Samarkandas amulets

Netenjels

Cik apbrīnojams ir šis Samarkandas amulets! Vai nu no bailēm, vai no cietsirdīga prieka par savu varu Siržulauzējs turpināja savu vienpusējo sarunu ar Netenjelu pat tad, kad Ramutra jau nežēlīgi soļoja viņu virzienā. Likās, ka viņš vien­kārši nespēj apklust. Zēns lēnām kāpās atpakaļ, bezcerīgi apzi­nādamies, ka neko nespēj darīt.

Kā tu redzi, Ramutra izšķīdina elementus, burvis turpi­nāja. Kad viņš tuvojas, elementi sadumpojas. Un tas izjauc visu kārtību, uz kuras balstās maģija. Tu nevari izdarīt neko tādu, kas var to apturēt: katrs maģisks mēģinājums lemts neveik­smei tu nevari neko nodarīt man, tu nevari izbēgt. Ramutra tevi pieveiks. Bet amuletā ietverts Ramutras spēkam vienlīdz stiprs, bet pretējs spēks, tāpēc es esmu drošībā. Dēmons pat varētu mani pacelt pie mutes, dvesdams virsū visu haosa elpu, un es neko nejustu.

Briesmīgais milzenis jau bija nogājis pusceļu līdz Netenjelam un tagad pielika soli. Viena no viņa milzīgajām, caurspīdīgajām rokām bija pastiepta uz priekšu. Iespējams, ka tas kāroja viņu nogaršot.

- Mans mīļais meistars man ieteica šo plānu, Siržulauzējs teica. Un, kā vienmēr, tas bija iedvesmojošs. Viņš noteikti paš­laik mūs vēro…

- Vai tu domā Sīleru? Pat uz nāves robežas Netenjels nespēja apvaldīt mežonīgu gandarījumu. Šaubos gan. Viņš guļ augšstāvā beigts.

Viņa ienaidnieka nosvērtība pirmo reizi sašķobījās. Smaids pagaisa.

- Tieši tā, zēns teica. Es neaizbēgu tāpat vien. Es viņu nogalināju.

Burvis iesmējās. Nemelo man, bērns…

Siržulauzējam aiz muguras atskanēja sievietes balss tā bija žēlabaina un maiga. Saimon!

Burvis atskatījās. Tur stāvēja Amanda Katkarta, viņas vakartērps bija saplēsts un notraipīts, mati sajaukti un tagad sarkanīgā tonī. Dāma grīļojās uz sava drauga pusi izstieptām rokām, un viņas sejā atspoguļojās izbrīns un šausmas. Ak, Saimon, viņa dvesa. Ko tu esi izdarījis?

Siržulauzējs nobālēja un pagriezās pret sievieti. Atkāpies! viņš uzsauca. Balsī ieskanējās panika. Pazūdi!

Amandas acīs sariesās asaras. Kā tu tā varēji, Saimon? Vai arī man būs jāmirst?

Viņa tuvojās. Burvis neapmierināts pacēla rokas, lai drau­dzeni atvairītu. Amanda… m-man ļoti žēl. Bet… tā tam jābūt.

- Nē, Saimon, tu man apsolīji tik daudz…

Netenjels lavījās tuvāk.

Siržulauzēja apjukums pārvērtās dusmās. Pazūdi, sieviete, vai arī es pasaukšu dēmonu, lai tas sarausta tevi gabalos! Paska­ties tas jau ir gandrīz tev klāt! Amanda Katkarta nepakustē­jās. Likās, ka viņa zaudējusi koncentrēšanās spējas.

- Kā tu varēji man kaut ko tādu nodarīt, Saimon? Pēc visa, ko tu man biji teicis. Tev nav godaprāta.

Netenjels paspēra vēl vienu trīcošu soli. Ramutras apveidi jau slējās viņam pāri.

- Amanda, es tevi brīdinu…

Zēns lēca uz priekšu un grāba. Pirksti pieskārās Siržulauzēja sprandai un tad saslēdzās ap kaut ko aukstu, cietu un lokanu. Tā bija amuleta ķēde. Viņš parāva to ar visu spēku. Burvja galva paliecās viņa virzienā, tad kāds no ķēdītes posmiem pārtrūka un tā palika Netenjelam rokā.

Siržulauzējs mežonīgi iekliedzās.

Netenjels novēlās viņam no muguras un nokrita uz grīdas, ķēdītes posmiem iesitoties sejā. Viņš to sagrāba ar abām rokām, satverot mazo, ovālo priekšmetu, kas atradās ķēdītes vidū. Un, tiklīdz tā bija izdarījis, zēns jutās tā, it kā no viņa pleciem būtu noņemts liels smagums, it kā nežēlīgais dēmona skatiens būtu pievērsts kam citam.

Siržulauzējs bija atguvies no pirmā šoka un jau grasījās mes­ties virsū Netenjelam, kad viņam ap kaklu apvijās divas slai­das rokas. Pagaidi, Saimon, vai tiešām tu gribi nodarīt pāri nabaga jaukajam zēnam?

- Tu esi neprātīga, Amanda! Laid mani vaļā! Amulets… man jādabū… Beidzot burvim uz mirkli izdevās izrauties no sievie­tes tvēriena, un tad viņš ar šausmām pamanīja virs sevis tornim līdzīgo džinu. Siržulauzēja kājas saļodzījās. Tagad Ramutra jau bija pavisam tuvu viņiem visiem trim: cilvēku drēbes plandījās viņa klātbūtnes varenībā, un mati tika sajaukti un pūsti sejā. Gaiss ap viņiem drebēja, it kā būtu pilns ar elektrību.

Siržulauzējs parāvās atpakaļ un gandrīz pakrita. Ramutra! Es tev pavēlu ņem zēnu! Viņš ir nozadzis amuletu! Tas viņu patiesi neaizsargā. Viņa balsī neskanēja nekāda pārliecība. Pret viņu pastiepās lielā, caurspīdīgā roka. Burvis dubultoja savus pūliņus. Labi, aizmirsti par zēnu ņem sievieti! Vispirms sievieti!

Uz brīdi roka apstājās. Siržulauzējs ar lielām pūlēm izrāvās no Amandas tvēriena. Jā! Redzi? Te viņa ir! Ņem viņu pirmo!

Un tad telpā atbalsojās no visurienes un vienlaikus no neku­rienes nākoša balss, kas skanēja tā, it kā liels cilvēku pulks runātu unisonā. ES NEREDZU NEVIENU SEVIETI. TIKAI SMĪNOŠU DŽINU.

Siržulauzēja seja sastinga; viņš pagriezās pret Amandu Katkartu, kas visu laiku bija viņā lūkojusies ar izmisīgu lūgumu acīs. Kamēr burvis tā lūkojās, sievietes forma lēni mainījās. Pāri viņas sejai no vienas auss līdz otrai izstiepās plats smaids. Tad pēkšņi viena no būtnes rokām strauji pastiepās uz priekšu, izrāva Izsaukšanas ragu no Siržulauzēja vājinātā tvēriena un sagrāba to sev. Un tad Amanda Katkarta bija pazudusi, un viņas vietā parādījies mērkaķēns, kas karājās gaisā, apmetis asti ap kādu rotājumu pāris metru tālāk. Tas jautri māja ar Izsaukša­nas ragu šausmu pārņemtajam burvim.

- Vai tu neiebilsti, ja es to paņemu? tas sauca. Tur, uz kurieni tu dodies, tas tev nebūs vajadzīgs.

Likās, ka no burvja zudis viss spēks; viņa āda nedzīvi noka­rājās uz kauliem. Siržulauzēja pleci saguma, viņš paspēra soli Netenjela virzienā, it kā mēģinādams atgūt amuletu… Tad viņa virzienā pastiepās liela roka un satvēra viņu, un Siržulauzējs tika pacelts gaisā. Augstu, augstu, vēl augstāk, viņa ķermenim izliecoties un mainoties. Ramutra nolieca galvu viņam pretī. Varēja redzēt, ka atveras kaut kas mutei līdzīgs.

Un pēc brīža Saimons Siržulauzējs jau bija pazudis.

Dēmons apstājās, lai palūkotos pēc ķiķinošā mērkaķēna, bet tas jau bija izgaisis. Nelikdamies ne zinis par Netenjelu, kas jo­projām gulēja uz grīdas, tas pagriezās pret burvjiem, kuri pul­cējās otrā zāles galā.

Netenjelam pie auss ierunājās pazīstama balss.

- Divi pagalam, vēl trešais atlicis, tā teica.