Karaliene Margo

XXXV epilogs

Pēc Kārļa IX nāves bija jau pagājis vesels gads. Karalis Indriķis III, valdīdams Dieva un mātes Katrīnas žēlastības dēļ, piedalījās Klēras dievmātei Marijai par godu sarīkotajā greznajā procesijā. Viņš kopā ar karalieni, savu sievu un visu galmu svētceļojumā gāja kājām.

Indriķis III labprāt atļāvās šīs mazās izpriecas, jo nekāds nopietns darbs viņu patlaban nesaistīja. Navarras karalis dzīvoja Navarrā, pēc kuras viņš jau sen bija ilgojies, un runāja, ka viņš ļoti jūsmojot par kādu skaistu meiteni no Monmoransī cilts, kuru sauca par "la Fosseuse". Margerita dzīvoja pie viņa, skumjās un sevī noslēgusies. Un vienīgi savos skaistajos kalnos viņa atrada ja ne aizmiršanos, tad vismaz atvieglinājumu no diviem vislielākicm dzīves ļaunumiem - vientulības un nāves.

Parīzē viss bija mierīgi. Māte karaliene pēc mīļā dēla Indriķa uzkāpšanas tronī bija kļuvusi par īsto pavaldoni un dzīvoja gan Luvrā, gan Suansonas pilī.

Par Renē mazo nodevību Katrīna nedabūja zināt un pēc blēdīgās liecības pret la Molu un Kokonnu viņš atkal atguva tās labvēlību.

Kādā vakarā, kad karaliene kopā ar Renē novēroja zvaigznes, viņai ziņoja, ka kāds cilvēks, kam kaut kas svarīgs ir sakāms, gaida viņu lūgšanu istabā.

Katrīna aizsteidzās uz svētnīcu un ieraudzīja Morvelu.

- Viņš ir šeit! - iesaucās bijušais petardiešu priekšnieks, pārkāpdams pieklājības likumus un negaidīdams, lai Katrīna pirmā viņu uzrunā.

- Kāds viņš? - karaliene jautāja.

- Kas cits, kā Navarras karaļis, madame.

- Šeit? - vaicāja Katrīna. - Šeit… viņš… Indriķis? Ko viņš meklē?

- Acīmredzot tikai satikšanos ar baronesi de Sovu. Bet iespējams, ka viņš ieradies, lai rīkotu sazvērestību pret karali.

- Kā jūs zināt, ka viņš atrodas Parīzē?

- Vakar es redzēju viņu ieejam kādā namā, no kura drīz vien izgāja arī de Sovas kundze.

- Vai tas tiešām bija Indriķis?

- Es pie nama nostāvēju visu nakti. Pulksten trijos mīlētāji atkal iznāca. Karalis pavadīja baronesi līdz Luvras vārtiem, bet pēc tam atgriezās atpakaļ. Viņš svilpoja kādu dziesmiņu un gāja tik bezbēdīgi, it kā atrastos savos kalnos.

- Kurp viņš devās?

- Uz viesnīcu "Skaistā zvaigzne".

- Vai viņu labi aplūkoji?

- Jā, labi gan!

- Un tu domā, ka viņš satiksies arī šodien un paliks tur līdz trijiem rītā, kā pagājušā naktī?

- Iespējams.

- Kur šis nams atrodas?

- Mazā krusta laukumā, Scnonorē ielas tuvumā.

- Labi, - sacīja Katrīna. - Vai barons dc Sova pazīst jūsu rokrakstu?

- Nē.

- Apsēžaties un rakstiet!

Morvels apsēdās un paņēma spalvu.

- Es esmu gatavs, madame, - viņš teica.

Katrīna diktēja:

"Kamēr barons dc Sova atrodas dienesta pienākumoa Luvrā, baronese satiekas ar kādu savu draugu kādā namā Mazā krusta laukumā, Scnonorē ielas tuvumā. Barons de Sova pazīs namu pēc sarkanā krusta uz sienas."

- Viss? - Morvels vaicāja.

- Uzrakstiet šīs vēstules kopiju, - sacīja Katrīna. Morvels paklausīja.

- Tagad, - karaliene turpināja, - vienu vēstuli ar kādu uzticamu cilvēku aizsūtiet baronam, bet otru nosviežat Luvras gaitenī.

- Nesaprotu, - sacīja Morvels.

- Vai jūs domājat, ka baronu šī vēstule nesakaitinās?

- Kamēr Navarras karalis dzīvoja Luvrā, viņš izturējās diezgan vienaldzīgi.

- Ko var piedot karalim, to ne vienmēr vienkāršam muižniekam. Bez tam, ja viņš nesaskaitīsies, tad jūs to izdarīsit vina vietā.

- Es?

- Protams. Paņemiet četrus cilvēkus, uzlieciet maskas, izlauziet durvis, it kā jūs sūtītu barons, pārsteidziet mīlētājus un karaļa vārdā laidiet darbā ieročus. Otrā dienā kāds pļāpa atradīs Luvras koridorā nomestu zīmīti un izpļāpās citiem. Visi noticēs, ka atriebējs ir bijis vīrs. Ja uzzinās, ka mīlnieks ir bijis Navarras karalis, neviens neiedomāsies, ka izdarīta ļaunprātība, bet ka notikusi vienkārša nejaušība. Kas gan zina, ka viņš ir šeit? Visi taču ir pārliecināti, ka viņš atrodas Po.

Morvels sajūsmā palūkojās uz Katrīnu, palocījās un aizgāja ārā.

Kad viņš iznāca no Suansonas pils, dc Sovas kundze iegāja namiņā ' Mazā krusta laukumā.

Indriķis viņu sagaidīja.

- Vai neviens nesekoja? -.viņš jautāja, kad viņi kāpa pa kāpnēm.

- Nē, es nevienu neievēroju, - Šarlote atbildēja.

- Man gan liekas, ka man sekoja un ne vien šonakt, bet arī vakar vakarā.

- O, Dievs! Jūs mani baidāt, sire, - Šarlote iesaucās. - Ja senās draudzības atmiņas un vēlēšanās sagādāt man apmierinājumu atnesīs jums nelaimi, es nekad nenomierināšos!

- Neraizējaties, mana dārgā, - sacīja karalis. - Trīs bruņoti vīri stāv pie nama sardzē.

- Trīs? Bet tas taču ir pārāk maz, sire.

- Pilnīgi pietiek, jo šie ļaudis ir - de Muī, Sokurs un Bartolemī.

- Vai arī de Muī ir ieradies Parīzē? Tātad arī viņu, tāpat kā jūs, neprātīgi mīl kāda sieviete?

- Nē, bet viņam ir ienaidnieks, kuru viņš ir zvērējis nonāvēt. Vienīgi naids, mana dārgā, var izdarīt tādas pašas mujķības kā mīla.

- Pateicos, sire.

- O, es nerunāju par tagadējām muļķībām, - sacīja Indriķis, - bet par bijušajām un nākamajām. Bet ko mēs runājam niekus - laiks ir dārgs!

- Un jūs tomēr atkal dosities projām?

- Jā, jau šonakt.

- Tātad jūs nokārtojāt savas darīšanas, kas jūs atveda uz Parīzi.

- Es atgriezos tikai jūsu dēl.

- Melis!

- Pie velna! Es runāju taisnību, mana dārgā! Bet atstāsim šo sarunu! Mūsu laimei palikušas vienīgi divas vai trīs stundas, bet tad - šķiršanās uz mūžu!

- O, sire, mūžīga ir vienīgi mana mīla!

Dc Muī ar abiem biedriem tiešām apsargāja namiņu. Bija nolemts, ka Indriķis no tā izies nevis trijos rītā, bet gan pusnaktī. Tad viņš pavadīs de Sovas kundzi līdz Luvras vārtiem, bet no turienes dosies uz Scrīzas ielu, kur dzīvoja Morvels. Tikai šodien viņš bija uzzinājis par sava ienaidnieka īsto mitekli.

Bija jau pagājusi gandrīz stunda, kopš hugenoti stāvēja pie namiņa, kad pēkšņi pie tā pienāca seši vīri. Viens no viņiem turējās vairāk priekšgalā. Pienācis pie namiņa, viņš izņēma atslēgu saikni un sāka meklēt ieejas durvīm piemērotu atslēgu.

De Muī, kas stāvēja blakus durvīm, metās pie šā cilvēka un satvēra viņa roku.

- Stāviet! - viņš uzsauca. - Tur nedrīkst ieiet!

Svešais atlēca atpakaļ, viņa cepure nokrita zemē.

- Dc Muī de Senfals! - viņš iesaucās.

- Morvels! - iekliedzās hugenots un izrāva zobenu. - Es tevi meklēju, bet tu pats atnāci pie manis. Pateicos!

Bet, neraugoties uz dusmām, viņš neaizmirsa Indriķi un, pagriezies pret logu, iesvilpās tā, kā to dara Bearnas gani, bet tad metās virsū Mor veļam.

Tas paguva izraut pistoli un izšāva. Bet de Muī atlēca sāņus un lode aizlidoja garām.

- Tagad ir mana kārta! - viņš kliedza.

Un viņš vēzēja zobenu ar tādu spēku, ka tas pāršķēla Morvcla jostu un iedūrās miesā.

Slepkava sajuta briesmīgas sāpes un tik mežonīgi iekliedzās, ka viņa pavadoņi iedomājās, ka tas ir ievainots un metās bēgt uz Scnonorē ielas pusi.

Morvels nebija varonis. Redzēdams, ka viņa ļaudis aizbēg, viņš atzina, ka ar tik spēcīgu pretinieku nav izdevīgi cīnīties, un ari deva kājām vaļu, mezdamies pakaļ kareivjiem un kliegdams: "Palīgā! Palīgā!"

De Muī, Sokurs un Bartolemī steidzās tos vajāt.

Kad viņi nogriezās Grenelas ielā, ccrēdami aizšķērsot bēgļiem ceļu, nama pirmajā stāvā atvērās logs un kāds cilvēks izlēca no turienes uz zemes.

Tas bija Indriķis.

De Muī svilpiens bija viņu brīdinājis par briesmām! bet pistoles šāviens norādīja, ka briesmas ir nopietnas. Tāpēc viņš ari devās draugiem palīgā.

Ar zobenu rokā, dedzīgs un spēcīgs viņš traucās tos panākt. Tobrīd pie Seržantu caurlaides atskanēja kliedziens, kas viņam norādīja ceļu.

Kliedza Morvels. De Muī bija viņu panācis un viņš atkal sauca savus izbiedētos ļaudis palīgā.

Viņam neatlika nekas cits, kā pagriezties un aizstāvēties vai ļaut, lai viņu tūlīt nodur no mugurpuses.

Morvels pagriezās, ieraudzīja naidnieka pacelto zobenu un steidzās uzbrukt pirmais. Bet viņa šķēps pārplēsa vienīgi de Muī cepures saiti. Jauneklis atkal uzbruka un ievainoja Morvelu otrreiz. Sārtas asinis nošķīda uz visām pusēm.

- O, noķēri! - kliedza Indriķis. - Vēl, de Muī, vēl!

De Muī nevajadzēja mudināt.

Viņš no jauna uzbruka Morvelam, bet tas, aizspiedis brūci ar roku, izmisis sāka bēgt.

- Nodur viņu! Nodur ātrāk! - Indriķis uzkliedza. - Viņa kareivji ir apstājušies.

Galīgi nomocītais Morvels nogāzās zemē. Bet viņš tūlīt atkal piecēlās uz ceļiem un pacēla pret de Muī zobenu.

- Biedri! - viņš kliedza. - Viņi ir tikai divi! Šaujiet, šaujiet uz viņiem!

Tiešām - Sokurs un Bartolemī, kas bija vajājuši de Pula ielā iebēgušos

kareivjus, atšķīrās no viņiem, un karalis ar de Muī bija palikuši tikai divi pret četriem.

- Šaujiet! - Morvels turpināja kliegt, un viens kareivis jau gatavojās viņam paklausīt.

- Jā, bet vispirms mirsti, nodevēj! - iekliedzās de Muī. - Mirsti, nelieti, mirsti, nolādētais slepkava!

De Muī atvēzēja zobenu un tik spēcīgi cirta Morvelam krūtīs, ka piedūra to pie zemes.

- Sargies, sargies! - Indriķis iesaucās.

De Muī atlēca atpakaļ, atstādams savu zobenu Morvela krūtīs. Kareivis mērķēja, gatavodamies izšaut, bet Indriķis pāršķēla viņam plecu un tas iekliegdamies nogāzās līdzās Morvelam.

Pārejie divi kareivji aizbēga.

- Iesim, de Muī! Pasteidzies! - Indriķis aicināja. - Nezaudēsim laiku! Ja mūs pazīs, mēs esam pazuduši!

- Pagaidiet, sire\ Vai jūs tiešām domājat, ka es atstāšu savu zobenu šā nelieša krūtīs?

Dc Muī piegāja pie nekustīgi gulošā Morvela. Bet tikko viņš pieskārās zobena rokturim, Morvels izslējās, rokā turēdams kareivja nomesto pistoli, un uz labu laimi izšāva de Muī virzienā.

Lode ķēra jauno hugenotu tieši krūtīs, un viņš nokrita, pat neiekliedzies.

Indriķis uzbruka Morvelam, bet arī tas novēlās un viņa zobens caurdūra tikai līķi.

Troksnis sapulcēja daudz ļaužu un katru brīdi varēja ierasties arī naktssardze. Indriķis uzlūkoja sapulcējušos, meklēdams kādu paziņu, un pēkšņi no prieka iekliedzās.

Viņš ieraudzīja maitre la Hurjēru.

Tā kā sadursme bija notikusi pie Trahuara krasta, iepretim Arosekas ielai, tad arī viesnīcnieks, kas pēc abu mīļāko viesu - la Mola un Kokonnas - nāves bija kļuvis pavisam drūms, arī bija iznācis paskatīties.

Viņš bija gatavojis Navarras karalim vakariņas, bet, izdzirdējis troksni un kliedzienus, nebija nocieties, pametis savus traukus un izskrējis uz ielas.

- Mīļais la Hurjēr, - sacīja Navarras karalis, - uzticu jums de Muī, kaut gan baidos, ka viņam nekāda palīdzība vairs nebūs vajadzīga. Aiznesiet viņu pie sevis. Un, ja viņš vēl dzīvs, nežēlojiet naudu. Lūk, te ir mans maks! Bet to otru neaiztieciet. Lai viņš paliek suņiem!

- Bet jūs pats! - la Hurjērs vaicāja.

- Man vēl jāatvadās no kāda tuva cilvēka. Pēc desmit minūtēm būšu pie jums. Sagatavojiet manus zirgus!

Un Indriķis skrēja uz mazo namiņu Mazā krusta laukumā. De Grcnelas ielas galā viņš šausmās apstājās.

Pie mazā namiņa durvīm stāvēja ļaužu pūlis.

- Kas noticis? - Indriķis uzprasīja.

- Liela nelaime, sire, - jautātais atbildēja. Tur iekšā nāvīgi ievainota kāda daiļa, jauna dāma. Vīrs viņu ievainoja ar diviem dunča dūrieniem. Viņš bija saņēmis zīmīti, ka viņa šeit līksmo ar savu mīļāko.

- Kur ir vīrs? - Indriķis iesaucās.

- Aizbēga.

- Bet sieva? Vai viņa ir mirusi? .

- Vēl ne. Bet, paldies Dievam, dzīva jau viņa vairs gan nepaliks.

- O! - Indriķis iekliedzās. - Ak, es nolādētais!

Un viņš ieskrēja namiņā.

Istaba bija ļaužu pilna. Viņi drūzmējās ap gultu, kurā gulēja nabaga Šarlote. Viņas marmorbaltajās krūtīs asiņoja divas brūces. Viņas vīrs, kas divus gadus bija slēpis savu greizsirdību pret Indriķi, bija izmantojis izdevību un atriebies.

- Šarlote! Šarlote! - iesaucās Indriķis, atgrūzdams pūli un nokrizdams mirstošās sievietes priekšā uz ceļiem.

Šarlote atvēra burvīgās, nāves miglā jau palsās acis. Skaļi iekliegdamās, kas atkal izraisīja asiņu noplūšanu, viņa saņēma pēdējos spēkus un mēģināja piecelties.

- O, es zināju, - viņa čukstēja, - es zināju ka es nemiršu, tevi vēlreiz neredzējusi!

Un tiešām šķita, ka Šarlote bija gaidījusi vienīgi šo mirkli, lai atdotu Indriķim dvēseli, kas viņu tik karsti bija mīlējusi. Piespiedusi lūpas mīļākā pierei, viņa izdvesa pēdējo reizi "Es tevi mīlu!" un atkrita mirusi.

Indriķis nedrīkstēja ilgāk kavēties - tā būtu viņa nelaime. Viņš izvilka dunci, nogrieza dažas brīnišķo, zeltaino matu sprogas un, sāpēs elsodams, atstāja istabu.

- Draugi, mīla, - viņš izmisis kliedza, - visi mani nodod, visi pamet, visus es zaudēju vienā laikā!

- Jā, sire, - čukstēja viņam kāds no pūļa iznācis cilvēks, kas bija karalim sekojis. - Jā, bet jums vēl paliek tronis.

- Renē! - Indriķis iesaucās.

- Jā, sire, jūsu sargātājs Renē. Tas nelietis mirdams nosauca jūsu vārdu. Tagad visi zina, ka jūs esat Parīzē, un jūs meklē. Bēdziet, bēdziet!

- Un tu saki, ka es būšu karalis, Renē!? Es - bēglis?

- Paskataties, sire, - sacīja Renē, norādīdams karalim uz spožo zvaigzni, kas atmirdzēja tumšo mākoņu spraugā. - Es to nesaku, to saka viņa.

Indriķis nopūtās un pazuda tumsā.