Samarkandas amulets

Netenjels 8

Artūrs Krūmložņa bija vidējā līmeņa burvis, kas strādāja Iekšlietu ministrijā, noslēgts vīrs ar kašķīgu dabu, kas savas dienas vadīja kopā ar sievu Martu karaļa Džordža laika stila mājā Haigeitā.

Krūmložņas kungam nekad nebija bijis neviena mācekļa, un viņš tādu nemaz nevēlējās. Viņam patika strādāt vienam. Bet viņš zināja, ka agrāk vai vēlāk, gluži tāpat kā citiem burvjiem, viņam pienāks kārta uzņemt savā mājā bērnu.

Tā arī notika: kādā dienā no Nodarbinātības ministrijas pie­nāca vēstule ar neizbēgamo prasību. Krūmložņas kungs drūmā piekāpībā samierinājās ar savu likteni. Vēstulē minētajā dienā viņš devās uz ministriju, lai tur saņemtu savu nevēlamo bez­vārda aizbilstamo.

Viņš uzkāpa pa marmora pakāpieniem, kuriem abās pusēs stāvēja milzīgas granīta kolonnas, un iegāja priekšnamā. Tā bija plaša, neizteiksmīga telpa, kurai visapkārt rindojās durvis. Dar­binieki staigāja pa tām iekšā un ārā, kurpēm klaudzot. Priekš­nama tālākajā galā uz paaugstinājuma bija novietotas divu iepriekšējo nodarbinātības ministru statujas, un starp tām bija iespiests ar papīriem nokrauts galds. Krūmložņas kungs tam tuvojās. Tikai pienākdams pavisam tuvu, viņš aiz augstos kalnos sakrauto papīru grēdas pamanīja maza, smaidoša ierēdņa seju.

Labdien, ser, mazais ierēdnis teica.

- Jaunākais ministrs Krūmložņa. Esmu ieradies pēc sava mācekļa.

- Ak jā, ser. Mēs jūs jau gaidījām. Ja jūs parakstītu šos doku­mentus… ierēdnis parakņājās tuvākajā papīru kaudzē. Tas jums neaizņems pat minūti laika. Māceklis pagaidām uzturas uzgaidāmajā istabā.

- Māceklis? Tātad tas ir zēns?

- Jā, piecus gadus vecs zēns. Ļoti apdāvināts, ja var ticēt testu rezultātiem. Protams, pašlaik nedaudz apmulsis… Ierēdnis nolika Krūmložņas kungam priekšā papīru ķīpu un pasniedza aiz auss aizbāzto pildspalvu. Jums tikai vajadzētu izlasīt katra dokumenta pirmo lappusi un parakstīties uz līnijas…

Krūmložņas kungs ar plašu žestu paņēma pildspalvu. Droši vien viņa vecāki jau aizgājuši, vai ne?

- Jā, ser. Nevarēja vien sagaidīt, kad tiks prom. Paķēra naudu un pazuda. Jūs jau saprotat, parastais stāsts. Gandrīz vai nepa­teica dēlam ardievas.

- Un visi drošības apsvērumi…

- Viņa dzimšanas dati ir noskaidroti un izdzēsti no iedzī­votāju reģistra, un zēnam cieši piekodināts aizmirst savu īsto vārdu un neizpaust to nevienai dzīvai dvēselei. Viņš ir pilnībā informēts. Varat droši sākt ar viņu no paša sākuma puisēns ir kā balta lapa.

- Ļoti labi. Ar dziļu nopūtu Krūmložņas kungs uzvilka savu pēdējo ķeburaino parakstu un pasniedza ierēdnim atpa­kaļ dokumentu ķīpu. Ja tas ir viss, es labāk došos pēc mā­cekļa.

Viņš devās cauri neskaitāmiem klusiem gaiteņiem un atvēra smagas, polsterētas durvis uz spilgti izkrāsotu istabu, kas bija kā piebāzta ar rotaļlietām, kurām vajadzēja iepriecināt nosku­mušus bērnus. Te, starp smīnošu šūpuļzirdziņu un plastmasas lelli ar komisku konusa cepuri galvā, viņš atrada sēžam mazu, bālu zēnu. Bērns nesen bija raudājis, bet tagad šķita nomierinā­jies. Viņā ar neizdibināmu skatienu vērās tikai divas apsārtušas acis. Krūmložņas kungs noklepojās.

- Mani sauc Krūmložņa, esmu tavs meistars. Tikai tagad sāksies tava īstā dzīve. Tev jānāk man līdzi.

Bērns skaļi nošņaukājās. Krūmložņas kungs pamanīja, ka zēna zods bīstami noraustās elsās. Ar zināmu nepatikas devu viņš saņēma bērna roku, piecēla viņu kājās un veda atpakaļ cauri gai­teņiem uz automašīnu, kas viņus gaidīja ministrijas priekšā.

Pa ceļam atpakaļ uz Haigeitu burvis vienu vai divas reizes mēģināja sarunāties ar savu nākamo skolnieku, bet sadūrās ar spītīgu klusēšanu. Tas viņu neiepriecināja; juzdamies bez­spēcīgs, burvis beidzot padevās un pagrieza skaļāk radio, lai uztvertu reportāžu no kriketa spēles. Bērns sēdēja uz automa­šīnas pakaļējā sēdekļa, sastindzis kā akmens, un nenovērsa acis no saviem kurpju purngaliem.

Krūmložņas kundze sagaidīja abus pie mājas durvīm. Sieviete turēja rokās trauku ar cepumiem un krūzi karstas šokolādes, un viņa aizveda zēnu uz mājīgo dzīvojamo istabu, kur aizrestotā kamīnā uguns mēles laiski laizīja koka pagales.

- Tu no zēna neko prātīgu neizdabūsi, Marta, Krūmložņas kungs norūca. Viņš līdz šim nav pateicis ne vārda.

- Un tu vēl brīnies? Viņš ir pārbijies, mazais nabadziņš. Atstāj viņu manā gādībā. Martas kundze bija maza, apaļīga sieviete ar īsiem, sniegbaltiem matiem. Viņa nosēdināja zēnu krēslā pie kamīna un piedāvāja cepumus. Bērns neveltīja sievie­tei ne mazāko uzmanību.

Pagāja vairāk nekā pusstunda. Martas kundze mēģināja čalot par visu, kas vien iešāvās prātā. Zēns iedzēra nedaudz šokolādes un paknibinājās ap cepumiem, visu laiku apātiski skatīdamies ugunī. Beidzot Krūmložņas sieva pieņēma lēmumu: apsēdās zēnam blakus un aplika roku viņam ap pleciem.

- Tagad tā, mīļais, viņa teica, noslēgsim vienošanos. Zinu, ka tev tika pieteikts nevienam neizpaust savu vārdu, bet ar mani tu vari pieļaut izņēmumu. Es nevaru tevi iepazīt, uzrunā­jot vienkārši par "zēnu", vai ne? Ja tu man pateiksi savu vārdu, es tev atklāšu savējo, labi? Mani sauc Marta. Un tu esi…

Zēns nošņaukājās un ierunājās smalkā balstiņā: Netenjels.

- Cik jauks vārds, mīļais! Un neraizējies, es to nevienam neteikšu. Vai tu tagad nejūties mazdrusciņ labāk? Tagad apēd vēl vienu cepumu, Netenjel, un tad es tev parādīšu tavu guļam­istabu.

Kad bērns bija pabarots, nomazgāts un beidzot nolikts gulēt, Martas kundze atgriezās pie vīra, kurš strādāja savā darbis­tabā.

- Viņš aizmiga, sieviete noteica. Es nebrīnītos, ja zēns būtu šokā tas nav nekāds joks, ja vecāki tevi šādi pamet. Ma­nuprāt, tas ir kauns, ka bērni, būdami vēl tik mazi, tiek atrauti no ģimenes.

- Tā tas vienmēr ir noticis, Marta. Mācekļiem taču no kaut kurienes jārodas. Burvis zīmīgi pielieca galvu tuvāk grāma­tām.

Tomēr viņa sieva nelikās ne zinis par šo mājienu. Bērniem būtu jāuzaug savā ģimenē, viņa turpināja. Vai vismaz jāat­ļauj viņiem dažkārt satikties.

Krūmložņas kungs uzmanīgi nolika grāmatu uz galda. Tu ļoti labi zini, ka tas nav iespējams. Burvja īstajam vārdam jāpa­liek apslēptam, citādi viņa nākamie ienaidnieki varēs to izman­tot, lai nodarītu viņam pāri. Bet kā gan zēns var aizmirst savu vārdu, pastāvīgi tiekoties ar ģimeni? Turklāt neviens jau nepie­spieda vecākus atteikties no sava knēveļa. Viņi šo bērnu nemaz nevēlējās, Marta, un tu zini, ka tā ir patiesība. Citādi jau viņi nebūtu atsaukušies uz sludinājumu. Vecāki kā kompensāciju saņem ievērojamu naudas summu, zēns iegūst iespēju kalpot valstij augstākajā līmenī, un valsts dabū jaunu mācekli. Tik vienkārši. Visi kaut ko iegūst. Neviens nepaliek zaudētājos.

- Bet tik un tā…

-Man tas nenodarīja nekādu ļaunumu, Marta. Krūmlož­ņas kungs atkal pasniedzās pēc savas grāmatas.

- Tas nebūtu tik nežēlīgi, ja burvjiem drīkstētu būt pašiem savi bērni…

- Šis ceļš noved tikai pie karojošām dinastijām, ģimeņu savie­nībām… Un tas viss agri vai vēlu beidzas ar asinspirti. Palasi vēstures grāmatas, Marta, Itālijā notika tieši tā. Tāpēc neuz­traucies par zēnu. Viņš ir jauns, viņš ātri aizmirsīs. Un kā būtu, ja tu tagad pagatavotu man vakariņas?

Burvja Krūmložņas māja no ielas puses izskatījās vienkārša un cienījama, bet tālāk aizstiepās kā garu gaiteņu un stāvu kāpņu labirints. Ēkai bija pieci stāvi, pagrabs, kurā glabājās vīna mucas, kastes ar sēnēm un žāvēti augļi, pirmais stāvs, kurā atradās viesistaba, ēdamistaba, virtuve un oranžērija. Nāka­majos divos stāvos bija izvietotas guļamistabas, darbistabas un vannasistabas, bet pašā augšā atradās bēniņi. Tieši te, zem balti nobalsinātām jumta spārēm, bija Netenjela istaba.

Katru rītu līdz ar ausmu viņu pamodināja baloži, kas miti­nājās uz jumta. Slīpajā jumtā blāvoja mazs vēdlodziņš. Ja pakā­pās uz krēsla, pa to varēja redzēt pelēko, lietus nomazgāto Lon­donu. Krūmložņu māja stāvēja kalna galā, un skats uz pilsētu bija iespaidīgs; saulainās dienās no bēniņu loga varēja saskatīt radiotorni pie Kristāla pils otrā pilsētas galā.

Netenjela guļamistabā atradās lēts finiera drēbju skapis, kumode ar dažām atvilktnēm, galds, krēsls un galdiņš pie gul­tas. Martas kundze katru nedēļu uz tā nolika vāzi ar svaigām puķēm.

Jau no pirmās dienas burvja sieva bija ņēmusi Netenjelu savā gādībā. Martas kundzei zēns patika, un viņa pret mazo izturējās laipni. Mājās viņa nereti uzrunāja mācekli vārdā, kas savukārt ļoti saniknoja viņas vīru.

- Mums pat nevajadzētu zināt tā knauķa vārdu! viņš bazū­nēja. Tas ir aizliegts! Tas viņu vēlāk var kompromitēt! Kad zēnam apritēs divpadsmit gadu, viņam tiks dots jauns vārds, pēc kura viņu pazīs kā burvi un kā vīru visu atlikušo dzīvi. Bet līdz tam ir gluži aplam…

- Bet kas tad to pamanīs? sieva spurojās pretim. Turklāt tas nabadziņam ir vismaz kāds mierinājums…

Martas kundze vienīgā sauca zēnu vārdā. Pārējie skolo­tāji viņu dēvēja par "Krūmložņu" tāpat kā viņa aizbildni. Bet pats Krūmložņas kungs Netenjelu sauca vienkārši par "puiku".

Savukārt Netenjels atbildēja uz Martas kundzes nesavtīgo mīlestību ar patiesu pieķeršanos. Ņēma vērā katru viņas vārdu un izpildīja katru lūgumu.

Kad zēns jau nedēļu bija nodzīvojis Krūmložņu mājās, Mar­tas kundze kādā dienā atnesa viņam dāvanu. Tā domāta tev, viņa teica. Nedaudz veca un padrūma gan tā ir, tomēr es iedo­mājos, ka tev varētu patikt.

Tā bija glezna, kurā bija attēlotas burulaivas, kas peldēja pa pelēku lauku ieskautu upi. Krāsas no vecuma bija izbalējušas, tā ka bija grūti visu smalki saskatīt, bet Netenjelam glezna tūlīt iepatikās. Viņš vēroja, kā Martas kundze to piestiprina pie sie­nas virs viņa galda.

- Tu būsi burvis, Netenjel, viņa teica, un tā ir lielākā balva, par kādu vien mazs zēns var sapņot. Tavi vecāki rīkojās cēli, atsakoties no iespējas būt kopā ar tevi un lemjot tevi šim nozīmīgajam liktenim. Nē, nē, neraudi, mīļais. Tāpēc, ka tavi vecāki bija pietiekami stipri, lai tā rīkotos, arī tev jābūt stip­ram, visiem spēkiem jācenšas centīgi mācīties un apgūt zinības, ko sniedz tavi skolotāji. Šādi rīkojoties, tu darīsi godu saviem vecākiem un sev. Pienāc pie loga un uzkāp uz krēsla! Un tagad paskaties tur vai redzi tālumā to mazo tornīti?

- To tur?

- Nē, mīļais, tas ir tikai biroju nams. To mazo, brūno pa kreisi… redzi? Jā, tieši tur. Tā ir Parlamenta ēka, un tur strādā visi labākie burvji, pārvaldīdami Lielbritāniju un mūsu impē­riju. Tur strādā arī Krūmložņas kungs. Un, ja tu cītīgi mācīsies un darīsi visu, ko tavi skolotāji tev liks, tad kādudien tu arī tur nokļūsi, un es būšu lepna par tevi.

- Jā, Martas kundze, zēns nomui'mināja. Viņš lūkojās uz mazo, brūno tornīti, līdz sāka asarot acis, cenšoties to pēc iespē­jas labāk paturēt prātā. Doties uz Parlamentu… Jā, kādudien ta notiks. Viņš mācīsies centīgi, un audžumāte varēs lepoties ar viņu.

Un tā pamazām, ar Martas kundzes palīdzību, Netenjels ar­vien retāk ilgojās pēc mājām. Atmiņas par vecākiem sāka izbā­lēt, un sirdssāpes pamazām noplaka, līdz viņš gandrīz vai bija aizmirsis par savu iepriekšējo dzīvi. Arī stingrais mācību ritms darīja savu: mācības un praktiskie treniņi aizņēma gandrīz visu laiku, neļaujot zēnam domāt par kaut ko citu. Katra darbadiena sākās ar Martas kundzes klauvējienu pie Netenjela guļamista­bas durvīm.

- Tējas krūze uz pakāpiena. Atceries, ka tā nav futbolbumba!

Šī frāze bija kā rituāls kopš tā rīta, kad Netenjels, vēl jopro­jām pusaizmidzis, bija izvēlies no savas istabas un ar kāju iespē­ris tieši pa tējas krūzi, kas aizlidoja pa gaisu un ar plašu vēzienu izlēja tēju uz sienas. Tējas atstātais pleķis uz sienas bija redzams vēl pēc daudziem gadiem, tas tur palika kā nenomazgājams asins traips. Par laimi, viņa meistars tā arī par šo negadījumu neuzzināja. Viņš vienkārši nekad nenāca uz bēniņiem.

Pēc tam kad viņš bija nomazgājies vannasistabā stāvu zemāk, Netenjels uzvilka kreklu, pelēkas bikses, pelēkas pusga­rās zeķes, skaistas, melnas kurpes un ziemā, kad namā valdīja aukstums, arī biezu vilnas džemperi, ko Martas kundze viņam bija nopirkusi. Viņš rūpīgi saķemmēja matus lielā vannasistabas spoguļa priekšā, no kura pretī vērās tievs, izstīdzējis zēns ar bālu seju; tad pa aizmugures kāpnēm nokāpa uz virtuvi, nes­dams padusē mājasdarbu burtnīcas. Kamēr Martas kundze bēra traukā kukurūzas pāršlas un cepa karstmaizes, viņš pabeidza tos mājasdarbus, ko nebija paguvis izdarīt iepriekšējā vakarā. Krūmložņas sieva viņam palīdzēja.

- Azerbaidžāņa? Manuprāt, tās galvaspilsēta ir Baku.

- Baku?

-Jā. Paskaties savā atlantā. Kāpēc tev tas jāmācās?

- Pārsela kungs saka, ka man šonedēļ jāapgūst Tuvie Aus­trumi visas tās valstis un pārējais.

- Neizskaties nu tik norūpējies! Re, karstmaizītes ir gata­vas. Protams, es saprotu, ka mācīties par "visām tām valstīm" nav nekas interesants, bet tev vispirms jāapgūst pamati, un tad varēsi ķerties klāt aizraujošākām lietām.

- Bet tas ir tik garlaicīgi!

- Tev tikai tā šķiet. Es reiz biju Azerbaidžānā, un man jāsaka, ka, lai gan Baku ir pagalam nolaista pilsēta, tomēr tā ir labākā vieta, lai pētītu ifrītus.

- Kas tie tādi?

- Tie ir uguns dēmoni. Otra varenākā garu grupa. Azerbaidžānas kalnos ir ļoti spēcīgs uguns elements. Tur aizsākās arī zoroastriešu kustība viņi pielūdz uguni, kas mīt visās dzīvajās radībās. Starp citu ja tu meklē šokolādes sviestu, tas atrodas aiz kukurūzas pārslu kārbas.

- Vai jūs tur redzējāt arī džinus, Martas kundze?

- Nemaz nav jābrauc uz Baku, lai redzētu džinus, Netenjel. Un, lūdzu, nerunā ar pilnu muti. Tu nospļaudīsi visu galdautu. Nē, džini nav jāmeklē tie paši tevi atradīs, īpaši, ja tu dzīvo Londonā.

- Un kad es varēšu redzēt fritus?

- Ifrītus, mīļais. Cerams, ka tu tos vēl ilgi neredzēsi. Un tagad pabeidz ēst brokastis Pārsela kungs tevi jau gaida.

Pēc brokastīm Netenjels savāca savas mācību grāmatas un burtnīcas un devās uz darbistabu pirmajā stāvā, kur Pār­sela kungs viņu jau gaidīja. Tas bija jauns vīrietis, kura gai­šie mati sāka pamazām atkāpties, bet viņš tos ietiepīgi sukāja pāri plikajam galvvidum. Vīrietim mugurā vienmēr bija pelēks uzvalks, kas šķita nedaudz par lielu, un viņš regulāri mainīja bezgaumīgas kaklasaites. Skolotāja vārds bija Valters. Viņš par visu uztraucās un baiļojās, un tikšanās ar Krūmložņas kungu (kas gan notika pavisam reti) lika viņam aiz šausmām drebēt. Savu nevarību viņš kompensēja, izgāžot dusmas uz Netenjelu. Skolotājs bija pārāk godīgs, lai izturētos slikti pret tik centīgu skolēnu. Bet arī centīgiem skolēniem gadās kļūdas, un tad viņš varēja asi uz tām aizrādīt, vaukšķēdams kā mazs, nikns šunelis.

Pārsela kungs Netenjelam nemācīja burvju mākslu, jo pats no tās neko nesaprata. Viņam bērns bija jāiepazīstina ar citiem mācību priekšmetiem, tādiem kā matemātika, svešvalodas (gal­venokārt franču un čehu), ģeogrāfija un vēsture, kā arī politika.

- Tad nu tā, Krūmložņas jaunskung, Pārsela kungs teica, kāds ir mūsu valdības galvenais uzdevums? Netenjels veltīja skolotājam neizpratnes pilnu skatienu. Nu, saki taču!

- Valdīt pār mums?

- Aizsargāt mūs. Nekad neaizmirsti, ka mūsu valsts karo. Prāga joprojām pārvalda visus līdzenumus uz austrumiem no Bohēmijas, un mēs cenšamies, cik spējam, lai atturētu tās karaspēkus no Itālijas. Patlaban mēs piedzīvojam grūtus lai­kus. Pa Londonu klīst musinātāji un spiegi. Lai noturētu impē­riju, mūsu valdībai jābūt stiprai, un stipra valdība tas nozīmē: burvju valdība. Iedomājies, kā mums klātos bez burvjiem! Ja pie varas nāktu vienkāršā tauta! Ātri vien sāktos haoss, un līdz ārvalstu iebrukumam arī ilgi nebūtu jāgaida. Starp mums un anarhiju stāv mūsu vadoņi. Tāds ir tavs mērķis, zēn, kļūt par Parlamenta locekli un vadīt valsti. Paturi to prātā!

- Jā, ser.

- Burvim pats nozīmīgākais ir gods, turpināja Pārsela kungs. Viņam ir liela vara, bet tā jāizmanto pareizi. Pagātnē ir bijuši burvji, kas centušies veikt valsts apvērsumu, bet viņiem tas nekad nav izdevies. Vai zini, kāpēc? Tāpēc, ka īstam burvim vienmēr palīdz tikums un taisnīgums.

- Pārsela kungs, vai jūs esat burvis?

Skolotājs atglauda matus un nopūtās. Nē, Krūmložņa. Es ne… mani neizvēlējās. Bet es joprojām cenšos palīdzēt, cik vien ir manos spēkos. Tāpēc…

- Tad jau jūs piederat pie vienkāršās tautas?

Pārsela kungs uzsita ar plaukstu pa galdu. Tagad pietiks! Jautājumus uzdodu es! Paņemiet transportieri. Mēs pāriesim pie ģeometrijas.

Kad Netenjelam palika astoņi gadi, viņa mācību programma tika paplašināta. Zēns sāka mācīties fiziku un ķīmiju, kā arī reliģiju vēsturi. Turklāt viņam bija jāapgūst arī vēl pāris jaunu valodu, tādas kā latīņu, aramiešu un ebreju.

Netenjels mācījās no deviņiem rītā līdz vieniem pusdienlaikā, tad viņš drīkstēja nokāpt uz virtuvi un vientulībā notiesāt pāris sviestmaižu, ko Martas kundze bija viņam sagatavojusi un atstājusi uz galda, pārsegtas ar papīru.

Pēcpusdienās mācību slodze bija dažāda. Divas reizes nedēļā viņš pēcpusdienās turpināja darbu pie Pārsela kunga. Vēl divas pēcpusdienas viņu veda uz pilsētas baseinu, kura priekšnieks bija dūšīgs vīrs ar tādām ūsām kā velosipēda stūre. Kopā ar citiem bērniem Netenjelam vajadzēja nopeldēt neskaitāmus baseina garumus katrā no iespējamiem peldēšanas stiliem. Zēns parasti bija pārāk sakautrējies vai pārāk noguris, lai runātu ar saviem biedriem, un viņi, to juzdami, turējās no Netenjela pa gabalu. Tāpēc, sasniedzot astoņu gadu vecumu, viņš bija kļuvis par vienpati.

Ceturtdienās Netenjelam vajadzēja mācīties mūziku, bet sest­dienās zīmēšanu. No mūzikas stundām viņš baidījās vēl vairāk nekā no peldēšanas. Viņa mūzikas skolotājs Sindra kungs bija apaļīgs, nepacietīgs vīrs, kura dubultzods ļumēja pie katra soļa. Netenjels pastāvīgi uzmanīja skolotāja dubultzodu ja tas sāka trīcēt, bija skaidrs, ka tūlīt sāksies dusmu izvirdums. Turklāt šie dusmu izvirdumi atkārtojās nomācoši bieži. Sindra kungs ārdījās ikreiz, kad Netenjels sajauca gammu, nepareizi nospēlēja notis vai kļūdījās, lasot no lapas. Un tas notika diez­gan bieži.

Vai tu gribi izsaukt lamiju, ka šitā rausti stīgas? skolo­tājs brēca. Kā? Sasodīts! Padod to man! Viņš paķēra liru no Netenjela rokām un piespieda pie savām raženajām krūtīm. Tad, aizrautībā aizvēris acis, vīrs sāka spēlēt. Istabu piepildīja maiga melodija. īsie, resnie pirksti kustējās pār liras stīgām kā dejojošas desiņas. Bet melodija skanēja tik skaisti, ka pat putni aiz loga pārstāja vīterot un ieklausījās. Netenjelam acīs saskrēja asaras. Pēkšņi acu priekšā iznira senaizmirstas ainas…

- Un tagad tu! Mūzika pārtrūka, un lira tika pasniegta atpakaļ skolniekam. Netenjels ar jaunu sparu ķērās pie stīgām. Pirksti ķērās un maldījās. Daži aiz loga kokā sēdošie putni aiz apstulbuma nokrita no zara. Sindra kunga dubultzods sašu­tumā ietrīcējās.

- Muļķi! Pārtrauc! Vai tu patiešām gribi, lai atnāk lamija un tevi apēd? Tikai iegaumē, ka lamijas ar mūziku jānomierina, nevis jāsatracina! Noliec malā to nabaga instrumentu. Pamēģi­nāsim dūdas.

Dūdas vai lira, korāļu dziedāšana vai sitaminstrumentu gra­bināšana ko vien Netenjels izmēģināja, viss beidzās ar skolo­tāja dusmām un paša izmisumu. Mūzikas stundas atšķīrās no zīmēšanas stundām kā nakts no dienas. Zīmēšanu mācīja Lutiēnas jaunkundze. Viņa bija slaida, lokana un laipna un vienīgā no visiem skolotājiem, ar kuru Netenjels spēja brīvi sarunāties. Tāpat kā Martas kundze, arī viņa labprāt sauca savu skolnieku vārdā, jo bija lūgusi, lai zēns viņai to pasaka. Un viņš bez bailēm bija tā izdarījis.

- Kāpēc man jāpavada visa stunda, pārzīmējot šo paraugu? puisēns jautāja skolotājai kādā pavasara pēcpusdienā, kad viņi sēdēja darbistabā pie atvērta loga, pa kuru ieplūda svaiga vēja brāzma. Tas ir grūti un garlaicīgi. Es daudz labprātāk zīmētu dārzu, šo istabu vai jūs, Lutiēnas jaunkundz!

Skolotāja pasmaidīja. Skiču zīmēšana piederas mākslinie­kiem un bagātām jaunām sievietēm, kam nav nekā cita, ko darīt. Tu neesi ne mākslinieks, ne jauna bagātniece, un iemesls, kāpēc tu ņem rokā zīmuli, ir pavisam cits. Tu būsi meistars, kam pil­nībā jāpārvalda rasēšanas māksla tev jāprot pārzīmēt jebkuru paraugu, ko tu vēlies, turklāt ātri, pārliecinoši un precīzi.

Zēns drūmi palūkojās uz papīra lapu, kas gulēja starp viņiem. Tas bija sarežģīts attēls, kurā savijās izliekti zari ar lapām un ziediem, un starp tiem bija paslēpti nenosakāmas formas ķeburi. Skolnieks pēdējās divas stundas bez pārtraukuma bija pārzīmē­jis šo zīmējumu savā zīmēšanas bloknotā, un tagad darbs bija jau gandrīz pabeigts.

- Man tas liekas vienkārši bezjēdzīgi, tas arī viss, viņš norūca, pasniegdams lapu skolotājai.

- Tas nepavisam nav bezjēdzīgi, Lutiēnas jaunkundze attrauca. Ļauj man paskatīties uz tavu darbu. Nav slikti, Netenjel, nepavisam nav slikti, tomēr paskaties vai šis kupols nav nedaudz lielāks nekā oriģinālā? Redzi? Un šajā vietā stum­brā tu esi atstājis caurumu tā ir liela kļūda.

- Bet tas taču tāds nieks vien ir! Viss pārējais taču ir labi, vai ne?

- Ne jau par to ir runa. Ja šis būtu pentakls un tu tajā būtu atstājis kaut mazāko caurumu, vai zini, kas notiktu? Tas tev varētu maksāt dzīvību. Tu taču vēl negribi mirt, vai ne, Netenjel?

- Protams, ne.

- Labi. Tad tu vienkārši nedrīksti pieļaut kļūdas. Citādi tev būs beigas, Lutiēnas jaunkundze apsēdās atpakaļ savā krēslā. Pēc visiem noteikumiem man būtu jāliek tev šo darbu pārzīmēt vēlreiz…

- Bet Lutiēnas jaunkundz!

- Vismaz Krūmložņas kungs gaidītu, lai es tā rīkotos. Bet no tava izmisīgā sauciena es noprotu, ka, liekot tev vēlreiz pār­zīmēt šo darbu, es nesagaidīšu neko labāku. Tāpēc šodienai pie­tiks. Varbūt tu gribētu izskriet dārzā? Domāju, ka svaigs gaiss tev nāktu par labu.

Dārzs aiz mājas Netenjelam bija vieta, kur viņš uz brīdi varēja palikt vienatnē un atpūsties. Te nenotika neviena mācību stunda, tāpēc dārzs nesaistījās ar nepatīkamām atmiņām. Tas bija garš zemes pleķis, apjozts ar augstu sarkanu ķieģeļu mūri. Vasarā pie šī mūra auga vīteņrozes, bet pavasarī sešas ābeles noklāja mauriņu ar sniegbaltiem ziediem. Dārza vidū kuploja rododendru krūmi, un aiz tiem pletās vēl krietns gabals dārza, ko, lūkojoties no mājas logiem, nevarēja redzēt. Te zāle auga garāka un glabāja rīta rasu. Pāri mūrim liecās kastaņa, un tās ēnā tupēja zaļiem ķērpjiem apaudzis akmens soliņš. Blakus soli­ņam stāvēja marmora statuja vīrs, kas tur rokā zibens šautru. Vīram bija milzīga vaigubārda un mugurā Viktorijas laikme­tam raksturīga žakete. Skulptūra bija vēja un lietus nodeldēta un klāta ar sūnām, bet joprojām izstaroja enerģiju un spēku. Netenjelam šis tēls patika tik ļoti, ka viņš pat pavaicāja Martas kundzei, kas tas tāds par vīru, bet viņa bija tikai pasmaidījusi.

Pavaicā savam meistaram, viņa bija noteikusi. Viņš zina visu.

Netenjels tomēr nebija uzdrošinājies pajautāt.

Šī mierpilnā, vientulīgā vieta ar savu akmens solu un nezi­nāmā burvja statuju bija Netenjela patvērums. Viņš vienmēr šeit ieradās, lai sakopotu spēkus stundai pie sava vēsā, norai­došā burvestību meistara.