Karaliene Margo

XV Viesnīca "Skaistā zvaigzne"

Divas stundas pēc tam, kad Katrīna par cilvēka dzīvību bija ieguvusi vajadzīgo zīmīti, baronese dc Sova, beigusi savu darbu pie karalienes, atgriezās savās istabās. Tūlīt ieradās arī Indriķis.

Dariola viņam pastāstīja, ka ieradies Ortons, un tāpēc viņš vispirms piegāja pie spoguļa un izņēma zīmīti, kuras saturu mēs jau zinām.

- Indriķis no satikšanās neatteiksies, - māte karaliene domāja. - Kaut viņš arī negribētu iet - tagad viņam nav kam teikt "nē".

Katrīna nebija maldījusies.

Indriķis izjautāja Dariolu, kur Ortons palicis, un uzzināja, ka viņš aizgājis kopā ar māti karalieni. Bet tā kā zīmīte bija nolikta un karalis zināja, ka jauneklis viņu nenodos, viņam nekādas aizdomas neradās.

Kā parasti pusdienas Indriķis ēda pie karaļa, kas par viņu zobojās, atcerēdamies viņa neveiklo rīcību rīta medībās ar vanagu.

Indriķis taisnojās, ka viņš ir kalnietis un solījās laboties.

Katrīna bija neparasti laipna un, pieceldamās no galda, lūdza Margeritu pavadīt visu vakaru pie viņas.

Astoņos vakarā Indriķis kopā ar diviem saviem galminiekiem izgāja pa Senonorē vārtiem, izmeta lielu līkumu, ar prāmi pārcēlās pāri Sēnai, nogāja līdz Senžaka ielai un tur savus līdzalnācējus atlaida, it kā gribēdami doties kādā mīlas dēkā. Dcmatirēna ielas stūrī stāvēja mētelī ietinies jātnieks. Karalis piegāja pie viņa.

- Manta, - jātnieks teica.

- Po, - karalis atbildēja.

Jātnieks nekavējoties nokāpa no zirga. Indriķis ietinās ar dubļiem notašķītajā mētelī, un, uzkāpis kūpošajā zirgā, aizjāja pa Harpas ielu, nogriezās pār Scnmišcla tiltu Bartclēnu ielā, vēlreiz pārjāja Sēnu pa Mcnjē tiltu, bet tad gar piekrasti devās uz viesnīcu "Skaistā zvaigzne" Arbrsekas ielā.

La Mols sēdēja viesnīcas kopējā zālē un rakstīja garu mīlas vēstuli. Kokonna ar la Hurjēru atradās virtuvē. Viņš skatījās, kā uz iesma cepa sešas irbes un strīdējās ar savu labvēli, cik ilgi tās jātur uz uguns.

Tobrīd Indriķis pieklauvēja pie viesnīcas vārtiem. Greguārs saņēma viņa zirgu un ieveda stallī, bet Navarras karalis devās uz zāli, klaudzinādams zābakus, it kā gribēdams sasildīt nosalušās kājas.

- Hei, niailre la Hurjēr! - uzsauca la Mols, turpinādams rakstīt. - Jūs kāds vēlas satikt.

La Hurjērs iznāca no virtuves un aplūkoja Indriķi no galvas līdz kājām. Rupjais audekla mētelis viņam diezin kādu cieņu neiedvesa.

- Kas jūs esat? - viņš uzprasīja.

- Velns lai parauj! - Indriķis iesaucās. - Esmu Gaskonas muižnieks un ierados Parīzē, lai stādītos priekšā galmam.

- Ko jums vajag?

- Istabu un vakariņas.

- Hm. Vai jums ir kalps?

Tas bija la Hurjēra parastais jautājums.

- Nē, - Indriķis atbildēja, - bet, ticis pie bagātības, es to katrā ziņā pieņemšu.

- Es neizdodu istabu kungiem, ja lādu neņem arī kalpam.

- Bet ja nu es par vakariņām krietni samaksāju un pārējos noteikumus mēs noskaidrojam rīt?

- O, jūs esat augstsirdīgs! - sacīja la Hurjērs, ar šaubu pilnu skatienu nolūkodamies Indriķī.

- Es uzaicināju kādu draugu kopā ar mani šeit ieturēt vakariņas. Es biju pārliecināts, ka jūsu viesnīcā varēšu pārgulēt pa nakti. Man to ieteica kāds zemnieks. Vai jums ir labs Arbuāzas vīns?

- Man ir tāds, kādu nedzer pats bearnietis!

- Lieliski! Par to cs maksāšu atsevišķi. Lūk, tur nāk arī mans draugs!

Durvis atvērās, un zālē ienāca par Indriķi dažus gadus vecāks vīrietis.

Pie sāniem viņam karājās garš zobens.

- O, jūs ierodaties laikā, mans draugs! - viņš teica. - Jums bija jānojāj divi simti jūdžu un jūs tomēr esat precīzs. Jauki!

- Vai tas ir jūsu viesis? - la Hurjērs jautāja Indriķim.

- Jā, - tas atbildēja un, piegājis pie atnācēja, sniedza tam roku. - Saimniek, lieciet pasniegt vakariņas!

- Zālē vai jūsu istabā?

- Kur vēlaties.

- Klausieties, maitre la Hurjēr, - čukstēja la Mols, pasaucis saimnieku pie sevis, - lūdzu, pasargājiet mūs no šiem hugenotiem. Viņu klātbūtnē mēs ar Kokonnu nevarēsim pārrunāt savas darīšanas.

- Greguār, klāj galdu un pasniedz vakariņas otrajā numurā, trešajā stāvā, - la Hurjērs rīkoja. - Lūdzu, monsieur, lūdzu!

Indriķis ar savu paziņu gāja līdzi la Hurjēram, kas gāja pa priekšu un ar sveci rokās rādīja ceļu.

La Mols vēroja aizgājējus, līdz tie nozuda. Apgriezies viņš ieraudzīja virtuves durvju spraugā Kokonnas galvu. Atplestā mute un sasprindzinātais skatiens liecināja, ka viņu kaut kas ir pārsteidzis.

La Mols piegāja pie viņa.

- Mordieul - Kokonna iesaucās. - Vai redzēji?

- Ko?

- Šos divus atnācējus. Esmu gatavs zvērēt, ka tic ir…

- Kas?

- Navarras karalis un cilvēks ķirškrāsas mētelī.

- Zvēri, ko gribi, tikai ne pārāk skaļi.

- Tātad arī tu viņus pazini?

- Protams.

- Ro viņi šeit meklē?

- Droši vien kādu mīlas dēku.

~ Man liekas, ka zobena cirtieni ir labāki par visām šīm mīlas dēkām. Nupat es biju gatavs zvērēt, bet tagad es deru…

- Par ko?

- Ka te runa būs par sazvērestību.

- Tu esi jucis!

- Es tev saku…

- Bet cs tev saku, ja viņi gatavo sazvērestību, tad tā ir viņu pašu darīšana!

- Pareizi, - Kokonna piekrita. - Es taču vairs neesmu Alansonas hercoga kalps. Lai viņi dara, ko grib.

Un tā kā irbes, kuras Kokonna atzina par lielāko gardumu pasūtītajās vakariņās, jau bija izcepušās atbilstoši viņa gaumei, viņš pasauca la Hurjēru un palūdza noņemt izceptos putnus no iesma.

Pa to laiku Indriķis ar de Muī iekārtojās viņiem ierādītajā istabā.

- Sire, vai jūs Ortonu satikāt? - jautāja de Muī, kad la Hurjērs bija uzklājis galdu un atstājis istabu.

- Nē, bet cs saņēmu zīmīti, ko tas bija nolicis aiz spoguļa. Izrādās, ka māte karaliene viņu iztraucējusi. Nabadziņš, viņš droši vien ļoti pārbijās un steidzās pazust. Dariola stāstīja, ka Katrīna ar viņu ilgi sarunājusies un pirmajā brīdī man radās šaubas.

- Nav ko baidīties. Šis viltnieks ir ļoti veikls. Kaut gan māte karaliene māk rīkoties, esmu gatavs zvērēt, ka viņai nekas neizdevās.

- Bet vai jūs Ortonu redzējāt? - Indriķis vaicāja.

- Nē, bet šovakar cs viņu satikšu. Pusnaktī viņš ieradīsies šeit un atnesīs krūšu bruņas. Pa ceļam viņš man visu izstāstīs.

- Bet cilvēks, ka stāvēja Matirēna ielas stūrī?

- Uz. viņu var paļauties. Bez tam viņš jūsu majestāti nepazīst un nenojauš, ar ko apmainījies parolēm.

- Tātad mēs varam aprunāties pavisam mierīgi.

- Protams. Bez tam lejā visu uzmana la Mols.

- Jauki!

- Nu, ko saka Alansonas hercogs, sire?

- Alansonas hercogs, de Muī, negrib atstāt Parīzi. Viņš man to pateica atklāti. Anžū hercoga ievēlēšana par Polijas karali un karaļa Kārļa slimība mainījušas viņa apņemšanos.

- Tātad mūsu nodoms neizdevās vina dēl?

- Jā.

- Un viņš palicis mums neuzticīgs?

- Pagaidām vēl ne, bet, kad radīsies pirmā izdevība, viņš katrā ziņā to izdarīs.

- Gļēvulis! Nodevējs! Kāpēc viņš neatbildēja uz manām vēstulēm?

- Lai iegūtu pierādījumus, bet pats neiekristu. Tātad visam ir beigas, de Muī!

- Tieši otrādi, sire! Viss noris ļoti teicami. Jūs zināt, ka, izņemot Kondē partiju, visas pārējās ir jūsu pusē. Un tās sadraudzējās ar hercogu tikai tāpēc, ka cerēja - viņš būs to aizstāvis. Tagad arī šī partija ir jūsu piekritēja. Bēgšanai es jums varu dot pusotru tūkstoti vīru. Astoņās dienās sagatavošanās būs pabeigta un mūsu ļaudis, pulkos sadalīti, stāvēs ceļā uz Po. Tā būs nevis bēgšana, bet atkāpšanās. Vai jums pietiks ar lik daudz karaspēka, sirel

Indriķis smaidīdams uzsita dc Muī uz pleca.

- Tu zini, dc Muī, - viņš teica, - tu vienīgais zini, ka Navarras karalis nav tas gļēvulis, par kādu viņu iedomājas.

- Protams, es zinu, sirel Un ceru, ka drīz vien to zinās arī visa Francija!

- Bet, ja rīko sazvērestību, nepieciešami arī panākumi. Un te pirmā prasība ir apņemšanās. Lai kaut ko ātri un noteikti apņemtos, ir jātic sekmēm.

- Sire, jūs bieži kopā ar karali izjājat medībās?

- Mēs medījam ik pēc astoņām vai desmit dienām.

- Kad notika pēdējās medības?

- Vakar.

- Tātad pēc astoņām vai desmit dienām jūs atkal dosities medībās?

- Protams, bet varbūt arī agrāk.

- Man liekas, tas būs visizdevīgākais laiks. Anžū hercogs ir prom un jau aizmirsts. Karalis ar katru dienu vairāk atveseļojas. Mums vairs nemaz neseko. Izturieties laipni pret māti karalieni un Alansonas hercogu! Apgalvojiet, ka bez viņa jūs nebēgsit, un parūpējaties, lai viņš jums notic. Tas, protams, nebūs viegli.

- Neraizējaties, viņš noticēs.

- Vai jūs domājat, ka viņš jums pilnīgi uzticas?

- Man - nē, bet manai sievai gan.

- Un karaliene ir gatava jums palīdzēt?

- Jā. Bez tam viņa ir godkārīga un domas par Navarras kroni nedod viņai mieru.

- Labi. Kur jūs nākamo reizi medīsit: Bonī, Senžermenā vai Rambuijē? Paziņojiet par to trīs dienas iepriekš, piebilzdams, ka esat sagatavojies. Medībās jums garām pajās la Mols. Piespiediet piešus un auļojiet viņam pakaļ. Ja māte karaliene gribēs jūs aizturēt, viņai būs jāizsūta ķērāji. Bet normandiešu zirgi nekad nepanāks mūsu berberu un spāniešu skrējējus.

- Labi, de Muī.

- Nauda jums ir, sire?

Indriķis savieba seju.

- Mazliet, - viņš atbildēja - bet var būt, ka Margo būs.

- Lai nu kā, paņemiet pēc iespējas vairāk.

- Kā jūs pavadīsit atlikušās dienas?

- Ja jūsu majestāte atļauj, gribētu mazliet nodarboties ar personīgām lietām.

- Labprāt, de Muī, labprāt. Kas tā ir par lietu?

- Sire, Ortons vakar man teica, ka arsenāla tuvumā saticis nelieti Morvelu, kas ar Renē palīdzību atveseļojies un tagad sildās saulē kā čūska, kurai viņš ir tik ļoti līdzīgs.

- Saprotu, - Indriķis sacīja.

- Jūs saprotat? Jauki! Jūs reiz būsit karalis un, ja gribēsit kādam atriebties, tad atriebsities, kā karalim pieklājas. Es esmu kareivis un man jāatriebjas kā kareivim. Kad es nokārtošu mūsu lietas, iešu uzmeklēt nelieti Morvelu un ar pāris zobena cirtieniem izbeigšu viņa netīro dzīvi. Tikai tad es ar vieglu sirdi varēšu doties projām no Parīzes.

- Nokārto, nokārto savas lietas, mīļais draugs, - sacīja Indriķis. - Kā tu esi apmierināts ar la Molu?

- Viņš ir skaists jauneklis, uzticīgs ar sirdi un dvēseli.

Jūs varat viņam uzticēties. Viņš ir varonīgs…

- Un pats galvenais - kautrīgs, - Indriķis piekrita. - Mēs viņu ņemsim līdzi uz Navarru, de Muī, un padomāsim, kā viņu apbalvot, - viltīgi smaidīdams, viņš piebilda.

Tiklīdz Indriķis bija šos vārdus pateicis, atsprāga durvis un ieskrēja la Mols. Viņš bija bāls un uztraukts.

- Ātrāk, sire, ātrāk! - viņš sauca. - Viesnīca ir ielenkta.

- Ielenkta? - iesaucās Indriķis, strauji pieceldamies. - Kas?

- Karaļa gvarde.

- O! - sacīja de Muī, izvilkdams pistoles. - Tātad ir jācīnās?

- Kur jūs liksit pistoles? - la Mols uzsauca. - Ko var izdarīt pret piecdesmit vīriem?

- Viņam taisnība, - teica karalis, - un ja būtu kāda iespēja aiziet…

- Ir, jūsu majestāte, es to zinu no agrākiem piedzīvojumiem. Ja jūs gribat man sekot…

- Bet de Muī?

- Monsieur de Muī var nākt līdzi. Mums tikai jāpasteidzas. Uz trepēm atskanēja soļi.

- Par vēlu! - sacīja Indriķis.

- O, ja viņus varētu aizturēt tikai dažas minūtes! - la Mols iesaucās. - Tad es galvoju par karaļa dzīvību.

- Es viņus aizkavēšu, - de Muī piedāvājās. - Ejiet, sire, ejiet!

- Bet tu?

- Par mani neraizējieties, sirel Pasteidzaties!

De Muī ātri noslēpa karaļa šķīvi, glāzi un salveti, lai uzbrucēji nodomātu, ka viņš vakariņojis viens.

- Nāciet, sire, nāciet! - aicināja la Mols, saķerdams karali aiz piedurknes un vilkdams viņu uz trepēm.

- De Muī! Mans uzticīgais de Muī! - iesaucās Indriķis, pastiepdams viņam roku.

De Muī to noskūpstīja un, ar varu izbīdījis karali no istabas, aizgrūda durvju aizbīdni.

- Jā, jā, es saprotu, - Indriķis teica, - viņu sagūstīs, bet mēs izglābsimies. Bet kas gan mūs ir nodevis?

- Iesim, sire, iesim! Viņi tūlīt būs klāt.

Un tiešām - pa šaurajām kāpnēm uz augšu sāka līst lāpu gaisma, bet lejā atskanēja ieroču šķinda.

- Ātrāk, sire, ātrāk! - la Mols aicināja.

Viņš ieveda karali kādā tumšā telpā, uzkāpa stāvu augstāk, atvēra guļamistabas durvis, nostiprinādams tās ar aizbīdni, iegāja nākamajā istabā un atvēra logu.

- Vai jūs nebaidāties līst pa jumtiem, sirel - la Mols jautāja.

- Es? - Indriķis brīnījās. - Es taču esmu medījis kalnu kazas.

- Tad sekojiet man! Es zinu ceļu un būšu jūsu ceļvedis.

La Mols pirmais izlīda pa logu un pa ūdens reni aizrāpās līdz spraugai, ko izveidoja divu jumtu savienojums. Spraugā bija bēniņu logs bez stikliem.

- Mēs esam galā, sirel - la Mols čukstēja.

- O! Jo labāk, - Indriķis atbildēja.

Un viņš noslaucīja pieri, kuru klāja lielas sviedru lāses.

- Atlikušo ccļu mēs veiksim bez grūtībām, - la Mols turpināja. - No bēniņiem mēs iziesim uz kāpnēm, tad gaitenī un uz ielas. Reiz, tādā pat baismā naktī, es šo ceļu jau izmantoju.

La Mols ielīda pa logu, sameklēja durvis un, atrazdamies riņķveida kāpņu galā, pasniedza karalim virvi, kas aizstāja margas, un teica:

- Sekojiet man, sirel

Nokāpis dažus kāpienus zemāk, Indriķis apstājās pie loga, kas izgāja uz viesnīcas "Skaistā zvaigzne" pagalmu. Tur uz trepēm spiedās kareivji: vieniem rokās bija zobeni, citiem - lāpas.

Pēkšņi kāda pulciņa vidū Navarras karalis ieraudzīja de Muī. Viņš bija bez zobena un mierīgi kāpa pa kāpnēm lejup.

- Nabaga de Muī! - Indriķis nopūtās. - Tik varonīgs un padevīgs!

- Goda vārds - viņš ir ļoti mierīgs! - iesaucās la Mols. - Vai jūs redzat, sirel Viņš pat smaida! Viņš būs izgudrojis kādu veiklu viltību - viņš tik reti smaida!

- Bet tas jauneklis, kas bija jums līdzi?

- Kas? Vai grāfs Kokonna?

- Jā, grāfs Kokonna. Arī viņu sagūstīs.

- O, par viņu es nebaidos, sire. Ieraudzījis kareivjus, viņš man uzprasīja: " Vai mēs ar kaut ko riskējam?" - "Ar galvu,"- es viņam atbildēju. - "Vai tu izglābsies?" - "Ceru." - "Tad arī es izglābšos," viņš noteica. Kokonnu sagūstīs vienīgi tad, ja viņš pats to vēlēsies.

- Labi, - teica karalis. - Pasteigsimies nokļūt līdz Luvrai.

- Mans Dievs, to nav grūti izdarīt, - la Mols atbildēja. Ietīsimics mēteļos un iesim. Droši vien troksnis būs sapulcējis daudz tautas un mūs noturēs par vienkāršiem skatītājiem.

Ārdurvis bija atvērtas un ļaužu pūlis tiešām bija tā pārpildījis ielu, ka Indriķis ar la Molu tikai ar lielām mokām izlauzās tam cauri.

Beidzot viņiem laimējās iziet uz Aneronas ielu. Iedami pa de PulI ielu, viņi ieraudzīja de Muī, kas kapteiņa Nansē sardzes pavadībā gāja pa Senžermenokseruā laukumu.

- Šķiet, ka viņu ved uz Luvru, - sacīja Indriķis. - Lūk, vārti ir aizslēgti, velns lai parauj! Tagad prasīs katra nācēja vārdu. Ja es viņam sekošu, droši vien domās, ka mēs esam bijuši kopā.

- Tādā gadījumā pa vārtiem neejiet, sire.

- Kā tad?

- Jūsu majestāte var izmantot Navarras karalienes logu.

- Velns un elle! Jums taisnība, monsieur de la Mol! - Indriķis iesaucās. - Es to pavisam piemirsu. Bet kā karalieni lai brīdina?

- O! - la Mols godbijīgi palocījās. - Jūsu majestāte tik veikli sviež akmeņus!