Karaliene Margo

VI Nolīdzinātais parāds

Tai brīdī, kamēr Margerita devās lejā pa kāpnēm, hercogs Indriķis Gīzs, kuru viņa nebija redzējusi kopš savu kāzu dienas, atradās karaļa kabinetā. Uz minētajām kāpnēm pusceļā bija pagrieziens ar nelielu laukumiņu. No tā slepenas durvis veda uz kabinetu, kurā patlaban bija hercogs Gīzs. Trepju laukumiņš un durvis izgāja uz gaiteni, kas stiepās līdz pat karaļa mātes Katrīnas Mediči istabām.

Katrīna Mediči bija viena. Viņa sēdēja pie galda, elkoni uzlikusi uz lielas lūgšanu grāmatas, bet zodu atbalstījusi rokā, kura, pateicoties florencieša Renē kosmētikas mākslai, bija vēl diezgan daiļa. Renē pie karalienes mātes veica divus pienākumus: viņš bija kosmētiķis un nāves zāļu maisītājs. Indriķa II atraitne valkāja sēru drēbes, kuras viņa kopš vīra nāves nekad nenovilka. Viņa bija jau piecdesmit trīs gadus veca, bet miesas pilnīguma un maiguma dēļ izskatījās vēl ļoti skaista. Tāpat kā viņas tērps arī istaba atstāja iespaidu, ka šeit dzīvo atraitne. Mēbeles, aizkari, sienas, - viss bija ieturēts tumšā, drūmā noskaņā. Tikai virs baldahīna, kas klāja karalienes troni, bija uzzīmēta gaiša varavīksne ar Franciska I veltījumu: "Viņā savienota gaisma un skaidrība." Uz troņa krēsla gulēja Katrīnas mīlulis sunītis Fcbs, kuru viņai bija dāvinājis Navarras Indriķis. Māte karaliene sēdēja, dziļās domās nogrimusi, un vārgs, nenoteikts smaids atplaiksnīja viņas sārtajās lūpās. Negaidīti aizkari pavērās un aiz tiem parādījās bāla vīrieša seja.

- Nu iet pavisam bēdīgi, - ienācējs teica.

Katrīna pacēla galvu un ieraudzīja hercogu Gīzu.

- Kāpēc? - viņa jautāja. - Ko jūs, Indriķi, gribat ar to teikt?

- Es gribu teikt, ka karalis pārāk mīlinās ap šiem nolādētajiem hugenotiem, un ja mēs gaidīsim viņa piekrišanu mūsu lielajam pasākumam, mums vajadzēs gaidīt ilgi, varbūt pat mūžīgi.

- Bet kas tad ir noticis? - jautāja Katrīna.

Viņas seja kā arvien bija pavisam mierīga, kaut gan vajadzības gadījumā viņa varēja tai piešķirt jebkuru izteiksmi.

- Es nupat karalim jau divdesmito reizi vaicāju, vai mums vēl ilgi būs jācieš rupjības, kādas sev atļaujas hugenotu kungi kopš viņu dievinātā admirāļa ievainošanas?

- Un ko mans dēls atbildēja? - Katrīna jautāja.

- Viņš atteica: "Hercog, tauta ir pārliecināta, ka jūs esat vainojami mana otrā tēva, admirāļa, noslepkavošanas mēģinājumā. Aizsargājieties, kā nu mākat! Ja kāds iedomāsies mani apvainot, es pats sevi pratīšu aizsargāt." Pēc šiem vārdiem viņš devās barot savus suņus.

- Vai jūs nemēģinājāt viņu aizturēt?

- Mēģināju, bet velti. Uzmetis man savu savādo skatu, viņš atbildēja jums tik labi pazīstamā tonī: "Mani suņi, hercog, ir izsalkuši. Es negribu tiem likt gaidīt: tie nav cilvēki." Tad es devos šurp, lai pastāstītu to jums.

- Jūs izdarījāt pareizi, - sacīja māte karaliene.

- Kā mums tagad rīkoties?

- Pamēģināsim vēlreiz.

- Bet kas to uzņemsies?

- Es. Vai karalis ir viens pats?

- Nē. Grāfs Tavanna ir pie viņa.

- Uzgaidiet mani šeit. Vai vislabāk nāciet man līdzi, tikai ienāciet mazliet vēlāk.

Katrīna piecēlās un devās uz karaļa mīluļu kurtu istabu, kur tie valstījās pa samta spilveniem un turku grīdsegām. Uz sklandām, kas bija piestiprinātas pie sienas, gulēja vairāki skaisti vanagi, ar kuriem Kārlis IX medīja putnus Luvras un Tiljerī dārzos.

Ceļā māte karaliene piešķīra sejai izteiksmi, kas bija piemērota šim gadījumam: tagad tā bija bāla un ciešanu apēnota. Acīs mirdzēja asaras. Klusām viņa piegāja pie karaļa, kas ar pārlauztiem pīrāgu gabaliem baroja savus suņus.

- Mans dēls! - Katrīna sacīja tik pārliecinoši drebošā balsī, ka karalis satrūkās.

- Kas jums kait? - ātri pagriezies, viņš jautāja.

- Mans dēls, - atsāka Katrīna, - es atnācu lūgt jūsu atļauju pārvietoties uz kādu no tavām pilīm. Vienalga, uz kuru! Tikai tālāk no Parīzes.

- Kāpēc, madamel - prasīja Kārlis IX, pavērsdams pret Katrīnu savas tumšās acis, kuras reizēm kļuva tik dzeldīgas.

- Tāpēc, ka man ik dienu jāpacieš hugenotu apvainojumi. Tāpēc, ka vēl šodien viņi jums draudēja jūsu pilī. Es to nevaru paciest!

- Bet viņi taču gribēja nogalināt admirāli, madame, - karalis pārliecinoši atbildēja. - Riebīgs nelietis šiem nelaimīgajiem jau nonāvēja varonīgo de Muī. Karaļvalstī jāvalda taisnībai!

- O, mans dēls, par to nerūpējaties, - atteica Katrīna. - Ja jūs vilcināsities izpildīt viņu prasības, viņi pratīs tās iegūt citādā ceļā: šodien viņi atriebsies hercogam Gīzam, rit - man, parīt - jums! Ak, mans dēls, vai jūs vēl līdz šim laikam nenojaušat, pēc kā hugenoti tiecas? - Katrīna jautāja, vairs neslēpdama savu naidu. - Tagad vairs nav runa par Fransuā Gīza noslepkavošanu, par admirāļa nogalināšanas mēģinājumu, ne par katoļu vai protestantu reliģijām, bet gan par Indriķa II dēla nomaiņu pret Antoniju Burbonu.

- Diezgan, mātes kundze, diezgan runāts! - karalis viņu pārtrauca. - Jūs kā aizvien visu pārāk pārspīlējat!

- Ko jūs esat nodomājis darīt, mans dēls?

- Nogaidīt, mātes kundze, nogaidīt! Šai vārdā slēpjas cilvēces gudrība. Vislielākais, visvarenākais un visgudrākais cilvēks arvien būs tas, kurš prot gaidīt.

- Tādā gadījumā gaidiet! Es tam nepiekrītu!

To teikusi, Katrīna palocījās un devās uz durvju pusi.

Kārlis IX viņu aizturēja.

- Kas lad, jūsuprāt, būtu jādara? - viņš jautāja. - Es vispirms gribu būt taisnīgs un nevienu nevēlos apvainot.

Katrīna pienāca tuvāk.

- Nāciet šurp, grāf, - viņa aicināja Tavannu, kas glāstīja vanagu, - un pasakiet karalim, kas pēc jūsu ieskatiem būtu darāms.

- Vai jūsu majestāte to man atļauj? - Tavanna jautāja karalim.

- Saki vien, Tavanna!

- Ko jūs, majestāte, dariet medībās, kad jums virsū drāžas mežacūka?

- Velns lai parauj, grāf! Es viņu sagaidu un iegrūžu tai kaklā šķēpu.

- Lai neļautu sevi ievainot, - piebilda Katrīna.

- Un lai papriecātos, - karalis iesmējās.

Šais smieklos izskanēja reizē drošsirdība un nežēlība. - Bet izpriecas dēļ es nenogalināšu hugenotus. Viņi man ir tādi paši pavalstnieki kā katoļi.

- Mans dēls, - atteica Katrīna, - tādā gadījumā jūsu hugenoti izdarīs to pašu, ko mežacūka, ja tai kaklā nciedur šķēpu: viņi nogāzīs jūs no troņa.

- O, jums tā šķiet, madamel - karalis sacīja tik vienaldzīgā balsī, pēc kuras varēja saprast, ka viņš mātes apgalvojumam nepievērš lielu vērtību.

- Vai lad jūs šodien nesatikāties ar Muī un hugenotiem?

- Protams, ka satikos! Es viņus nesen kā atlaidu. Bet es de Muī prasību atzīstu par taisnīgu. Viņš man lūdza sava tēva un admirāļa slepkavas nāvi. Mēs taču solījām arī Montgomerī par mana tēva, jūsu laulātā drauga, nāvi, kaut gan tur bija vainīga tikai nejaušība.

- Labi, monsieur, - Katrīna aizvainota atbildēja, - pārtrauksim šo sarunu. Jūsu majestāti sargā Dievs, kas jums devis spēku, gudrību un drosmi. Es esmu vārga sieviete, kuru Dievs sodījis par grēkiem, tāpēc

es ari baidos.

Pēc šiem vārdiem Katrīna atkal palocījās un devās prom, pamādama hercogam Gīzam, kas jau iepriekš bija ienācis istabā, lai vēlreiz mēģinātu karali pārliecināt.

Kārlis IX nolūkojās uz aizejošo māti, bet neaicināja to atgriezi ies. Kad viņa bija aizgājusi, viņš sāka svilpol savu mednieku dziesmiņu un no jauna nodarboties ar saviem suņiem.

- Manai mātei piemīt īsti karaliska stūrgalvība, - viņš pēc neilga brīža iesmējās. - Viņa nepazīst"saubu. Vai tad var nogalināt vairākus dučus hugenotu tikai tāpēc, ka viņi man prasījuši atjaunot taisnību? Galu galā viņiem taču ir tiesības to darīt!

- Vairākus dučus! - nomurmināja hercogs Gīzs.

- O, jūs esat šeit, hercog! - sacīja karalis, izlikdamies, ka viņu likai tagad ir ieraudzījis. - Jā, vairākus dučus! Jauks zaudējums! Ak, ja kāds atnāktu pie manis un teiktu: "Kungs, jūs izglābsities uzreiz no vairākiem ienaidniekiem. Rīt no viņiem vairs neviens nebūs dzīvs un neviens nevarēs jums pārmest viņu nāvi." O, tas būtu pavisam kas cits!

- Bet ja jūsu majestātei patiesi kāds saka: "Kungs, rīt jūs izglābsities no visiem saviem ienaidniekiem?", - hercogs Gīzs jautāja.

- Ar kāda svētā palīdzību tad šis brīnums varētu notikt?

- Sire, šodien ir 24. augusts. Tātad - ar Svētā Bērtuļa palīdzību.

- Jauks svētais, - atbildēja karalis. - Viņš, vēl dzīvs būdams, ļāva sev novilkt ādu.

- Jo labāk. Savās ciešanās viņš būs iemācījies ienīst savas bendes.

- Un jūs, svaini, jūs ar savu glīto zobenu, kam zelta roksargs, domājat līdz rītam nogalināt desmittūkstoš hugenotu? Velns lai parauj! Jūs protat jokot, monsieur Gīz!

Un karalis atkal dīvaini iesmējās. Šajos smieklos pavīdēja kaut kas ļauns.

- Majestāte, - turpināja Gīzs, necilvēcīgo smieklu dēļ nodrebēdams, - sakiet tikai vārdu, tikai vienu vārdu, dodiet tikai zīmi un viss būs izdarīts! Mēs būsim divdesmit pret vienu!

- Svaini, ja jūs esat tik stipri, ko jūs man dziediet pie auss vienu un to pašu? Dariet kā ziniet, bet mani lieciet mierā!

Un karalis atkal atgriezās pie saviem suņiem. Tai brīdī pavērās priekškars un parādījās Katrīna.

- Viss sākās labi, - viņa čukstēja hercogam. - Ne soli atpakaļ, viņš piekāpsies!

Priekškars nolaidās, un Katrīna pazuda. Kārlis viņu neredzēja, vai arī izlikās neredzam.

- Bet man tomēr jāzina, - hercogs turpināja iesākto, - ka, rīkojoties pēc saviem ieskatiem, es daru pa prātam arī jūsu augstdzimtībai.

- Jūs man liekat nazi pie rīkles! Bet ar to jūs neko nepanāksit. Es taču esmu karalis.

- Vēl nē, majestāte, bet, ja jūs gribat, rit jūs būsit karalis.

- O! - iesaucās karalis. - Vai tāpēc jānogalina Navarras karalis un princis Kondē? Šeit… manā Luvras pili? O! Ja tas notiktu kaut kur citur, tad… - viņš tikko dzirdami izdvesa.

- Sire\ - attrauca hercogs. - Viņi šonakt te nebūs. Viņi abi kopā ar jūsu brāli Alansonas hercogu gatavojas doties uz pilsētu.

- Tavann! - karalis nepacietīgi sacīja, neparasti veikli izlikdamies, ka ir nokaitināts. - Beidz mocīt suni! Aktēv, šurp!

Un Kārlis IX, nevēlēdamies uzklausīt hercogu, izgāja no istabas, atstādams Tavannu un hercogu Gīzu neziņā.

Pa to laiku Katrīnas istabā risinājās citi notikumi. Ieteikusi Gīzam neatkāpties, viņa atgriezās savos apartamentos. Tur jau gaidīja viņas parastie vakara viesi.

Aiziedama pie karaļa ar skumju seju, Katrīna atgriezās jautra un smaidīga. Viņa ļoti laipni patērzēja ar savām galma dāmām un kavalieriem un pamazām tos visus atlaida.

Palikusi divatā ar savu jaunāko meitu Margeriiu, Katrīna vairākkārt gatavojās kaut ko sacīt, bet ik reizi viņu nomāca drūmas domas Un vārdi nenāca pār lūpām.

Pēkšņi atvērās priekškars un ienāca Navarras Indriķis.

Klēpja sunītis nolēca no troņa un pieskrēja pie viņa.

- Tas esat jūs, mans dēls? - nodrebēdama jautāja Katrīna. - Vai jūs ēdīsit vakariņas Luvrā?

- Nē, madame, - atbildēja Indriķis. - Kopā ar hercogu Alansonu un grāfu Kondē es tūdaļ došos prom. Es cerēju viņus sastapt pie jums.

Katrīna pasmaidīja.

- Ejiet vien, kungi, ejiet! Vīrieši ir laimīgi, - viņi var iet, kurp vien tīk. Vai nav taisnība, mana meita?

- Protams, - atbildēja Margerita. - Nav nekā labāka par brīvību!

- Liekas, jūs gribat sacīt, ka es ierobežoju jūsu brīvību? - Indriķis jautāja, palocīdamies viņas priekšā.

- Nē, tā es nedomāju. Es nerunāju par sevi, es runāju par sievietēm vispār.

- Mans dēls, varbūt jūs redzēsit admirāli? - Katrīna vaicāja.

- Varbūt.

- Aizejiet pie viņa. Tas būs labs paraugs citiem. Bet rīt man pastāstiet par viņa veselību.

- Es aiziešu pie viņa, madame, ja jūs to vēlaties.

- Es neko nevēlos… Kas tur ir?… Atraidiet, atraidiet!

Indriķis steidzās pie durvīm, lai izpildītu Katrīnas Vēlēšanos, bet viņš vēl nepaspēja tās sasniegt, kad aizkars atvērās un parādījās baroneses dc Sovas blondā galviņa.

- Madame, - viņa teica, - ieradies parfimērs Renē.

Katrīna pameta uz Navarras Indriķa pusi zibenīgu skatu.

Jaunā prinča seja piesarka, bet tad nobāla: baronese bija minējusi viņa mātes slepkavas vārdu. Negribēdams izrādīt savu uztraukumu, viņš piegāja pie loga.

Klēpja sunītis iesmilkstējās.

Istabā ienāca divas personas. Vienu no tām pieteica, otrai bija tiesības ienākt bez iepriekšējas pieteikšanās.

Pirmais bija parfimērs Renē. Zemu klanīdamies, ar florencicšu kalpiem piemītošo pazemību viņš piegāja pie Katrīnas un atvēra kārbiņu, kuru turēja rokās. Visās kārbiņas nodaļās atradās pudelītes un pulveri.

Otrā bija Margeritas vecākā māsa Lotringas hercogiene. Bāla un dreboša viņa ienāca pa karaļa kabineta mazajām, slepenajām durvīm. Baidīdamās, ka viņu nepamana Katrīna, kura kopā ar baronesi de Sovu aplūkoja Renē atnestās kārbiņas saturu, viņa piegāja pie Margeritas un nosēdās tai blakus. Turpat, pieri rokās atspiedis, stāvēja arī Navarras karalis. Likās, ka viņš pūlas kaut ko atcerēties un atgūt pašsavaldīšanos.

Tai brīdi Katrīna pagriezās.

- Mana meita, - viņa teica Margeritai, - tu vari doties uz savām istabām. Bet jūs, mans dēls, variet iet priecāties!

Margerita piecēlās, bet Indriķis devās pie loga.

Lotringas hercogiene saķēra māsu aiz rokas.

- Neaizej, - viņa ātri un tikko saklausāmi čukstēja, - neaizej! Hercogs Gīzs lūdza mani tevi brīdināt. Tu viņam izglābi dzīvību, tagad viņš grib glābt tavu.

- Klaudija, ko tu runā? - pavērsusies pret viņu, jautāja Katrīna.

- Neko, mātes kundze!

- Tu kaut ko čukstēji Margeritai.

- Es tikai novēlēju viņai labu nakti un nodevu Nevērās hercogienes sveicienu.

- Bet kur ir daiļā hercogiene pati?

- Viņa atrodas pie sava svaiņa hercoga Gīza.

Katrīna neuzticīgi paskatījās uz meitu un savilka uzacis.

- Nāc šurp, Klaudija! - viņa teica.

Hercogiene paklausīja. Katrīna saņēma viņas roku.

- Ko tu viņai teici? - viņa čukstēja, saspiezdama meitas roku tik stipri, ka tā aiz sāpēm gandrīz vai iekliedzās.

- Madame, - savu sievu uzrunāja Indriķis, kurš nebija atstājis nepamanītu nevienu Margeritas, karalienes vai Klaudijas kustību, - vai jūs neatļausit noskūpstīt jūsu roku un atvadīties?

Margerita izstiepa drebošo roku.

- Ko hercogiene jums teica? - pieliecies viņas rokai, Indriķis klusu jautāja.

- Lai es neaizeju. Dieva dēļ, neaizejiet arī jūs!

Šais vārdos bija jaušams tikai niecīgs norādījums par kaut kādām briesmām, bet ar šiem vārdiem pietika, lai Indriķis saprastu, ka runa ir par sazvērestību.

- Tas vēl nav viss, - sacīja Margerita. - Lūk, vēstule, kuru atnesa kāds Provansas muižnieks.

- De la Mols?

- Jā.

- Pateicos, - atbildēja Indriķis, saņemdams vēstuli un paslēpdams to uz krūtīm. Tad, pagājis nost no savas apmulsušās sievas, viņš devās pie florencieša un uzlika tam roku uz pleca.

- Nu, monsieur Renē, kā veicas ar tirgošanos? - viņš vaicāja.

- Diezgan labi, jūsu augstdzimtība, diezgan labi, - indētājs viltīgi pasmaidīja.

- Kā gan ne! Jūs taču esat visu-^rancijā un ārzemēs kronēto galvu apgādnieks. ^^^

- Izņemot vienīgi Navarras karali, - florencietis rupji atcirta.

- Velns lai parauj, jums taisnība, monsieur Renē, - sacīja Indriķis. - Mana nabaga māte, kuru jūs arī apgādājāt, ieteica jūs vēl īsi pirms nāves. Atnāciet pie manis rīt vai parīt un atnesiet man savas labākās smaržas.

- Tas ir labi, - Katrīna pasmaidīja, - jo citādi stāsta…

- Ka man tukšas kabatas? - Indriķis iesmiedamies jautāja. - No kā jūs to uzzinājāt, māmiņ? No Margo?

- Nē, mans dēls, no baroneses de Sovas, - atteica Katrīna.

Šai mirklī Lotringas hercogiene, nevarēdama vairs savaldīties, skaļi ieraudājās. Indriķis pat neatskatījās.

- Kas tev kait? - Margerita metās pie māsas Klaudijas.

- Nekas nopietns, - atbildēja Katrīna, nostādamās starp viņām. - Nekas, vienīgi nervu drudzis, kuru Mazils ieteica ārstēt ar masāžu.

Un šoreiz viņa vecākās meitas roku saspieda vēl stiprāk, bet, pagriezusies pret jaunāko, teica:

- Nu, Margo, vai tu nedzirdēji, ka es lūdzu tevi doties uz savām istabām? Ja ar lūgumu nepietiek, tad es pavēlu to darīti

- Piedodiet, madame, - atbildēja bālā, drebošā Margerita. - Novēlu jums labu nakti, jūsu majestāte!

- Ceru, ka tavs vēlējums arī piepildīsies. Ar labu nakti!

Margerita aizgāja nedrošiem soļiem, velti mēģinādama saskatīties ar

vīru, kurš to nemaz neievēroja.

- Un jūs, Indriķi, - jautāja Katrīna, - vai jūs nemaz nedomājat iet?

- O, bez šaubām! Protams, ka domāju! - Navarras karalis iesaucās. - Goda vārds, es pavisam piemirsu, ka Alansonas hercogs un princis Kondē mani gaida!

- Uz redzēšanos! Rīt jūs ziņosit man par admirāļa veselību, vai ne?

- Protams!

Un Navarras Indriķis, mierīgs un jautrs, it kā nemaz nejauzdams par tuvajām nāves briesmām, izgāja no istabas.

- Bet tagad, Šarlote, - Katrīna uzrunāja baronesi de Sovu, - pasauc šurp hercogu Gīzu un Tavannu. Viņi gaida manā lūgšanu istabā. Atnāc arī pati! Lotringas hercogiene nejūtas vesela un tu varēsi viņai palīdzēt.