Samarkandas amulets

35

KRustceles bija laba paslēptuve. Visi transportlīdzekļi, kas tām tuvojās, piebremzēja, lai izvairītos no sadursmes ar iespē­jamo pretimbraucēju, turklāt no Hedlhemas muižas šo vietu nošķīra biezs ozolu un lauru koku puduris. Turklāt tas solījās būt arī labs slēpnis uzglūnēšanai.

Tātad mēs tonakt devāmies turp. Zēns rāpoja četrrāpus gar ceļu dzīvžoga aizsegā, bet es lidoju viņam pa priekšu sikspārņa veidolā.

Mums blakus neparādījās neviens sargkareivis, pāri neaiz­lidoja neviens novērotājs. Netenjels sasniedza koku puduri un paslēpās krūmos, kas auga lielākā ozola pakājē. Pieķēros pie zara un karājos tur, uzmanīdams apkārtni.

Mans saimnieks snauda vai vismaz mēģināja snaust. Es savukārt vēroju nakts ritmus: pūces un grauzēja acumirklīgo skrējienu, divu ežu ķīviņu, kāda niķīga džina klaiņošanu. Pāris stundu pirms rītausmas mākoņu aizkars pašķīrās un pār mums uzmirdzēja zvaigznes. Prātoju, vai Siržulauzējs uz muižas jumta vēro zvaigžņu rakstus un ko tie viņam stāsta. Kļuva vēss. Lau­kus pārklāja sarma.

Pēkšņi sapratu, ka manam saimniekam noteikti pamatīgi salst.

Ar šo apziņu man pagāja vēl viena patīkama stunda. Un tad es iedomājos vēl kaut ko. Puika savā slēpnī varēja nosalt līdz nāvei. Tas nebūtu labi: tad es nekad vairs netiktu vaļā no saso­dītās tabakdozes. Ar nožēlu nolaidos no koka un devos krūmājā viņu meklēt.

Man par lielu atvieglojumu, Netenjels joprojām bija dzīvs, lai gan sejā nedaudz zilgans. Viņš bija saritinājies, ietinies mētelī un paslēpies zem lapu kaudzes, kas viegli čabēja, viņam drebi­noties.

- Gribi mazliet sasildīties? es pačukstēju.

Knauķis nedaudz pagriezās. Nevarēja īsti saprast, vai šis dreb vai pakrata galvu. -Nē? -Nē.

- Kāpēc?

Netenjela zobi bija tik cieši sakosti, ka viņš tikko spēja atvērt muti. Tas varētu pievērst viņu uzmanību.

- Esi pārliecināts, ka te nerunā tavs lepnums? Negribi pie­ņemt palīdzību no nejauka dēmona? Tev vajadzētu uzmanīties no šī sala no tāda var atmirt locekļi. Esmu redzējis, kā tas notiek.** Tas bija ļoti, ļoti riebīgi. Atgādini, lai es tev to kādreiz pastāstu.

- L-liec mani mierā.

- Labs ir. Es atgriezos savā kokā. Nedaudz vēlāk, kad aus­trumos debesis kļuva gaišākas, es dzirdēju, kā puišelis savā slēpnī sāk šķaudīt, bet citādi viņš palika stūrgalvīgs un kluss savā paša radītajā neērtajā stāvoklī.

Līdz ar gaismas iestāšanos rēgoties apkārt sikspārņa ādā sāka kļūt aizdomīgi. Nolaidos krūmos un kļuvu par lauku peli. Saimnieks bija turpat, kur biju viņu pametis, sastindzis kā dēlis un ar stipri pilošu degunu. Apmetos uz zariņa viņam blakus.

- Kā būtu ar kabatlakatiņu, ak, pavēlniek? es ievaicājos.

Ar zināmu piepūli viņš pacēla roku un noslaucīja degunu

mēteļa piedurknē un tad nošķaudījās. Vai viss kārtībā?

- Joprojām nedaudz zem kreisās nāss. Citādi tīrs.

- Es jautāju par ceļu.

- Viss kārtībā. Vēl ir pārāk agrs. Ja tev vēl palicis kas ēdams, labāk paēd tagad. Mums jābūt gataviem, kad garām brauks nākamā automašīna.

Kā vēlāk izrādījās, mums nemaz nevajadzēja steigties. Visi četri ceļi palika klusi un tukši. Mans ceļabiedrs apēda atlikušo ēdienu un saritinājās slapjajā zālē, vērojot vienu no ceļiem. Acīmredzot viņš bija nedaudz saaukstējies, jo visu laiku drebēja. Es skraidīju uz visām pusēm, vērojot, vai netuvojas nepatikša­nas, tad beidzot atgriezos pie saimnieka.

- Atceries, es sacīju, automašīna nedrīkst apstāties ilgāk kā uz pāris sekundēm, vai arī sargkareivji samanīs kaut ko aiz­domīgu. Mums jāiekļūst automašīnā, tiklīdz tā sasniedz krust­celes. Tev būs jākustas ātri.

- Es esmu gatavs.

- Es gribēju teikt, patiešām ātri.

- Un es teicu, ka esmu gatavs.

- Jā, nu tad labi. Lai gan es esmu redzējis gliemežus, kas kus­tas ātrāk par tevi. Turklāt tu esi padarījis sevi slimu, vakarnakt atsakoties no manas palīdzības.

- Es neesmu slims.

- Atvaino, es nesadzirdēju. Tavi zobi klab pārāk skaļi.

- Ar mani viss ir kārtībā. Un tagad atstāj mani vienu.

- Šī tava saaukstēšanās mūs var pievilt pašā svarīgākajā brīdī, ja mēs tiekam iekšā tajā mājā. Siržulauzējs var pamanīt puņķu sliedi aiz t… Klausies!

-Ko?

- Automašīna! No aizmugures! Lieliski. Tā tūlīt samazinās ātrumu. Gaidi manu pavēli.

Es aizlavījos pa garo zāli uz koku pudura otru pusi un gai­dīju aiz laukakmens dubļainā ceļa malā. Tuvojošās automašīnas troksnis kļuva arvien skaļāks. Pārlūkoju debesis novērotāji nebija redzami, turklāt no mājas puses ceļu aizsedza koki. Es sagatavojos lēkt…

Un tad parāvos atpakaļ aiz akmens. Tas nebija labi. Melns, spīdīgs limuzīns: burvja automašīna. Pārāk riskanti. Tā aiztraucās garām, saceļot aiz sevis putekļu un oļu vērpeti, bremzēm kaucot un motora pārsegam spīdot. Es ievēroju braucēju: tas bija vīrs, kuru es nepazinu, ar platām lūpām, neveselīgu sejas ādu un atpakaļ atglaustiem matiem. Viņam blakus nemanīja ne velnēnu, ne kādu citu sargu, bet tas vēl neko nenozīmēja. Nebija nekādas jēgas uzbrukt burvim.

Atgriezos pie zēna, kas joprojām nekustīgi gulēja zem krū­miem. Nekā, es teicu. Burvis.

- Zinu, viņš novilka. Pamanīju. Turklāt es viņu pazinu. Tas ir Laims, viens no Siržulauzēja sirdsdraugiem. Nezinu, kāpēc viņš iesaistīts šajā sazvērestībā; viņš nav pārāk varens. Man vienreiz izdevās uzrīdīt viņam mitus. Piepampa kā balons.

- Tu patiešām tā izdarīji? Jāatzīst, es biju patīkami pār­steigts. Un kas pēc tam notika?

Netenjels noskurinājās. Viņi mani piekāva. Vai netuvojas vēl kāds?

Pie pagrieziena parādījās divritenis. Uz tā sēdēja īss, resns vīrs, kura kājas kustējās kā helikoptera propelleri. Divritenim priekšā bija piestiprināts milzīgs grozs, apklāts ar baltu drēbi. Miesnieks, es teicu.

Saimnieks paraustīja plecus. Varbūt. Vai mēs viņam uzbrū­kam?

- Vai tu varētu uzvilkt viņa drēbes? -Nē.

- Tad ļaujam viņam braukt. Gan jau būs vēl citas iespējas.

Sarkansejainais un nedaudz nosvīdušais velosipēdists iegrie­zās krustcelēs, apstājās, noslaucīja pieri un devās uz muižu. Mēs noskatījāmies, kā viņš aizbrauc, zēns pievērsis acis grozam.

- Mums vajadzēja ņemt viņu ciet, Netenjels nožēlas pilnā balsī teica. Es esmu izbadējies.

Pēc kāda laika miesnieks uz divriteņa atgriezās. Braucējs spa­rīgi mina pedāļus un svilpoja, lai īsinātu sev laiku. Viņa grozs bija tukšs, bet maks nenoliedzami pilns. Aiz dzīvžoga gaļas tirgotāju pavadīja viens no sargkareivjiem, pārvietodamies lie­liem lēcieniem, un viņa ķermenis un skrandainais ietērps saules gaismā izskatījās gandrīz caurspīdīgs.

Miesnieks aizbrauca tālāk. Mans ceļabiedrs apspieda šķau­dienu. Sargkareivis attālinājās. Es uzskrēju augšup pa dzelkš­ņaino krūma stumbru un palūkojos apkārt. Debesis bija gaišas, ziemas saule apspīdēja laukus ar šim gadalaikam neraksturīgu siltumu. Ceļi bija tukši.

Vēl divreiz nākamās stundas laikā krustcelēm tuvojās auto­mašīnas. Pirmais bija floristu furgons, kuru vadīja nevīžīga izskata sieviete, kas smēķēja cigareti. Es jau grasījos viņai uzbrukt, kad ar vienu peles acs kaktiņu pamanīju, ka nelielā augstumā virs pameža lido trīs sargkareivji strazdu izskatā. Nekādu izredžu: viņi mūs nenoliedzami pamanītu. Es noslēpos un ļāvu sievietei pabraukt garām.

Strazdi aizlidoja, bet arī nākamais braucējs man nederēja: tā bija burvja automašīna ar atvērtu jumtu, kas šoreiz brauca no Hedlhemas. Braucēja seju apslēpa cepure un lielas saulesbrilles: es pamanīju tikai iesarkanu, īsi apcirptu bārdu, un viņš jau bija prom.

- Kas tas tāds? es pavaicāju saimniekam. Vēl viens draugs?

- Nekad agrāk neesmu viņu redzējis. Varbūt tas, kas atbrauca vakarnakt.

- Lai arī kas viņš būtu, tomēr nav izlēmis uzkavēties.

Puika jau sāka krist izmisumā. Viņš dauzīja ar dūri pa zāli.

Ja mēs drīz vien netiksim iekšā, sāks ierasties pārējie viesi. Mums vajadzīgs laiks, lai saprastu, kas tur notiks. Ja vien man būtu vairāk varas!

- Mūžīgais burvju sauciens, es piebildu. Pacieties.

Netenjels palūkojās uz mani ar mežonīgām acīm. Lai būtu

pacietīgs, ir vajadzīgs laiks, viņš nošņāca. Bet mums nav laika.

Bet pagāja tikai divdesmit minūtes, līdz mums radās izdevība.

Atkal atskanēja tuvojošās automašīnas troksnis, un es atkal pārskrēju uz otru koku pudura pusi, lai palūkotos no krasta lejup. To izdarījis, es zināju, ka pienācis īstais laiks. Mums tuvo­jās tumši zaļš pārtikas preču piegādātāja furgons, garš un kan­tains, ar jauniem dubļu aizsargiem un tikko kā mazgāts. Uz vie­niem sāniem tam bija uzkrāsots melns uzraksts: SKVALLS UN DĒLS, PĀRTIKAS PREČU PIEGĀDĀTĀJI NO KROIDONAS,

GARŠĪGAS PĀRTIKAS PRECES JŪSU GALDAM. Un man par prieku izskatījās, ka automašīnā sēž pats Skvalls un dēls. Pie stūres bija pavecāks vīrs ar pliku galvu. Un viņam blakus sēdēja ziķerīgs puika zaļā cepurē. Abi izskatījās dedzīgi un labi uzpo­sušies lielajai dienai. Šķita, ka vecā vīra galva bija nopulēta līdz spīdumam.

Lauku pele aiz akmens sasprindzināja muskuļus.

Furgons piebrauca tuvāk, rūkdams un grabēdams. Es pār­baudīju debesis ne miņas no strazdiem un citām briesmām. Viss tīrs.

Furgons nogriezās ap koku pudura stūri, prom no Hedlhe­mas redzamības robežas.

Gan Skvalls, gan viņa dēls bija atvēruši logus, lai sajustu patīkamo vēja brāzmu. Zēns dungoja jautru melodiju.

Kad automašīna jau bija nobraukusi pusi ceļa gar koku puduri, dēls sadzirdēja čaboņu ārpus automašīnas. Viņš palū­kojās pa labi.

Un ieraudzīja lauku peli, kas šāvās pa gaisu karatē uzbru­kuma pozā, izstiepusi nagus, pakaļkājām pa priekšu un tieši viņam virsū.

Pele ielēca pa atvērto logu. Ne Skvallam, ne dēlam vairs nepietika laika reaģēt. Automašīnā norisinājās vesels kustību juceklis, tā nošūpojās uz priekšu un atpakaļ, viegli noraustījās un uzbrauca uz ceļa augstās malas, kur tās riteņi sašķiebās un paslīdēja. Motors nosprauslojās un noslāpa.

Mirklis klusuma. Atvērās durvis. Vīrietis, kas ļoti līdzinājās Skvallam, izlēca ārā, pastiepās atpakaļ un izvilka ārā Skvalla un dēla nekustīgos ķermeņus. Dēls bija zaudējis lielāko daļu drēbju.

Aizvilkt abus cilvēkus pāri ceļam, augšā pa piekalnīti un iekšā krūmu puduros neprasīja vairāk par vienu mirkli. Es noslēpu viņus kazenāju biezoknī un atgriezos pie furgona. [84] [1] Fakvarls būtu apsvēris, vai daudz lietderīgāk nebūtu vienkārši viņus aprīt, kamēr Džabors nebūtu apsvēris neko, bet tā arī izdarījis. Bet es esmu atklājis, ka manai būtībai cilvēka miesa ir kaitīga. Tas ir kā ēst sliktas jūras veltes mutē uzkrājas pārāk daudz netīrumu.

Šis bija grūts darbiņš. Džins un automašīna vienkārši nesa­der kopā; sēžot automašīnā, rodas tik dīvaina sajūta, it kā tu būtu iesprostots skārda līķautā, ko ieskauj benzīna, eļļas un mākslīgās ādas smakas, kā arī cilvēku un viņu radīto lietu aro­māti. Tas tev atgādina, cik vājš un mazvērtīgs acīmredzot jūtas cilvēks, ja viņam nepieciešami šādi sagrabējuši pārvietošanās līdzekļi, lai aizceļotu kaut kur tālāk.

Turklāt es nemaz īsti nepratu braukt. [85] [1] Vienīgā pieredze automašīnas vadīšanā man bija Lielajā karā, kad Lielbritānijas armija bija apmetusies trīsdesmit jūdzes no Prāgas. Cehu burvis, kura vārdu es tomēr nenosaukšu, uzdeva man nozagt angļiem kaut kādus svarīgus dokumentus. Viņu nometne bija labi apsargāta, un man vajadzēja tikt garām ienaidnieku puses džinam, braucot pie stūres ambu­lances automašīnā un tā iekļūstot angļu nometnē. Es braucu ļoti slikti, bet tas man palīdzēja papildināt savu maskēšanos (ieceļot ambulances auto­mašīnā katru kareivi, ko pa ceļam biju notriecis). Kad ierados nometnē, visus pacientus steigšus nogādāja uz slimnīcu, tikmēr es aizlavījos prom un nozagu nometnes plānu.

Tomēr man izdevās atkal iedarbināt motoru un nobraukt no apmales uz ceļa. Tad devos uz krustcelēm. Tas viss bija prasījis mazāk nekā minūti laika, bet atzīšos, ka biju nobijies: acīgam sargkareivim varētu būt radušās aizdomas, kāpēc furgons tik ilgi brauc garām koku pudurim. Krustcelēs es piebremzēju, aši palūkojos apkārt un uzsaucu pa pasažieru logu.

- Ātri! Kāp iekšā!

Netālais krūms mežonīgi nolīgojās, mašīnas durvis tika atrautas vaļā, un Netenjels jau sēdēja man blakus, elsdams kā zilonis. Durvis aizcirtās, un pēc brīža mēs jau bijām aiztraukušies tālāk, nogriežoties uz Hedlhemas ceļa.

- Tas esi tu, vai ne? saimnieks pūta, skatīdamies uz mani.

- Protams. Un tagad pārģērbies, cik ātri vien vari. Pēc mirkļa būs klāt sargkareivji.

Zēns grozījās pa krēslu, velkot nost mēteli un ķerot Skvalla dēla kreklu, zaļo žaketi un bikses. Pirms piecām minūtēm šis tērps bija bijis tik kārtīgs, bet tagad izskatījās pagalam saņurcīts.

- Pasteidzies! Viņi tuvojas.

Pāri laukam no abām pusēm tuvojās sargkareivji, lēkājot un rikšojot, melnajiem apmetņiem plandot. Puika vēl knakstījās gar kreklu.

- Pogas ir tik ciešas! Es nevaru tās atpogāt!

- Velc pāri galvai!

Sargkareivis pa kreisi tuvojās ātrāk. Varēju jau saskatīt tā acis divus melnus ovālus ar kniepadatas lieluma gaismiņām vidū. Es mēģināju braukt ātrāk, bet nejauši nospiedu nepareizo pedāli; furgons noraustījās un gandrīz apstājās. Netenjela galva tobrīd bija daļēji izbāzta pa krekla caurumu. Viņš atsitās ar pieri pret automašīnas paneli.

- Au! Tu to izdarīji tīšām!

Es nospiedu pareizo pedāli. Automašīna atkal uzņēma ātrumu. Uzvelc žaketi, un būs jau labi. Un uzliec cepuri.

- Un bikses?

- Aizmirsti. Mums nav laika.

Mans saimnieks jau bija uzvilcis žaketi un stīvēja savā izspūrušajā galvā cepuri, kad abi sargkareivji piesteidzās blakus auto­mašīnai. Abi palika viņpus dzīvžogam, novērojot mūs ar savām spīdošajām acīm.

- Atceries mēs it kā nespējam viņus saredzēt, es brīdi­nāju. Skaties taisni uz priekšu.

- Es jau skatos. Pēkšņi viņam iešāvās prātā kāda doma. Vai viņi nesaredzēs, kas tu esi patiesībā?

- Viņi nav pietiekami spēcīgi. Es izmisīgi cerēju, ka tā ir taisnība. Manuprāt, tie bija gūli, [86] [1] Gūli: zemāki džini, turklāt no riebīgo sugas, tiem patīk ēst cilvēkus. Tomēr prasmīgi (lai arī reizēm neapmierināti) sargi. Viņi spēj redzēt tikai piecos plānos. Un es izskatījos pēc Skvalla visos septiņos. bet mūsdienās jau nevar būt drošs. [87] [1] Ikviens cenšas izlikties labāks, nekā viņš ir. Miti cenšas būt moleri, moleri folioti, folioti džini. Daži džini pat mēģina pasludināt sevi par ifrītiem vai māridiem. Jebkurā gadījumā tas ir bezcerīgi. Nav iespējams pārvarēt savas būtības robežas. Bet tas netraucē daudzām būtnēm valsēt apkārt, nomaskējoties par kaut ko varenāku, nekā viņi ir patiesībā. Un, kad viņiem ir pieklājīgs ārējais izskats, viņi grib mainīt arī visu pārējo.

Kādu laiciņu mēs mierīgi braucām uz muižas pusi. Abi stīvi skatījāmies sev priekšā. Un sargkareivji turējās blakus auto­mašīnai.

Beidzot zēns atkal ierunājās. Bet ko man darīt ar biksēm?

- Neko. Būs jāiztiek ar tām, kas tev ir kājās. Mēs drīz būsim pie vārtiem. Galu galā tu no augšpuses izskaties pietiekami labi.

- Bet…

- Nogludini žaketi. Būs labi. Tātad es esmu Skvalls un tu esi mans dēls. Mēs piegādājam pārtikas preces Hedlhemas mui­žai, svaigu pievedumu īpaši konferences dienai. Ak, būtu jāap­skatās, ko tad mēs īsti vedam. Vai tu varētu palūkoties?

-Bet…

- Neuztraucies, skatīties atpakaļ nav nekas nepieļaujams. Automašīnas sienā mums aiz muguras bija metāla lūka. Es norādīju uz to. Aši paskaties. Es to izdarītu pats, bet esmu pie stūres.

- Lai notiek! Viņš nometās četrrāpus uz sēdekļa un, atvēris lūku, iebāza tajā galvu.

- Tur ir diezgan tumšs… un daudz visādu ēdienu…

- Vai tu nevari nosaukt vismaz vienu? es palūkojos uz viņu un gandrīz zaudēju kontroli pār stūri. Furgons sasvērās uz dzīv­žoga pusi; es to iztaisnoju pēdējā brīdī.

- Tavas bikses! Apsēdies! Kur ir tavas bikses?

Netenjels apsēdās. Skats no manis pa kreisi ievērojami uzla­bojās. Es savējās novilku. Bet tu teici, lai jaunās nevelku virsū.

- Es neiedomājos, ka tu esi novilcis tās otras! Velc kājās jaunās.

- Bet sargkareivis redzēs…

- Sargkareivi j^u ir visu redzējis, tici man. Vienkārši velc mugurā.

Kamēr viņš spārdījās ar kurpēm pret priekšējo paneli, es pašūpoju savu pliko galvu. Jācer, ka gūli nav pārāk apķērīgi, kad runa ir par cilvēku ģērbšanās etiķeti. Varbūt viņi domās, ka tas nav nekas neparasts, ka tu tikai tagad pārģērbies. Bet sargi pie vārtiem noteikti būs uzmanīgāki, vari būt drošs.

Mēs jau gandrīz bijām pie muižas robežas. Koki ierobežoja skatu pa logu. Ceļš ievijās starp kokiem nesteidzīgi un skaisti, un gandrīz tūlīt pat parādījās lielā arka. Veidota no milzīgiem dzeltenā smilšakmens bluķiem, tā pacēlās no ceļmalas krū­miem ar tādu pašu varenu viengabalainību kā simtiem tūkstoši līdzīgu arku visā pasaulē. [88] [1] Visas šādas arkas ir celtas, lai pasludinātu vienas cilts pārākumu pār citu. No Romas līdz Pekinai, no Timbuktu līdz Londonai triumfa arkas rodas līdz ar pilsētām, saistītas ar zemes un nāves smagumu. Nekad neesmu redzējis arku, kas man patiktu. Šaubos, vai kāds zināja, par kādiem nopelniem konkrētais muižkungs bija licis sev uzcelt šo arku un cik viņš par to bija samaksājis. Kariatīdes, kas turēja jumtu, bija zaudējušas skaistos sejas pantus, un arī uzrakstus bija noārdējis vējš un lietus. Un tagad ap arku vijās efeja, kas ar laiku sagrau­zīs arī pašu akmens celtni.

Virs arkas un tai abās pusēs pletās sarkanais kupols. Tas pacēlās augstu debesīs un stiepās līdz pat mežam, neaizsegdams vienīgi arku.

Mūsu pavadoņi sargkareivji nogaidoši lūkojās uz priekšu.

Pāris metru no vārtiem es apturēju automašīnu, bet atstāju motoru ieslēgtu. Viegli piespiedu signāltauri. Mēs sēdējām un gaidījām.

Vienā arkas pusē atvērās koka durvis, un pa tām iznāca kāds vīrs. Jutu, ka Netenjels man blakus nodrebēja. Palūkojos uz viņu. Lai gan puika vienmēr bija bijis bāls, tagad viņš nobālēja vēl vairāk. Zēna acis bija tik lielas kā pusdienu šķīvji.

- Kas noticis? es pačukstēju.

- Tas ir viņš… tas, ko es redzēju Novērošanas diskā, tas, kurš atnesa Siržulauzējam amuletu.

Te vairs nebija laika ne atbildēt, ne rīkoties. Lēni soļodams un smaidīdams, slepkava tuvojās mūsu furgonam.