un Siržulauzēju? Visi runā, ka…

Amanda Katkarta smalki iesmējās, bet tad aprauti pamāja ar roku Netenjela virzienā. Tu pazūdi no šejienes un pasniedz maizītes pie parādes durvīm! Un nākamās sagatavo labāk!

- Klausos, cienītā. Netenjels viegli palocījās, kā bija redzējis darām kalpus Parlamenta ēkā, un devās ārā pa durvīm.

Zēns bija izglābies tikai par mata tiesu, un viņa sirds sitās neprātīgi strauji, bet pamazām nomierinājās. Vainas apziņa, kas viņu bija vajājusi kopš ugunsgrēka, tagad bija apsīkusi un pārvērtusies aukstā apņēmībā. Martas kundze bija gājusi bojā tāpēc, ka viņš bija nozadzis amuletu. Viņa bija mirusi, bet Netenjels izdzīvojis. Tad lai tā arī būtu! Tagad pienākusi viņa kārta iznīcināt Siržulauzēju. Zēns zināja: pastāv liela varbū­tība, ka viņš šodien neizdzīvos. Bet tas viņu neuztrauca. Ienaid­niekam bija lielākas priekšrocības, bet tā jau tam jābūt. Viņam izdosies, vai arī viņš mirs, mēģinādams to izdarīt.

Zēnu pārņēma sajūta, ka viņš rīkojas kā varonis. Šāda viegla un vienkārša nostāja palīdzēja tikt galā ar visu to sajukumu, kas pēdējo dienu laikā bija valdījis viņa galvā.

Netenjels ieklausījās un sekoja kņadai, kas nāca no priekš­nama. Viesi ieradās bariem vien; marmora kolonnas atbal­soja viņu čalošanu. Ministri nāca iekšā pa atvērtajām durvīm, novilkdami cimdus un atritinādami garās zīda šalles, un no viņu elpas vēsajā priekšnamā vēlās garaiņi. Vīriešiem mugurā bija smokingi, sievietēm elegantas kleitas. Kalpotāji stāvēja gar sienām, saņemdami mēteļus un piedāvādami šampanieti. Zēns brīdi pastāvēja un tad ienira pūlī, augstu pacēlis paplāti.

- Ser, kundze, vai jūs nevēlētos…

- Siera un garneļu uzkodas, cienītā…

- Vai jums labpatiktu…

Viltus apkalpotājs riņķoja pa priekšnamu, spraukdamies starp izstieptajām rokām, kas uzklupa viņa maizīšu šķīvim kā kaiju bars. Neviens Netenjelu neuzrunāja un pat nelikās redzam: pāris reižu viņam kāds trāpīja pa galvu, akli stiepjoties pēc maizītes vai paceļot roku pie mutes. Pāris sekundēs augšē­jais šķīvis bija tukšs, un uz apakšējā atradās tikai pāris kumosu ēdiena. Zēns izmuka no pūļa gluži bez elpas un ar sašķiebušos apkakli.

Viņam blakus stāvēja garš, sērīga izskata vīrs, kas pildīja glā­zes. Gluži kā dzīvnieki, vai ne? viņš norūca bārdā. Nolā­dētie burvji!

- Jā. Netenjels nemaz neklausījās. Viņš vēroja ministru pulku, un lēcas ļāva viņam saskatīt visu, kas notika zālē. Gan­drīz visiem vīriešiem un sievietēm līdzi bija pa velnēnam, kas uzturējās viņiem blakus. Kamēr saimnieki smaidot saviesīgi pļā­pāja, runādami cits caur citu un izrādīdami savus dārgakmeņus, arī viņu velnēni negarlaikojās. Katrs no tiem ieņēma interesan­tāko pozu, uzposās un plātījās, kā vien mācēdams, un bieži vien mēģināja pārsteigt savus sāncenšus, slepeni piebikstot tiem ar dzeloņaino asti. Daži velnēni mainīja krāsu, izmantodami visu varavīksnes gammu un beigās kļūdami spilgti sarkani vai koši dzelteni. Citi uzjautrinājās, šķobīdami ģīmjus un atdarinādami sava saimnieka sāncenša žestus un vaibstus. Ja arī burvji to pamanīja, tad viņiem lieliski izdevās izlikties, ka neko neredz. Bet visa šī jezga ar viesu neīstajiem smaidiem un velnēnu ķēmo­šanos lika Netenjela galvai griezties.

- Vai tu pasniedz tās garneles vai arī esi izvedis pastaigā?

Viņu uzrunāja kāda sieviete ar drūmu skatienu. Viņa bija

vienlīdz apaļa ap gurniem un vidukli, un aiz viņas lidinājās vēl resnāks velnēns. Un dāmai pie sāniem… Netenjela sirds palēcās. Viņš pazina šīs ūdeņainās acis, zivij līdzīgo seju. Laima kungs, Siržulauzēja biedrs, un viņam aiz auss slapstījās pats mazākais un neveiklākais velnēns, kādu Netenjels jebkad bija redzējis. Zēna sejā tomēr nebija lasāms nekas, kad viņš nolieca galvu un piedāvāja uzkodas. Atvainojiet, cienītā kundze.

Nepazīstamā paņēma divas maizītes un Laims vienu. Netenjels padevīgi lūkojās grīdā, bet juta, ka vīrietis viņu vēro.

- Vai es tevi jau agrāk neesmu kaut kur redzējis? viņš vai­cāja.

Sieviete parāva pavadoni aiz piedurknes. Nāc, Rufus! Kāpēc tu vērsies pie vienkārša sulaiņa, ja te ir tik daudz patiešām inte­resantu cilvēku, ar ko parunāt? Skaties tur nāk Amanda!

Burvis paraustīja plecus un ļāvās, lai viņu aizvelk tālāk. Nemierīgi nolūkodamies kompānijai pakaļ, Netenjels pama­nīja, ka Rufusa Laima velnēns joprojām blenž uz viņu, galvu pagriezis par deviņdesmit grādiem, bet tad viņi jau bija pazu­duši pūlī.

Kalpotājs blakus to nepamanīja, jo velnēnus nevarēja sare­dzēt. Šo darbiņu tu esi pabeidzis, viņš teica. Tagad paņem paplāti ar dzērieniem un aiznes viesiem. Viņi ir izslāpuši kā kamieļi. Tikai ar vēl sliktākām manierēm.

Daži viesi devās prom no priekšnama uz iekšējo galeriju, un Netenjelam tagad bija iemesls viņiem sekot. Viņam vajadzēja tikt prom no pūļa, lai apskatītu pārējo mājas daļu. Līdz šim viņš nebija manījis ne Siržulauzēju, ne amuletu, ne jebkādas iespējamas lamatas. Bet nekas nevarēja sākties, iekams nebija ieradies premjerministrs.

Gaitenī mazas ļaužu grupiņas vidū stāvēja sieviete no biblio­tēkas un enerģiski runāja. Netenjels uzturējās netālu, ļaudams garāmejošajiem viesiem apmainīt tukšās glāzes pret pilnajām.

-… jūs to varēsiet apskatīt pēc pāris minūtēm, sieviete teica. Tas ir pats burvīgākais, ko es jebkad esmu redzējusi. Saimons to lika atvest no Persijas īpaši šim vakaram.

- Viņš pret tevi ļoti labi izturas, sausi konstatēja kāds vīrs, malkodams savu dzērienu.

Amanda Katkarta nosarka. Tā nudien ir, viņa attrauca. Viņš tiešām ir ļoti labs pret mani. Bet paklājs tas ir kaut kas vienreizējs! Esmu pārliecināta, ka tas tūlīt kļūs par modes lietu. Ņemiet vērā, ka to nebija viegli uzstādīt, viņa vīri strādāja visu nedēļu. Arī es pati pirmoreiz redzēju šo istabu tikai šorīt. Saimons teica, ka man aizrausies elpa, un tā patiešām arī notika.

- Premjerministrs ieradies, kāds ieteicās. Sajūsmā izsau­kušies, viesi metās uz parādes durvju pusi, Amandai Katkartai skrienot visiem pa priekšu. Netenjels rīkojās tāpat kā pārē­jie kalpotāji un nekustīgi nostājās blakus tuvākajai kolonnai, gatavs pakalpot, ja vien viņam to lūgtu.

Pa parādes durvīm smaidīdams ienāca Ruperts Devro, vienā rokā saņēmis abus cimdus. Uz visa pārējā pūļa fona viņš izcēlās ne tikai ar eleganto apģērbu un personisko šarmu (kas bija tik­pat efektīgs, kā Netenjels atminējās no iepriekšējās reizes), bet arī ar saviem pavadoņiem: četriem pelēkos uzvalkos tērptiem miesassargiem un lempīgu, divus metrus garu ifrītu ar melni zaļu ādu. Ifrīts stāvēja tieši aiz sava saimnieka, drūmi raudzī­damies apkārt ar savām sarkanajām acīm.

Velnēni bailēs nodrebēja. Viesi cieņā nolieca galvas.

Netenjels nojauta, ka premjerministrs uzkrītoši un ārišķīgi demonstrē savu varu ministriem, no kuriem vismaz daži kāroja pēc viņa amata. Bet tas bija pietiekami vērienīgi, lai atstātu iespaidu uz Netenjelu. Kā gan Siržulauzējs cerēja uzveikt kaut ko tik spēcīgu kā šis ifrīts? Jau pati doma par ko tādu bija neprāts.

Bet te jau bija arī pats Siržulauzējs, kas steidzās šurp pa gai­teni, lai sveiktu augsto amatpersonu. Netenjela seja palika bez­kaislīga, bet iekšēji viņš trīcēja naidā.

- Sveicināts, Rupert! Abi sarokojās. Siržulauzējs šķietami neievēroja ifrītu stāvam turpat viņam aiz pleca. Viņš pagriezās pret viesiem. Dāmas un kungi! Tā kā mūsu mīļais premjermi­nistrs ir ieradies, mēs varam oficiāli atklāt konferenci. Lēdijas Amandas vārdā sveicu jūs Hedlhemas muižā. Lūdzu, jūtieties kā mājās! Viņš palūkojās Netenjela virzienā. Zēns parāvās dzi­ļāk kolonnas ēnā. Siržulauzēja skatiens aizslīdēja tālāk. Pēc pavisam īsa brīža mēs dzirdēsim pirmās runas Lielajā salonā, kuru lēdija Amanda atjaunojusi īpaši šim pasākumam. Bet pa to laiku aicinu jūs doties uz piebūvi, kur tiks pasniegti atspir­dzinājumi.

Viņš pamāja ar roku minētās piebūves virzienā. Viesi sāka lēnām kustēties.

Siržulauzējs pieliecās tuvāk Devro. Slēpdamies aiz kolonnas, Netenjels izdzirdēja viņa vārdus: Man vēl jāveic daži priekš­darbi savai ievadrunai, ser. Lūdzu, atvainojiet mani. Būšu atpa­kaļ pēc pāris minūtēm.

Protams, protams, Siržulauzēj. Nesteidzieties.

Devro kopā ar saviem pavadoņiem pameta zāli, ifrītam mir­dzot viņiem aiz muguras. Siržulauzējs kādu bridi vēroja vie­sus un tad viens pats devās pretējā virzienā. Netenjels palika priekšnamā, izlikdamies, ka savāc uz mēbelēm un marmora pje­destāliem atstātās tukšās dzērienu glāzes. Un tad, kad pēdējais kalpotājs bija aizgājis, viņš klusi nolika paplāti uz galda un gluži kā spoks tumšā naktī aizlavījās Siržulauzējam pa pēdām.