Samarkandas amulets

15

Tiklīdz džins bija pārvērties par balodi un aizlidojis, Netenjels aizvēra logu, aizvilka aizkarus un noguris apsēdās uz grīdas. Viņa seja bija līķa bālumā un ķermenis no lielā sasprindzinā­juma trīcēja. Gandrīz pusstundu zēns palika sēžot, atspiedies ar muguru pret sienu un skatīdamies tukšumā.

Viņš to bija paveicis. Jā, bija ticis galā gluži labi dēmons atkal bija savaldīts un pakļauts kontrolei. Atlika tikai pastrādāt pie burvestības, kas piesaistīs dēmonu tabakdozei, un Bartimajam būs viņam jākalpo, cik vien ilgi Netenjels vēlēsies. Šķita, ka viss nokārtosies. Nebija nekā, par ko uztraukties. Pilnīgi nekā.

Vismaz to viņš centās sev iestāstīt. Tomēr zēnam trīcēja rokas, sirds sitās kā negudra un visi argumenti, ko viņš tikko bija izdomājis, nepavisam nepārliecināja. Netenjels niknojās uz sevi, dziļi ieelpoja un saspieda plaukstas cieši kopā, lai tās netrīcētu. Protams, bija pamats just bailes. Viņš par sekundes simtdaļu bija izvairījies no Stimulējošā kompasa burvestības. Šī bija pirmā reize, kad jaunais burvis bija atradies tik tuvu nāvei. Šādi pārdzīvojumi nepaliek bez sekām. Netenjels sev iegalvoja, ka tūlīt saņemsies: varētu piestrādāt pie burvestības, aizbraukt ar autobusu uz Temzu…

Džins zināja viņa vārdu.

īsto vārdu.

Bartimajs no Urukas, Šakrs al Džins no Al-Arišas… Netenjels bija ļāvis viņam uzzināt savu īsto vārdu. Martas kundze to bija izrunājusi, džins to bija dzirdējis, un kopš tā brīža burvju pamat­likums bija pārkāpts. Un tagad Netenjelam vajadzēja iesaistīties dažādos kompromisos iespējams, uz visu atlikušo dzīvi.

Viņš atcerējās piemērus no mācību grāmatām. Verners no Prāgas: viņa īsto vārdu bija uzzinājis mazs velnēns, kas viņam kalpoja. Velnēns bija to pastāstījis foliotam, tas bija izpaudis vārdu džinam, kurš savukārt bija to izstāstījis ifrītam. Un pēc trim gadiem, kad Verners šķērsoja Vāclava laukumu, lai dotos nopirkt kūpinātu desu, viņu bija sagrābis virpuļviesulis. Vairā­kas stundas pēc tam pilsētniekus bija apdullinājuši Vernera klie­dzieni, un pēc tam pār pilsētas vējrādītājiem un skursteņiem bija nobirušas burvja saplosītā ķermeņa daļas. Un šis nebūt nebija visbriesmīgākais liktenis, kas sagaidīja burvi, kura īstais vārds nebija paturēts noslēpumā. Atlika tikai padomāt par Paulo no Turīnas, Septimusu Manningu vai Johanu Faustu…

No Krūmložņas skolnieka lūpām izlauzās elsas, un šī skaņa viņu pašu tā satrieca, ka izrāva no izmisuma un pašnožēlas. Pietiek! Viņš vēl nebija miris, un dēmons joprojām atradās viņa pakļautībā. Vai vismaz atradīsies, tiklīdz viņš būs pienācīgi izmantojis tabakdozi. Vajadzēja tikai saņemties…

Netenjels uztrausās kājās ķermeni bija novājinājis nogu­rums. Pielicis visus spēkus, viņš noslēpa bailes pašā dziļākajā prāta nostūrī un sāka gatavoties uzdevumam. Zēns pārzīmēja pentaklu un nomainīja vīraku. No jauna iededza sveces. Aizla­vījās uz meistara darbistabu un divreiz pārbaudīja buramvārdus. Tad iebēra tabakdozē vēl vairāk rozmarīna, ielika to apļa centrā un sāka Beztermiņa ieslodzījuma burvestību. Pēc piecām minūtēm viņa mute bija sausa un balss čerkstēja, bet virs tabakdozes bija sākusi veidoties tēraudpelēka aura. Tā uzmirdzēja un pazuda. Netenjels nosauca Bartimaja vārdu, datumu, no kura Ieslodzījuma burvestībai jāstājas spēkā, un beidza burvestību. Tabakdozē izskatījās gluži kā pirms tam. Krūmložņas audzēk­nis ielika to jakas kabatā, nopūta sveces un uzritināja paklāju pāri pentaklam. Tad viņš bezspēkā iekrita gultā.

Kad Martas kundze pēc stundas pasniedza vīram vakariņas, viņa izteica savas bažas par audzēkni.

- Esmu noraizējusies, viņa sacīja. Zēns nemaz nav ēdis sviestmaizes. Viņš ir sabrucis uz galda blakus šķīvim, balts kā papīrs. Laikam pavadījis nomodā visu nakti. Kaut kas viņu nobiedējis… Vai arī viņš vienkārši ir slims. Krūmložņas kun­dze ieturēja pauzi. Dārgais?

Krūmložņas kungs bija aizņemts, pētīdams ēdienu savā šķīvī. Kur ir mango mērce, Marta? viņš ierunājās. Tu zini, ka man tā garšo kopā ar liellopa gaļu un salātiem.

- Mango mērce ir izbeigusies, mīļais. Tad, kā tev liekas, ko mums vajadzētu darīt?

- Nopērc vēl. Vai tad tas nav acīmredzami? Debesu vārdā, sieviete…

- Nē. Es domāju, ar zēnu…

- Hmm? Ai, gan jau ar viņu viss būs kārtībā. Sīkais vienkārši uztraucas par Vārda došanu. Un par pirmo Izsaukšanu. Atceros, cik pats biju pārbijies, meistars burtiski iegrūda mani pen­taklā… Krūmložņas kungs apēda lielu kumosu gaļas. Pasaki, ka es pēc pusotras stundas gribu viņu redzēt bibliotēkā. Un lai viņš paņem līdzi almanahu. Nē lai viņš nāk jau pēc stundas. Man pēc tam vēl jāpiezvana Divālam par tām zādzībām.

Netenjels, kas sēdēja pie virtuves galda, joprojām bija apēdis tikai pusi sviestmaizes. Martas kundze pabužināja viņa matus.

- Pasmaidi, viņa teica. Vai tiešām Vārda došana tevi tā uztrauc? Par to nu nepavisam nav jāraizējas. Netenjels ir jauks vārds, bet arī citiem vārdiem nav ne vainas. Padomā tikai, tu vari izvēlēties tādu vārdu, kādu gribi, pat bez jebkāda iemesla. Ja vien kādam no dzīvajiem burvjiem jau nav šāds vārds. Tu taču zini, ka vienkāršajiem cilvēkiem netiek dota tāda iespēja, vai ne? Viņiem jādzīvo ar tādu vārdu, kādu vecāki ielikuši. Viņa turpināja savus darbus piepildīja tējkannu, izņēma no ledusskapja pienu un visu laiku bez mitas pļāpāja. Netenjels juta tabakdozes svaru jakas kabatā.

- Es labprāt izietu uz bridi ārā, Martas kundze, viņš teica.

- Man gribas ieelpot svaigu gaisu.

Uzrunātā veltīja viņam neizpratnes pilnu skatienu. Tagad tu to nedrīksti darīt, mīļais. Ne jau pirms Vārda došanas. Meis­tars pēc stundas vēlas tevi redzēt bibliotēkā. Un neaizmirsti paņemt Vārdu almanahu. Lai gan, ja tā padomā, tu patiešām izskaties sanīcis. Iespējams, svaigs gaiss nāktu tev par labu… Gan jau viņš nepamanīs, ja tu izlavīsies ārā uz piecām minū­tēm.

- Viss kārtībā, Martas kundze. Es palikšu iekšā. Piecas minūtes? Lai nokļūtu līdz Temzai un atpakaļ, bija vajadzīgas divas stundas, iespējams, pat vairāk. Viņam būs jāatbrīvojas no tabakdozes vēlāk un jācer, ka Bartimajs līdz tam neko neuz­sāks.

Marta ielēja tasi tējas un pastūma to Netenjelam priekšā.

- Tā vismaz gādās par kādu sārtumu tavos vaigos, Netenjel. Kad mēs nākamreiz tiksimies, tevi jau sauks citādi. Šī noteikti ir pēdējā reize, kad es tevi saucu vecajā vārdā. No šodienas man tas būs jāaizmirst.

Kāpēc tu nevarēji to aizmirst jau šorīt, Netenjels domāja. Maza, maza daļiņa no viņa vēlējās vainot Martas kundzi par visu notikušo, bet zēns zināja, ka tas būtu netaisnīgi. Drošs, noslēpumains un stiprs. Tagad viņš vairs tāds nebija. Netenjels iedzēra malku tējas un apdedzināja mēli.

- Nāc iekšā, zēn, nāc iekšā. Meistars sēdēja augstā krēslā pie bibliotēkas galda, izskatīdamies ļoti ietekmīgs. Viņš nopētīja Netenjelu, kas ienāca istabā, un norādīja uz krēslu sev blakus.

- Apsēdies. Tu izskaties nopietnāks nekā parasti. Tu pat esi uz­vilcis jaku, ko? Priecājos, ka tu saproti, cik šis brīdis ir svarīgs.

- Jā, ser.

- Labi. Kur ir almanahs? Paskatīsimies… Grāmata bija iesieta zaļos ādas vākos, un tajā bija ielikta vēršādas grāmat­zīme. Grāmatu vakar bija atnesis Jaroslavs, un līdz šim to vēl neviens nebija atvēris. Krūmložņas kungs atšķīra pirmo lapu un izlasīja virsrakstu. Loive's Vārdu almanahs, trīssimt deviņdes­mit piektais izdevums… Kā gan skrien laiks! Es izvēlējos savu vārdu no trīssimt piecdesmitā, vai spēj tam noticēt? Atceros to tik skaidri, it kā tas būtu noticis vakar.

- Jā, ser. Netenjels apspieda žāvas. Šīsdienas piepūle lika sevi manīt, bet šis uzdevums prasīja atkal jaunu koncentrēša­nos. Viņš vēroja, kā meistars šķirsta lapas, nepārtraukti runā­dams.

- Almanahā ir uzskaitīti visi vārdi, kādi bijuši burvjiem, no Prāgas Zelta laikmeta līdz mūsdienām. Tos var izmantot vairāk nekā vienreiz. Turklāt katrs vārds tiek reģistrēts, lai parādītu, kas to pašlaik lieto. Ja tāda pieraksta nav, šo vārdu var izvēlē­ties kāds cits. Turklāt tu vari izgudrot arī pavisam jaunu vārdu. Paskaties: "Krūmložņa, Artūrs; Londona"… Es esmu otrais, kam ir šāds vārds. Pirmais bija ietekmīgs jakobīnis, tuvs karaļa Džeimsa I sabiedrotais. Esmu tev devis vielu pārdomām, un tu noteikti vēlēsies sekot kāda tikpat diža burvja pēdās.

- Jā, ser.

- Es domāju par Teofilu Trokmortonu viņš bija ievērojams alķīmiķis. Un… jā, es redzu, ka šis vārdu savienojums ir brīvs. Nē? Tev nepatīk? Un kā ar Baltazaru Džonsu? Neesi drošs? Iespējams, ka viņš nebūtu īstais, kam sekot. Jā, puis? Vai tev ir ierosinājumi?

- Vai Viljama Gledstona vārds ir pieejams? Es viņu apbrī­noju…

- Gledstons! meistars iepleta acis. Kāda pārdroša doma! Daži vārdi ir pārāk diži un visiem palikuši pārāk labā atmiņā, lai tos izmantotu vēlreiz. Neviens to neiedrošinātos! Tā būtu aug­stākā nekaunība, ja kāds iedomātos pieņemt viņa vārdu. Viņš sarauca uzacis. Ja tu nespēj izdomāt saprātīgu priekšlikumu, es izvēlēšos tavā vietā.

- Piedodiet. Es tā negribēju.

- Godkāre ir laba lieta, manu zēn, bet tev tā jāapslāpē. Ja tava godkāre būs pārāk acīmredzama, tu sadegsi, pirms būsi sasniedzis divdesmit gadu vecumu. Burvis nedrīkst pievērst sev apkārtējo uzmanību parak agri; visada ziņa ne agrak, pirms izsaucis savu pirmo moleru. Labi, sāksim vēlreiz no sākuma…

Bija vajadzīga stunda un divdesmit piecas minūtes, lai izvē­lētos vārdu, un Netenjelam tas bija šausmu pilns laika sprīdis. Likās, ka meistaram īpaši patīk dīvaini burvji ar dīvainiem vār­diem, un audzēknis ar grūtībām izvairījās no Ficgibona, Treakla, Hūmsa un Gallimorfija vārdiem. Netenjela izvēlētie vārdi savu­kārt Krūmložņas kungam likās vai nu pārāk godkārīgi, vai āriš­ķīgi. Beidzot viņi tomēr pieņēma lēmumu. Krūmložņas kungs izvilka veidlapu, ierakstīja tur zēna jauno vārdu un uzlika uz lapas zīmogu. Arī jaunā vārda īpašniekam vajadzēja parakstīties lapas apakšā. Viņa paraksts izdevās asām šķautnēm un ne īpaši kārtīgs, bet šī bija pirmā reize, kad viņš šādi parakstījās. Zēns vēlreiz klusi nolasīja:

Džons Mandrāks.

Viņš bija trešais burvis ar šādu vārdu. Neviens no viņa priekštečiem nebija izcēlies ar sasniegumiem, bet tas Neten­jelam nerūpēja. Jebkas bija labāks par Treaklu. Šim vārdam nebija ne vainas.

Meistars salocīja veidlapu, ielika to brūnā aploksnē un atgā­zās savā krēslā.

- Nu tad tā, Džon, viņš teica. Tas nu ir padarīts. Es to tūlīt pat nosūtīšu uz ministriju, un tad tu oficiāli eksistēsi. Bet tas vēl neko nenozīmē. Tu joprojām zini ļoti maz, un to tu apjautīsi, kad rīt pirmoreiz mēģināsi izsaukt smilšu krupja velnēnu. Bet pirmā tavas apmācības daļa beigusies pateicoties man.

- Jā, ser. Paldies, ser.

- Debesis zina, šie ir bijuši gari un grūti seši gadi. Bieži vien šaubījos, vai tu tiksi tik tālu. Pēc tās izrādes, ko tu mums sarī­koji pagājušajā gadā, lielākā daļa meistaru būtu tevi izsvieduši uz ielas. Bet lai nu paliek. No šodienas tu drīksti valkāt lēcas.

- Paldies, ser. Netenjels nespēja nesamirkšķināt acis. Viņš jau ilgāku laiku valkāja lēcas.

Krūmložņas kunga balss ieguva pašapmierinātu toni. Ja viss ritēs, kā nākas, pēc pāris gadiem mēs tevi iekārtosim labā darbā: iespējams, par sekretāru kādā no mazāk svarīga­jām ministrijām. Tas nebūs nekas dižs, bet tavām viduvējām spējām atbilstošs. Ne jau katrs burvis spēj kļūt par nozīmīgu ministru kā es -, bet tas nedrīkst tevi aizkavēt darīt to, kas ir tavos spēkos. Pa šo laiku tu kā mans māceklis drīkstēsi man palīdzēt izpildīt mazāk svarīgus uzdevumus, tādējādi atmaksā­jot par visām tām pūlēm, ko esmu ieguldījis tavā audzināšanā un skološanā.

- Tas man būs liels gods, ser.

Meistars ļāva viņam iet, un Netenjels, pagriezis viņam muguru, ļāva no sejas pazust neīstajam smaidam. Tad Krūm­ložņas kungs piepeši kaut ko atcerējās.

- Vēl kas, viņš teica. Tava Vārda došana patiešām notika īstajā laikā. Pēc trim dienām es došos uz Parlamentu, lai noklausītos, kā premjerministrs saka runu visiem nozīmīgāka­jiem valdības locekļiem. Tas ir ļoti ievērojams notikums, un tā laikā premjerministrs stāstīs par saviem plāniem iekšpolitikā un ārpolitikā. Kopā ar ielūgtajiem var ierasties arī viņu dzīves­biedres un mācekļi, kuri jau saņēmuši vārdu. Ja tu līdz tam lai­kam nesagādāsi man nepatīkamus pārsteigumus, es tevi ņemšu līdzi. Tev tā būs nenovērtējama iespēja redzēt kopā visus valsts ievērojamākos burvjus!

- Jā, ser. Liels paldies! pirmo reizi sarunā ar meistaru Netenjels atbildēja ar patiesu sajūsmu. Parlaments! Premjer­ministrs! Viņš izgāja no bibliotēkas, uzskrēja pa kāpnēm uz savu istabu, pa kuras logu blāvajā novembra pēcpusdienā Par­lamenta ēku varēja tikko saskatīt. Netenjelam tā šķita kā lies­mojoša bāka.

Mazliet vēlāk viņš atcerējās par tabakdozi kabatā.

Līdz vakariņām bija divas stundas laika. Martas kundze rosī­jās virtuvē, Krūmložņas kungs savā darbistabā runāja pa tele­fonu. Netenjels klusiņām izlavījās no mājas pa parādes durvīm, pirms tam paņēmis piecas mārciņas no burkas, kur Krūmložņas sieva glabāja naudu, ar ko maksāt pārtikas tirgotājiem. Neten­jels izgāja uz lielā ceļa un iekāpa autobusā, kas brauca uz dien­vidiem.

Burvji parasti nebrauc ar sabiedrisko transportu. Zēns apsē­dās aizmugurējā sēdeklī, pēc iespējas tālāk no citiem pasažie­riem, un ar acs kaktiņu vēroja viņus iekāpjam un izkāpjam. Vīrieši un sievietes, jauni un veci; jaunieši spilgtās drēbēs un meitenes ar mirdzošām ķēdītēm ap kaklu. Viņi grūstījās un skaļi smējās vai arī sēdēja klusi, lasot avīzes, grāmatas vai spilgtus žurnālus. Jā, bija acīmredzams, ka šiem cilvēkiem nepiemita nekāds spēks. Netenjelam, kura pieredze saskarsmē ar vienkār­šajiem cilvēkiem nebija pārāk liela, viņi izskatījās it kā divdimensionāli. Viņu sarunas šķita tukša pļāpāšana, grāmatas, ko viņi lasīja, banālas. Netenjelam likās, ka vienkāršie cilvēki ir pagalam vulgāri, un vairāk neko viņš tajos nesaskatīja.

Pēc pusstundas autobuss piestāja pie Blekfraiersas tilta, kas stiepās pāri Temzai.

Krūmložņas audzēknis izkāpa un devās uz pašu tilta vidu, kur pārliecās pāri kaltajām metāla margām. Ūdenslīmenis bija augsts; straujie, pelēkmelnie ūdeņi traucās zem tilta, nemierīgi viļņojoties. Abās pusēs upei rindojās biroji ar akliem, neizteik­smīgiem logiem. Iegaismojās laternas un automašīnu lukturi. Netenjels zināja, ka Parlamenta ēka atrodas aiz nākamā upes līkuma. Viņš vēl nekad nebija stāvējis tai tik tuvu. Šī doma lika sirdij pukstēt straujāk.

Bet gan jau viņam vēl būs laiks šurp atnākt. Vispirms bija jāizdara svarīgākais. No vienas mēteļa kabatas jaunais burvis izvilka plastmasas maisiņu un pagalmā atrastu ķieģeli, no otras izņēma tabakdozi. Ķieģelis un tabakdozē tika ielikti maisiņā, kura gals tika nostiprināts ar dubultmezglu.

Bartimaja pavēlnieks uzmeta ašu skatienu abām tilta pusēm. Citi kājāmgājēji steigšus gāja viņam garām, galvas noliekuši un plecus uzrāvuši. Neviens nepievērsa zēnam ne mazāko uzmanību. Netenjels pārmeta maisiņu pāri margām un vēroja, kā tas krīt.

Lejup… lejup… Beidzot tas bija pārvērties par baltu plan­kumu; ari šļakstu tik tikko varēja saredzēt. Tas nogrima kā akmens.

Netenjels pacēla mēteļa apkakli, sargājot kaklu no upes vēja. Tagad viņš bija drošībā. Vismaz tādā mērā, kādā tas patlaban bija iespējams. Viņš bija izdarījis to, ko apsolīja. Ja Bartimajs uzdrošināsies viņu nodot…

Kad Netenjels devās atpakaļ uz autobusa pieturu, sāka līt. Viņš gāja lēnām, domās iegrimis, gandrīz saskriedamies ar dažiem steidzīgiem garāmgājējiem, kas gāja pretējā virzienā. Tie nolamājās, bet zēns to tik tikko ievēroja. Drošībā… Tas bija galvenais.

Ar katru soli arvien vairāk uzmācās nogurums.