Karaliene Margo

XXIX Uz medībām

Kad nākamajā dienā virs Parīzes pakalniem pacēlās saule - sarkana un bez staru vainaga - kā tas bieži gadās ziemas dienās, Luvrā jau divas stundas bija vērojama dzīva kustība.

Skaists berberu zirgs, slaids un spēcīgs, ar tievām kājām kā briedim, uz kurām skaidri bija saredzams savīto dzīslu tīkls, stāvēdams pagalmā un gaidīdams Kārli IX, kārpījās kājām, spicēja ausis un sprausloja. Pats karalis pašlaik bija nepacietīgāks par savu zirgu: pie medniekiem, kas bija sapulcējušies pagalmā, viņu aizturēja Katrīna. Viņi abi stāvēja stiklotajā galerijā. Katrīna kā vienmēr bija salta, bāla un nesatricināma. Kārlis nepacietībā drebēja, košļāja nagus un ar pātagu pēra savus divus mīluļus suņus. Suņiem bija apliktas bruņas, lai mežacūkas tos neievainotu. Katram sunim pie krūtīm bija piestiprināts mazs vairodziņš ar Francijas ģerboni - tāpat kā pāžiem.

- Ņem vērā, Kārli, - sacīja Katrīna, - neviens, izņemot tevi un mani, nezina par to, ka drīzumā ieradīsies poļi, un tomēr Navarras karalis izturas tā, it kā viņam viss būtu zināms. Lai gan no ticības viņš atteicās, kam es nekad gan neesmu ticējusi, tomēr viņš saietas ar hugenotiem. Vai tu esi ievērojis, ka pēdējās dienās viņš bieži iziet no pils? Viņam ir nauda, kuras agrāk arvien trūka; viņš pērk zirgus un ieročus un lietainās dienās no rīta līdz vakaram vingrinās paukošanā.

- Mans Dievs! - Kārlis nepacietīgi iesaucās. - Vai tik jūs nedomājat, ka viņš gatavojas nogalināt mani vai manu brāli Anžū hercogu? Tādā gadījumā viņam būs vēl krietni jāpamācās: vakar viņš no manis saņēma vienpadsmit rapiera cirtienus. Bet mans brālis Anžū hercogs paukojas labāk par mani, vismaz ne sliktāk - tā viņš pats saka.

- Paklausies, Kārli, - Katrīna turpināja, - un nezobojies par to, ko saka māte! Drīz ieradīsies sūtņi. Tu redzēsi! Tiklīdz viņi būs Parīzē, Indriķis pieliks visas pūles, lai sūtņus dabūtu savā pusē. Viņš ir ļoti veikls un viltīgs. Bet viņa sieva - kura nezin kāpēc viņam palīdz, - pļāpās ar sūtņu sievām latīniski, ungāriski un, Dievs vien zina, vēl kādā valodā. Tici man, Kārli, - tu zini, ka es nekad nekļūdos! Es domāju, ka tur kaut kas slēpjas!

Tai mirklī sita pulkstenis. Kārlis vairs neklausījās māli, bet gan sāka skaitīt pulksteņa sitienus.

- Velns lai parauj, jau septiņi! - viņš iesaucās. - Stunda ceļā, stunda, lai izkārtotos medību vietās un izdzītu zvērus. Tātad medības mēs sāksim tikai deviņos! Vai ziniet, māmiņ, jūs mani aizkavējat un velti liekat šķiest laiku. Šurp, Risktu! Velns un elle! Vai tu dzirdi, ka tevi sauc?

Un Kārlis ar pātagu iesita lielajam molosas sugas sunim, kas sāpēs iekaucās.

- Kārli, uzklausi mani, Dieva dēļ! - Katrīna atkal sāka. - Neļauj liktenim rotaļāties ar savu un Francijas laimi. Medības, medības un medības… vairāk tu neko nezini! Nogāzts no karaļtroņa, tu varēsi medīt, cik vien tīk!

- Diezgan, māmiņ, diezgan! - sacīja Kārlis, nobālis aiz nepacietības.

- Sakiet drīzāk, kas par lietu, un nemociet mani! Tiešām, ir reizes, kad es jūs galīgi- nesaprotu.

IJn viņš sāka ar pātagu kapāt savu zābaku.

Katrīna saprata, ka šis mirklis viņai ir izdevīgs, un nolēma to izmantot.

- Mans dēls, - viņa teica, - es droši zinu, ka de Muī atkal ir atgriezies. Morvels, kuru tu labi pazīsti, viņu redzējis. De Muī, bez šaubām, ieradies pie Navarras karaļa. Tas mūsu neuzticību pret Indriķi vēl palielina.

- Jūs atkal sākat uzbrukt manam nabaga Indriķim! Jūs gribai, lai es vinu nogalinu, vai ne?

Nē!

- Vai izsūtīt viņu trimdā? Kā gan jūs nesaprotat, ka tur viņš varētu mums kaitēt vēl vairāk, nekā mūsu uzraudzībā dzīvodams Luvrā. Šeit mēs par katru viņa soli uzzināsim nekavējoties.

- Es viņu nevēlos arī izsūtīt.

- Ko tad jūs īsti gribat? Sakiet drīzāk!

- Es gribu, lai viņu poļu viesošanās laikā tur apcietinājumā. Piemēram,

- Bastīlijas cietumā.

- (), zvēru pie sava goda, tikai to ne! - Kārlis IX iesaucās. - Šorīt mēs dosimies mežacūku medībās, un Indriķis ir mans labākais palīgs. Bez viņa medības neizdosies. Velns lai parauj, māmiņ! Jūs to vien tik zināt, kā man runāt pretim!

- Es nerunāju tādēļ, lai tevi aizkavētu jau šorīt. Sūtņi ieradīsies rīi vai parīt. Viņu var apcietināt pēc medībām - vakarā vai naktī.

- Tas jau ir pavisam kas cits! Mēs vēl par to parunāsim un izlemsim. Pēc medībām to var - tad man nekas nav pretī. Ardievu! Rikstu, nāc šurp!

- Kārli, - sacīja Katrīna, viņu pieturēdama aiz piedurknes un labi zinādama, ka tas var karali ļoti saniknot, - Indriķi var apcietināt vakarā vai naktī, bet pavēle par apcietināšanu tev jāparaksta tagad. - Rakstīt pavēlL.parakslīt…meklēt zīmogu, kad mani gaida, lai dotos medībās? Velns parauj, tas nu ir par daudz!

- Nē, jel! Es tevi pārāk mīlu un negribu apgrūtināt. Es jau visu sagatavoju. Ienāc pie manis!

Un Katrīna ar divdesmit gadus vecas meitenes žiglumu atvēra sava kabineta durvis. Uz rakstāmgalda stāvēja aizdegta svece, tintnīca, spalva, pergamenta lapa un zīmogs.

Karalis paņēma pergamentu un steigā pārlasīja uzrakstīto: "Pavēle utt. apcietināt un ievietot Bastīlijas cietumā mūsu brāli Navarras Indriķi."

- Labi darīts! - viņš noteica, ar vienu vilcienu parakstīdams pavēli. - Ardievu, māmiņ!

Viņš izskrēja no kabineta kopā ar saviem suņiem, būdams, priecīgs, ka tik viegli ticis vaļā no Katrīnas.

Karalis Kārlis vienmēr bija ļoti noteikts. Medības viņš nekad nenokavēja, tāpēc šīrīta vilcināšanās visiem radīja izbrīnu. Tāpēc, kad viņš beidzot parādījās, mednieki viņu apsveica ar priecīgiem saucieniem, dzinēji sāka taurēt, zirgi iezviedzās, bet suņi līksmi rēja. No šī skaļā trokšņa un saucieniem Kārļa bālā seja sārtojās un sirds strauji iepukstējās. Uz mirkli viņš atkal jutās jauns un laimīgs.

Karalis steidzīgi apsveicinājās ar spožo galma sabiedrību. Viņš pamāja ar galvu Alansonas hercogam, ar roku pavicināja māsai Margeritai, nevērīgi pagāja garām Indriķim un uzlēca berberu zirgā, kurš strauji atbrīvojās no staļļmeistara rokām.

Atkal atskanēja taures un karalis Alansonas hercoga, Navarras karaļa, karalienes Margeritas, Nevērās hercogienes, Sovas kundzes, Tavannas un citu ievērojamāko galminieku pavadībā izjāja no Luvras. Protams, medībās piedalījās arī la Mols un Kokonna. Nebija vienīgi Anžū hercoga, kurš jau trīs mēnešus piedalījās Lavošelas aplenkšanā.

Gaidot karali, Indriķis piejāja pie sievas, kura, atbildēdama uz sveicienu, iečukstēja viņam ausī:

- Kokonna pats pavadījis Varšavas ziņnesi pie Alansonas hercoga.

- Tātad hercogs visu zina?

- Bez šaubām, - Margerita atbildēja. - Tas jau skaidri redzams: viņa seja laistās priekā.

- Velns un elle! - norūca bearnietis. - Viņš nu gan prot! Šodien viņš dzīsies pakaļ trim medījumiem: Francijai, Polijai un Navarrai, ja neskaita mežacūkas.

Paklanījies sievai, Indriķis atgriezās savā vietā un pasauca vienu no saviem kalpiem, kurš arī bija bearnietis un kura senči jau veselu gadsimtu bija kalpojuši viņa senčiem. Viņam Indriķis deva visādus rīkojumus nokārtot mīlas lietas.

- Orson! - viņš teica, paņem šo slēdzeni un aiznes to de Sovas kundzes brālēnam, kurš, kā tu zini, dzīvo pie savas mīļākās Katīfišas ielas stūra .namā. Pasaki viņam, ka viņa māsīcai šovakar ar viņu jārunā. Lai viņš ienāk manā istabā un pagaida. Ja es nokavēšos, viņš var atgulties manā gultā.

- Atbildi nevajag gaidīt?

- Nē, bet man jāzina, kā tev veicies. Protams, šo slēdzeni tu nodosi viņam personīgi. Vai saprati?

- Jā, sire.

- Pagaidi, velns lai parauj! Tagad tu vēl nevari jāt. Jājot cauri Parīzei, tu turēsies man blakus. Es tevi pasaukšu savilkt seglu siksnu un tu nemanot varēsi izpildīt manu pavēli. Bondā tu mums atkal pievienosies.

Kalps palocījās un aizjāja sāņus.

Greznais jātnieku pulks devās pa Senonorē un Sendenī ielām un drīz nokļuva priekšpilsētā. Svētā Lorenča ielas galā Indriķa zirgam atrisa sedlu siksna. Orsons pieaulekšoja, lai to savilktu, un viss notika tā, kā bija norunāts. Indriķis pievienojās karaļa svītai, bet uzticamais kalps iegriezās Tempļa ielā.

Kad Indriķis atkal piejāja pie karaļa, pēdējais ar Alansonas hercogu tā bija nogrimis sarunā par medījamā meža kuiļa vecumu un tā midzeni, ka Indriķa atpalikšanu nebija pamanījis vai vismaz izlikās neredzam.

Margerita tai laikā uzmanīgi novēroja apkārtējos un viņai šķita, ka Kārlis, paskatīdamies uz viņas vīru, it kā samulst. Nevērās hercogiene bija neparasti jautra. Tikpat jautrais Kokonna smīdināja dāmas ar dažādiem asprātīgiem nostāstiem.

Kas attiecas uz la Molu, tad viņam jau divreiz bija izdevies noskūpstīt Margeritas balto, zeltbārkstaino krūšu saiti. To viņš izdarīja ar tādu mīlētāja veiklību, ka notiekošo pamanīja tikai trīs četras personas. Stundas ceturksni pirms deviņiem mednieki sasniedza Bondē mežu.

Vispirms Kārlis apjautājās, vai mežakuilis nav aizbaidīts. Mežakuilis atradās savā midzenī un norīkotais dzinējs par viņu atbildēja.

Tad pasniedza brokastis. Izdzēris glāzi ungāru vīna un uzaicinājis dāmas apsēsties pie zemē uzklātā galda, karalis aizgāja. Viņu mocīja nepacietība un, lai īsinātu laiku, viņš devās aplūkot suņus. Savu zirgu viņš lika atsedlot. Kārlis atzinās, ka ar tik skaistu un spēcīgu zirgu viņam vēl nav izdevies jāt.

Karaļa prombūtnes laikā ieradās hercogs Gīzs. Viņš bija tā bruņojies, it kā būtu gatavojies nevis medībām, bet gan karam. Viņa divdesmit vai trīsdesmit pavadoņi bija tikpat labi bruņoti kā viņš pats. Hercogs vaicāja, kur ir karalis, un tad aizgāja pie viņa.

Tieši deviņos karalis pats deva signālu, pūzdams ragā. Visi sasēdāš zirgos un devās uz medību vietu. Ceļā Indriķim vēlreiz laimējās piejāt pie savas sievas.

- Vai neuzzinājāt kaut ko jaunu? - viņš vaicāja.

- Nē, - Margerita atbildēja. - Es tik ievēroju, ka mans brālis Kārlis mūs tā savādi uzlūko.

- Arī es to ievēroju, - atbildēja Indriķis.

- Vai jūs esat pietiekami uzmanīgs?

- Man ir krūšu bruņas, bet sānos lielisks medību duncis - smails kā adata un ass kā bārdas nazis. Ar to var pārcirst zelta dublonu.

- Lai Dievs jūs sargā! - Margerita nopūtās.

Piķieris deva zīmi. Mednieki bija sasnieguši mežakuiļa mirdzeni.