Karaliene Margo

XX Melnās vistas

Abi pārīši paspēja pazust laikus. Kad Katrīna atslēdza otrās durvis, Kokonna un Nevērās hercogiene izgāja no istabas, un viņa dzirdēja, ka zem svešiem soļiem noskrakšķ ārējās kāpnes.

Māte karaliene aizdomīgi pārlūkoja telpu, tad ar savām dzēlīgajām acīm vērsās pie Renē, kurš zemu palocījās.

- Kas šeit bija? - viņa jautāja,

- Mīlas pārītis, kurš sajūsmā aizskrēja pēc mana apgalvojuma, ka viņi viens otru mīl.

- Nu, Dievs ar viņiem! - noteica Katrīna, paraustīdama plecus. - Vai tagad te neviena nav?

- Neviena, izņemot jūsu majestāti un mani.

- Vai manu pavēli izpildīji?

- Par melnajām vistām?

- Jā.

- Tās ir gatavas, madame.

- Vai upurēšanas istaba ir kārtībā?

- Jā!

- Tad iesim!

Renē paņēma sveci, no kuras nāca gan viegli kodīga, gan smagi gurdinoša smarža un, apgaismodams Katrīnai ceļu, pirmais iegāja svētnīcā.

Katrīna pati no upurēšanas rīkiem izmeklēja zilgana tērauda nazi, bet Renē paņēma vienu no kaktā pieslietajām vistām.

- Ko mēs izmeklēsim?

- Vienai vistai aknas un otrai - smadzenes. Ja iznākums abos gadījumos būs vienāds, būs tam jātic.

- Ar ko sāksim?

- Ar aknām.

- Labi, - Renē noteica un, ielicis vistu mazā upurtraukā, piesēja to pie diviem bļodas malās iestiprinātiem riņķiem.

Putns gan spārdījās, bet atbrīvoties nevarēja.

Ar vienu naža vilcienu Katrīna pāršķēla putna krūtis. Vista trīs reize*s ieķērcās, noraustījās un bija beigta.

- Atkal trīs kliedzieni, - Katrīna čukstēja. - Trīs nāves zīmes!

Tad viņa vistu uzšķērda.

- Aknas atkal vairāk ir kreisajā pusē, - viņa turpināja. - Trīs nāves gadījumi un dinastijas maiņa! Vai tas nav briesmīgi, Renē?

- Pārbaudīsim vēl otrreiz, vai pareģojumi saskan!

Renē atsēja beigto vistu un, nosviedis to kaktā, devās pēc otras. It kā juzdama, ka to sagaida biedrenes liktenis, vista sāka skraidīt pa istabu un iesprūda sienas caurumā.

- Es viņai uzreiz nogriezīšu galvu, - teica Katrīna, - tad viņa nepagūs iekliegties!

Kad vista bija piesieta, Katrīna tiešām ar vienu vilcienu nogrieza tai galvu. Bet nāves agonijā vista trīs reizes paplātīja knābi, lai vairs nekad to neatvērtu.

- Redzi! - Katrīna bailēs iesaucās. - Trīs ķērcienu vietā - trīs nopūlas! Trīs, arvien trīs! Viņi mirs visi trīs… Tagad palūkosimies smadzenēs.

Katrīna nogrieza putna nobāiušo seksti, uzmanīgi pāršķēla galvu divās daļās, lai visas smadzenes būtu labi redzamas, un sāka meklēt to rievas līdzību ar kādu burtu.

- Atkal! - viņa iesaucās, sasizdama rokas. - Atkal tas pats! Un šoreiz vēl skaidrāk nekā citām reizēm. Nāc, paskaties!

Renē pienāca.

- Kas tas ir par burtu? - jautāja Katrīna, rādīdama viņam uz kādu vietu vistas smadzenēs.

- I - Renē atbildēja.

- Cik reizies tas atkārtojas? Renē saskaitīja.

- Četras.

- Labi, labi. Tagad tu saproti? Es zinu - tas nozīmē Indriķis IV. O, mani pēcnācēji ir nolādēti! - iesaucās Katrīna, nosviezdama zemē dunci.

Tas bija baismīgs skats: trīcošās sveces gaismā stāvēja bāla sieviete, ar stīvām acīm raudzījās uz nokauto vistu un lauzīja asiņainās rokas.

- Viņš valdīs! - viņa smagi elsoja. - Viņš valdīs!

- Viņš valdīs, - Renē atkārtoja un nogrima pārdomās.

Taču pēc mirkļa Katrīnas seja atkal bija gaiša: viņai bija ienākusi prātā laimīga doma.

- Renē, - viņa teica, izstiepdama pret florencieti roku. - Renē, vai tu zini briesmīgo nostāstu par Perūzas ārstu, kurš vienlaikus noindēja savu meitu un tās mīļāko?

- Jā, madame.

- Bet šis mīļākais bija?..; - Katrīna domīgi turpināja.

- Karalis Ladislavs, kundze.

- Jā, jā, - viņa čukstēja. - Vai tu zini šī notikuma sīkumus?

- Man ir kāda veca grāmata, kurā tas aprakstīts, - Renē atbildēja.

- Labi, iesim otrā istabā un tu man to parādīsi. Viņi izgāja no svētnīcas.

Paņēmis sveci, Renē piegāja pie grāmatplaukta, uzkāpa uz krēsla un,

sameklējis vajadzīgo grāmatu, pasniedza to karalienei.

Katrīna atšķīra grāmatu, nosēdās pie galda, uz kura atradās Renē noliktā burvju svece, un tās zilganajā gaismā pusbalsī pārlasīja vairākas rindas.

- Labi, - viņa teica, aizvērdama grāmatu. - Tas ir viss, ko es vēlējos zināt.

Viņa piecēlās, atstādama grāmatu uz galda Jaunas domas brieda viņas smadzenēs.

Renē padevīgi gaidīja jaunas pavēles.

Noliektu galvu, pirkstu pie lūpām, Katrīna dažas reizes pārsoļoja istabu.

Tad viņa pēkšņi nostājās Renē priekšā un, dzeldama to savām apaļajām, saltajām plēsoņputna acīm, teica:

- Atzīsties, ka tu pagatavoji viņai kādu mīlas dziru!

- Kam? - Renē satrūcies jautāja.

- Baronesei de Sovai.

- Nē, jūsu augstība, nekad!

- Nekad?

- Dievs ir mans liecinieks!

- Un tomēr tas ļoti līdzinās burvībai. Viņš, vieglprātīgais, to vēl aizvien bezgalīgi mīl.

- Kas, madame?

- Viņš, nolādētais Indriķis, kurš nāks manu trīs dēlu vietā un sauksies par Indriķi IV, kaut gan viņš ir Žannas d'Albrē dēls.

Katrīnas pēdējos vārdus pavadīja dziļa nopūta, kas lika Renē nodrebēt. Viņš atcerējās pazīstamos cimdus, kurus pēc Katrīnas pavēles bija sagatavojis Navarras karalienei.

- Viņš to vēl arvien apmeklē? - Renē jautāja.

- Arvien.

- Bet es domāju, ka Navarras karalis salabis ar savu sievu.

- Komēdija, Renē, tikai komēdija! Nezinu, kāpēc viņi spēlē; zinu tikai to, ka visi mani krāpj. Mana meita Margerita nostājusies pret mani. Varbūt viņa gaida brāļu nāvi, cerēdama, ka kļūs par Francijas karalieni!

- Var jau būt, - noteica Renē, kurš atkal bija nogrimis domās un kā atbalss atkārtoja šaubas, kas mocīja Katrīnu. - Nu, gan redzēsim, - Katrīna atbildēja.

Viņa devās uz dibensdurvīm.

Renē gāja karalienei pa priekšu, un drīz vien viņi nonāca tirgotavā.

- Tu man solīji sagatavot jaunas ziedes rokām un lūpām, - teica Katrīna. - Tuvojas ziema, un tu zini, ka mana āda pret aukstumu ir ļoti jutīga.

- Es jau visu esmu sagatavojis, kundze, un rīt aiznesīšu uz pili.

- Rīt tu mani varēsi satikt tikai deviņos vai desmitos vakarā. Bet Sovas kundzei ir ļoti skaistas rokas un lūpas, - Katrīna vienaldzīgi teica.

- Ar ko viņa tās ieziež?

- Vai rokas?

- Jā, rokas.

- Ar heliotropu ziedi.

- Bet lūpas?

- Viņas lūpām es sagatavoju paša izdomātu ziedi, no kuras pa trauciņam es gribēju rīt aiznest jūsu majestātei un viņai.

Katrīna uz mirkli nogrima domās.

- Tiešām, viņa ir burvīgi daiļa, šis radījums, - viņa teica, it kā atbildēdama pati uz savām domām. - Nav nemaz tik ļauni, ka bearnietis viņu tā dievina.

- Bet galvenais, ka viņa jūsu majestātei ir ļoti padevīga, - sacīja Renē.

- Vismaz man tā šķiet.

Katrīna pasmaidīja un paraustīja plecus.

- Ja sieviete mīl, - viņa teica, - viņa var būt padevīga vienīgi savam mīļākajam! Renē, tu taču sagatavoji viņai kādu ziedi?

- Zvēru, ka nē, augstība!

- Labi, nerunāsim vairs par to. Parādi man savu jauno ziedi, no kuras viņas lūpas kļūs vēl svaigākas un sārtākas.

Renē piegāja pie plaukta un parādīja Katrīnai sešas gluži vienādas mazas sudraba kārbiņas.

- Lūk, vienīgā ziede, kuru viņa no manis vēlējās, - viņš teica. - Es tiešām sagatavoju to tikai viņai, jo viņas lūpu āda ir tik maiga, ka saulē un vējā arvien sasprēgā.

Katrīna attaisīja vienu kārbiņu: tajā bija tīkami sārta ziede.

- Renē, - viņa sacīja, - dod man roku ziedi. Es to paņemšu līdzi. Renē paņēma sveci, lai tirgotavas atsevišķā nodalījumā uzmeklētu prasīto. Kaut gan viņš neuzkavējās ilgi, tomēr redzēja, ka Katrīna vienu kārbiņu paslēpj sava platā mēteļa krokās. Viņš bija pieradis pie šādām mātes karalienes zādzībām, tāpēc izlikās, ka nav to ievērojis. Sameklējis ziedi, viņš to ietina ar lilijām greznotā papīrā un pasniedza karalienei.

- Lūk, ziede, - viņš teica.

- Pateicos, Renē, - atbildēja Katrīna un pēc īsas klusēšanas piebilda: - Baronesei de Sovai lūpu ziedi aiznes pēc astoņām deviņām dienām. Vispirms es pati gribu to izmēģināt.

Un viņa pagriezās, lai aizietu.

- Vai jūsu majestāte nepavēlēs jūs pavadīt? - Renē jautāja.

- Tikai līdz tilta galam, - Katrīna atbildēja. - Tur mani gaida pavadoņi ar nestuvēm.

Viņi aizgāja līdz Bariljerī ielas stūrim, kur četri jātnieki un nesēji ar nestuvēm bez ģerboņiem gaidīja Katrīnu.

Atgriezies mājās, Renē vispirms pārskaitīja savas ziežu kārbiņas. Vienas pietrūka.