Karaliene Margo

XIII Orests un Pilads

Pēc Anžū Indriķa aizbraukšanas Luvrā, šai Atrīdu dzimtas mājvietā, šķiet, atkal bija atgriezies miers un laime.

Kārlis, ticis vaļā no drūmām domām, bija atveseļojies un kopā ar Indriķi medīja vai, palicis mājās, runāja ar viņu par medībām. Karalis bearnietim pārmeta tikai vienu un apgalvoja, ka viņš būtu pati pilnība, ja prastu vanagus un piekūnus nest tikpat labi, kā mācīt savus kurlus.

Katrīna atkal bija mīļa māte: viņa bija maiga pret Kārli un Alansonas hercogu, mīļa pret Indriķi un Margeritu, laipna ar Nevērās hercogieni un de Sovas kundzi.

Aizbildinādamās ar to, ka Morvels ar ievainots, pildot viņas uzdevumu, māte karaliene aiz pārliecīgas laipnības apmeklēja viņa namu Šerīzas ielā pat divreiz dienā.

Margerita un la Mols turpināja satikties.

Katru vakaru viņa atvēra logu un ar jaunekli pārmija gan zīmes, gan vēstules. Ik vēstulē la Mols savai daiļajai karalienei atgādināja, ka atmaksai par izraidīšanu viņa tam solījusi dažus burvīgus mirkļus Klošperšē ielā.

Tikai viens cilvēks Luvrā jutās viens un pamests. Tas bija mūsu draugs grāfs Anibāls de Kokonna.

Viņam, protams, bija patīkami zināt, ka la Mols ir dzīvs; daudz ko nozīmēja arī tas, ka viņu vēl joprojām mīlēja Nevērās hercogiene - brīnišķīgākā un nepastāvīgākā sieviete pasaulē. Bet tas viss viņam nespēja aizstāt nevienu kopā ar la Molu pavadītu stundu. Cik labi bija sēdēt la Hurjēra viesnīcā pie vīna pudeles un klaiņot pa tiem Parīzes nostūriem, kur kārtīgs cilvēks aizvien varēja dabūt kādu dūrienu mugurā un pazaudēt maku.

La Mola prombūtne nepatika arī hercogienei. Kopš la Mola pazušanas Kokonna bija zaudējis savas labās īpašības - jautrību un asprātību. Tas viss beidzās ar to, ka kādudien hercogiene ieradās pie Margeritas un lūdza saukt la Molu atpakaļ, jo bez viņa Kokonna vairs nebija Kokonna.

Margerita ņēma vērā viņas lūgumu ne vien līdzcietības dēļ, bet arī tāpēc, ka pati to vēlējās, un arī la Mols viņai to mūžīgi lūdza. Un tā viņa Anrietai noteica satikšanos rītvakar namā ar divām izejām. Tur viņi visi četri sapulcēsies un aprunāsies.

Kokonna izlasīja Nevērās hercogienes zīmīti bez īpašas patikas. Viņa uzaicināja grāfu pusdesmitos ierasties Tizona ielā. Viņš tomēr ieradās satikšanās vietā, kur Anrieta viņu jau gaidīja. Daiļā komtese bija ļoti nikna, ka viņai vajadzēja ierasties pirmajai.

- Monsieur grāf, - viņa iesaucās, - jūs uzvedaties nepieklājīgi, likdams sievietei gaidīt!

- Gaidīt? - Kokonna brīnījās. - Kā tad tā? Man liekas gluži otrādi - mēs esam ieradušies pārāk agri.

- Es - jā.

- Un es arī. Esmu gatavs apzvērēt, ka pulkstenis vēl nav desmit.

- Bet es jūs aicināju pusdesmitos!

- Es iznācu no Luvras pusdeviņos. Man šodien jābūt sardzē un pēc stundas es jūs atkal pametīšu.

- Droši vien jūs tas iepriecina!

- Zvēru, ka ne! Hercogs ir ļoti iedomīgs. Ja jau esmu bārienu pelnījis, lai tad mani bar jūsu daiļās lūpiņas, nevis viņa šķībā mute.

- Nu, tas jau ir mazliet laipnāk, - sacīja hercogiene.

- Tātad jūs sakāt, ka no Luvras iznācāt deviņos?

- Jā, lai nāktu šurp. Bet Grenelas ielas stūrī es ieraudzīju cilvēku, kas ļoti atgādināja la Molu.

-Atkal la Mols!

- Atkal, ar vai bez jūsu atļaujas.

- Cik rupji! Beidziet savu stāstu!

- Es to neiesāku. Jūs pati jautājāt, kāpēc es esmu nokavējis.

- Protams. Vai jūs domājat, ka man vajadzēja ierasties pirmajai?

- Tad nav jāstrīdas.

- Jūs esat neciešams! Nu, un tālāk? Grenelas ielas stūrī jūs ieraudzījāt la Molam līdzīgu cilvēku… Kas jums uz kamzoļa? Vai asinis?

- Liekas, ka krizdams viņš mani ir notašķījis.

- Jūs kāvāties?

- Laikam gan.

- Par jūsu la Molu?

- Par ko tad? Par sievieti vai?

- Pateicos!

- Es sekoju cilvēkam, kas iedrošinājās atgādināt manu draugu. Kokiljēra ielā es viņu panācu, aizgāju priekšā un tad pagriezos, pūlēdamies ieskatīties viņam sejā. Izrādījās, ka tas nebija la Mols.

- Un bija arī labi.

- Viņam nebija vis labi. "Godājamais kungs," - es teicu, - "no tālienes jūs iedrošinājāties atgādināt manu draugu, grāfu de la Molu, bet tuvumā jūs izskatāties pēc klaidoņa." Viņš apvainojās un izrāva zobenu. Es darīju to pašu. Pēc trešā cirtiena šis nelietis pakrita, aptašķīdams mani ar asinīm.

- Jūs taču viņam palīdzējāt?

- Es gribēju to darīt, bet tai brīdī garām pajāja kāds jātnieks. Dieva vārds, hercogien, šoreiz tas bija la Mols. Diemžēl viņš aizauļoja. Es skrēju viņam pakaļ, bet garāmgājēji, noturējuši mani par zagli, sāka mani vajāt. Man bija jāapstājas un jātiek galā ar šiem muļķiem Pa to laiku jātnieks bija pazudis… Es biju galīgi nokusis un nācu šurp.

- Jauki! - hercogiene iesaucās.

- Paklausieties, mana dārgā, - sacīja Kokonna, atlaidies krēslā, - šķiet, ka jūs atkal gribat man uzbrukt nabaga la Mola dēļ. Atjēdzaties taču, jūs esat netaisna. Draudzība… tā ir … Žēl, ka es neesmu tik gudrs un izglītots, kā mans draugs, tad es izdomātu kādu salīdzinājumu. Draudzība… kā teikt… zvaigzne, bet mīla… mīla - svece. Jūs varbūt teiksit, ka ir dažādas…

- …vai mīlas?

- Nē, sveces. Vienas ir labākas, citas - sliktākas. Ņemsim kaut rozīgu sveci. Tā ir laba svece, bet galu galā tomēr izdeg. Toties zvaigzne spīd mīržīgi. Jūs varbūt teiksit, ja izdeg viena svece, aizdedzina otru…

- Grāf Kokonna, jūs esat nerrs!

- Jā.

- Grāf Kokonna, jūs esat muļķis!

- Jā, jā!

- Jūs esat nelietis!

- Madame, jūs mani piespiežat žēlot nabaga la Molu trīsreiz vairāk nekā iepriekš.

- Jūs mani nemīlat!

- Tieši otrādi, hercogien, es jūs dievinu. Bet es nevaru mīlēt un dievināt jūs un slavēt savu draugu. Kāpēc velti šķiest laiku?

- Tātad pie manis jūs velti šķiežat laiku?

- To es negribu teikt, bet nabaga la Mols man neiziet no galvas.

- Viņu jūs mīlat vairāk nekā mani! Tas ir zemiski! Es jūs nicinu! Vai jūs dzirdat, Anibāl? Bet es jūs brīdinu, ja viņš jums būs dārgāks par mani…

- Visdaiļākā hercogiene Anrieta! Jūs es mīlu vairāk nekā citas sievietes, bet la Molu vairāk nekā citus vīriešus.

- Lieliska atbilde! - kāds teica.

Zīda aizkari pacēlās, tika atbīdīta sienas daļa un parādījās la Mols - kā Ticiāna skaists portrets zelta rāmī.

- La Mols! - iesaucās Kokonna, neievērodams Margeritu un tai par šo pārsteigumu pat nepateikdamies. - La Mol, mans draugs, mans dārgais la Mol!

Un viņš metās sava drauga skavās, apgāzdams krēslu, uz kura bija sēdējis, un galdu, kas pagadījās ceļā.

La Mols apskāva viņu tikpat silti, bet tad uzrunāja Neveras hercogieni.

- Piedodiet, madame, - viņš teica, - ja mans vārds brīžiem traucēja jūsu un Kokonnas draudzīgās sarunas. Ne jau savas vainas dēļ es neierados agrāk, - viņš piebilda un maigi palūkojās uz karalieni.

- Redzi, Anrieta, - Margerita sacīja, - esmu tavu lūgumu izpildījusi. Te nu viņš ir!

- Vai tiešām man par to jāpateicas vienīgi hercogienes lūgumam? - la Mols jautāja.

- Tikai viņai, - Margerita atbildēja.

Kokonna, kas jau desmito reizi apskāva ilgi neredzēto draugu, atnesa lukturi, lai to labāk aplūkotu, un beigās nometās ceļos un noskūpstīja Margeritas kleitas kroku.

- Paldies Dievam, tagad es laikam būšu paciešama? - hercogiene vaicāja.

- Mordieul - iesaucās Kokonna. - Jūs esat apburoša! Kaut šeit būtu kādi trīsdesmit poļi, sarmati vai kaut kādi citi mežoņi. Es viņus piespiestu jūs atzīt par skaistuma karalieni!

- Pagaidi, pagaidi, Kokonna! - la Mols viņu pārtrauca. - Bet karaliene?

- Nē, es no saviem vārdiem neatteikšos, - Kokonna atjokoja. - Hercogiene - skaistuma karaliene, bet karaliene - karalieņu skaistums.

No prieka par atgūto draugu Kokonna bija galīgi zaudējis galvu.

- Karalien, - sacīja Anrieta, - atstāsim šos draugus vienatnē. Viņiem daudz kas pārrunājams. Protams, tas nav visai pieklājīgi, bet tur neko nevar darīt.

Abas jaunās sievietes iegāja otrā istabā, kur bija sagatavotas vakariņas.

Abi draugi palika vieni.

Vispirms Kokonna izprašņāja draugu par liktenīgo vakaru. Mēs jau zinām, ka pjemontietis nebija no bailīgajiem, bet, dzirdot la Mola stāstu, viņš drebēja kā apšu lapa.

- Bet kāpēc tu aizbēgi un pameti mani neziņā? - Kokonna iesaucās. - Kāpēc tu neatgriezies pie mūsu labvēļa Alansonas hercoga?

- Pie hercoga? - la Mols pusbalsī noteica. - Pie Alansonas hercoga?

- Jā. No viņa vārdiem es nojautu, ka viņš tev izglābis dzīvību.

- Es par to esmu parādā Navarras karalim, - la Mols atbildēja.

- Vai tiešām? Tu to droši zini?

- Jā.

- Labais Navarras karalis! Bet Alansonas hercogs?

- Viņš rokās turēja saiti un gribēja mani nožņaugt.

- Mordieul - Kokonna iesaucās. - Vai tā ir taisnība, la Mol? Vai tiešām šis bālais, vārgais princis gribēja tevi nožņaugt? Mordieul Rīt pat es viņam pateikšu, ko es par viņu domāju.

- Neprātīgais!

- Jā, viņš atkal var ķerties pie tā paša… Vienalga… Es nevaru klusēt.

- Diezgan, Kokonna, diezgan! Nomierinies un neaizmirsti, ka pulkstenis jau pusvienpadsmit un ka šonakt tev sardze.

- Vai man tā ir vajadzīga?! Lai pagaida! Vai tu domā, ka man ir jākalpo cilvēkam, kas gribēja tevi nožņaugt? Nē! Es palikšu šeit!

- Atjēdzies, Kokonna, liekas, ka tu taču neesi piedzēries!

- Dieva laime! Citādi Luvra degtu kā sārts.

- Jel rimsties, Anibāl, neblēņojies. Tev jāiet pie hercoga. Pienākums ir svēts.

- Vai tu nāksi man līdzi?

- Tu zini, ka tas nav iespējams.

- Vai tu domā, ka viņi tevi atkal mēģinās nogalināt?

- Nē, tā es nedomāju. Es esmu pārāk niecīgs, lai manis dēļ rīkotu nopietnu sazvērestību. Viņu doma mani nogalināt bija nejaušība. Tai vakarā prinči bija ļoti jautri.

- Ko tu domā darīt?

- Neko svarīgu: klejošu tuvējā apkārtnē, ceļošu…

- Tad es arī klejošu. Mēs labi sadzīvosim. Ja mums uzbruks, divatā mēs tiksim galā daudz veiksmīgāk. Lai tad tavs nožēlojamais hercogs tik parādās! Es viņu nositīšu kā mušu!

- Vismaz izlūdzies no viņa atvaļinājumu.

- Uz visiem laikiem.

- Tādā gadījumā brīdini viņu, ka tu aizej.

- Pareizi. Es tūlīt uzrakstīšu viņam vēstuli.

- Tas nebūs pieklājīgi, Kokonna.

- Muļķības!

Kokonna apsēdās pie galda, un drīz vien daiļrunīgā vēstules bija gatava: "Jūsu augstība!

Jūs droši vien esat lasījis senos rakstniekus un zināsit aizkustinošo stāstu par Orestu un Piladu - diviem varoņiem, kas slaveni ar saviem piedzīvojumiem un draudzību. La Mols ir nelaimīgs kā Orests, bet man ir tik mīlas pilna sirds kā Piladam. Manu draugu patlaban saista liels uzdevums un viņam vajadzīga mana palīdzība, ko es tam negribu liegt. Tāpēc cs ar Jūsu augstības atļauju atsakos no vietas, jo esmu nolēmis ar la Molu dalīties liktenī, lai kāds tas arī nebūtu. Jūs sapratīsit, ka vienīgi neaprakstāmas nepieciešamības dēļ es atstāju Jūsu augstības dienestu un ceru, ka Jūs man to piedosit.

Jūsu karaliskās augstības padevīgākais un pazemīgākais kalps

grāfs Anibāls de Kokonna,

grāfa de la Mola uzticamākais draugs."

Kokonna nolasīja vēstuli la Molam, kas paraustīja plecus.

- Nu, ko tu teiksi? - jautāja Kokonna, viņa kustību neievērodams.

- Es teikšu, ka Alansonas hercogs par mums abiem varēs pasmieties.

- Man šķiet, ka tā tomēr būs labāk, nekā ļaut, lai tas tevi nožņaudz. Rīt es šo vēstuli nosūtīšu. Kur mēs šonakt pārnakšņosim?

- Pie maitre la Hurjēra. Zini, tai istabā, kurā tu gribēji pārgriezt man kaklu, kad vēl nebijām Orests un Pilads.

- Labi. Tātad la Hurjērs arī aiznesīs manu vēstuli. Šajā brīdī aizkars atvērās.

- Nu, ko dara Orests ar Piladu? - princeses vienā balsī jautāja. -Mordieul - iesaucās Kokonna. - Orests un Pilads mirst no izsalkuma

un mīlestības!

Nākamajā dienā pulksten deviņos no rīta maitre la Hurjērs grāfa Anibāla de Kokonnas cienības pilno sūtījumu tiešām aiznesa uz Luvru.

XIV Ortoļis

Neizlēmīgais Alansonas hercogs atteicās bēgt no Francijas. Neskatoties uz to, Indriķis sadraudzējās ar viņu vēl vairāk nekā agrāk

Katrīnu šī tuvība vedināja uz domām, ka viņi strādā kopā un kaut ko gatavo. Viņa mēģiuāja izprašņāt Margeritu, bet tā bija viņas cienīga meita un no konkrētiem paskaidrojumiem izvairījās. Viņa uz visiem jautājumiem atbiidēja ļoti uzmanīgi, bet patiesībā mātei neko nepaskaidroja. Un Katrīnas nemiers nevis samazinājās, bet gan auga augumā.

Katrīna saprata, ka draudzība ar Fransuā dod Indriķim lielas priekšrocības, un nolēma šo apvienību iznīcināt. Viņa sāka Alansonas hercogam pielīst, ar zvejnieka pacietību ievilkt savos maiguma un glāstu tīklos.

Redzēdams mātes maigumu, Alansonas hercogs pats sāka viņai padoties. Indriķis izlikās to neredzam, bet patiesībā savai sabiedroto cieši uzmanīja.

Kādā rītā. īsi pēc saules lēkta, kas solīja skaistu dienu, no maza namiņa arsenāla tuvumā iznāca bāls vīrietis un, uz spieķa balstīdamies, tikko kājas vilkdams, devās uz Mazās Riekstu ielas pusi.

Pārgājis bulvāri, kas apņēma Bastīlijas grāvjus, svešais pie Svētā Antonija vārtiem nogriezās pa labi un iegāja Strēlnieku dārzā. Sargs viņu sagaidīja, zemu, padevīgi klanīdamies.

Dārzs bija tukšs. Bet, ja tur būtu bijuši atpūtas meklētāji, tad viņi bālo cilvēku droši vien būtu ievērojuši. Viņa garās ūsas un gaita liecināja par kareiviskumu, varēja redzēt, ka tas bija kāds virsnieks, kura brūces vēl nav izārstētas un kurš iznācis saulītē stiprināt savus vārgos spēkus.

Dīvaini! Kad nejauši pavērās viņa mētelis, kurā viņš, neraugoties u/ silto laiku, bija ietinies, ap jostas vietu bija redzams vesels arsenāls: divas lielas pistoles, plats duncis un garš zobens, kas ejot sitās pie viņa drebošajām, novājējušajām kājām.

Svešais aizgāja līdz mazai lapenei, ko no bulvāra šķīra vienīgi biezi saaudzis dzīvžogs un šaurs grāvis. Slimais apsēdās uz velēnu sola pie galda. Drīz vien sargs, kas vienlaikus bija tējnīcas īpašnieks, atnesa viņam tasi buljona.

Dzerdams buljonu, slimais nosēdēja lapenē minūtes desmit, kad pēkšņi viņa seja briesmīgi saviebās. Viņš ieraudzīja pa laku jājam kādu lielā mētelī satinušos jātnieku, kas pie cietokšņa apstājās un sāka kaul ko gaidīt.

Brīdi vēlāk, kad lapenē sēdētājam, kurā lasītājs droši vien jau būs pazinis Morvelu, uztraukums bija mazliet norimis, pie jātnieka piegāja kāds jauneklis pāža tērpā.

Zaļās lapenes slēpts, Morvels varēja labi redzēt un dzirdēt, kas notika pie cietokšņa. Lasītājs sapratīs, cik kāri viņš vēroja un cik uzmanīgi klausījās, redzēdams, ka jātnieks un jauneklis bija de Muī ar Ortonu.

Viņi abi pārlūkoja apkārtni. Morvels vēroja viņus, elpu aizturējis.

- Varat runāt, monsieur, - sacīja Ortons, kas bija jaunāks un tāpēc ma?āk aizdomu pilns, - mūs šeit neredz un nedzird.

- Labi, - atbildēja dc Muī. - Dodies pie baroneses de Sovas un atdod viņai šo zīmīti. Ja viņas nav mājās, noliec zīmīti aiz spoguļa, kur parasti liek savas vēstules Navarras karalis, un uzgaidi. Ja saņemsi atbildi, tu zini, kur to aiznest; ja atbildes nebūs, atnāc vakarā pie manis vara bruņās, kur es tev jau teicu.

- Zinu, - Ortons atbildēja.

- Bet tagad man laiks doties prom. Šodien man vēl daudz darba. Bet tu nesteidzies. Tev Luvrā nav ko darīt, pirms viņš nav atnācis, bet viņu, šķiet, šorīt māca medīt ar vanagu. Pilī neslēpies. Lai tevi redz visi. Tu esi atveseļojies un atnācis de Sovas kundzei pateikties par lielo gādību slimības laikā. Nu, ej!

Morvels klausījās, acu nenovērsis: piere viņam pārklājās sviedriem. Pirmajā mirklī viņš gribēja izraut pistoli un de Muī nošaut, bet tūlīt pārdomāja. De Muī bija tērpies lieliskās bruņās, kuras viņš bija pamanījis, kad pavērās tā mētelis, un tāpēc lode viņam nevarēja daudz kaitēt. Bez tam de Muī bija spēcīgs, labi bruņojies un varēja .viegli viņu pieveikt.

- Žēl, - Morvels čukstēja, - ka es viņu nevaru nogalināt bez lieciniekiem, izņemot šo zēnu, kuru mana lode droši padarītu nekaitīgu!

Bet tai brīdī Morvelam ienāca prātā, ka zīmīte, kura Ortonam bija jānodod de Sovas kundzei, varēja būt svarīgāka par hugenotu vadoņa dzīvību.

- Šodien tu man atkal izslīdi no rokām, - viņš nodomāja. - Labi, aizej vien vesels un netraucēts. Gan pienāks arī mana kārta, un lai tad man būtu tev jāseko kaut uz- elli, ja es ar tevi neizrēkināšos!

Morvels piecēlās un, juzdamies spēcīgāks nekā iepriekš bija domājis, atgriezās mājās un lika apseglot zirgu. Nebēdādams, ka pusd/ijušās brūces var atkal atvērties, viņš aulekšos dzina zirgu uz Luvru.

Piecas minūtes vēlāk Katrīna jau zināja par notikušo un iedeva Morvelam tūkstoš zelta ekiju, ko bija solījusi par Navarras karaļa apcietināšanu.

- Ja es nemaldos, - viņa nodomāja, - de Muī būs tas tumšais mākonis, ko Renē atrada šī nolādētā bearnieša horoskopā!

Stundas ceturksni pēc Morvela Luvrā ieradās Ortons. Ievērodams de Muī padomu, viņš neslēpās un, papļāpājis ar pazīstamiem kalpiem, devās pie dc Sovas kundzes.

Viņš sastapa vienīgi Dariolu. Baronese pirms piecām minūtēm bija aizgājusi pie Katrīnas pārrakstīt kaut ķādas svarīgas vēstules.

- Labi, es pagaidīšu, - Ortons noteica.

Viņš iegāja guļamistabā un pārliecinājies, ka tanī neviena nav, aizbāza zīmīti aiz spoguļa.

Tikko viņš nolaida roku, ienāca Katrīna.

Ortons nobāla. Viņam likās, ka māte karaliene ienākdama vispirms paskatās uz spoguli.

- Ko tu te dari? - viņa jautāja. - Tu meklē Sovas jaunkundzi?

- Jā, jūsu majestāte. Es viņu sen neesmu redzējis un atnācu pateikties.

- Tātad tu mīli šo dārgo Šarloti?

- No visas sirds, madame.

- Stāsta, tu esot uzticīgs kalps? Tu viņu nepievilsi?

- Protams, jūsu majestāte. Baronese de Sova rūpējās par mani vairāk, nekā es to esmu pelnījis, jo cs esmu tikai vienkāršs kalps.

- Kad un kāpēc viņa par tevi rūpējās? - karaliene jautāja, izlikdamās, ka neko nezina.

- Kad es biju ievainots, madame.

- Nabadziņš! Kad tas bija?

- Vakarā, kad gribēja apcietināt Navarras karali. Ieraudzījis kareivjus, es tā izbijos, ka sāku kliegt pēc palīdzības. Viens man ar zobenu iesita pa galvu un es zaudēju samaņu.

- Nabaga bērns! Bet tagad tu esi atkal vesels?

- Jā, madame.

- Un tu meklē Navarras karali, lai no jauna iestātos viņa dienestā?

- Nē, jūsu majestāte. Uzzinājis, ka cs esmu uzdrošinājies pretoties jūsu majestātes pavēlei, Navarras karalis mani atlaida.

- Vai tiešām? - Katrīna līdzcietīgi noteica. - Tad es parūpēšos par tevi. Ja tu gribi satikt de Sovas kundzi, tev būs ilgi jāgaida. Viņa sēž manā kabinetā un ir ļoti aizņemta.

Pēc šiem vārdiem Katrīna iegāja blakusistabā. Domādama, ka Ortons vēl nav paspējis aizlikt zīmīti aiz spoguļa, viņa atstāja jaunekli vienu, lai viņam būtu izdevība to izdarīt.

Ortons nespēja tikt vaļā no domas, ka mātes karalienes negaidītā ierašanās viņa kungam neko labu nesolīja. Pēkšņi virs galvas viņš saklausīja trīs vieglus klauvējienus. Tā bija norunātā zīme, ar kādu viņš briesmu brīdī tika brīdinājis Navarras karali, kad tas atradās pie Sovas kundzes.

Ortons nodrebēja. Viņš saprata, ka tagad kāds brīdināja viņu pašu par draudošajām briesmām. Jauneklis metās pie spoguļa un paķēra aiz tā aizbāzto zīmīti.

Kairina aiziedama bija atstājusi aizkarus pusvirus. Pa mazu spraudziņu viņa vēroja katru Ortona kustību. Viņa redzēja, ka viņš metās pie spoguļa, bet nesaskatīja, vai viņš zīmīti noliek vai paņem atpakaļ.

- Ko gan viņš tik ilgi vilcinās? - nepacietīgā florencielc čukstēja.

Smaidīdama viņa iegāja guļamistabā,

- Tu vēl esi šeit? - viņa jautāja. - Ko tu gaidi? Es taču tev teicu, ka parūpēšos par tevi. Vai tad tu netici?

- Lai Dievs pasarg, jūsu augstdzimtība! - Ortons iesaucās.

Viņš piegāja pie karalienes, nometās uz ceļa un, noskūpstījis viņas kleitas kroku, ātri izgāja no istabas.

Priekšistabā viņš ieraudzīja kapteini Nansē, kas viņa šaubas vēl vairāk pavairoja.

Kad aizkari aiz Ortona aizvērās, Katrīna steidzās pie spoguļa. Viņas drebošā roka taustījās velti - zīmītes tur nebija.

Bet viņa taču redzēja jaunekli pieejam pie spoguļa. Tātad viņš zīmīti bija nevis nolicis, bet gan to paņēmis. Jā, liktenis viņas pretiniekus sargā!

Viņa vēlreiz izmeklējās, bet nesekmīgi.

- Pats vainīgs! - viņa iesaucās. - Es viņam nevēlēju ļaunu, bet viņš paņēma zīmīti un izšķīra savu likteni… Kapteini Nansē!

Kapteinis ienāca istabā.

- Ko majestāte vēlas? - viņš jautāja.

- Vai jūs bijāt priekšistabā?

- Jā, jūsu majestāte.

- Vai ievērojāt jaunekli, kas nupat izgāja?

- Jā.

- Viņš vēl nevar būt tālu?

- Katrā ziņā vēl tikai uz kāpnēm.

- Paaiciniet viņu atpakaļ.

- Kā viņu sauc?

- Ortons. Ja viņš negrib nākt, atvediet ar varu. Ja viņš nepretojas, nebaidiet. Man ar viņu tūlīt jārunā.

Kapteinis izsteidzās no istabas.

Ortons tiešām vēl atradās kāpņu galā. Viņš gāja lēnām, nesteigdamies, cerēdams kaut kur ieraudzīt Navarras karali vai Sovas kundzi.

Izdzirdis, ka viņu sauc, Ortons nodrebēja.

Pirmajā mirklī viņš gribēja bēgt, bet apdomājās, ka tas varētu tikai kaitēt.

- Kas mani sauc? - viņš jautāja.

- Es, Nansē, - atbildēja kapteinis, steigdamies pa kāpnēm.

- Man nav laika, es steidzos, - Ortons atbildēja.

- Viņas majestātes mātes karalienes vārdā, - sacīja kapteinis, pieiedams viņam klāt.

Jauneklis noslaucīja nosvīdušo pieri un sāka atkal kāpt augšā pa kāpnēm.

Kapteinis viņam sekoja.

Sākumā Katrīna domāja Ortonu aizturēt, pārmeklēt un dabūt zīmīti. Lai šo kratīšanu attaisnotu, viņa nolēma apvainot jaunekli zādzībā un tāpēc jau paņēma no tualetes galdiņa briljanta sprādzi. Bet tad Katrīna iedomājās, ka šāds paņēmiens nav izdevīgs: Ortonam radīsies šaubas, viņš brīdinās Navarras karali, kurš varēs attiecīgi rīkoties.

Viņa, protams, varēja jaunekli ievietot cietumā, bet Katrīna zināja, ka baumas par to tūlīt izplatīsies visā Luvrā un Indriķis piesargāsies.

Bet zīmīte viņai bija jāiegūst. De Muī vēstule Navarras karalim varēja atklāt veselu sazvērestību.

- Nē, nē, - čukstēja Katrīna, nolikdama sprādzi, - tas neder. Bet varbūt zīmīte nav tā vērta… Nu, tā nav mana vaina. Kāpēc viņš neaizlika zīmīti aiz spoguļa? Man tā jāiegūst.

Tai mirklī ienāca Ortons.

Šķita, ka Katrīnas seja viņu nobiedēja. Jauneklis nobālēja un apstājās. Viņš bija pārāk jauns .un neprata savaldīties.

- Jūs pavēlējāt mani pasaukt", jūsu majestāte? - viņš jautāja- Ko pavēlat?

Katrīna pasmaidīja.

- Man patika tava seja un es jau tagad gribu izpildīt savu solījumu un parūpēties par lavu likteni. Mūs, karaļus, apvaino aizmāršībā, bet tur vainojama nevis mūsu sirds, bet gan ar pienākumiem aizņemtais prāts. Es atcerējos, ka karaļu rokās ir viņu pavalstnieku laime, un aizsūtīju pēc tevis.

Karalienes neparastā laipnība Nansē pārsteidza.

- Tu proti jāt, Orton?

- Protu, jūsu majestāte.

- Tad ienāc pie manis kabinetā. Es tev iedošu vēstuli, ko tu nogādāsi Senžermcnā.

- Esmu jūsu majestātes rīcībā.

- Lieciet sagatavot zirgu, Nansē!

Kapteinis aizsteidzās.

- Iesim, Orton! - Katrīna teica.

Viņa gāja pirmā. Ortons tai sekoja.

Māte karaliene nokāpa stāvu zemāk, izgāja pa gaileni, kur atradās ieejas karaļa un Alansonas hercoga islabās, nokāpa pa riņķveida kāpnēm vēl vienu stāvu zemāk, atvēra kādas galerijas durvis un, ielaidusi Ortonu pirmo, iegāja arī pati, atkal rūpīgi aizslēgdama durvis.

Katrīna un Ortons pa krāsaino galeriju gāja tālāk.

Pēkšņi Katrīna pagriezās. Viņas seja atkal bija drūma un draudīga. Apaļās panteras acis tumsā kvēloja.

- Apstājies! - viņa uzsauca.

Ortons nodrebēja. Augstie spraišļi dvesa nāves saltumu. Tumšie griesti atgādināja šķirsta vāku.

Katrīnas asais skatiens dzēla jaunekli.

- Kur ir zīmīte, kas tev jānodod Navarras karalim? - karaliene jautāja.

- Zīmīte? - Ortons nomurmināja.

- Jā, ko tev vajadzēja aizbāzt aiz spoguļa?

- Nesaprotu, ko jūs gribat teikt, madame.

- Es runāju par zīmīti, ko tev pirms stundas pie Strēlnieku dārza iedeva de Muī.

- Man nav nekādas zīmītes, - Ortons atbildēja. - Jūs maldāties, majestāte.

- Tu melo! Atdod zīmīti un cs izpildīšu savu solījumu.

- Kādu?

- Es padarīšu tevi bagātu.

- Man nav nevienas zīmītes, jūsu majestāte.

Katrīna sakoda zobus, bet tūlīt atkal pasmaidīja.

- Ja tu zīmīti atdosi man, tu saņemsi tūkstoš zelta ekiju.

- Man nav zīmītes, madame.

- Divi tūkstoši.

- Vienalga. Ko es lai daru, ja man nekā nav?

- Desmit tūkstoši, Orton?

Redzēdams Katrīnas dusmas, jauneklis saprata, ka Navarras karaļa glābšanai der tikai viens līdzeklis - zīmīte jānorij. Viņš bāza roku kabatā, bet Katrīna, sapratusi viņa nodomu, to aizturēja.

- Lai paliek, - viņa iesmējās. - Tagad es redzu, ka tavs kungs var uz tevi paļauties. Saņem šo nieku kā balvu. Bet tagad aiznes Navarras karalim zīmīti un pasaki, ka no šī brīža tu kalposi man. Tagad ej!

Un* pasniegusi pārsteigtajam Ortonam naudas maku, Katrīna atkāpās dažus soļus un piespiedās pie sienas.

Jauneklis vilcinājās. Viņš neticēja, ka draudošais negaiss tiešām būtu jau pāri.

- Nedrebi taču, - Katrīna drošināja. - Es jau tev teicu, ka tu vari iet.

- Pateicos, madame, - Ortons atbildēja. - Tātad jūs man piedodat?

- No visas sirds. Tu esi lielisks mīlas vēstnieks un lieliski iznēsā mīlas vēstules. Tikai neaizmirsti, ka tavs kungs tevi gaida.

- Vai tiešām! - iesaucās Ortons, mezdamies pie durvīm.

Tai brīdī Katrīna piespieda kādu pogu, un Ortonam neizdevās paspert ne trīs soļus, kad grīda zem viņa kājām pazuda. Jauneklis sagrīļojās, pavēcināja ar rokām un, mežonīgi iekliegdamies, iegāzās LuvraS apakšzemes cietumā.

- Tagad šī stūrgalvja dēļ man būs jānokāpj veseli pusotra simta kāpienu! - Katrīna noteica.

Vina aizgāja uz savām istabām, aizdedzināja segtu lukturi un atgriezās galerijā. Noregulējusi atsperi, karaliene atvēra durvis, kas veda uz slepenām kāpnēm, kuras, šķiet, veda zemes dziļumos. Ziņkāres dzīta, karaliene nokāpa līdz apakšzemes cietuma dzelzs durvīm, kuras nekavējoties atvērās.

Nabaga Ortons gulēja uz pagraba grīdas sadauzījies asiņains. Kritiens no simt pēdu augstuma bija bijis briesmīgs.

Jauneklis vēl elpoja.

Aiz biezās sienas šalca Sēna. Tās ūdeņi, grauzdamies apakšzemē, apskaloja kāpņu pakāji.

Katrīna iegāja mitrajā, drūmajā bedrē, kurā droši vien bieži iekrita karalienes nelaimīgie upuri, pārmeklēja Ortonu un izvilka zīmīti. Pārliecinājusies, ka tā ir īstā zīmīte, Katrīna iespēra līķim ar kāju un

10 3aK33 371 piespieda kādu atsperi. Pagraba grīda atvērās un līķis pazuda upes virzienā.

Katrīna aizslēdza durvis, uzkāpa pa trepēm un, ieslēgusies savā kabinetā, atlocīja iegūto vēstuli. Viņa lasīja:

"Šovakar, pulksten desmitos Arbrsekas ielā, viesnīcā "Skaistā zvaigzne". Ja nāksit, atbilde nav vajadzīga, ja nebūsit, pasakiet aiznesējam - nē. De Muī de Scnfals"

Katrīna lasīja zīmīti un smaidīja. Viņa domāja tikai par uzvaru, nemaz nedomādama, par kādu cenu šīs ziņas bija iegūtas. Un kas lad galu galā bija Ortons? Skaists jauneklis ar uzticīgu sirdi un padevīgu dvēseli - tas bija viss. Viņa nāve ne mirkli nevarēja iespaidot svaru kausus, kuros izšķīrās tautu likteņi.

Vēstuli izlasījusi, Katrīna tūlīt devās pie de Sovas kundzes un aizbāza zīmīti aiz spoguļa.

Nākdama lejā, gaitenī viņa satika kapteini Nansē.

- Jūsu majestātes pavēle ir izpildīta, - Nansē ziņoja. - Zirgs ir gatavs.

- Nav vairs vajadzīgs, kaptein, - Katrīna atbildēja. - Jauneklis izrādījās tāds muļķis, ka es neiedrošinājos viņam uzticēties. Es viņam iedevu naudu un atlaidu.

- Bet uzdevums?

- Kāds?

- Ko jūsu majestāte gribējāt, lai viņš izpilda Scnžermcnā? Vai nepavēlēsit to izpildīt man vai kādam no maniem ļaudīm?

- Nē, nē, - Katrīna atbildēja, - jums un jūsu ļaudīm šovakar būs cits uzdevums.

Un viņa atgriezās savās istabās, cerēdama, ka pēc dažām stundām Navarras karaļa liktenis būs viņas rokās.