Samarkandas amulets

17

Pinna Ekipējums bija tāds veikals, kurā uzdrošinātos ieiet tikai ļoti bagāts vai ļoti drosmīgs cilvēks. Tas atradās izdevīgā vietā tieši uz Djūka ielas un Pikadilī stūra un izskatījās tā, it kā nogurušu džinu banda šeit nejauši būtu nosviedusi sveš­zemju pili un pēc tam sakausējusi to ar apkārtnes pelēcīgajām mājām. Veikala izgaismotie skatlogi un zelta kolonnas spilgti iezīmējās uz bulvāra grāmatveikalu un itāliešu restorānu fona. Pat no augšas raugoties, tā izsmalcinātās elegances pilnā aura staroja vairāku jūdžu tālumā.

Man vajadzēja nolaisties ļoti uzmanīgi daudzas jumtu dzegas bija apdarinātas ar pīķiem vai nokrāsotas ar lipīgu kaļķi, lai atbaidītu tādus sliktus baložus kā es. Beidzot tomēr nometos uz ceļa zīmes, no kuras pavērās skats uz Pinna iestādi, un sagata­vojos novērot šo zaņķi.

Katrs skatlogs bija kā piemineklis pretenciozai vulgaritātei, pēc kā visi burvji slepenībā tiecās: uz samta spilveniem gulēja dārgakmeņu rotaslietas; starp gredzeniem un rokassprādzēm atdusējās brilles ar palielināmajiem stikliem; automatizēti manekeni kustējās šurpu turpu, saģērbti modernos, Itālijā pašūtos uzvalkos, kuriem pie atloka mirdzēja dimanta pie­spraude. Pa ielu veikalam garām steidzās ierindas burvji nonē­sātos uzvalkos viņi uzmeta ilgpilnus skatienus veikala skat­logiem un aizsteidzās tālāk, sapņodami par bagātību un slavu. Te manīja pavisam nedaudzus cilvēkus, kuri nebija burvji. Šajā pilsētas daļā nemēdza uzturēties vienkāršā tauta.

Pa vienu logu varēja saskatīt augstu pulēta koka leti, aiz kuras sēdēja ļoti resns vīrs baltā uzvalkā. Nedroši uzmeties uz augsta krēsla, viņš lika pasūtījumus kartona kastēs, kas grī­ļojās un šūpojās viņam blakus. Kad beidzot tika dota pavēle, resnais vīrs pagriezās sāņus, un kastu kaudze sāka lēnām kus­tēties prom pa istabu. Kad tā pagriezās, es ieraudzīju zem šīs kaudzes soļojam mazu, druknu foliotu [40] [1]foliots: lētāks darbaspēks nekā džins.. Kad foliots nonāca līdz plauktiem otrā veikala stūrī, viņš izstiepa garu jo garu asti un, izdarot pāris precīzu kustību, ņēma kastes pa vienai un kārtoja tās plauktos.

Nospriedu, ka resnais vīrs ir pats Solto Pinns, veikala īpaš­nieks. Velnēns-ziņnesis bija teicis, ka viņš ir burvis, un es pamanīju, ka vīram vienā acī ir iežmiegts monoklis zelta rāmī. Nav šaubu, ka tieši ar to viņš spēja saredzēt sava kalpa patieso izskatu, jo pirmajā līmenī foliots atgādināja parastu jaunekli (lai izvairītos no garāmgājēju uzmācīgajiem skatieniem). Cil­vēki nāca un gāja, un Solto izskatījās pēc cienījama veikala īpaš­nieka; viņa kustības bija plūstošas un spēkpilnas, acis šaudīgas un caururbjošas. Intuīcija teica, ka viņu būtu grūti piemuļķot, tāpēc es atmetu savu sākotnējo domu pieņemt cilvēka izskatu un mēģināt izvilināt informāciju no viņa.

Mazais foliots šķita labāks ķēriens. Tā nu es pacietīgi gaidīju.

Kad pienāca pusdienlaiks, labi ģērbto pircēju straume, kas plūda Pinna veikalā, kļuva nedaudz lielāka. Solto nožāvājās un izstaipījās; pēc viņa pavēles foliots sāka šaudīties pa veikalu, savācot kopā kastes, apmetņus, lietussargus un visu pārējo, ko prasīja.

Tika izdarīts pāris pirkumu, pusdienlaiks tuvojās beigām, un pircēji pamazām aizgāja. Tagad Solto varēja pievērsties savam vēderam. Viņš deva foliotam dažus norādījumus, uzvilka biezu, melnu mēteli un devās prom no veikala. Es redzēju, kā veikala īpašnieks izsauc taksometru un aizbrauc. Labi. Tas varētu būt uz ilgāku laiku.

Foliots bija uzlicis uz durvīm uzrakstu SLĒGTS un tagad sēdēja uz krēsla pie letes, piepūties ļoti svarīgs un atdarinādams Šolto.

Šī bija mana iespēja. Es mainīju izskatu. Balodis bija pazudis; tā vietā pie Pinna veikala durvīm klauvēja pazemīgs velnēnsziņu nesējs, kuru es uzmodelēju pēc tā parauga, ko šorīt biju piekāvis Hempstedas mežā. Foliots izskatījās pārsteigts; viņš uzmeta man aizdomīgu skatienu un pamāja, lai dodos prom. Es pieklauvēju vēlreiz, šoreiz skaļāk. Izdvesis saniknotu klie­dzienu, foliots nolēca no krēsla, atsteidzās līdz durvīm un atrāva tās vaļā. Iezvanījās virs durvīm pakārtais zvaniņš.

- Pašlaik veikals slēgts.

- Ziņa Šolto kungam.

- Viņš ir izgājis. Pienāc vēlāk.

- Nevar gaidīt. Steidzami. Kad šis būs atpakaļ?

- Apmēram pēc stundas. Saimnieks aizgājis pusdienās.

- Uz kurieni viņš aizgāja?

- Viņš nenoslogo mani ar šādu informāciju. Šis foliots runāja ļoti augstprātīgā balsī; acīmredzot sevi uzskatīja par pārāk aug­stu stāvošu personu, lai sarunātos ar tādu niecību kā es.

- Nekas. Es pagaidīšu. Es aši izgrozījos pa pavērtajām dur­vīm, izlīdu viņam zem rokas un ielidoju veikalā.

- Oho, te nu gan ir smalki, vai ne?

Foliots izmisis metās man pakaļ. Pazūdi! Pazūdi! Pinna kungs man ir skaidri norādījis, ka neviens nedrīkst…

- Nesatraucies, čalīt! Es nekam nepieskaršos.

Sarunas biedrs nostājās starp mani un tuvāko plauktu ar sudraba kabatas pulksteņiem. Bet kā gan citādi! Ar vienu kājas spērienu es varu izsaukt horlu, kas aprīs jebkuru iebru­cēju vai zagli! Un tagad ej prom!

- Labi jau, labi. Mani pleci saguma, kad pagriezos uz durvju pusi. Tu priekš manis esi pārāk varens. Un pārāk augstā pos­tenī. Ne jau katram ir tas gods vadīt tik elegantu iestādi kā šī.

- Tur nu tev taisnība. Šis foliots bija ass, bet vienlaikus arī iedomīgs un tādēļ vājš.

- Saderam, ka tevi nekad nesit un nesoda ar Karsto sarkano punkciju…

- Protams, ne! Esmu centīguma paraugs, un mans saimnieks ar mani ļoti lepojas.

Tagad zināju, ar kādu sugu man bija darīšana. Šis bija paša sliktākā paveida līdzstrādnieks. Man gribējās viņam iekost. [41] [1] Lielākā daļa no mums pilda savus uzdevumus tikai tāpēc, ka, ja mēs atsakāmies sadarboties, burvji nodara mums sāpes. Bet ir daži īpaši tādos vieglos darbiņos kā Solto palīgs -, kuriem patīk pakalpot, kuri pat neņem ļaunā šādu situāciju. Parasti viņi pat negaida, līdz viņus izsauc, bet ir prie­cīgi uzkavēties, ja vien viņiem dod iespēju strādāt ilgāk. Viņus nemoka ar sāpēm, un vienīgās mocības ir pastāvīga atrašanās fiziskā ķermenī. Mēs, pārējie, parasti skatāmies uz viņiem ar naidu un nicināšanu.

Tomēr viņš bija pateicīgs materiāls, ar ko sadarboties.

- Velns parāvis! es izsaucos. Tad tak viņš ir īpaši laipns un tā tālāk, vai ne? Kāpēc? Jo viņš tak apzinās, kā šim ir paveicies ar tādu palīgu kā tu! Saderam, ka viņš bez tevis nevar iztikt. Tu noteikti esi nepārspējams, kad jānēsā riņķī kaut kas smags. Un tu vari aizsniegt augstākos plauktus ar asti vai izmantot to, lai slaucītu grīdu…

Foliots aizsvilās. Tu, mazais ņirga! Saimnieks mani novērtē daudz augstāk! Tev jāzina, ka viņš dēvē mani par savu asistentu! Es pieskatu veikalu, kad viņš dodas pusdienās. Es nodarbojos ar grāmatvedību, pārbaudu piedāvātos maģiskos priekšmetus, man ir daudz paziņu…

- Pagaidi tu teici "maģiskos priekšmetus"? Es stiepti nosvilpos. Tu gribi teikt, ka viņš ļauj tev pieskarties pre­cēm visiem tiem maģijas brīnumiem, amuletiem un tā tālāk? Neticu!

Te nu šis atbaidošais radījums izplūda muļķīgā smaidā. Ļauj gan! Pinna kungs man pilnībā uzticas!

- Vai patiešām tu drīksti ņemt rokās varenus maģijas priekš­metus vai arī tikai tādus tirgus pakaļdarinājumus: piespraudes pret ļaunu aci un brilles ar greizo spoguļu stikliem…

- Bet, protams, varenus maģijas priekšmetus! Tādus, kas ir ļoti bīstami un reti! Manam saimniekam jābūt drošam par to spēku, jāpārbauda, vai tie nav pakaļdarinājumi, un te viņam vajadzīga mana palīdzība.

- Nevar būt! Kas tās ir par lietām? Gan jau nav nekas sla­vens, vai ne? Es biju iekārtojies ērti un atspiedies pret sienu. Nodevīgā burvju pakalpiņa galva bija uzpūtusies divreiz lie­lāka [42] [1] Tiešā nozīmē. Gluži kā laima zaļš balons, ko piepūš ar pumpi. Daži folioti (zemākās šķiras) maina formu un izmēru, lai izrādītu noskaņo­jumu., un viņš bija pilnīgi aizmirsis, ka gatavojās izmest mani aiz durvīm.

- Tu par tādiem noteikti neesi pat dzirdējis! Ļauj man pado­māt… Pagājušā gada lielākais ieguvums bija Nofretetes potī­tes sprādze. Tā bija sensācija! Viens no Pinna kunga aģentiem atrada to Ēģiptē un atsūtīja uz Londonu ar īpašu lidmašīnu. Un man atļāva to nospodrināt! Padomā par to, kad nākamreiz lidināsies apkārt lietus laikā. Vestminsteras hercogs to nopirka izsolē par tiešām ievērojamu summu. Runā, te viņš pieliecās man tuvāk un pieklusināja balsi, ka tā esot dāvana viņa sie­vai, kura esot briesmīgi neglīta. Bet šī sprādze savai valkātājai sniedz spožumu un skaistumu, un tieši tā arī Nofretete iekaroja faraona sirdi. Bet es tev to neesmu teicis. [43] [1] Ak, šie burvji! Es pats atnesu Nofretetei šo sprādzi. Un varu tikai pie­bilst, ka viņa bija satriecoša skaistule, jau pirms aplika to ap potīti. (Burvji šeit visu pārpratuši: šī sprādze liek sievietes vīram paklausīt katrai viņas iegribai. Es prātoju, kā gan tagad klājas vecajam labajam hercogam…)

- Nē, nē.

- Kas tad vēl? Romula vilkādas kažoks, Šartras katedrāles gotiskās kolonnas, brāļa Bēkona galvaskauss… es varētu tā tur­pināt, bet tas jau tevi tikai garlaikotu.

- Jā, manai saprašanai tas būtu par smalku. Bet, klau! Es tev gribēju pavaicāt par kādu maģisku priekšmetu. Samarkandas amulets. Mans saimnieks to pāris reižu ir pieminējis. Bet to jau tu nekad neesi spodrinājis!

Šī ikdienišķā piezīme, šķiet, foliotu satrauca. Viņa acis samiedzās un aste sāka šūpoties. Kas tad ir tavs saimnieks? viņš asi vaicāja. Un kur ir ziņa, kas tev bija jānodod? Es neredzu, ka tu nestu vēstuli.

- Protams, ne. Ziņa ir te iekšā, saproti? Un es piesitu ar nagu sev pie pieres. Un tas, kas ir mans saimnieks, nav nekāds noslēpums. Viņu sauc Saimons Siržulauzējs. Iespējams, ka esi viņu šeit šad tad manījis.

Tā bija zināmā mērā laimes spēle šajā stāstā pieminēt burvi. Bet foliots bija kļuvis aizdomīgs, kad es ierunājos par amuletu, un es negribēju viņu vēl vairāk sadusmot, izvairoties no atbil­des. Par laimi, šis vārds viņam bija pazīstams.

- Ak tad Siržulauzēja kungs? Tad jau tu esi jauniņais pie viņa, vai ne? Kur tad Nitls?

- Viņš pagājušonakt pazaudēja vienu ziņu, un saimnieks izmantoja pret viņu Ilglaicīgo punkciju.

- Vai tiešām? Man jau allaž likās, ka Nitls ir tāds vieglprā­tīgs. Tad nu tu kalpo viņam labi! Foliots likās iepriecināts, un viņa acīs parādījās sapņaina izteiksme. Siržulauzēja kungs ir īsts džentlmenis, smalks pircējs! Vienmēr skaisti ģērbies, vien­mēr laipni vaicā pēc vajadzīgajiem maģiskajiem priekšmetiem. Protams, viņš ir Pinna kunga labs draugs. Tātad viņš runāja par amuletu, ja? Tas nav nekas pārsteidzošs, ja ņem vērā noti­kušo. Tas bija briesmīgi, un vēl pēc sešiem mēnešiem viņi nav atraduši slepkavu.

Dzirdētais lika man saausīties, bet nedrīkstēju neko izrādīt. Nevērīgi pakasīju degunu.

- Jā, Siržulauzēja kungs teica, ka kaut kas ir noticis, bet neteica, kas.

- Protams, viņam jau tas nebija jāskaidro tādam sīkaļam kā tu, vai ne? Daži domā, ka pie šīs slepkavības vainīgs amuleta Aizsardzības loks, lai arī kas tas būtu. Vai kāds atkritējs bur­vis šī ir ticamāka versija. Bet, ņemot vērā visus tos resursus, kas ir valsts rīcībā, es vienkārši brīnos, ka…

- Un kas tad notika ar amuletu? To nospēra, vai ne?

- Jā, to nozaga. Un arī to pastrādāja slepkava. Šaušalīgi. Tas bija patiešām briesmīgs notikums. Nabaga Bīčema kungs! Un, to sakot, šis smieklīgais foliots notrauca asaru no vaiga. [44] [1] No tā, kā viņš aprakstīja burvja nāvi, nosaucot to par "slepkavību", var secināt, cik zemu viņš ir kritis. Turklāt viņam tas ir licies briesmīgi! Godīgi sakot, es jau sāku ilgoties pēc Džabora vienkāršās agresivitātes. Tu vaicāji, vai amulets bija pie mums. Protams, ne. Tas bija pārāk vērtīgs, lai to laistu atklātā tirgū. Gadiem ilgi tas piederēja valdībai, un pēdējos trīsdesmit gadus to glabāja Bīčema kunga muižā Surejā. Tajā bija augstas drošības garantijas, portāli un viss pārējais. Bīčema kungs šad un tad to pieminēja, kad iegrie­zās mūs apciemot. Viņš bija godavīrs stingrs, bet taisnīgs, patiešām apbrīnas vērts. Ak vai!

- Un kāds nozaga amuletu no Bīčema kunga mājas?

-Jā, pirms sešiem mēnešiem. Neviens no portāliem nebija skarts, neviens sargs neko nebija redzējis, bet vēlu vakarā amu­lets bija pazudis. Un Bīčema kungs gulēja asins peļķē blakus tukšajai amuleta kastītei. Pagalam! Viņš noteikti bija istabā, kur atradās amulets, kad ieradās zaglis, un, pirms paspēja izsaukt palīdzību, viņam jau bija pārgriezta rīkle. Cik briesmīga traģē­dija! Pinna kungs bija ļoti nelaimīgs.

- Kā gan citādi. Tas ir tik briesmīgs, briesmīgs atgadījums! es izskatījos tik skumjš, cik vien velnēnam piedien, bet patie­sībā līksmoju. Tieši šī informācija man bija vajadzīga! Tātad Saimons Siržulauzējs šo amuletu patiešām ir nozadzis un, lai to nozagtu, tika izdarīta slepkavība! Tas melnbārdainais vīrs, ko Netenjels redzēja pie Siržulauzēja, noteikti bija ieradies pa taisno no Bīčema mājas. Vēl vairāk vai nu Siržulauzējs darbo­jās uz savu roku, vai kādas slepenas organizācijas sastāvā, bet viņš bija nozadzis amuletu valdībai, un tas jau nozīmēja sazvē­restību! Lai zibens mani sasper, ja sīko šīs ziņas neiepriecinās!

Viens bija skaidrs pavēlot man nozagt amuletu, tas puika Netenjels bija ieniris dziļos ūdeņos, pat pārāk dziļos. Tagad es zināju, ka Saimonu Siržulauzēju nekas neapturēs, lai dabūtu amuletu atpakaļ un apklusinātu tos, kas zināja, ka amulets bijis pie viņa.

Bet kāpēc viņš to nozaga? Kas viņam lika tā riskēt un kļūt par valsts ienaidnieku? Es zināju, ka amulets ir slavens, bet ne to, kādas bija tā spējas. Iespējams, šis foliots varētu man palīdzēt to noskaidrot. Tas amulets nu gan laikam ir kaut kas varens, es ieminējos. Noderīga mantiņa, vai ne?

- Mans saimnieks arī tā teica. Runā, ka tajā slēpjas kāda varena būtne kaut kas no Citas pasaules dziļumiem. Tas aiz­sargā savu valkātāju pret uzbrukumiem ar…

Foliots pēkšņi iepleta acis un apklusa, strauji ievilcis elpu. Viņam pāri izstiepās gara ēna, tā izauga pāri visai lakotajai grīdai. Durvju zvaniņš iešķindējās, un Pinna Ekipējuma durvis atvērās, ielaižot veikala klusumā Pikadilī troksni. Es lēni pagriezos.

- Nu, nu, Simpkin, sacīja Solto Pinns, ar ziloņkaula spieķi aizverot durvis. Izklaidē draugu, kamēr manis nav klāt? Jā, kamēr kaķis nav mājās…

- Nē, nē, saimniek, tā nav! Šis nelietis drebēdams saglauda matus un klanījās vai līdz zemei. Viņa uzpūstā galva manāmi trīcēja. Cik brīnišķīga izrāde! Es paliku savā vietā, pilnīgi mie­rīgs un atbalstījies pret sienu.

- Tas nav tavs draugs? Solto ducināja savā zemajā balsī; šis balss tonis lika domāt par saulesgaismu uz veciem, nomelnēju­šiem dēļiem, uz kuriem stāv bišu vaska burkas un sarkanā portvīna pudeles. [45] [1] Jums tā nešķiet? Nu labi. Manuprāt, esmu dzimis dzejnieks. Tādā balsī varētu runāt omulīgs, humorpilns vīrs likās, ka tajā burbuļo smiekli. Viņa plānās, platās lūpas smaidīja, bet acis bija aukstas un stingas. Tuvumā viņš izrādījās vēl lielāks, nekā biju paredzējis, gluži kā liela, balta klints. Šajā zvērādas mētelī viņu pustumsā varētu noturēt par mamuta pēcpusi.

Simpkins bija pakāpies atpakaļ un piespiedies letei. Nē, saimniek. Vi-viņš ir ziņnesis. Vi-viņš ir atnesis jums ziņu.

- Tava gudrība mani pārsteidz, Simpkin! Ziņnesis, turklāt vēl atnesis man ziņu! Cik neparasti! Tad kāpēc tu nepaņēmi ziņu un nesūtīji viņu prom? Manuprāt, es atstāju tev pietiekami daudz darba.

- Jā, saimniek, tā gan. Bet viņš tikai nupat ieradās!

- Vēl trakāk! Es gan redzēju, ka jūs te jau desmit minūtes pļāpājat kā tādas tirgus sievas. Kā tu to paskaidrosi? Iespējams, ka manā vecumā acis vairs tik labi nerāda… Burvis no kaba­tas izvilka monokli, ielika to kreisajā acī [46] [1] Ar šo īpaši pagatavoto lēcu palīdzību burvji spēj redzēt otrajā, trešajā un nedaudz ceturtajā līmenī. Solto, bez šaubām, mani pārbaudīja tieši tajos. Par laimi, mana velnēna forma eksistēja līdz pat ceturtajam plānam, tā ka es biju drošībā.

- un panāca pāris soļu uz priekšu, laiski šūpodams spieķi. Simpkins sarāvās, bet neko neatbildēja.

- Labi. Spieķis norādīja manā virzienā. Tava ziņa, velnēn, kur tā ir?

Es godbijīgi pieskāros ar roku pierei. Es to esmu uzticējis savai atmiņai, kungs. Mans saimnieks uzskatīja, ka tā ir pārāk svarīga, lai to rakstītu uz papīra.

- Vai tiešām? Acs aiz monokļa mani nopētīja no galvas līdz kājām. Un tavs saimnieks ir…

- Saimons Siržulauzējs! es izslējos un salutēju. Un ar jūsu atļauju, kungs, es tūlīt pat nodošu jums ziņu un došos prom. Es nevēlos kavēt jūsu laiku.

- Lai notiek. Solto Pinns pienāca tuvāk un tagad urbās manī ar abām acīm. Kāda ir tava ziņa?

- Šāda, kungs. "Dārgais Šolto! Vai Tu šovakar esi ielūgts uz Parlamentu? Es neesmu laikam premjerministrs mani ir aiz­mirsis, un es esmu ļoti apvainojies. Lūdzu, atbildi pēc iespē­jas ātrāk. Visu labāko, Saimons." Tāda ir šī ziņa, kungs, vārds vārdā. Man tas šķita gana ticami, bet es negribēju izaicināt veiksmi. Es atkal salutēju un virzījos uz durvīm.

- Ak tad viņš ir apvainojies, ko? Nabaga Saimons. Hmm. Burvis kādu brīdi domāja. Pirms tu aizej, kāds bija tavs vārds, velnēn?

- Mmm Bodmins.

- Bodmins. Ak tā. Šolto Pinns pakasīja vienu no saviem dubultzodiem ar resnu, gredzeniem rotātu pirkstu. Tu noteikti vēlies pēc iespējas ātrāk atgriezties pie sava saimnieka, Bodmin, bet, pirms tu aizej, man tev jāuzdod divi jautājumi.

Negribīgi apstājos. Jā, ser.

- Tu nu gan esi ļoti pieklājīgs velnēns! Pirmkārt kāpēc Saimons vienkārši neuzrakstīja tik nevainīgu ziņu uz papīra? Tā nemaz nav mulsinoša, turklāt zemāka dēmona tāda kā tu vājā atmiņa to varētu ievērojami sagrozīt.

- Man ir ļoti laba atmiņa, kungs. Es ar to esmu slavens.

- Pat ja tā būtu, tas ir ļoti neparasti… Lai nu paliek. Mans otrs jautājums… Tagad Solto panāca man pāris soļu tuvāk un kļuva draudīgāks. Viņš bija ļoti iespaidīgs, un savā pašrei­zējā formā es jutos pavisam maziņš. Mans otrs jautājums ir šāds: kāpēc Saimons man šo jautājumu nepavaicāja personiski pirms piecpadsmit minūtēm, kad mēs satikāmies pie pusdienu gaidai

Ak vai. Laiks pazust.

Es lēcu uz durvju pusi, bet, lai arī cik ātrs biju, Solto Pinns izrādījās veiklāks. Viņš piesita ar spieķi pie grīdas un izstiepa to uz priekšu. No spieķa gala izšāvās dzeltens gaismas stars, kas aiztraucās līdz durvīm, un šajā gaismā virmoja lodveida plazma, kura acumirklī sasaldēja visu, kam pieskārās. Es pārmetu kūleni pāri šiem aukstajiem garaiņiem un piezemējos stendā ar satīna apakšveļu. Kad man sekoja nākamais aukstais vilnis, es jau atrados gaisā, pārlidoju pāri burvja galvai un apmetos uz letes, izkaisot papīrus uz visām pusēm.

Es pagriezos un raidīju sprādzienu tas uzliesmoja tieši bur­vim aiz muguras, triecot viņu ar galvu pa priekšu sasaldētajā stendā. Viņam apkārt bija aizsarglauks pārskatot visus līme­ņus, es to saredzēju kā dzeltenas zvaigznītes -, un, lai gan šis sprādziens nesacaurumoja viņu tā, kā es to būtu vēlējies, bur­vis bija krietni apdullināts. Viņš smagi elsa, gulēdams sasaldētā bokseršortu kaudzē. Es metos pie tuvākā loga, cerēdams pēc iespējas ātrāk nokļūt uz ielas.

Bet biju aizmirsis par Simpkinu. Uzmanīgi iztipinot no lielas apmetņu kaudzes aizmugures, viņš meta kaut ko milzīgu (kas bija apzīmēts kā ĪPAŠI LIELS) tieši man uz galvas. Es pielie­cos, un smagā kaste ietriecās stikla vitrīnā, kas atradās letes priekšā. Simpkins metās atpakaļ, lai atkārtotu šo manevru; es pielēcu viņam klāt, izrāvu nākamo smago priekšmetu viņam no rokām un devu šim foliotam tādu zvēlienu, ka viņam uz kādu laiku sajuka visas debespuses. Skaļi ieņurdējies, viņš iegāzās muļķīgu cepuru kaudzē, un es turpināju ceļu.

Starp diviem manekeniem pamanīju jauku, tukšu loga rūti, kas bija pagatavota no liekta stikla, kurā saulesgaisma atstaro­jās visās varavīksnes krāsās. Tas izskatījās kā ļoti jauks un dārgs stikls. Izsitu to ar vēl viena sprādziena palīdzību, liekot stiklam sabirt smalkos gabaliņos uz ielas, un lēcu izsistajā caurumā.

Par vēlu. Tiklīdz logs saplīsa, tika iedarbinātas lamatas.

Manekeni pagriezās.

Abi manekeni bija izgatavoti no tumša, pulēta koka tiem nebija nekādu cilvēcisku pazīmju, tikai koka ovāls sejas vietā. Varbūt kaut kas līdzīgs degunam, bet ne acu, ne mutes. Viņi bija ģērbti tērpos, kas tika atzīti par pēdējo modes kliedzienu burvju aprindās, melnos uzvalkos ar smalku, baltu svītriņu un atlokiem, asiem kā žiletes, šampanieša krāsas kreklos ar augstu apkakli un spilgtu kaklasaiti. Manekeniem nebija kurpju; no bikšu starām laukā rēgojās tikai koka stumbeņi.

Kad mēģināju lēkt starp viņiem, koka cilvēku rokas izstiepās, lai aizšķērsotu man ceļu. No piedurknēm izšāvās asmeņi, kas parādījās pirkstu vietā. Es lidoju pārāk ātri, lai apstātos, tomēr man rokās joprojām bija ļoti lielais priekšmets. Asmeņi grie­zās manā virzienā, veicot sinhronus puslokus. Pacēlu milzīgo priekšmetu priekšā sejai tieši īstajā brīdī: asmeņi iegriezās dziļi tajā, gandrīz izcērtoties cauri un pieskaroties arī man.

Uz brīdi sajutu auksto sudraba auru uz savas ādas [47] [1] Sudrabs mums ir ļoti kaitīgs; tas sasaldē mūsu dziļāko būtību. Tieši tāpēc Solto bija ieviesis šādu aizsardzības sistēmu. Man bija bail domāt, ko šie sudraba naži varēja nodarīt džinam, kas tika iesprostots starp maneke­niem., tad atlaidu smago, maģisko priekšmetu un atlēcu atpakaļ. Manekeni savicināja asmeņus, un smagais maģiskais priekšmets nokrita uz zemes, sagriezts divās daļās. Viņi salieca kājas un lēca…

Es aizlidoju aiz letes.

Sudraba asmeņi ieurbās parketā tieši tajā vietā, kur biju stā­vējis.

Man bija jāmaina forma, turklāt ātri piekūns varētu de­rēt! -, bet tajā pašā laikā man vajadzēja arī aizstāvēties. Pirms spēju izdomāt, kā to izdarīt, manekeni atkal bija klāt, gaisam šņācot un kaklasaitēm plandoties. Es lēcu uz vienu pusi un iegā­zos tukšās dāvanu kārbās. Viens manekens uzlēca uz letes, otrs aiz tās, un viņu neizteiksmīgās sejas pagriezās pret mani.

Jutu, kā spēki izsīkst. Pārāk daudz formas maiņu, pārāk daudz burvestību pārāk īsā laikā. Bet vēl nebiju pavisam bez­palīdzīgs. Raidīju Pekles lāstu pret tuvāko manekenu to, kas rāpās pa leti. No viņa baltā krekla priekšas izlauzās zilas lies­mas un strauji izpletās pa visu augumu. Kaklasaite sačokuro­jās, žakete sāka gruzdēt. Koka lelle to visu ignorēja, kā jau tai bija likts; [48] [1] Džinam, kas bija saistīts pie manekena, vajadzēja pakļauties dotajam uzdevumam aizsargāt veikalu vienalga, lai kas viņam pēc tam draudētu. Te nu izbaudīju nelielas priekšrocības, jo šobrīd mans vienīgais uzdevums bija glābt savu ādu.

tad atkal pacēla savus asmeņus. Es atliecos atpa­kaļ. Manekens salieca kājas, sagatavojies lēkt. Tagad uguns jau laizīja viņa torsu; drīz viss lakotā koka ķermenis jau plandīja liesmās.

Manekens uzlēca augstu gaisā un gāzās man virsū, liesmām plīvojot aiz viņa gluži kā apmetnim. Pēdējā brīdī pavirzījos malā. Koka cilvēks smagi nogāzās uz grīdas. Atskanēja krakšķis: dego­šais koks bija sašķēlies. Manekens paspēra pāris grīļīgu soļu manā virzienā, ķermenim izlokoties groteskos leņķos, un tad abas manekena kājas salūza. Tas sabruka melnā gruzdošu koka locekļu kaudzē.

Grasījos izdarīt to pašu ar viņa kolēģi, kas jau bija pārlēcis pāri degošajai koku kaudzei un tagad tuvojās man, kad skaņas man aiz muguras vēstīja, ka Solto Pinns sāk atgūties. Uzmetu skatienu veikala īpašniekam. Burvis bija pieslējies pussēdus, izskatoties tā, it kā viņu no kājām būtu notriecis vesels bifeļu ganāmpulks. Viņam uz galvas karājās pāris apakšbikšu. Tomēr mans ienaidnieks joprojām bija bīstams. Viņš sataustīja savu zizli un notēmēja to manā virzienā. No spieķa izšāvās dzeltenais gaismas stars, bet, kad sasaldējošā straume nonāca vietā, kur es pirms tam biju stāvējis, es jau sen biju prom un visa aukstuma deva tika otrajam manekenam. Tā locekļi tūlīt pat sasala, un koka lelle nogāzās uz grīdas, sašķaidot kāju sīkās drumslās.

Solto nolādējās un nikni palūkojās apkārt. Viņam nudien nebija jāmeklē tālu. Es atrados tieši virs viņa, balansēdams virs plauktiem. Tie bija pilni ar rūpīgi sanumurētiem un sakārto­tiem vairogiem, statuetēm un senām kastēm, kas droši vien bija izkrāptas no iepriekšējiem īpašniekiem visā plašajā pasaulē. Tas viss, bez šaubām, bija veselas bagātības vērts. Atspiedos ar muguru pret sienu, ar kājām pret plaukta malu un no visa spēka pagrūdu.

Plaukti iečīkstējās un saļodzījās.

Solto dzirdēja šo skaņu. Viņš palūkojās augšup. Es redzēju, kā viņa acis šausmās ieplešas.

Vēlreiz spēcīgi pagrūdu, nu jau ar dusmām. Domāju par bez­palīdzīgajiem džiniem, kas bija iesprostoti manekenos.

Sākumā plaukti vēl saglabāja līdzsvaru. Vispirms nokrita Ēģiptes kanope [49] [1] Kanope pēc Senās Ēģiptes pilsētas Kanopes nosaukuma trauks, kurā senie ēģiptieši ievietoja balzamēto mirušo iekšējos orgānus. Tulk. piez.

, un tai sekoja tīkkoka kaste ar vīraku. Beidzot gravitācijas spēks darīja savu, plaukti zaudēja līdzsvaru, nodre­bēja un tad apbrīnojumā ātrumā gāzās virsū apakšā zvilnošajam burvim.

Solto pat neatlika laika izmisuma kliedzienam, pirms paša preces viņu apraka.

No apdullinošā trokšņa automašīnas Pikadilī nobremzēja un pat saskrējās. Vīraka un putekļu mākonis pacēlās no drupu kau­dzes, kas bija palikusi pāri no Solto maģiskajiem priekšmetiem.

Biju apmierināts ar savu darbu, bet vienmēr jau ir labāk pazust, kamēr tu vēl esi priekšā. Piesardzīgi paskatījos uz plauktu grēdu, bet zem tās nekas nekustējās. Nespēju pateikt, vai Solto aizsarglauks bija pietiekami spēcīgs, lai viņu paglābtu. Galu galā man bija vienalga. Vismaz tagad varēju doties prom.

Vēlreiz izsitu logu. Un atkal kāda figūra piecēlās, lai aizšķēr­sotu man ceļu.

Simpkins.

Sastingu gaisā. Lūdzu,es teicu, neaizkavē mani. Šodien vienreiz jau sadevu tev pa ģīmi. Viņa garais deguns tagad bija iespiests sejā gluži kā uz āru izgrieztā cimdā. Foliots izskatījās īgns.

Viņš šņācoši izdvesa: Tu nodarīji pāri manam saimnie­kam.

- Jā, un tev vajadzētu no prieka dejot! es pavīpsnāju. Ja būtu tavā vietā, es viņu tagad piebeigtu, nevis noņemtos ar šādiem blakusdarbiem, tu, nožēlojamais pārbēdzēji

- Es nedēļām ilgi šos plauktus biju kārtojis.

Man jau zuda pacietība. Tev ir viena sekunde laika, lai pazustu, nodevēj!

- Par vēlu, Bodmin! Esmu iedarbinājis signalizāciju. Atbildī­gās iestādes jau izsūtījušas if…

- Jā, jā. Sakopojis pēdējos spēkus, pārvērtos par piekūnu. Simpkins nebija gaidījis, ka nabaga ziņu nesējs velnēns varētu šādi pārvērsties. Foliots pakāpās atpakaļ; es pārlidoju viņam pāri galvai un beidzot izlauzos ārā, brīvībā!

Un tieši tur pār mani izpletās sudraba tīkls, velkot mani tuvāk Pikadilī bruģim.

Sudraba pavedieni bija pašas viltīgākās lamatas: tās sasais­tīja mani visos līmeņos, pieķeroties spalvām, spērienam sagata­votajām kājām un asajam knābim. Pretojos ar visiem spēkiem, bet sudraba pavedieni mani nelaida vaļā, tie bija smagi kā zeme viens no četriem elementiem, kas manai būtībai ir pats svešākais, un sudrabs mani stindzināja. Nespēju pārvērsties, nespēju izmantot nevienu burvestību ne lielu, ne mazu. Manu dziļāko būtību bija ievainojusi tiešā saskarsme ar sudrabu jo vairāk cīnījos, jo sliktāk jutos.

Pēc kāda laiciņa padevos. Gulēju uz bruģa zem tīkla mazs, nekustīgs spalvu kamols. Paskatījos uz pasauli ar vienu aci. Caur tīkla caurumiem redzēju pelēko ietvi, kas bija slapja pēc lietus un joprojām noklāta ar smalkiem stikla gabaliņiem. Un varēju sadzirdēt, kā kaut kur smejas Simpkins garus, spiedzī­gus smieklus.

Tad bruģakmeņi satumsa un man pāri pārliecās tumša ēna.

Uz ielas noklaudzēja asi nagi. Ielas segums saplaisāja vietās, kur šie nagi tam pieskārās.

Visapkārt tīklam vēlās smags garaiņu mākonis, kas smaržoja pēc ķiploka un rozmarīna. Mans prāts bija kā saindēts galvā visas domas peldēja, muskuļus rāva krampji…

Tad piekūnu sagrāba tumsa, un viņa apziņa izzuda kā no­pūsta svece.