Karaliene Margo

III Karalis dzejnieks

Nākamajās svētku dienās dejas un turnīri pamīšus sekoja cits citam.

Divas agrāk naidīgās partijas sapratās arvien labāk. Pret hugenotiem visi izturējās ar tādu laipnību un sirsnību, ka mazpamazām padevās pat visneticīgākie. Kotona tēvs ēda pusdienas un plītēja kopā ar baronu de Kurtomē; mūzikai skanot, hercogs Gīzs vizinājās gondolā pa Sēnu kopā ar princi Kondē.

Parasti drūmais un domīgais karalis Kārlis tagad bija jautrs un nekādi nevarēja iztikt bez sava svaiņa Indriķa. Māte karaliene bija tik jautrā garastāvoklī un tā aizņemta ar spalvām, mežģīnēm, dārglietām un citiem greznumiem, ka nevarēja pat mierīgi gulēt.

Pat hugenoti sāka tērpties zīdā un samtā, uz saviem karogiem izšuva lepnus uzrakstus un pastaigājās gar balkoniem - tāpat kā katoļi. Viss liecināja par nosvēršanos uz reformātu ticības pusi un likās, ka viss galms gatavojas kļūt par protestantiem. Arī piedzīvojumu ziņā rūdītais admirālis ļāva sevi apmānīt - tāpat kā visi pārējie. Viņš bija tik apstulbis, ka vienā jaukā dienā veselas divas stundas piemirsa grauzt savu zobu bakstāmo, kas parasti no pulksten diviem pēcpusdienā (tad beidzās pusdienas) līdz astoņiem vakarā (tad viņš sēdās pie vakariņu galda) bija viņa mīļākā nodarbošanās.

Tās dienas vakarā, kad admirālis savādā garastāvokļa dēļ bija aizmirsis visus savus jaukos ieradumus, karalis Kārlis IX pie sevis bija ielūdzis tuvu draugu pulciņu. Viņu vidū bija arī Navarras Indriķis un hercogs Gīzs. Pēc vakariņām karalis ieveda viesus savā guļamistabā, lai parādītu paša izgudrotus vilku slazdus. Viņš sāka tiem skaidrot par lamatu asprātīgo ierīci, tad pēkšņi apstājās un jautāja:

- Vai admirālis šovakar nebūs? Kas ar viņu nolicis? Vai kāds no jums nav viņu redzējis?

- Jūsu majestāte, ja jums rūp admirāļa veselība, tad es varu jūs nomierināt, - sacīja Navarras Indriķis. - Es viņu redzēju šodien sešos no rīta un septiņos vakarā.

- O! Kā jaunais vīrs jūs, Indriķi, ceļaties pārāk agri, - noteica karalis, cieši noraudzīdamies svainī.

- Jā, majestāte, šorīt es piecēlos agri, - bearnietis atbildēja. - Pie admirāļa, kurš zina visu, es gribēju noskaidrot, vai daži manas svītas ļaudis, kuri atrodas ceļā, vēl nav ieradušies.

- Vēl jauni pavadoņi? Jums jau tā kāzu dienā svītā bija astoņi simti cilvēku un kopš tā laika tā vēl aizvien palielinās. Vai jūs negribat mums uzbrukt? - Kārlis IX smiedamies jautāja.

Hercogs Gīzs īgni savilka uzacis.

- Majestāte, klīst baumas par karu ar Flandriju, - atbildēja Navarras Indriķis. - Tāpēc es atsaucu no savas zemes visus, kas varētu noderēt jūsu augstībai.

Hercogs Gīzs, atcerēdamies, ka kāzu naktī Indriķis bija atgādinājis Margeritai par kādu viņa nodomu, sāka klausīties uzmanīgāk.

- Labi, ļoti labi! - karalis viltīgi pasmaidīja. - Jo vairāk, jo labāk! Sauciet vien, Indriķi! Bet kas viņi tādi ir? Es ceru, ka tie būs varonīgi puiši?

- Nezinu, jūsu majestāte, vai viņi var līdzināties jūsu augstības vai arī Anžū hercoga, vai hercoga Gīza pavadoņiem, bet visus šos ļaudis es pazīstu un es zvēru, ka viņi izdarīs visu, kas vien ir iespējams.

- Cik viņu būs?

- Desmit vai divpadsmit cilvēki.

- Kā viņus, sauc?

- Es patlaban visus vārdus nevaru atcerēties, izņemot vienu, kuru kā slavenu kareivi man ieteica Teliņi, šķiet, de la Molu…

- De la Mols? Vai tas nav provansietis Leraks de la Mols? - jautāja karalis, kas teicami pārzināja Francijas ģenealoģiju.

- Tas pats, jūsu majestāte. Kā redzat, es rckrutēju kareivjus pat Provansā.

- Bet es, - zobgalīgi smaidīdams, sacīja hercogs Gīzs, - es iešu vēl tālāk, nekā viņa augstība, Navarras karalis. Es salasīšu uzticīgos katoļus pat Pjemontā!

- Katoļi vai hugenoti, tas ir vienalga, ja tikai viņi ir varonīgi ļaudis,

- atbildēja karalis.

Šo piezīmi, kas katoļus un protestantus nostādīja līdzīgā stāvoklī, viņš izteica tik vienkārši, ka pat hercogs Gīzs pabrīnījās.

Šai brīdī ienāca admirālis Koliņī. Pirms dažām dienām karalis bija atļāvis admirālim ienākt bez iepriekšējas pieteikšanās.

- Jūsu majestāte runā par mūsu flāmiem? - sadzirdējis karaļa pēdējos vārdus, admirālis jautāja.

- O, lūk, arī mans tēvs admirālis! - izpletis rokas, Kārlis IX iesaucās.

- Vajag tikai runāt par karu, par varoņiem, kā viņš tūdaļ klāt. Tā magnēts pievelk dzelzi. Mans svainis, Navarras karalis, un mans brālēns Gīzs gaida pastiprinājumus jūsu armijai. Mēs par to patlaban runājam.

- Un šie pastiprinājumi tuvojas, - admirālis atbildēja.

- Vai jums ir kādas ziņas? - jautāja Indriķis.

- Jā, mans dēls, galvenokārt par de la Molu. Vakarā viņš bija Orlcānā, bet rīt vai parīt ieradīsies Parīzē.

- Velns lai parauj! - iesaucās hercogs Gīzs. - Kā gan admirāļa kungs zina, kas notiek trīsdesmit vai četrdesmit ljē no šejienes? Vai viņš māk burt? Es labprāt gribētu dzirdēt tikpat pārliecinošu stāstījumu par to, kas notiek vai patiesībā kas notika pie Orleānas?!

Koliņī neievēroja hercoga Gīza dzēlīgos vārdus, kas atgādināja par viņa tēva Fransuā Gīza nāvi. Viņu pie Orleānas bija nogalinājis Paltrī de Merē, turklāt visi domāja, ka pie tā vainīgs bijis admirālis Koliņī.

- Jā, hercog, es aizvien esmu burvis, - admirālis vēsi un cienīgi atbildēja, - kad es par savām vai karaļa lietām gribu iegūt drošas ziņas. Mans sūtnis pirms stundas atgriezās no Orleānas. Mainīdams pasta zirgus, viņš nobrauca trīsdesmit divus ljē dienā. De la Mols ceļo ar saviem zirgiem, dienā nobraukdams tikai desmit ljē. Tātad viņš būs še tikai divdesmit ceturtajā augustā. Tā arī ir visa mana burvība!

- Bravo, manu tēv! Jauka atbilde! - iesaucās Kārlis IX. - Pierādiet šiem jaunekļiem, ka ne vien gadi, bet ari gudrība izbalinājusi jūsu galvu. Lai viņi labāk iet, lai savā starpā runā par mīlu un turnīriem, mēs parunāsim par karu! Labi padomdevēji rada labus karaļus, vai ne, manu tēv? Ejiet, ejiet, kungi, man jāparunā ar admirāli.

Jaunie ļaudis izgāja: Navarras karalis pa priekšu, bet viņam sekoja hercogs Gīzs. Izgājuši no istabas, viņi salti palocījās un tūdaļ katrs devās uz savu pusi.

Koliņī uztraukts noskatījās viņiem pakal. Katru reizi, kad šie abi naidīgie jaunekļi satikās, viņš baidījās, ka tik tic nesāk ķildoties. Kārlis IX noprata, kas satrauc admirāli, un, piegājis pie viņa, satvēra viņa roku.

- Neraizējieties, manu tēv, - viņš teica, - cs pratīšu viņus piespiest būt mums paklausīgiem. Kopš mana māte vairs nav karaliene, es esmu kļuvis par īstu karali. Bet viņa vairs nav karaliene, kopš Koliņī ir mans tēvs.

- O, majestāte, - sacīja Koliņī, - karaliene Katrīna…

- Viņa ir ķildīga sieviete! Ar tādu nekāds miers nav iespējams. Šie itāļu katoļi ir īsti velni, kuri domā vienīgi par iznīcināšanu. Turpretim es gribu visus ne vien samierināt, bet protestantiem uzticēt arī varu. Mans tēvs un citi dzīvo pārāk izlaidīgi, apgrūtina mani ar saviem mīlestības pierādījumiem un trakulībām. Zini, ko es tev teikšu, - Kārlis IX turpināja vēl draudzīgākā balsī,- no visiem galminiekiem es uzticos vienīgi saviem jaunajiem draugiem! Tavāna godkārība man šķiet šaubīga; Velvils vairāk par visu mīl labu vīnu un par mucu gatavs pārdot savu karali; Monmoransī domā tikai par medībām un dienām dzīvo pie suņiem un vanagiem; grāfs Recs ir spānietis, Gīzi - lotringieši. Lai tas Kungs piedod, bet man liekas, ka visā Francijā palikuši tikai trīs īsti franči - es, mans svainis Navarras Indriķis un tu. Bet mani saista tronis un es nevaru komandēt karapulkus; medības Senžcrmenā un Raumbulā - lūk, vislielākais, ko es varu atļauties. Mans Navarras svainis vēl pārāk jauns un nepieredzējis. Turklāt man šķiet, ka viņš kā divas ūdens lāses līdzīgs savam tēvam Antonijam, kuru aizvien nomocīja sievietes. Tātad esi palicis vienīgi tu, manu tēv, - varonīgs kā Jūlijs Cēzars un gudrs kā Platons. Un es patiešām nezinu, kas būtu izdevīgāk: atstāt tevi šeit par manu padomdevēju vai sūtīt pie karapulkiem. Bet, ja tu būsi mans padomnieks, kas tad komandēs? Un, ja tu vadi karapulkus, kas man dos padomu?

- Kungs, vispirms ir jāuzvar, - atbildēja Koliņī. - Padomi noder pēc uzvaras.

- Tu tā domā, manu tēv? Labi, lai noliek tā! Pirmdien tu dosies uz Flandriju, bet es uz Ambuāzu.

- Jūsu majestāte aizceļos no Parīzes?

- Jā, šie svētki un viss šis troksnis mani ir nogurdinājis. Es neesmu vis darba darītājs, bet gan sapņotājs. Man vis nevajadzētu būt karalim, bet gan dzejniekam. Es tev uzdodu izveidot kaut ko līdzīgu valsts padomei, kura uzņemsies valdīšanu, kamēr tu atradīsies karā. Ja arī mana māte tur piedalīsies, tad viss būs labi. Es jau aizrakstīju Ronsāram, lai viņš ierodas Ambuāzā. Tur divatā, tālu no trokšņa, no pasaules un naidniekiem, biezo mežu ēnā, upes vai čalojoša strauta krastā mēs pārrunāsim dievības jautājumus, - kas gan var būt šīs nožēlojamās dzīves vienīgais mierinājums. Vai vēlies, cs tev nolasīšu dzejoli, kurā cs lūdzu Ronsāru atbraukt? Es to uzrakstīju šorīt.

Koliņī pasmaidīja, Kārlis IX pārvilka roku pār savu dzelteno un gludo, ziloņkaulam līdzīgo pieri un dziedošā balsī sāka deklamēt sacerētās rindas.

- Bravo, majestāte, bravo! - iesaucās Koliņī. - Kaut gan mans darbs ir karošana un es dzejā maz ko saprotu, bet man šķiet, ka šis dzejolis līdzinās vislabākajiem dzejoļiem, kādus reiz uzrakstījis Ronsārs, Dorē vai pat Francijas kanclers Mišels dc l'Ospitāls.

- Ak, manu tēv, ja tā būtu taisnība! - sacīja Kārlis IX. - Dzejnieks valda pār pasauli un es tāds cenšos būt. Paklausies, ko es pirms dažām dienām aizrakstīju savam dzejas skolotājam.

Un karalis nolasīja vēl vienu dzejoli.

- Majestāte, - tcica Koliņī, - es zināju, ka jūs pļāpājat ar mūzām, bet nezināju, ka viņu padomus jūs vērtējat augstāk par visiem pārējiem.

- Izņemot tavus, manu tēv, izņemot tavus! Un tevi es gribu iecelt valdības priekšgalā, lai nekas netraucētu manām sarunām ar mūzām. Klausies! Man pašlaik jāgatavo atbilde jaunajam madrigālam, kuru man atsūtīja mans dārgais, lielais dzejnieks. Tāpēc es tagad tev nevaru iedot visus papīrus, ar kuriem tev jāiepazīstas, lai saprastu domstarpības starp mani un Fīlipu. Bez tam man vēl ir kāds manu ministru izstrādāts kara plāns. Es visu to sameklēšu un tev nodošu rīt no rīta.

- Cikos, jūsu majestāte?

- Desmitos. Kaut arī cs tajā laikā rakstu dzejas un esmu ieslēdzies darba kabinetā, nāc vien iekšā un paņem papīrus. Tic atradīsies tur uz galda sarkanajā portfelī. Tas ir tik spilgtā krāsā, ka tu nekļūdīsies. Bet tagad cs iešu rakstīt Ronsāram!

- Ardievu, majestāte!

- Ardievu, manu tēv!

- Jūsu roku!

- Manu roku? Ko tu runā? Manos skāvienos, pie manas sirds, lūk, tava vieta! Nāc šurp, mans vecais cīņas ērgli, nāc šurp!

Un Kārlis IX, apskāvis noliekušos Koliņī, noskūpstīja viņa sirmos matus.

Mitrās acis slaucīdams, admirālis izgāja no zāles.

Kārlis IX ar acīm sekoja viņam, kamēr tas pazuda viņa skatam un, uzmanīgi ieklausīdamies, nogaidīja, līdz noklusa viņa soļu troksnis. Tad viņš kā parasti nolieca galvu sāņus un klusi iegāja savā ieroču kabinetā.

Tā bija karaļa mīļākā istaba. Te viņam Pompcjs mācīja kauties ar rapieriem un Ronsārs skoloja dzejas mākslā. Te atradās viņa slavenā visdažādāko uzbrukuma un aizsardzības ieroču kolekcija. Visas sienas bija nokārtas ar cirvjiem, vairogiem, šķēpiem, halcbardām, pistolēm un šautenēm. Vēl šodien slavens ieroču meistars bija atnesis lielisku arkebūzu, kuras stobru sudraba inkrustācijā rotāja paša karaļa sacerētā četrrinde:

"Ticības sargiem es skaista un dārga,

Karaļa naidniekiem - skaista un barga."

Iegājis kabinetā, Kārlis IX rūpīgi aizslēdza durvis. Viņš piegāja pie pretējās sienas un pacēla aizkarus, kas aizsedza ieeju otrā istabā. Tur pie lasāmā galdiņa ceļos bija nometusies kāda sieviete, kas lūdza Dievu.

Karalis ienāca ļoti klusu un mīkstā grīdsega noslāpēja viņa soļus, tāpēc ceļos nometusies sieviete neatskatījās, bet turpināja skaitīt lūgšanu. Kārlis apstājās un mirkli domīgi lūkojās dievlūdzējā.

Tā bija apmēram trīsdesmit piecus gadus veca sieviete, kuras skaistumu vēl uzkrītošāku padarīja Ko apkaimes zemnieces apģērbs, kas viņai bija mugurā. Galvā viņai bija augsta aube, kādas Francijā bija modē Bavārijas Elizabetes valdīšanas laikā. Ap viņas skaistajiem gurniem klājās zelta izšuvums - kā tagadējām zemniecēm Nctunā un Sorā.

Istaba, kuru šī sieviete apdzīvoja jau divdesmit gadus, atradās blakus karaļa guļamistabai un atgādināja savādu greznības un raupjas vienkāršības sajaukumu. Likās, ka šeit pils savienota ar vienkāršu būdiņu, bet būdiņa - ar pili. Tas bija kaut kas vidējs starp vienkāršu zemnieces d/īvokli un augstākās sabiedrības dāmas apartamentiem. Ozolkoka lasāmo galdiņu, pie kura bija nometusies ceļos dievlūdzēja, greznoja brīnišķīgi izgriezumi un sedza samta sega ar zelta bārkstīm. Bet Bībele, kuru viņa turēja rokās, - sieviete bija protestante, - bija veca un saplēsta, viena no tām, kādas sastopamas vienīgi visnabadzīgākajās mājās.

Un viss šajā istabā bija tāds pats kā lasāmais galdiņš un Bībele.

- Madlēna! - iesaucās karalis.

Ceļos nometusies sieviete, izdzirdusi pazīstamu balsi, smaidīdama pacēla galvu.

- O, tas tu, manu dēl, - viņa sacīja, pieceldamās kājās.

- Jā, tas esmu es, 'aukle. Nāc šurp!

Kārlis IX nolaida aizkarus un atsēdās uz krēsla atzveltnes.

- Ko tu vēlies, Šarl? - aukle jautāja.

- Nāc šurp un runā klusāk!

Viņa piegāja, izturēdamās visai vaļīgi, ko varēja izskaidrot ar mātes maigumu pret viņas audzināto bērnu, kaut gan tā laika zobgaļi to centās izskaidrot ar citām, ne tik tīrām attiecībām.

- Te es esmu, runā! - viņa teica.

- Vai cilvēks, kuram cs liku atnākt, ir ieradies?

- Viņš ir šeit jau pusstundu.

Kārlis piegāja pie loga, lai pārliecinātos, vai kāds viņus nenovēro, paklausījās pie durvīm, vai kāds nenoklausās, noslaucīja putekļus no dažiem ieročiem un noglāstīja lielo kurtu, kurš pastāvīgi sekoja viņam pa pēdām un apstājās tad, kad karalis apstājās.

- Labi, aukle, - karalis beidzot sacīja, - pasauc viņu!

Aukle izgāja no kabineta. Karalis piegāja pie kāda galda, uz kura atradās dažādi ieroči, un atspiedās pret to.

Tiklīdz viņš bija piegājis pie galda, tā aizkari atkal pavērās un ienāca gaidītais cilvēks.

Tas bija apmēram četrdesmit gadus vecs vīrietis ar viltīgām acīm, pūces knābim līdzīgu degunu un izspīlētiem vaigu kauliem. Viņš centās savai sejai piešķirt godbijīgu izteiksmi, taču viņa bailēs nobālējušās lūpas spēja savilkties vienīgi liekulīgā smaidā.

Kārlis nemanot aizlika roku aiz muguras un paņēma kādu jaunizgudrotu pistoli, kuru varēja iedarbināt nevis ar degli, bet gan ar kramu, tam saskaroties ar mazu tērauda ritenīti. Tad viņš pavērsa savas tumsās acis pret ienācēju, turklāt ļoti skali un visnotaļ daiļskanīgi svilpodams kādu no savām iecienītākajām mednieku dziesmiņām.

Mirkli karalis uzlūkoja nepazīstamo, kurš mulsa arvien vairāk.

- Jūsu vārds ir Fransuā de Luvjē Morvcls? - karalis beidzot jautāja.

- Jā, majestāte.

- Jūs esat petardiešu priekšnieks?

- Jā, majestāte.

- Es gribēju jūs redzēt.

Morvels palocījās.

- Jūs zināt, - Kārlis IX, stingri uzsvērdams katru vārdu, turpināja, - ka es vienādi mīlu visus savus pavalstniekus?

- Es zinu, ka jūsu augstdzimtība ir savas tautas tēvs, - Morvcls nomurmināja.

- Un ka hugenoti man ir tādi paši bērni kā katoļi?

Morvels neatbildēja. Tikai drebuļi, kas viņu kratīja visu laiku, kļuva stiprāki.

Karaļa asajam skatam tas nepalika nemanīts, kaut gan Morvels stāvēja dziļā tumsā.

- Liekas, ka jums tas ne visai patīk? - karalis turpināja. - Jūs taču tik cietsirdīgi vajājat hugenotus. '

Morvels nokrita ceļos.

- Jūsu majestāte, - viņš čukstēja, - neticiet…

- Es ticu, - sacīja Kārlis. Viņa skats, kas dzēla Morvelu, tagad bija zibenīgi dzirkstošs. - Es ticu, ka Monkontūrā jums ļoti gribējās nogalināt ģenerāli, kurš nesen izgāja no šā kabineta. Es ticu, ka jums tas neizdevās un tad jūs iestājāties mana brāļa Anžū hercoga karapulkā. Beidzot es ticu arī tam, ka vēlāk jūs otrreiz pārgājāt prinča pusē un iestājāties marķīza de Ninī de Senfāla pulkā…

- Ū, majestāte!

- Tas bija godīgs pikardiešu virsnieks.

- Žēlojiet, žēlojiet mani, jūsu augstdzimtība!

- Jā, tas bija lielisks virsnieks, - turpināja Kārlis IX. Un viņa sejā iegailējās zvēriska cietsirdība. - Viņš pieņēma jūs kā dēlu, deva jums pajumti,-drēbes, ēdienu…

Morvels izmisumā ievaidējās.

- Liekas, ka jūs viņu saucāt par tēvu, - karalis cietsirdīgi turpināja, - un bijāt viņa dēla, jaunā de Ninī draugs?

Morvels, vēl arvien stāvēdams uz ceļiem, Kārļa IX skatienu mākts, saduga arvien zemāk.

- Bez tam, - karalis nerimās, - runā, ka jums par admirāļa nogalināšanu nācās no hercoga Gīza saņemt desmittūktoš ekiju.

Morvels klusēja. Viņš nepretojās šiem apvainojumiem, kuri bija pareizi visos sīkumos, bet Kārlis IX no jauna ļoti skaļi un veikli sāka svilpot savu mednieku dziesmiņu.

- Nu, slepkavas kungs, - brīdi klusējis, viņš ierunājās, - man jums jāsaka, ka es labprāt gribētu jūs pakārt.

- O, jūsu majestāte! - iesaucās Morvcls.

- Jaunais Ninī to man lūdza vēl vakar un es, patiesību sakot, nezināju, ko viņam atbildēt, jo šis lūgums taču ir taisnīgs.

Morvels lauzīja rokas.

- To apstiprina arī fakts, - karalis turpināja, - ka es, kā jūs pats to atzināt, esmu savas lautas tēvs, un tagad, kad esmu samierinājies ar protcstanliem, viņi man ir tādi paši bērni kā katoļi. To jau es jums stāslīju.

- Jūsu majestāte, - galīgi sagurušais Morvels ierunājās, - mana dzīvība atrodas jūsu rokās: dariet ar to, ko vēlaties!

- Jums taisnība, es par to nedotu ne obolu!

- Majestāte, vai paliesi es ne ar ko nevarētu savu noziegumu izpirkt? - slepkava jautāja.

- Nezinu! Ja es būtu jūsu vietā, bet tā, paldies Dievam, nav…

- Kas lad būtu, jūsu augstdzimtība? Kas tad būtu, ja jūs atrastos manā vielā? - čukstēja Morvels, cieši skatīdamies Kārlī.

- Man liekas, ka es prastu izkulties no nelaimes, - beidza karalis.

Morvels piecēlās uz viena ceļa un, atspiedies uz rokas, uzmanīgi

lūkojās Kārlī, lai pārliecinātos, vai tas par viņu nezobojas.

- Protams, es ļoti mīlu jauno Ninī, - turpināja karalis, - bet es pārāk mīlu arī savu brālēnu Gīzu. Un, ja viņš lūglu mani dāvāt dzīvību tam cilvēkam, kuru Ninī lūdz pakārt, man jāatzīstas, cs justos ļoti neveikli. Tomēr, ievērojot politiku un reliģiju, man vajadzētu izpildīt brālēna Gīza vēlēšanos. Kaut gan de Ninī ir lielisks, varonīgs virsnieks, taču ar Lotringas hercogu viņš nevar mēroties.

Dzirdot karaļa vārdus, Morvels pamazām izslējās taisns - kā cilvēks, kas lēni atžirgst no briesmīga trieciena. Beidzot viņš piecēlās.

- Tātad, atrodoties tādā bezizejas stāvoklī, - karalis atkal uzsāka, - jums vispirms vajadzētu iegūt mana brālēna Gīza labvēlību. Vēl vakar viņš man teica…

Morvels panāca dažus soļus uz priekšu.

- Jūsu augstība, - viņš teica, - jūs varat iedomāties - ik rītus pulksten desmitos mans niknākais ienaidnieks, atgriežoties no Luvras, iet pa Senžermcnokseruā ielu. Es viņu redzu pa aizrestoto logu pirmā stāvā no mana bijušā skolotāja kanoniķa Pjēra Pilā istabas. Katru dienu es redzu savu naidnieku un katru dienu lūdzu velnu, lai tas viņu ierautu peklē.

- Redzat, Morvel, ja jūs būtu šis velns, vai vismaz uz brīdi ieņemtu viņa vietu, manam brālēnam Gīzam tas ļoti patiktu.

Morvela lūpas, kas pēc pārdzīvotajām bailēm vēl bija bālas, savilkās ļaunā smaidā.

- Bet, jūsu majestāte, - viņš ierunājās, - cs taču nevaru izdarīt tā, lai zeme atvērtos un aprītu hercoga Gīza ienaidnieku.

- Cik es atceros, tad ar varonīgo de Ninī jums iecerētais tomēr izdevās. Jūs varbūt teiksit, ka tad jums palīdzēja pistole. Vai tagad jums tās nav?

- Ar arkebūzu es šauju vēl labāk nekā ar pistoli, jūsu majestāte, - atbildēja slepkava, kurš tagad jau bija pilnīgi nomierinājies.

- Pistole vai arkebūza, vai nav vienalga? Es ticu, ka mans brālēns nestrīdēsies par to, kādu ieroci jūs izvēlēsities.

- Bet man nepieciešams tāds ierocis, kuram es varu pilnīgi uzticēties. Varbūt, ka man vajadzēs šaut no tālienes.

- Šajā istabā atrodas desmit arkebūzas, ar kurām es simtpiecdesmit soļu attālumā iešauju zelta ekijā. Vai negribat ņemt vienu no tām?

- Ar lielāko prieku, jūsu augstdzimtība! - iesaucās Morvels, pieiedams pie arkebūzas, kura karalim bija atnesta tikai šodien.

- Nē, tikai ne to, - sacīja karalis, - to cs glabāju sev. Tuvākajās dienās es rīkoju lielās medības, kurās izmantošu šo arkebūzu. No visām pārējām varat izvēlēties to, kas tīk.

Morvels izmeklēja arkebūzu un noņēma to no sienas.

- Kas ir šis naidnieks, jūsu majestāte? - viņš jautāja.

- Kā lai es zinu? - nicinoši paskatīdamies uz slepkavai Kārlis IX atbildēja.

- Tad es prasīšu hercogam Gīzam, - Morvels norūca.

Karalis paraustīja plecus.

- Nejautājiet nevienam, - viņš sacīja. - Gīzs jums neatbildēs. Vai lad par tādām lietām kāds vaicā? Tam, kas negrib, lai viņu pakar, jāuzmin pašam.

- Bet, kā lai es viņu pazīstu?

- Es jums jau teicu, ka viņš katru rīlu pulksten desmitos iet gar kanoniķa istabas logu.

- Gar to logu iet daudz ļaužu. Ja jūsu majestāte norādītu uz kādu sevišķu pazīmi…

- O, tas nav grūti. Tā, piemēram, rīt viņš nesīs sarkanu saljānādas portfeli.

- Ar to pilnīgi pietiek, jūsu augstdzimtība. Pateicos! Lūdziet par mani Dievu!

- Tūkstoš velnu! Labāk pats lūdziet sātanu! Tikai ar viņa palīdzību jūs izbēgsit no cilpas.

- Ardievu, jūsu majestāte!

- Ardievu! Tomēr neaizmirstiet, - ja rit pēc desmitiem par jums neko nerunās, vai runās kaut ko pirms tam, tad Luvrā vēl ir arī apakšzemes cietums!

Un Kārlis IX no jauna sāka svilpot savu iecienīto dziesmiņu.