Karaliene Margo

XXIII Vensēnas pils

Pēc Kārļa pavēles Indriķi vēl tai pašā vakarā aizveda uz Vensēnu. Tā saucās kāda ievērojama pils, no kuras tagad palikušas tikai lieliskas drupas - tās spožās slavas mēmās liecinieces.

Indriķis devās turp nestuvēs. Viņu pavadīja astoņi jātnieki, bet priekšā jāja kapteinis Nansē ar karaļa pavēli.

Pie cietuma torņa durvīm gājiens apstājās. Kapteinis Nansē nokāpa no zirga, atvēra nestuvju durtiņas un, godbijīgi palocījies, lūdza Navarras karali izkāpt.

Indriķis paklausīja befc pretošanās. Visbēdīgākā mītne viņam šķita labāka par Luvru, un ducis durvju, kas viņu šķīra no cietuma izejas, likās jaukākās pasaulē, jo šīs durvis pasargāja viņu no Katrīnas Mediči.

Karalisķais cietumnieks divu kareivju pavadībā devās pāri paceļamajam tiltam, izgāja pa trim durvīm torņa apakšstāvā, pa trim durvīm trepju telpās un tad, sekodams kapteinim Nansē, kas vēl arvien turpināja iet visiem pa priekšu, uzkāpa otrajā stāvā. Redzēdams, ka Indriķis grib iet vēl tālāk, ļ kapteinis viņu aizturēja.

- Jūsu augstība, jūs dzīvosit šeit, - viņš teica.

- O, tātad mani grib novietot otrajā stāvā! - sacīja Indriķis un apstājās. - Man parāda lielu godu!

- Sire, pret jums izturas kā pret kronētu personu, - Nansē paskaidroja.

- "Pie velna!" - nodomāja Indriķis. - "Es nemaz nejustos pazemots, ja mana istaba būtu trešajā vai ceturtajā stāvā. Te ir pārāk labi, un var rasties šaubas."

- Vai jūsu majestātei labpatiktos man sekot? - jautāja Nansē.

Viņi iegāja gaitenī un drīz vien nonāca diezgan lielā, drūmā zālē.

Indriķis aplūkoja telpu ar manāmu uztraukumu.

- Kur mēs atrodamies? - viņš jautāja.

- Spīdzināšanas zālē, jūsu augstība.

- O! - karalis iesaucās.

Un viņš šo baismo telpu pārlūkoja vēl uzmanīgāk.

Zālē bija viss vajadzīgais: dažādi līdzekļi spīdzināšanai ar knaiblēm, ķīļiem "spāniešu zābakiem" un tamlīdzīgi. Gar sienām stāvēja akmens soli, kas gaidīja nelaimīgos spīdzināšanas upurus, bet zem un virs soliem

sienās bija piestiprināti dzelzs riņķi.

Indriķis turpināja iet uz priekšu, bet viņa skatiens joprojām kavējās pie drausmīgajiem rīkiem, kas spilgti attēloja šai ellē izciesto mocību vēsturi.

Nejauši mitrajās grīdas plātnēs Indriķis ieraudzīja savādas rievas.

- Kas tas ir? - viņš jautāja.

- Straumes izrautas rievas, sire.

- Vai tad te iekļūst lietus?

- Nē, tur tek asinis, sire.

- O! - Indriķis izdvesa. - Vai mēs drīz sasniegsim manu istabu?

- Lūk, te tā ir, jūsu augstība, - atskanēja kāda balss.

Tumsā skaidri varēja saskatīt cilvēkam līdzīgu stāvu. Indriķim šī balss šķita pazīstama. Viņš pagāja mazliet uz priekšu un pazina runātāju.

- O, jūs Boljē! - viņš iesaucās. - Kādu velnu jūs šeit meklējat?

- Mani nesen iecēla par Vensēnas cietokšņa komandantu, jūsu augstība.

- Un jūsu paaugstināšana ir tiešām spīdoši izdevusies: jūsu pirmais cietumnieks - karalis!

- Piedodiet, sire, - Boljē paskaidroja, - bet pirms jūsu ierašanās es jau saņēmu divus apcietinātos: grāfu de la Molu un grāfu de Kokonnu.

- Jā, es redzēju, ka šos nelaimīgos apcietināja. Kā viņi izturas?

- Dažādi. Viens jautrs, otrs bēdīgs; viens dzied, otrs nopūšas.

- Kurš nopūšas?

- Grāfs de la Mols, sire.

- Goda vārds, - atbildēja Indriķis, - es labāk saprotu bēdīgo, nekā jautro. Cik es redzēju, tad cietums nav visai līksms. Kādā stāvā ir viņu istabas?

- Visaugstākajā - ceturtajā.

Indriķis nopūtās: arī viņam gribējās tur atrasties.

- Bet tagad parādiet manu istabu, monsieur Boljē. - viņš teica. - Es gribētu tur iekārtoties pēc iespējas drīzāk: esmu ļoti noguris.

- Lūdzu, jūsu augstība, - sacīja Boljē, norādīdams Indriķim uz kādām atvērtām durvīm.

- Otrais numurs, - sacīja Indriķis. - Kāpēc man nedod pirmo?

- Tas nozīmēts citam, sire.

- O! Tātad jūs gaidāt vēl augstākus cietumniekus nekā mani?

- Es lūdzu jūsu augstību neprasīt, lai es atbildu uz šo jautājumu. Citādi būšu spiests neizpildīt jūsu gaišības vēlēšanos.

- O, tā ir cita lieta, - atbildēja Indriķis.

Viņš kļuva vēl domīgāks: acīmredzot pirmais numurs viņu interesēja.

Komandants joprojām izturējās ļoti godbijīgi. Katru brīdi atvainodamies par ērtību trūkumu, viņš ieveda Indriķi ierādītajā istabā, pielika pie durvīm divus sargus un aizgāja.

Boljē pasauca cietuma uzraugu.

- Tagad iesim pie citiem, - viņš pavēlēja.

Sekodams uzraugam, Boljē uzkāpa ceturtajā stāvā.

Atvēris divas durvis, kuras bija aizslēgtas ar divām atslēgām un aizsprostotas trim resniem aizbīdņiem, uzraugs devās pie trešajām.

Tiklīdz viņš tām pieskārās, kāda jautra balss viņam uzkliedza:

-Mordicu\ Atveriet ātrāk, lai taču var ieelpot svaigu gaisu! Jūsu krāsns tā nokurināta, ka te var droši noslāpt.

Un Kokonna, ko lasītājs jau būs pazinis pēc viņa īpatnējā izsauciena, vienā lēcienā atradās pie durvīm.

- Pagaidiet, kungs, - sacīja uzraugs, - es neatnācu jūs atbrīvot. Jūs vēlas apmeklēt monsieur komandants.

- Monsieur komandants? Nudien, kāds gods! - Kokonna iesaucās. - Lūdzu!

Šajā brīdī istabā ienāca Boljē. Draudzīgais smaids, kas bija pavizējis Kokonnas lūpās, pēkšņi pazuda: viņu satrieca ienācēja ledainā pieklājība, kāda raksturīga visiem cietokšņu priekšniekiem, cietumu uzraugiem un bendēm.

- Vai jums ir nauda? - viņš jautāja Kokonnam.

- Neviena ekija, - uzrunātais atbildēja.

- Bet dārglietas?

- Viens vienīgs gredzens.

- Atļaujiet jūs pārmeklēt.

- Mordieul - Kokonna dusmās iesaucās. - Esiet laimīgi, ka es atrodos cietumā!

- Kalpojot karalim, man jāizpilda viņa pavēles.

- Tātad godīgie ļaudis, kas laupa uz Jaunā tilta, arī kalpo karalim? Mordieul Cik es esmu bijis netaisns! Iedomājieties, es viņus līdz šim turēju par zagļiem!

- Uz redzēšanos! - Boljē palocījās. - Uzraug, aizslēdziet durvis!

Un komandants aizgāja ar visu Kokonnas lielisko smaragda gredzenu. Nevērās hercogiene bija šo gredzenu dāvinājusi pjemontietim, lai viņš vienmēr atcerētos viņas acu krāsu.

- Iesim pie otra, - komandants sacīja uzraugam.

La Mola istaba izskatījās vēl drūmāka par Kokonnas bedri. Nelielais četrstūris mūrī, kas uz ārpusi arvien sašaurinajās, ļāva ieplūst ļoti vārgai gaismai. Bet dzelzs spraišļi šai logā - caurumā bija režģoti tik veikli, ka ieslodzītais nevarēja saredzēt pat debess zilgmi, kurā smaržoja vēji, laistījās saule un skaņu vijās pacēlās dziesmas.

La Mols sēdēja kaktā, ienācējus nemaz neievērodams.

Komandants nostājās pie durvīm un mirkli nolūkojās uz cietumnieku, kas turpināja sēdēt, galvu rokās atbalstījis, un nekustējās.

- Labvakar, monsieur de la Mol, - sacīja Boljē.

Jauneklis lēni pacēla galvu.

- Labvakar, - viņš atņēma sveicienu.

- Es atnācu jūs pārmeklēt, - komandants turpināja.

- Tas ir lieki, - atbildēja la Mols, - es labprātīgi atdošu jums visu.

- Kas jums ir?

- Trīs simti ekiju, dārglietas un gredzens.

La Mols iztukšoja kabatas, novilka gredzenu un noplēsa no cepures agrafu.

- Vai vairāk jums nekas nav?

- Cik es zinu, - nē.

- Bet kas jums zīda saitītē karājas kaklā?

- Dārga piemiņa.

- Noņemiet!

- Kā? Jūs pieprasiet?

- Man pavēlēts atstāt jums vienīgi drēbes, bet dārga piemiņa taču nav drēbes!

La Mols dusmīgi sakustējās. Šī pēkšņā naida izpausme bija tik krass pretstats viņa skumjajai un cildenajai atturībai, ka abi varas pārstāvji satrūkās vēl vairāk nekā tad, ja viņiem būtu uzbrucis kāds rupjš neģēlis.

Bet la Mols tūlīt atkal savaldījās.

- Labi, - viņš teica, - jūs dabūsit prasīto.

Pagriezis ienācējiem muguru, la Mols noņēma dārgo piemiņu - medaljonu ar ģīmetni, izņēma bildīti un vairākas reizes to karsti piespieda pie lūpām. Tad viņš ļāva medaljonam nokrist zemē, spēcīgs papēža ciiticns un rota sašķīda drumslās.

- Monsieur.. - komandants iekliedzās.

Viņš noliecās, lai aplūkotu, vai no nezināmās lietas, ko la Mols nebija gribējis viņam atdot, kaut kas vēl nav palicis neskarts, bet velti - miniatūra bija pārvērtusies pīšļos.

- Karalim vajadzēja šo medaljonu, - sacīja la Mols, - bet uz ģimeni i viņam nebija nekādu tiesību.

- Monsieur, es sūdzēšos viņa majestātei, - Boljē brīdināja.

Un neatvadījies, ne vārda nebildis, viņš aizgāja, galīgi pārskaities, durvju aizslēgšanu uzticēdams cietuma uzraugam vienam.

Uzraugs pagāja pāris soļu uz durvju pusi, bet redzēdams, ka komandants kāpj jau lejā pa kāpnēm, pagriezās atpakaļ.

- Grāfa kungs, - viņš teica, - es redzu ka esmu rīkojies ļoti pareizi, palūgdams jums simts ekiju, lai izgādātu satikšanos ar jūsu draugu. Ja tie būtu palikuši jūsu kabatā, komandants būtu tos paņēmis kopā ar palikušajiem trīssimt ekijiem, un tad es, pie skaidras sirdsapziņas runājot, jūsu labā gan neko nebūtu varējis izdarīt. Bet jūs man samaksājāt iepriekš, un es apsolīju, ka jūs redzēsit savu draugu. Iesim! Godīgam cilvēkam dotais vārds ir jātur.

Viņš atvēra durvis un pēc brīža la Mols atradās vaigu vaigā ar Kokonnu, kas bezbēdīgi pastaigājās pa savu istabu.

Draugi apskāvās.

Uzraugs, izlikdamies, ka slauka asaras, izgāja gaitenī uzmanīt, lai neviens ieslodzītos nejauši nepārsteidz vai, patiesībā, lai pats neatrastos likuma pārkāpšanas vietas tuvumā.

- O, beidzot es tevi atkal redzu! - Kokonna priecājās. - Vai tevi šis briesmīgais komandants jau apmeklēja?

- Tāpat kā tevi, vai nc?

- Un visu atņēma?

- Arī tāpat kā tev.

- O, man nekā nebija, izņemot Anrietas gredzenu.

- Bet nauda?

- To es atdevu uzraugam, lai viņš izgādātu ar tevi satikšanos.

- ()! - iesaucās la Mols. - Tad viņš dabūjis no abiem. Es viņam iedevu simts ekiju.

- Jo labāk, ka mūsu uzraugs ir nelietis.

- Protams. Par naudu viņš darīs visu, ko vien vēlēsimies.

- Vai tu zini, kāpēc mūs apcietināja?

- Protams… Mūs nodeva.

- Un to izdarīja tas riebīgais Alansonas hercogs. Ne velti es viņam jau gribēju apgriezt sprandu.

- Tātad tu domā, ka mūsu lieta nopietna?

- Liekas gan.

- Tādā gadījumā var arī… spīdzināt.

- Jā, es jau par to domāju.

- Ko tu teiksi, ja lieta nonāks tik tālu?

- Bet tu?

- Es klusēšu, - sacīja la Mols, un viņa vaigus krāsoja drudžains sārtums.

- Bet, ja ar mani sāks apieties tik nelietīgi, tad es tev galvoju, ka cs daudz ko pastāstīšu.

- Ko tu stāstīsi? - la Mols uzprasīja.

- (), neraizējies, cs pastāstīšu lik daudz, ka Alansonas hercogs naktīs nevarēs mierīgi gulēt.

La Mols gribēja kaut ko teikt, bet bija jau par vēlu. Uzraugs, laikam izdzirdis kādu aizdomīgu troksni, atskrēja pie draugiem, iegrūda katru savā istabā un aizslēdza durvis.