Karaliene Margo

XXI Sovas kundzes istabas

Kā jau visi dzīvokļi kalpotājiem, kuru vienīgais uzdevums ir būt savu augsto pavēlnieku tuvumā, arī baroneses de Sovas dzīvoklis bija daudz mazāks un neērtāks nekā parastie pilsētas dzīvokļi. De Sovas kundzes istabas atradās otrā stāvā, gandrīz virs Indriķa istabām. Durvis veda uz gaiteni, kura galā bija spraišļots logs. Tas bija šaurs logs ar maziem stikliem svina rāmī un pat visgaišākajās dienās cauri laida tikai vāju gaismu. Ziemā jau pēc pulkstens trijiem pēcpusdienā vajadzēja aizdegt lampu.

Maza priekšistaba, kas tapsēta ar dzeltenām puķēm greznotu zīda drēbi, ar zilu samtu tapsēta viesistaba, guļamistaba ar grieztām kolonnām un ķirškrāsas atlasa aizkaru rotātu gultu, ar spoguli sudraba rāmī un divām gleznām, kuras attēloja Venēras un Adonīsa mīlu, - tāds bija karalienes Katrīnas Mediči daiļās galma dāmas mājoklis - jeb kā tagad teiktu - ligzdiņa.

Iepretim tualetes galdiņam, istabas tumšākajā kaklā bija mazas durtiņas. Tās veda uz lūgšanas istabu, kurā uz paaugstinājuma atradās altāris. Tur pie sienas bija trīs vai četras garīga satura gleznas. Starp tām uz zeltītām naglām karājās dažādi ieroči. Tajos slepeno intrigu laikos sievietes prata ar ieročiem rīkoties tikpat labi kā vīrieši.

Nākamās dienas vakarā pēc iepriekšējā nodaļā aprakstītajiem notikumiem de Sovas kundze kopā ar Navarras karali sēdēja uz dīvāna savā guļamistabā. Viņa karalim stāstīja par savām bailēm viņa dēļ un savu neprātīgo mīlu, turklāt minēdama tos upurus, kurus viņa bija nesusi neaizmirstamajā naktī, kuru Indriķis bija pavadījis, pie savas sievas.

Indriķis savukārt viņai par to pateicās. Sovas kundze vienkāršajā batista ģērbā bija apburoša un kaira, un Indriķis ļoti dedzīgi pūlējās tai izrādīt savu padevību. Navarras karalis tiešām bija iemīlējies. Baronese de Sova no sirds bija iemīlējusi cilvēku, kuru mīlēt viņai bija pavēlējusi Katrīna, un gribēja ielūkoties Indriķī, vai viņa acu izteiksme atbilst vārdiem.

- Sakiet taisnību, Indriķi! - viņa teica. - Vai kopš tās drausmīgās nakts jūs pie karalienes neesat bijis?

- Tikai tad, kad par to jums esmu teicis.

- Un jūs nekad vinu neapmeklēsit, man to nepateicis?

- Nekad!

- Vai varat to apzvērēt?

- Ja es būtu hugenots, es ne mirkli nekavētos zvērēt, bet…

- Bet?

- Bet katoļticība, kuras dogmātus es pašlaik apgūstu, to aizliedz.

- Gaskonietis! - teica Sovas kundze, galvu šūpodama.

- Bet tagad ir jūsu reize, Šarlote, - sacīja Indriķis. - Vai jūs vaļsirdīgi atbildēsit uz maniem jautājumiem?

- Protams, - jaunā sieviete atbildēja. - Man nav ko slēpt. - Labi, Šarlote, - karalis teica. - Paskaidrojiet man gluži atklāti un reiz par visām reizēm, kāpēc pirms manām kāzām jūs mani lik cietsirdīgi noraidījāt, bet tagad esat daudz laipnāka? Kāpēc jūs tagad pret mani, neveiklo bearnieti, smieklīgo provinciāli, pret karali, kurš nabadzības dēļ nevar turēt spožus sava kroņa dārgakmeņus, izturaties labvēlīgāk?

- Indriķi, - atbildēja Šarlote, - jūs man liekat atminēt mīklu, kuru trīstūkstoš gadu laikā nav atminējuši visi pasaules gudrie. Nekad nejautājiet sievietei, kāpēc viņa mīl, jautājiel likai: "Vai jūs mani mīlat?"

- Vai jūs mani mīlat, Šarlote? - Indriķis jautāja.

- Es mīlu jūs, - Sovas kundze, burvīgi smaidīdama, atbildēja, ar savu skaisto roku pieskardamās sava mīļākā rokai.

Indriķis viņas roku saņčma savējā.

- Bet, - Indriķis turpināja, savu domu nomākts, - bet ja nu es atminu mīklu, kuru atminēt trīstūkstoš gadu veltīgi mēģinājuši visi pasaules gudrie? Ja es atminu šo mīklu vismaz attiecībā uz jums, Šarlote?

Sovas kundze nosarka.

- Jūs mani mīlat, - Indriķis turpināja. - Vairāk es neko, protams, nevaru vēlēties un jūtos kā laimīgākais cilvēks pasaulē. Bet jūs zināt, ka pilnīgi laimīgs cilvēks nejūtas nekad. Tāpēc mūs visus moca ziņkāre un mēs visu dzīvi meklējam nezināmo. Mana dārgā, sakiet, vai tā nebija karaliene Katrīna, kura jums pavēlēja mani mīlēt?

- Pieminot māti karalieni, runājiet klusāk, - Sovas kundze aizrādīja.

- Nieki! - Indriķis atteica tik bezrūpīgi un pārliecinoši, ka apmulsināja pat Šarloti. - Agrāk, kad mums bija sliktas attiecības, man tiešām bija jābaidās no labās mātes dusmām, bet kopš es esmu viņas meitas vīrs…

- Karalienes Margeritas vīrs! - Šarlote, greizsirdībā sarkdama, iebilda.

- Tagad jūs runājiet klusāk! - Indriķis aizrādīja. - Tātad, kopš es esmu viņas meitas vīrs, mēs esam labākie draugi pasaulē. Ko no manis prasīja? Liekas, ka tikai vienu: lai es pāreju katoļticībā. Pateicoties Bērtuļa naktij, tas ir noticis. Kopš tā laika mēs visi dzīvojam kā labi radinieki, kā ticīgi katoļi.

- Bet karaliene Margerita?

- Karaliene Margerita ir saite, kura mūs visus vieno.

- Viņa jums nav nekāds drošs atbalsts, jo neviens netic jūsu tuvajām attiecībām ar karalieni.

- Un tomēr tā ir. Uz šī spilvena es mierīgi atdusos jau trīs mēnešus.

- Indriķi, - Sovas kundze iesaucās, - tātad jūs esat mani mānījis un karaliene Margerita patiesi ir jūsu sieva!

Indriķis pasmaidīja.

- Ziniet, Indriķi, šie jūsu smaidi mani noved līdz izmisumam un dažreiz man briesmīgi gribas izskrāpēt jums acis, kaut arī jūs esat karalis.

- Tas liecina, ka manas māksloti tuvās attiecības ar karalieni tomēr atstāj zināmu iespaidu: ir brīži, kad jums tīkas izskrāpēt man acis tikai tāpēc, ka ticat šai tuvībai.

- Indriķi, Indriķi! - Šarlote pārmeta. - Man liekas, ka pats Dievs nezina jūsu domas!

- Mana dārgā, - teica Indriķis, - man šķiet, ka sākumā Katrīna pavēlēja jums manī iemīlēties. Tad ierunājās jūsu pašas sirds un tagad no šīm divām balsīm jūs klausiet vienīgi savai sirdsbalsij. Arī es jūs mīlu, mīlu no visas sirds!

Pils pulkstenis nosita desmit reizes.

- Sire, - teica Šarlote, - laiks atvadīties. Rīt agri man jābūt pie mātes karalienes.

- Jūs mani aizdzenat, dārgā? - Indriķis jautāja.

- Man ir skumji, Indriķi. Bet, ja es būšu skumja, ari jums kļūs garlaicīgi un jūs mani vairs nemīlēsit. Labāk būs, ja jūs aiziesit.

- Labi! Es iešu, ja jūs to vēlaties, Šarlote. Bet varbūt, ka jūs man tomēr atļausit uzkavēties jūsu vakara tualetes laikā?

- Aizkavēdamies šeit, jūs liktu gaidīt karalienei Margeritai!

- Šarlote, - Indriķis nopietni sacīja, - mēs vienojāmies par Navarras karalieni nekad nerunāt ne vārda, bet šovakar mēs par viņu vien runājam.

Sovas kundze nopūtās un apsēdās pie tualetes galdiņa. Indriķis nolika viņai blakus krēslu un ar celi uzmetās uz tā, atbalstīdamies pret atzveltni.

- Nu, mana mazā Šarlote, tagad aplūkosim jūsu daiļuma mākslu, daiiuma mākslu manis dēļ, lai ko citu jūs arī apgalvotu. Mans Dievs, cik te ir daudz dažādu smaržu, pūderu, pudelīšu un kārbiņu!

- Šķiet gan, ka daudz, - Šarlote nopūtās, - bet tomēr nepieliek, lai pilnīgi iekarotu jūsu majestātes sirdi.

- Nerunāsim taču vairs par politiku. Kam der šī mīkstā, smalkā otiņa? Lai nokrāsotu manas daiļās Junonas uzacis?

- Jā, sire, - baronese atsmaidīja, - jūs uzminējāt.

- Bet šīs jaunās ziloņkaula sukas?

- Matu izšķiršanai.

- Un šī glītā sudraba kārbiņa ar izgriezto vāciņu?

- To man atsūtīja Renē. Tā ir brīnišķīga ziede, kuru viņš man jau sen apsolīja, lai padarītu vēl maigākas lūpas, kuras jūsu majestāte dažreiz atzīst par maigām un reibinošām.

Lai apliecinātu daiļās sievietes vārdus, Indriķis aši noliecās un noskūpstīja viņas rožainās lūpas, kuras tā uzmanīgi aplūkoja lielā sudraba spogulī.

Šarlote pastiepa roku pēc sudraba kārbiņas, liekas, lai parādītu Indriķim, kā lietot ziedi, bet tad pie priekšistabas durvīm kāds pieklauvēja. Mīlētāji satrūkās.

- Klauvē, kundze! - teica Dariola, pavērusi aizkaru.

- Uzzini, kas tur ir, un atnāc pateikt, - Sovas kundze pavēlēja.

- Tas ir parfimērs Renē, kundze, - atgriezusies teica Dariola.

Dzirdēdams šo vārdu, Indriķis sarauca uzacis un sāka kodīt lūpas.

- Vai lai viņu noraidu? - Šarlote jautāja.

- Nē! - atbildēja Indriķis. -Maitre Renē nekad neklauvē bez vajadzības.

- Vai negribat ieiet lūgšanas istabā?

- Nē! Renē zina visu, arī to, ka es esmu pie jums.

- Laid iekšā! - baronese pavēlēja Dariolai.

Renē nekavējās ienākt. Viņš ātri pārskatīja istabu. Sovas kundze turpināja sēdēt pie tualetes galdiņa. Indriķis bija nometies uz dīvāna.

Šarloti apspīdēja svece. Indriķis atradās ēnā.

- Kundze, - Renē godbijīgi sacīja, - es atnācu atvainoties.

- Par ko, Renē? - baronese jautāja tajā laipnajā balsī, kādā skaistas sievietes aizvien uzrunā savus apgādātājus, kuri pūlas tās padarīt vēl daiļākas.

- Es jau sen solījos jums sagatavot ziedi jūsu burvīgajām lūpām, bet..

- Bet savu solījumu izpildījāt tikai šodien, vai ne? - Šarlote vaicāja.

- Šodien? - Renē atkārtoja.

- Jā, jūsu atsūtīto kārbiņu es saņēmu tikai šovakar.

- Ak tā! - noteica Renē, neizpratnē aplūkodams kārbiņu uz tualetes galdiņa, kura bija ļoti līdzīga kārbiņām viņa tirgotavā. - Es pavisam piemirsu, - viņš noņurdēja. - Vai jūs ziedi jau pamēģinājāt?

- Vēl ne. Tiklīdz es gribēju ieziest lūpas, nācāt jūs.

Renē sadrūma. To pamanīja Indriķis, kurš parasti visu novēroja.

- Renē, kas jums kaiš? - karalis jautāja.

- Man, sirel Nekas! - parfimērs atbildēja.

Renē paskatījās apkārt, apstaigāja visu istabu, uzmanīgi visu aplūkodams un paklausīdamies pie visām durvīm un aizkariem, tad apstājās iepriekšējā vietā un palūkojās uz Sovas kundzi un Indriķi.

Indriķim bija ass instinkts un viņš saprata mirkļa nopietnību, jauzdams, ka florencieša dvēselē noris kaut kāda cīņa. Palikdams ēnā un vērodams Renē gaiši apgaismoto seju, viņš teica:

- Jūsu apmeklējums ir pārāk vēls, Renē?

- Vai es, nelaimīgais, esmu jūsu majestāti iztraucējis? - vaicāja parfimērs, atkāpdamies uz durvju pusi.

- Nepavisam ne! Es tikai kaut ko gribu zināt.

- Ko, sire?

- Vai jūs cerējāt mani še ieraudzīt?

- Es biju par to pārliecināts.

- Tātad jūs gribējāt mani salikt?

- Esmu laimīgs, jūs šeit sastapdams.

- Jums man ir kas sakāms? - Indriķis jautāja.

- Varbūt, sirel - Renē atbildēja.

Šarlote nosarka. Viņa baidījās, ka Renē nesāk stāstīt par viņas agrāko izturēšanos pret Navarras karali. Izlikdamās, ka ir aizņemta ar savu tualeti un nedzird sarunu, viņa atvēra kārbiņu.

- O, Renē, cik jūs esat jauks cilvēks! - viņa iesaucās. - Ziedei ir ļoti skaista krāsa. Parādīdama jums godu, es tūlīt izmēģināšu jūsu jauno brīnumu.

Turēdama vienā rokā sudraba kārbiņu, viņa ar otras rokas pirksta galiņu paņēma nedaudz ziedes, lai to uzziestu sev uz lūpām.

Renē satrūkās.

Baronese smaidīdama tuvināja pirkstu lūpām.

Renē nobālēja.

Indriķis, vēl arvien sēdēdams ēnā, abus uzmanīgi novēroja, neizlaizdams no acīm ne Šarlotes kustības, ne Renē izbailes.

Kad Šarlotes roka jau gandrīz bija pieskārusies lūpām, Renē to satvēra tai mirkli, kad Indriķis pielēca kājās, lai darītu tāpat.

Neviena nepamanīts, viņš atkal atslīga uz dīvāna.

- Mazliet pagaidiet, kundze! - Renē, piespiesti smaidīdams, teica. - Lai lietotu ziedi, jāuzklausa daži aizrādījumi.

- Kas man tos dos?

- Es.

- Kad?

- Tiklīdz es viņa majestātei Navarras karalim būšu pateicis, kas man viņam sakāms.

Šarlote ieplēta acis. Viņa nojauta, ka noliek kaut kas noslēpumains, viņai nesaprotams. Izbrīnīta viņa aplūkoja sudraba kārbiņu un ar sarkano ziedi notriepto pirkstgalu. Indriķis piecēlās, neuzkrītoši piegāja pie Šarlotes un noliecās, lai noskūpstītu viņas sārti notraipīto roku.

- Vienu mirkli! - Renē viņu aizturēja. - Vienu mirkli! Vispirms, kundze, nomazgājiet savas skaistās rokas ar šīm Neapoles ziepēm, kuras es aizmirsu atsūtīt jums kopā ar ziedi. Tāpēc es tās atnesu pats.

Izņēmis no sudraba kārbiņas zaļganas ziepes, viņš ielika tās zeltītā mazgājamā traukā, ielēja ūdeni un, uz ceļa nometies, pasniedza trauku Sovas kundzei.

- O, kāda burvīga smar/a! - iesaucās Šarlote, iegremdēdama rokas smaržīgajās ziepju putās.

Renē savus kavaliera pienākumus izpildīja līdz galam. Kad Sovas kundze bija rokas nomazgājusi, viņš pasniedza smalka audekla dvieli.

- Augstība, tagad jūs savu vēlēšanos varat izpildīt, - florencielis teica.

Šarlote izstiepa Indriķim roku, kuru tas noskūpstīja, pa to laiku

baronese pagriezās pret Renē, lai uzklausītu, ko viņš grib teikt, Navarras karalis atkal apsēdās uz dīvāna. Tagad viņš bija vēl vairāk pārliecināts, ka parfimēram padomā kaut kas pavisam īpašs.

- Nu? - Šarlote jautāja.

- Ar lielām mokām florencietis saņēma drosmi un uzrunāja Indriķi.